ceturtdiena, 2007. gada 23. augusts

Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1945)

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas historiogrāfija vairāk ir nodarbojusies ar politiskās vēstures revīziju, un iepriekš noklusētu jautājumu, jeb t.s. „balto plankumu” pētīšanu. Šāda vēstures pārrakstīšana, kas iesākās jau t.s. „Trešās atmodas” laikā, nenoliedzami bija nepieciešama valsts leģimitātes stabilizēšanai gan vietējai auditorijai, gan starptautiskā līmenī, pētniecībā aktualizējot tieši totalitāro režīmu noziedzīgo politiku Latvijā. Tomēr šāda pieeja ir radījusi vienpusēju skatījumu uz vēstures procesiem pagājušā gadsimta otrajā pusē. Uzsverot režīmu pastrādātos noziegums, notikušās represijas, pretestības formas režīmiem utml., tiek radīts neadekvāts un vienkāršots skatījums uz doto laiku, kuram trūkst gan vitalitātes, gan objektivitātes, jo no vēstures procesa tiek izsvītrots vienkāršais jeb „mazais cilvēks.”
„Mazā cilvēka” sociālā dzīve, tās izvirzīto jautājumu un problēmu pētniecība var atklāt daudzas konkrētā laika sabiedrību raksturojošas iezīmes, kuras apzinoties varētu labāk izprast „lielās” vēstures problēmas, sasaistot vēstures mikro un makro līmeņus. Iespējas vēstures procesā ievietot arī vienkāršo cilvēku ir daudzas – tās piedāvā tādas postmodernās vēstures izpratnes skolas kā mikrovēsture, orālā vēsture, lokālā vēsture, emociju vēsture u.c. [1] Ikdienas vēsture ( Alltagsgeschichte) vairāk fokusē uzmanību uz sadzīvi, kura gan mijiedarbojas gan norisinās paralēli politiskajai vēsturei. Galvenais ikdienas dzīves vēstures mērķis ir atainot sociālo praksi, nevis tiekties pēc globāliem vispārinājumiem. [2]
Sociālās dzīves un tās izvirzīto jautājumu un problēmu pētniecība atklāj daudzas sabiedrību raksturojošas iezīmes, kuru apzināšana ļauj labāk izprast konkrēto laiku un cilvēku ikdienas dzīvi. Sociālā prakse pētniekam var atklāties jebkurā jomā, kas skar „mazā cilvēka” ikdienu – dotajā gadījumā tas būs alkohols.
Alkohols un tā loma sociālajā vidē Latvijā ir neizpētīts jautājums .[3] Vēsturnieki pētījumos visbiežāk alkohola problemātikai vai nu nepievēršas nemaz, vai arī tai velta krasi negatīvu nostāju, apskatot šo jautājumu no ļoti šaura redzes punkta – skatot to kā sociālu negāciju, proti, alkoholismu. Šādā sakarā zūd ļoti daudzas ar alkoholu saistītas dimensijas, kas spēj padarīt kolorītāku cilvēku sadzīves vēsturi: proti, aizmirstot, ka alkohols nereti ir arī cilvēku svētku, sociālo grupu rituālu vai arī indivīdu emociju refleksiju izpausmes sastāvdaļa.
Alkohola politika.
Lai mēģinātu izprast alkohola problemātiku tā jāaplūko no diviem skatu punktiem: pirmkārt, tā ir alkohola politika, ko jebkurš pastāvošais režīms regulē, mēģinot kontrolēt sabiedrības dzeršanas kāri. Otrkārt- jāaplūko ir arī sabiedrības reakcija uz šādu politikas realizāciju, kas var izpausties visdažādākajos veidos, no kuriem pašdarinātā degvīna ražošana būtu visuzskatāmākais piemērs. Tāpat jāņem vērā arī sabiedrībā pastāvošās normas, paražas un pieņēmumi, kas iekšēji regulē alkohola patēriņu vai tā sociālās funkcijas noteiktā vietā un laika periodā .[4]
Alkohola politikai savukārt ir divas izpausmes - no vienas puses, režīmi mēģina ierobežot alkohola patēriņu, jo reibumā esošs cilvēks nespēj produktīvi strādāt un tā realitātes uztvere var būt neadekvāta. Bez tam iereibis cilvēks ir potenciāli politiski nelīdzsvarotāks jeb nelojālāks, jo spēj izteikties vai veikt darbības, ko būdams skaidrā prātā, neveiktu.
Tā nacistiskās okupācijas sākumā - 1941.gada jūlijā un augustā, alkoholisko dzērienu pārdošana privātpersonām tika noliegta, [5] bet sadales kartiņās, kuras ieviesa 1941.gada augustā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamajām precēm - alkohols nebija paredzēts. 1942.gada 28. janvārī Rīgas pilsētas vecākais Dr. Hanss Vindgasens (Windgassen) izdeva rīkojumu, kas viesnīcu uzņēmumu turētājiem aizliedza izsniegt alkoholiskos dzērienus iereibušiem pilsoņiem. [6] Jau tā paša gada 9. martā Rīgas apgabala komisārs un komisāriskais lielvecākais kopējā rīkojumā ar Rīgas pilsētas komandantu noteica, ka visa veida alkoholisko dzērienu (degvīnu un liķieru) pārdošana, pasniegšana uz vietas aizliegta publikai pieejamajos restorānos un bufetēs, ēdienu veikalos, konditorejās, kafejnīcās, maiznīcās un karavīru ēdnīcās. [7] Šos noteikumus tā arī neatcēla līdz kara beigām un alkohola lietošana bija pieļaujama tikai „mājas apstākļos.” 1942.gada 2.novembrī degvīna deva bija paredzēta tikai normālpaterētāju kartītēs, t.i. tas pienācās tikai personām, kas bija sasniegušas 18.gadu vecumu, taču iedzīvotājiem, kuri nebija sasnieguši 21.gadu vecumu, alkohola devas vietā saņēma cukuru. [8] Tomēr Alkohola deva nepārsniedza 0,25 l degvīna uz normālpatērētāju mēnesī.
Tomēr arī ierobežotā alkohola lietošanas telpa, izraisīja dažādus pārkāpumus, ja, cilvēkam iedzerot, gadījās nogulēt vai nosebot darbu, par to viņu varēja sodīt kā sabotieri vai asociālu elementu vai, nedod Dievs, gadījās iedzert nepareizajā dienā, piemēram, 7.novembrī, [9] ko varēja inkriminēt kā „boļševiku svētku svinēšanu.” [10] Iedzērušam cilvēkam gadījās arī izrunāties vai nodziedāt ko „nepareizu.” [11] Tā, piemēram, 1941.gada novembrī Rīgā kādās mājas viesībās viens no viesiem bija sašāvis citu, par to, ka tas dzērumā bija sācis „dziedāt boļševiku dziesmas”, [12]bet cits alkoholisko dzērienu ietekmē bija norāvis no sienas un sācis plēst Ā. Hitlera portretu un kāškrusta karodziņus. [13]
No otras puses režīmi alkohola politiku izmanto arī savu interešu realizācijai. Vispirms jau alkohols ir ļoti ienesīgs ienākumu avots, ko varēja izmantot budžeta „lāpīšanai” un noteiktas politikas realizācijai. [14] Vācu okupācijas laikā no alkohola gūtā peļņa, ko kontrolēja Monopolu ģenerāldirekcijas Spirta monopols, nonāca Ostlandes valstskomisāra budžetā. [15] Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma alkohola politikai bija arī manipulējošs raksturs, izmantojot cilvēku tieksmi pēc kaut kā „grādīgāka”, un lai veicinātu zemniekiem nodot savu produkciju, bija nolemts to kompensēt ar lauksaimniecības ražošanas līdzekļiem vai baudvielām (Genussmitteln). Secinot, ka zemē [t.i. Latvijā] ļoti ir pieprasīts spirts, plānoja un ieviesa t.s. alkohola prēmijas (Alkoholprämie). [16] Tā, piemēram, par 1tonnu virsnormas pārdotās labības līdz 31.augustam zemnieks ieguva tiesības 5 litru (l) degvīna iegādei, bet ja labība tika pārdota laika periodā no 1. līdz 15.septembrim, tad arī prēmija saruka līdz 4 l apmēram, savukārt tie, kas to izdarīja no 16. līdz 30.septembrim, ieguva tikai - 2,5 l degvīna iegādes atļaujas. [17] Līdzīgi tika prēmēti arī linu, kartupeļu u.c. kultūru audzētāji. [18] Bez tam ar papildus sīvā devu aplaimoja arī „īpašo” profesiju pārstāvjus – smagā darba strādniekus, asenizatorus, mežstrādniekus, policistus, jūrniekus u.c. [19]
Manipulācijas ar sabiedrību, izmantojot alkoholu, izpaudās ne tikai ekonomiskajā, bet arī politiskajā sfērā. Lai panāktu labvēlīgu attieksmi pret pastāvošo režīmu un mēģinātu to mentāli leģimitizēt, iedzīvotāji tika aplaimoti ar alkoholisko dzērienu papilddevām lielākajos svētkos .[20] Tā 1.maijā, ko visā Trešajā reihā un arī tā okupētajās teritorijās atzīmēja Nacionālā darba svētkus (Feiertag der nationalen Arbeit), pirms kuriem katrs strādājošais vīrietis, kas bija sasniedzis 18 (!) [21] gadu vecumu saņēma 0,5 l, bet sievietes- 0,25 l degvīna. [22] Gadījās arī ka šāda veida manipulācijas izraisīja pavisam negaidītus efektus. Tā 1942.gada novembrī, alkoholu sākot izsniegt uz kartiņām [23], iedzīvotāji to uztvēra ar neviltotu sajūsmu. Jēkabpils latviešu drošības policijas palīgpunkta vadītājs ziņoja savai priekšniecībai Jelgavā, ka „ar pateicību uzņemts jaunievedums par degvīna izsniegšanu uz kartiņām. Cirkulē baumas, ka bijušās Latvijas valsts svētku gadījumā 18.novembrī došot vēl papildus devas, tā piešķirot Latvijai jau zināmas valsts tiesības.” [24]
Alkoholu izmantoja arī propaganda. Pārmērīga dzeršana kā propagandas kategorija Latvijas teritorijā pirmo reizi parādās apgaismotāja Garlība Merķeļa (1769 – 1850) darbā „Latvieši” [25] un turpmāk praktiski katrs sekojošais režīms pārmeta iepriekšējam tādu apstākļu radīšanu, kas veicināja pārmērīgu tautas grimšanu alkohola tvanā.
Jau pirmajās nacistu okupācijas nedēļās alkohola jautājums parādījās antiboļševistiskajā propagandā, apskatot to viennozīmīgi kā ļaunumu, kas grauj tautas veselo garu. Šāds problēmas sniegums nebija nekas jauns un līdzīgi šo jautājumu pasniedza arī 20. -30.gadu „skaidrās dzīves” popularizētāji, tomēr jaunajos apstākļos tas ieguva jaunu skanējumu, uztverot to kā daļu no boļševiku plāna latviešu tautas iznīcināšanā. „Ar alkoholu un asiņainu teroru boļševiki gribēja iznīcināt latviešu tautu. Nekad restorāni nav bijuši tik pilni kā boļševiku laikā, nekad tik lieli nav bijuši alkohola plūdi, kuriem bija jāaizskalo no cilvēku apziņas nacionālo jūtu strāvojums un pretspars boļševiku nejēdzībām” – rakstīja Jelgavas „Zemgale”. [26] Bez tam alkohols tika izmantots arī bijušo padomju režīma amatpersonu nomelnošanā, aprakstot to rīkotās „orģijas”, kurās vislielākie dzērāji bijuši Spure [27], Blaus [28], Pabērzs [29], Plēsums [30] un arī Kirhenšteins ”[31], bet „hroniskais alkoholiķis” un „lielais žūpa” Andrejs Upītis [32] dzēris tikai no kafijas tasītēm spirtu un šņabi. [33] Lai pastiprinātu efektu publicēja arī fotogrāfijas no „orģijām”, lai vizualizētu „tautas nodevēju” dzīres, kamēr „čekisti un žīdi nomocīja un nobendēja simtiem mūsu patriotu.” [34]Alkoholu izmantoja arī antisemītiskajā propagandā, apgalvojot, ka jau no sendienām galvenie pagastu krogu, alus brūžu un degvīna tecinātavu turētāji bija ebreji, tādējādi izmantojot latviešus. [35]
Sabiedrība un alkohols.
Runājot par sabiedrību un tās attieksmi pret alkoholu, jāņem vērā vesela virkne faktoru. Vispirms, tā būtu „dzeršanas kultūra”, kas ir zinātnes neskarts jautājums. Hipotētiski varētu pieņemt, ka Latvijas dzeršanas kultūra veidojās kā simbioze no Vācijas nākušās „alus dzeršanas kultūras” un Krievijas „vodkas kultūras”. Kurš no šiem aspektiem alkohola lietošanas kultūrā dominē un kādas ir šīs dominantes svārstības laikā paliek neatbildēts jautājums. Tāpat nav pētījumu par dzeršanas lomu sadzīvē un svētkos .[36] Hipotētiski atzīmēt varētu to, ka bez grādīgā pudeles Latvija nebija iedomājami nozīmīgākie ģimenes svētki un darbi.
Vācu okupācijas laiks sniedz apliecinājumu šai hipotēzei. Tā degvīnu Latvijas iedzīvotājiem izsniedza tikai kāzu, kristību un bēru gadījumos uz mācītāja apliecības pamata [37], kā arī lauku kulšanas un cukurbiešu novākšanas talkām, kas bija jāpierāda ar pagasta valžu apliecībām. Citos gadījumos degvīns netika pārdots. Pilsētās, lai saņemtu alkoholu strādājošo prēmēšanai uzņēmumu vadītājiem bija jāgriežas ar lūgumu Dzērienu galvenajā pārvaldē Rīgā, lai saņemtu iegādes atļaujas. [38] Daugavpils iedzīvotāji šajā sakarā vērsās Pilsētas valdes Tirdzniecības nozarē ar lūgumu, lai alkoholiskos dzērienus izsniedz arī vārda un dzimšanas dienās, tomēr valde šo priekšlikumu noraidīja. [39]
Interesantu liecību šajā sakarā sniedz arī 1943.gada maijā SS kara ziņotājam, rakstniekam Dzintaram Sodumam (1922) rakstītā vēstule: „Jā, tu jau nemaz nezini, ka es, savas kristīgās pārliecības dēļ, dabūju gandrīz cietumā sēdēt. Redzi, kāds uzņēmīgs mācītājs bij sācis taisīt iesvētīšanas kara laika tempā, 2x nedēļā, pilnīgi bez tās saucamās iesvētīšanas mācības. Aizej tik un samaksā RM 20. – un tevi paņem kā kucēnu un iesvēta. Vienu svētdien esot bijuši pierakstījušies 1000 iesvētāmo, protams, viņi bijuši tik saprātīgi ka uz pašu iesvētīšanu ieradušies tikai 10 pārstāvju. Tiklīdz dabūju zināt, ka iesvētāmo vecums, tāpat tas, vai tas kādreiz jau iesvētīts jeb nē, nekrīt svarā, drāzos turp un uzliku savas RM 20- galdā. Saku, kad jau svētās, tad svētās, pārāk svēts jau tā kā tā nebūs. Bet ko tu domā. Tiklīdz otrā dienā atkal tur ierados, pēc zīmēm Pārtikas nodrošināšanas departamentam, mani grib ņemt ciet un vest uz „častoku” (Mācītājs ar daļu saviem iesvētamajiem tur jau sēdēja). Es itkā esmu gribējis svētīties tikai tāpēc, lai saņemtu šņabja zīmes. Ak, šausmas! Kas tad tur liels bij: 5 pusstopi šņabis, 1.pdl.vīna, 1.pdl.konjaks un 20 pdl. alus un tas viss, tikai par RM 20.- Lai nu kā, bet tomēr ap 5000 kristīgo cilvēku vairāk ir tikuši.” [40]
Ja alkohola politika neatbilst sabiedrībā valdošajam dzeršanas modelim, tad iedzīvotāji vienkārši meklē citus ceļus, tā apiešanai. Tā apskatāmajā laika periodā nereti bija degvīna atļauju viltošanas gadījumi [41] un plauka pašdarinātā degvīna vai spirtu saturošu maisījumu lietošana. Pilsētās visbiežāk lietoja denaturēto spirtu, ko spekulanti pārdeva kā „degvīnu” vai „spirtu”. Policijas statistika par šādu saindēšanos bija augšupejoša. No 1941.gada 1.jūlija līdz 1942.gada janvārim Rīgā vien bija notikuši 64 saindēšanās gadījumi ar alkohola surogātiem, no tiem 42 gadījumos no saindēšanās sekām surogātu lietotāji miruši. [42] Policijas iestādes, protams, uzsāka cīņu „ar sabiedrībai kaitīgiem elementiem, kas destilē un pārdot denaturēto spirtu.” Presē regulāri parādījās ziņas par kārtējiem aizturētajiem denaturētā spirta tecinātājiem, kurus sagaidot „bargs sods.” [43] Šādas darbības tika kvalificētas kā akcīzes nolikumu pārkāpums un par to draudēja naudas sods 100- 500 RM apmērā un 1gads cietumā, ko noteica vadoties pēc tiem likumiem, kas bija spēkā Latvijā pirms 1940.g.17.jūnija, ciktāl tie nerunāja pretim Lielvācijas karaspēka izdotiem noteikumiem. [44]
Līdzīgā veidā tika apkaroti arī pašdarinātā degvīna jeb „kandžas” vai Latgalē brūvētās „šmakolkas” tecinātāji. Vācu okupācijas laikā pašdarinātais degvīns ieguva arī citus nosaukumus, tā labas kvalitātes pašbrūvēto dēvēja par „meža karalieni”, bet sliktākas par „meža rozi,” jeb „mežrozīti”. Lai arī propaganda klāstīja, ka kandžas dzīšana „grauj tautas morāli un nevajadzīgi izšķiež vērtības, kas nav sevišķi pielaižams tagadējos kara apstākļos, kad dārga katra miltu sauja,” [45]tomēr iedzīvotāju pašapgāde ar pašražotajiem dzērieniem pastāvēja visu kara laiku, kā alternatīva okupācijas režīma realizētajai alkohola politikai.
Interesanti, ka kara laikā mainījās arī alkohola sociālā loma, no vienkāršas „baudvielas” tas pārtapa arī par vienu no ejošākajām melnā tirgus precēm .[46] Spekulēja ar degvīnu kā latvieši tā vācieši. Tā Drošības palīgpolicijas uzraugs J.Broks, 1942.gada martā ziņoja, ka „vācieši, kas saņemot šņabi, lielākā tiesā to pārdodot tālāk spekulatīvos nolūkos latviešiem par reti augstu cenu, pelnot no 1300 – 1500 %, kā tas maksājot pēc valsts takses.” [47] Tas, ka par spekulāciju apkaroja tika latviešu civiliedzīvotājus, radīja sabiedrībā neizpratni, jo, kā teikts citā ziņojumā „spekulāciju piekopjot diezgan plašos apmēros arī vācu karavīri, kas labprāt pārdodot degvīnu un tabaku par spekulatīvām cenām.” [48]
Pieaugot preču deficītam un krītoties t.s. ostmarkas kursam degvīns nereti kalpoja arī kā maiņas līdzeklis [49], dažādu preču iegūšanai. „Lielākā valūta bija šņabis.”, atceras V.Nadoļska – Zvanītāja: „Par to varēja pirkt, mainīt vai iegūt, ko par naudu nevarēja dabūt.” [50] Jānis Jaunsudrabiņš savā dokumentālajā darbā par došanos bēgļu gaitās „Es stāstu savai sievai” savas sievai, liek teikt: „Mums ir divas pudeles degvīna un puspudele konjaka. Septiņas aprakām zem jāņogu cera. Vīram šogad iznāca trīs grāmatas un par katru pārtikas lietu pārvalde deva sešas pudeles vienkāršā šņabja un divas liķiera, it kā reprezentācijai. Par tām esam dabūjuši iemainīt šo to ēdamu, sevišķi taukvielas.” [51] Šis mazais fragments sniedz vērtīgu informāciju vispirms jau par dzērienu vērtību- kara laikā nevērtīga kļūst rakstnieka lielā bibliotēka un latviešu meistaru gleznas, kuras nevar paņemt līdz, bet degvīns ir pelnījis, lai to vērīgi noglabā. Tāpat civilpārvaldes ierēdņi, apzinoties naudas nevērtību, rakstniekam „reprezentācijai” piešķir alkoholu, kas tiek iemainīts pret pārtiku.
Tādējādi sabiedrība, neskatoties uz ierobežojumiem, ne tikai pašapgādājās ar alkoholu, bet arī atrada tam jaunas sociālas funkcijas. Caur alkohola politikas un tās radīto seku prizmu var novērot gan okupācijas režīma realizēto saimniecisko politiku, gan atklāt sociālās problēmas tā laika sabiedrībā. Protams, alkohols nebija vienīgais produkts ar nozīmīgo statusu – līdzīgu vēsturi var uzrakstīt arī par cūkgaļu vai tabaku, bet tās ir tēmas, kuras gaida savu pētnieku. Lai iegūtu kaut cik objektīvu ikdienas vēstures ainu apskatāmajā periodā, nepieciešama virkne pētījumu, kas apskatītu gan atsevišķu gebītskomisariātu un pilsētu, gan dažādu sabiedrības slāņojumu un šķietami mazsvarīgu problēmu [52]vēsturi.
Atsauces:
[1] P.Thomson. The Voice of the Past. Oral History.Third edit. –Oxford,University Press, 2000. –p.6.-7.; Sigurður Gylfi Magnússon. Social History - Cultural History - Alltagsgeschichte - Microhistory: In-Between Methodologies and Conceptual Frameworks.// Journal Of Microhistory 2006. [ http://www.microhistory.org/pivot/entry.php?id=20 (sk.10.02.2007)]
[2] Alf.Lüdtke. Whats Is the History Of Everyday Life and Who Are Its Practitioners?// The History Of Everday Life.Reconstructing Historical Expierences And Ways Of Life./ Ed. Alf.Lüdtke.Tralsl.W.Templer. –Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1995. – P.3-40.;
[3] Kā vienīgo izņēmumu var minēt L.Dumpes darbu „Alus tradīcijas Latvijā.”-R.,LVIA,2001., Kas veltīta tikai vienam alkoholiskajam dzērienam un ierobežotā laika periodā –lidz 20.gs.; Piemēram, vācu okupācijas laikā alus netika atzīts par alkoholisku dzērienu, tādēļ jautājums par okupācijas alus politiku izpaliks. Alkoholisko dzērienu kategorijā iekļāva degvīnu, liķierus, konjakus, vīnus un spirtu. Sk. Rīkojumu Vēstnesis. -1942. – 6.,25. novembris. Vīns Latvijā netika ražots un pārdošanā tas parādījās epizodiski, tādēļ var apgalvot, ka vīna loma apskatāmajā laika periodā bija niecīga, piedevām vīna dzeršanas tradīciju faktiski nebija.
[4] Nosacīti to varētu dēvēt par “dzeršanas kultūru” vai „dzeršanas modeli”, kuru atklājot būtu jāņem vērā daudzi alkohola patēriņa aspekti, kā dzērienu tipi, dzeršanas apjomi, ar alkoholu saistītā vide un aktivitātes, kā arī tipi un stingrība ar kādu tiek veikta sociālā kontrole par dzeršanu. Sīkāk sk. I.H.Mäkinen, T.C.Reitan. Continuity and change in Russian alcohol consumption from the tsars to transition.// Social History. Vol.31.,No.2 May 2006. –p.162 -163.
[5] LVVA, P-107.f., apr.1.,l.1., 682., 686.lp. ; Šāda rakstura aizliegumi, raksturīgi kara laika situācijām. To galvenais mērķis ir nepieļaut sabiedrības demoralizāciju, kas varētu izsaukt tādas parādības kā paniku, marodierismu, sakāvnieciskumu utt. Tā sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gada 18.jūlijā cars izdeva dekrētu, kas aizliedza alkoholisko dzērienu pārdošanu mobilizācijas laikā, vēlāk nosakot tā darbību līdz kara beigām. Sk. Введенский И. Н. Опыт принудительной трезвости. М,: Издание Московского Столичного Попечительства о Народной Трезвости, 1915. / sk.20.05.2007); Līdzīgi arī Francijā 1915.gada 7.janvārī aizliedza tirgot absintu, Anglijā ierobežoja alkohola izsniegšanu krogos utt. Respektīvi, karu gadījumos alkohola patēriņu valsts mēģina kontrolēt.
[6] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -28.janvāris
[7] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -9.marts.; Restorānos aizliegts izsniegt spiritiozus dzērienus.// Tēvija. -1942. -9.marts.
[8] Rīkojumu Vēstnesis. -1943. – 2.februāris.
[9] t.s. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas diena.
[10] LVVA. P- 3273.f.,25.apr.,l.44. [RCC ieslodzītā A.E.Nilles lieta]; LVVA. P- 3273.f.,25.apr.,l.430. [RCC ieslodzītā O.Šillinga lieta] u.c. Kā apsūdzības pamats varēja tikt norādīta arī „žūpošana” vai „dzeršana”. Sk.piem. LVVA ,4071.f.,2.apr.,8.l., 17.lp.; OMF,Inv.Nr.6701. [A.Bērziņa kartotēka.-10.sēj.], 94.lp. u.c.
[11] Piem. I.Krukovska Štuthofas KN ieslodzītā kartītē, kā apsūdzība bija norādīta krievu dziesmu dziedāšana. Sk. LVVA ,4071.f.,2.apr.,8.l.,19.lpp. Par līdzīgiem gadījumiem padomju okupācijas periodā Sk. Bergmanis A., Zālīte I. Latvijas PSR VDK un sabiedrības ideoloģiskā kontrole (1965 – 1990). //Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2005.gada pētījumi. -19.sēj. – R.,LVIA, 2007. – 465. -467.lpp.
[12] Dzēruma vieglprātības smagās sekas.// Tēvija. -1942. – 3.oktobris.; Kuldīgā 1942.g., atzīmējot pilsētas 700 gadi, bija izcēlies konflikts starp latviešu policistu un ukraiņu karagūstekņiem par „krievu” dziesmu dziedāšanu. Sk. LVVA, P-97.f., 1.apr., 2.l., 539.lp.
[13] Dzēruma sekas.// Tēvija. -1942. -19.decembris.
[14] Kā progresīvāko var minēt 1921.gadā Satversmes Sapulces pieņemtos noteikumus par 3% piemaksas uzlikšanu alkoholiskajiem dzērieniem, kas ieskaitāmi Kultūras Fonda budžetā. Sk. Ā.Šilde. Latvijas vēsture 1914 -1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. –Stockholm: Daugava, 1976. – 374. -375.lpp.
[15] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. – 19., 25. Februāris; LVVA, P- 107.f, 1.apr. 3.l. 2., 12.lp
[16] LVVA, P -70.f., apr.1., 55.l., 3., 9.-10. lp.
[17] Vairāk maizes labības.// Tēvija. -1942. -20.augusts.
[18] Noteiktas linu nodevas.// Tēvija. -1942. -16. oktobris.
[19] LVVA, P-30.f., apr.3.,38.l., 3.-4.lp.
[20] Padomju laikos, lilākajos valsts svētkos, īpaši pirms demonstrācijām un gājieniem, iedzīvotāji arī tika aplaimoti ar alkoholu. Sabiedrība, piemēram 2.maiju. vai 8.novembri, kas PSRS bija izejamās dienas, dēvēja par “paģiru dienām.”
[21] Pārtikas kartītēs alkoholisko dzērienu deva bija paredzēta tikai 21.gadu vecumu sasniegušajiem.
[22] Rīkojumu Vēstnesis. – 1943. -28.aprīlis.
[23] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -6.novembris. Alkoholu uz kartiņām varēja saņemt no 2.novembra. Sk. Jaunās pārtikas kartītes.// Tēvija. -1942. -31.oktobris.
[24] LVVA, 252.f., 1.apr., 43.l., 93.lp.
[25] G.Merķelis. Latvieši sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimteņa beigās. –R.,LVI, 1953. -39.-52.lpp.
[26] A.Kalnājs. Alkohols- līdzeklis latviešu tautas iznīcināšanai.// Zemgale. -1941. -23.septembris.
[27] Žanis Spure (1901 – 1943), LKP CK sekretārs.
[28] Pēteris Blaus (1900 – 1971) LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs.
[29] Juris Pabērzs (1891 – 1961), LPSR Tieslietu tautas komisariāta Tiesu pārvaldes priekšnieks.
[30] Pēteris Plēsums (1895 – 1968), LRSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks.
[31] Augusts Kirhenšteins ( 1872 – 1963), LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs.
[32] Andrejs Upītis (1877 – 1970), rakstnieks, LRSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks.
[33] Epizodes, par kurām nedrīkstēja runāt.// Tēvija. -1941. -15.jūlijs.; Rauti un orģijas Rīgas pilī pēc „padomju kultūras” parauga.// Tēvija. -1941. – 17.jūlijs.
[34] To mēs neaizmirsīsim.// Tēvija. -1941. – 19.jūlijs; Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17.VI. 1940 līdz 1.VII. 1941./ P.Kovaļevska, O.Norīša un M.Goppera redakcijā. – R.,Zelta Ābele, 1942., - 73.lpp.
[35] Žīdi Kurzemē.// Talsu Vārds. -1942. – 8.janvāris.; Tas, ka krogu turēšana 19.gs. Rietumkrievijas provincēs, kļuva lielā mērā par ebreju nodarbošanos, veicināja antisemītisma veidošanos šajos reģionos. Sk. I.H.Mäkinen, T.C.Reitan. Continuity and change in Russian alcohol consumption from the tsars to transition. –p.166.
[36] Kā interesants jāmin arī dzimtes faktors dzeršanas kultūrā. Piemēram, nacistu okupācijas laikā liela ažiotāža sacēlās, kad 1942.gadā alkohola lietošanas taloni tika izsniegti arī sievietēm, ko vietējā sabiedrība uztvēra neviennozīmīgi, uzskatot ka iedzeršana ir tikai vīriešu padarīšana. Genderfaktoru atklāšana dzeršanas kultūrā arī gaida savu pētnieku. Līdzīgi jāņem vērā arī lokālie faktori, kuri rakstā ir apzināti nivilēti, lai atsegtu visas Latvijas situāciju. Vai dzeršanas kultūra, piemēram, Latgalē, atšķiras no pārējās Latvijas vai nē. Interesanti, ka, piemēram, 1942.gadā izsniedzot degvīna papilddevas Līgo svētkiem, tās nepienācās Latgales iedzīvotājiem! Vai tas būtu jāuzskata par pieņēmumu, ka latgalieši pašnodrošināsies ar „šmakolku”? Sk. Saldumi Jāņos sievietēm un jauniešiem.// Tēvija. -1942. -22.jūnijs.
[37] Tā Pārtikas Nodrošināšanas departaments savā vēstulē Baznīcu un konfesiju departamentam 1943.g. 7.jūlijā secināja: „Pēdējā laikā ir novērots, ka arī citu konfesiju garīdznieki ir uzsākuši izdot apliecības alkoholisko dzērienu saņemšanai sakarā ar draudžu locekļu iesvētīšanu, pie kam tas notiek pat tādās draudzēs, kur iesvētības agrāk nav rīkotas, vai arī ja tas noticis, tad šinīs draudzēs šim aktam, nav piešķirama tik svarīga nozīme kā tas ir ev.luterāņu draudzēs, piemēram, nav rīkotas ģimenes viesības iesvētību atzīmēšanai. Pēdējā laikā esam saņēmuši ziņas no Rēzeknes apriņķa vecākā, ka uzkrītoši daudz alkoholiskos dzērienus iesvētīšanu sarīkošanai pieprasa, pamatojoties uz vecticībnieku garīdznieku izsniegtām apliecībām.” Baznīcu un konfesiju departaments deva slēdzienu, ka „ vecticībniekiem nav pamata pieprasīt devas iesvētību gadījumā, jo viņu kults neparedz jaunatnes iesvētīšanu.” Ar ko tad arī dzērienu atļauju izsniegšana „jauniesvētītiem” vecticībniekiem tika liegta. Sk. LVVA, P-30.f.,2.apr.38.l., 53.,55.,57.,60.lp.
[38] Degvīna izsniegšana patērētājiem.// Ventas Balss. -1941. -14.novembris.
[39] Vietējās ziņas.// Daugavas Vēstnesis. -1942. -23.janvāris.
[40] LVVA P- 443.f., 1.apr. 1.l.[SS kara ziņotāja Dzintara Soduma personīgais arhīvs], 164.-165.lp.
[41] Notikumi.// Tēvija. -1942. -13.janvāris.;Lai dabūtu šņabi, viltojuši dokumentus.// Kurzemnieks. -1944. -22.septembris u.c.
[42] Nedzeriet jēlspirtus!// Tēvija. -1942. -28.janvārī
[43] Apcietināts denaturētā spirta tecinātājs.// Tēvija. -1942. -7.februāris.; Bargs sods „degvīna” tecinātājai. // Tēvija. -1942. -12.februāris; Spekulantus jāizskauž// Talsu Vārds. -1942. -12.marts; Sodīts kandžas tecinