Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. – Paderborn, Verlag Ferdinand Schöning, 2009. – S.400., Abbild.
2009. gada aprīlī klajā nākusi vācu vēsturnieka Bjorna Feldera grāmata "Latvija Otrajā pasaules karā. Starp padomju un vācu okupācijām 1940 -1946." Darba pamatā ir B. Feldera 2006. gadā aizstāvētā disertācija Tībigenes universitātē. Savā darbā autors centies sniegt vispārēju Otrā pasaules kara izraisīto problēmu apskatu, kas ir neapšaubāmi nozīmīgs darbs, kaut vai no tā viedokļa raugoties, ka vairāk pēdējos gados vācu vēsturnieku uzmanību saistījuši tikai šauri šī laika problēmu loki Latvijā, īpaši holokausta norises Latvijā šajā laikā.[1]
Faktiski B. Feldera darbs ir pirmais apkopojošais darbs par Otro pasaules karu Latvijā, kas izdots ārpus valsts robežām.[2] Latvijas vēsturniekiem daudzi grāmatā iztirzātie jautājumi var likties pašsaprotami un dažbrīd varbūt pat pārlieku fragmentāri izskatīti, tomēr jāatceras, ka darba potenciālajai mērķauditorijai auditorija par šiem notikumiem daudz neko nezina. Arī recenzents pēc iespējas to centies ņemt vērā.
Grāmatu veido trīs pamatnodaļas, kas veltītas padomju okupācijai 1940-41.gadā, nacistu okupācijai 1941 -45.gadā un padomju varas atgriešanās laikam 1942-46.gadā. Jāatzīmē, ka šāda struktūra ir tuva tai, ko lieto Latvijas vēsturnieki apskatot šo laika periodu. Iebildumus var radīt tikai hronoloģiskās robežas. Otrais pasaules karš sākās 1939.gada 1.septembrī un šis notikums skāra ne tikai karojošās puses – arī Latviju, neskatoties uz pašpasludināto neitralitāti. Faktiski no autora uzmanības loka pazudušas 1939.gada norises Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Jau faktiski 1939.gada 5.oktobra pakts par savstarpējo palīdzību Latviju pārvērta par daļēju PSRS protektorātu, kas nenoliedzami atviegloja Latvijas okupāciju 1940.gada vasarā.[3]
Dīvaina var šķist arī autora vēlme Otro pasaules kara norises Latvijā beigt ar 1946. gadu. Diemžēl darbā neatradu nekādu ne teorētiski, ne faktoloģiski pamatotu kritēriju šādai pieejai. Arī pēdējā nodaļā dotais pēckara situācijas aprakstu autors pamatoti nodēvējis par "apskatu"[4] un tas aptver laika periodu līdz pat 1953.gadam. Tādējādi kādēļ pētījuma robeža ir nosprausta ar 1946.gadu ir neskaidra.
Padomju okupācijas periodu autors atsedzis astoņās apakšnodaļās, kurās apskatījis padomju "anšlusu" Latvijā 1940.gadā, Staļinisma etnopolitiku un latviešu kā "ienaidnieku nācijas" uztveri padomju politikā, padomju okupācijas režīma un Latvijas nacionālo minoritāšu attiecības un to reakciju uz okupāciju. Atsevišķas nodaļas veltītas latviešu komunistiem [5] un "baigajam gadam" kā padomju demogrāfiskās politikas izpausmei. Noslēdz šo nodaļu latviešu sabiedrības uztvere un reakcija uz "krievu laiku" – kurā autors pievēršas arī latviešu pretestības formām ikdienā un organizētājai pretestībai.
Rakstot par pirmo padomju okupācijas laiku (1940. - 1941. g.) B. Felders izvēlējies apskatīt J. Staļina t.s. etniskuma jeb rusificēšanas politikas aspektus kopsakarībās ar norisēm Latvijā. B. Felders aizstāv uzskatu, ka J. Staļins nedomāja tikai šķiriskajās kategorijās, bet arī etniskajās, kas daudzas nekrievu tautas, tai skaitā latviešus, atļāvis stigmatizēt kā "ienaidnieku nācijas" (Feindnation). Tas lielā mērā noteicis arī padomju politiku un represijas pret latviešu sabiedrību pēc okupācijas. [6] Izejot no šādas koncepcijas autors padomju okupācijas perioda analīzi aizsāk ar nacionālā jautājuma evolūciju boļševiku ideoloģijā, ar etniskā ienaidnieka tēla veidošanu, kas noslēdzies ar 1937.gadu ar t.s. "latviešu akciju" sākšanos. [7] Tas, ka latviešu komunistus Staļins uzskatījis ja ne par naidīgiem vai kontrrevolucionāriem, tad vismaz par aizdomīgiem, noteicis arī padomju okupācijas sistēmu, kuras stratēģija divide et impera balstījusies uz dažādu etnisko grupu pretnostādīšanu. Pret latviešiem esot opozicionēti ebreji un krievi, kuri līdz tam oficiālajā līmenī netika atzīti par boļševikiem naidīgām nācijām. [8] Autora piedāvātais modelis runāt par iecerēto "Latvijas PSR bez latviešiem" un padomju režīmu kā "mazāk ebreju kā vairāk krievu kundzību"[9] tomēr šķiet pārspīlēts, lai gan B. Feldera izklāstītais faktoloģiskais materiāls šo koncepciju labi atsedz. Tomēr vēl strīdīgs ir jautājums, kad īsti Padomju Savienībā nostiprinājās t.s. "lielkrievu nacionālisms"? Tā, piemēram, pēc britu vēsturnieka Dominika Līvena domām, forsēts krievu nacionālisms padomju ideoloģijā nostiprinājās tikai Otrā pasaules kara laikā, tādējādi iekšpolitikā realizējoties tikai pēckara gados. [10] Ja šāda koncepcija labi attaisnotos pēckara PSRS politikas raksturojumam, tad runājot par 1940./41. gada sovjetizācijas procesiem Latvijā, šāda pieeja varētu dot ne visai objektīvu situācijas novērtējumu. Tāpat Latvijā pēdējā laikā tapušie pētījumi nepierāda piemēram, etnisko minoritāšu aktīvo lomu 1940. gada notikumos un iesaistīšanos padomju pārvaldē.[11]
Lasot grāmatā par padomju okupācijas periodu man radās iespaids, ka autors vai nu pārlieku pieslējies Staļina politikas etniskuma koncepcijai, tādēļ tā laika padomju politikā dominējošo šķirisko principu atstājis novārtā vai arī nonācis latviešu vēsturiskās atmiņas ietekmē.
Par nacistiskās Vācijas okupācijas laiku autors piedāvā apskatīt sešās apakšnodaļās, kurās apskata Latvijas nākotni nacistu plānos, holokaustu, latviešu koloborāciju, "nacionālajiem projektiem" ko mēģināja realizēt caur t.s. zemes pašpārvaldi un latviešu leģionu.[12] Atsevišķas apakšnodaļas autors veltījis arī iedzimtības higiēnai (Erbhygiene) un eigenētikai un pretestības kustībai.
Šajā nodaļā vairāk varētu vēlēties dot plašāku ieskatu, sekojot iepriekšējā nodaļā izvēlētai koncepcijai, nacistu etniskajai politikai okupētajā Latvijā, kurā etniskuma principi spēlēja lielu lomu.[13] Autors šajā sakarā vairāk apskatījis tikai nacistu veikto holokaustu, kā vietējo iedzīvotāju "pašattīrīšanās" akciju. B.Felders atklāj, ka jau no paša sākuma Latvijas ebreju iznīcināšana bija Einzatcgrupas A projekts, kas tikai inscenēja "pašdarbību" no latviešu puses. [14] Varētu gan vēlēties, lai autors pilnīgāk atsegtu t.s. "pašattīrīšanās" akcijas, jo bez ebrejiem šajās akcijās cieta arī citas iedzīvotāju kategorijas: padomju varas aktīvie atbalstītāji, cilvēki, kas bija guvuši labumu no padomju režīma [15] un vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši. [16]
Jāsaka, ka šajā darbā, autors atstājis novārtā veselu virkni tēmu, kas palīdzētu izprast nacistiskās okupācijas laiku un arī autora piedāvāto tematiku. Šaja gadījumā vairāk varētu velēties detalizētākus nacistu saimnieciskās, administratīvās, represīvās, kā arī kultūrpolitikas iztirzājumus.
Lai raksturotu pašpārvaldes interpretācijas nacistu okupācijas politikai, autors veltijis vienu no apjomīgākajam nodaļām grāmatā par kas veltīta iedzimtības higiēnai un eigenētikai. [17] Nodaļa nenoliedzami ir interesants un nozīmīgs pētījums šā perioda vēsturē, tomēr neskaidra ir autora izvēle parādit tieši šo, tajā laikā latviešu pašpārvaldē perifēru jautājumu.
Darba trešo nodaļu, kas veltīta padomju režīma atgriešanās un sovjetizācijas problemātikai, veido divas apakšnodaļas: Pirmā no tām veltīta padomju pagrīdei nacistu okupētajā Latvijā, otra – Latvijas sovjetizācijai pēc 1944.gada. Autors tāpat ieskicē arī nacionālo partizānu kara un padomju represīvas politikas norises Latvijā. [18] Autors uzskata, ka pēc kara gados Staļina plānus atviegloja tas apstāklis, ka latviešus varēja apvainot kā "fašistus" un tādējādi netraucēti veidot LPSR kā padomju – krievu koloniju veicot etnisko un kulturālo rusifikāciju.[19] Faktiski autora piedāvātais skatījums ir līdzīgs 20.gs. 90.gadu Latvijas historiogrāfijai, kurā bija nostiprinājies uzskats par padomju politiku Latvijā kā genocīda formu pret latviešu tautu. [20] Jebkurā gadījumā šāda pieeja ir diskutējam, bet ne noliedzama.
Darbā atrodamas arī dažviet neuzmanības kļūdas, kas vairāk saistās ar latviešu īpašvārdu rakstību gan tekstā, gan atsaucēs, kā arī konsekventi netiek ievērota izvēlētais orģinālrakstības ievērošanas princips,[21] tāpat atrodamas arī dažas nebūtiskas kļūdas,[22] kuras tomēr nemazina darba vērtību.
Kopumā vērtējot darbs sniedz labu, faktoloģiski pamatotu priekšstatu par norisēm Latvijā Otrā pasaules kara laikā, kuras sabiedrība pret savu gribu kļuva par divu diktatoru ideoloģisko un politisko eksperimentu objektu. Cerams, ka darba izlasīšana daudziem Eiropā, kas neizprata Latvijas un Baltijas vēsturi kopumā šis darbs dzēsīs daudzus mūsu vēstures "baltos (un arī melnos) plankumus."
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2009. – Nr.4.
Atsauces:
1.Piem. A. Kugler. Scherwitz. Der jüdische SS-Offizier. - Köln, Kiepenheuer & Witsch, 2004.; A.Angrick, P.Klein. Die "Endlösung" in Riga. Ausbeutung und Vernichtung 1941 -1944. – Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006.;
2.2004.gadā iznāca skotu vēsturnieka Dž.Sveina darbs, kas veltīts bija šim laika periodam, bet problēmjautājumi darbā tika izskatīti mikrolīmenī. Sk. G.Swain. Between Stalin and Hitler: Class War and Race War on the Dvina. – London, Routledge Curzon, 2004.
3.Latvija Otrajā pasaules karā. - 125 -126.lpp.
4.Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. –Paderborn, 2009. (turpmāk: Felder. ) - S.355
5.Respektīvi, vairāk tiem slāņiem, kas izvēlējās sadarbību ar padomju režīmu – t.i. sociāldemokrātiem un liberāliem no "Jaunāko Ziņu" aprindām. Pašiem komunistiem, jeb kā autors tos nodēvējis latviešu staļinistiem, atvēlēta salīdzinoši mazāka vērība.
6.ibid. - S. 55.
7.ibid. -S. 54.-75.
8.ibid. – S.75.-76.
9.bid. – S. 91.,93.
10.Д. Ливен. Российская империя и ее враги с 16 века до наших дней. –М.,Европа, 2007. – с. 461.-462.
11.Sk. A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji; D.Bleiere Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1940.gada jūnijs -1941.gada jūlijs.//abi: Latvijas ebreji un padomju vara 1928 -1953. Sat. L.Dribins - R., LU FSI, 2009. – 69.-115; 116 -153.lpp.
12.Faktiski autors gan vairāk pievērsies 1941 -43.gada militārās kolaborācijas atspoguļojumam, pašai leģiona formēšanai un pašpārvaldes lomai tajā veltot, domāju, par maz vērības. Sk. Felder. –S.266. – 275.
13.Sk., piem. Kangeris K. "Latgales jautājums" vācu okupācijas laikā (1941 -1944): nacionālsociālistiskās rases politikas aspekti.// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. – R., Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. – 89. -108.lpp.; Kangeris K. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941 – 1945): labi okupācijas varas "kalpi" vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie?// Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. Gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. – 21.sēj. – R., LVIA, 2007., - 84. -121.lpp. ; Равдин Б. На подмостках войны: русская культурная жизнь Латвии времен нацистской оккупации (1941-1944))./ Stanford Slavic Studies. Vol. 26 — Stanford, 2005.; u.c.
14.Felder - S. 205 -223.
15.Piem, t.s. komjaunsaimnieki vai 10 hektārnieki.
16.K.Zellis. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā (1941.gada jūlijs – decembris)./ Okupētā Latvija 20.gadsimta 40.gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti – 16.sēj. – R., LVIA, 2005. – 153. -154.lpp.
17.Felder, - S.275,- 297.
18.ibid., -S.340., 342-344.
19.ibid, - S. 338. Jāsaka, ka līdzīga sovjetizācijas taktika tika lietota arī virknē Austrumeiropas valstu, kuras nonāca padomju ietekmes sfērā, kuras mērķis bija atbrīvoties no reālās un iedomātās opozīcijas komunistu varas nostiprināšanai.
20.Sk.M.Kotts, I.Šneidere, V.Nollendorfs. Par genocīdu pret latviešiem: trīs viedokļi.// Cīņa par Baltiju. Latvijas Okupācijas Muzeja gadagrāmata, 2004. – R., Latvijas 50.gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. -323. – 329.lpp.
21.Piem., Emīlijas un Antona Benjamiņu vārdi sniegti vāciskajā transkripcijā (Sk- S.127), Jūlijs Lācis darbā pārvērties par Jūli (Sk.-S.126.),
22.Piemēram, autoru maldinājusi Viļa Lāča un Jūlija Lāču vienādie uzvārdi, kā rezultātā tie minēti kā "brāļi" (Sk. - S.125.,128.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru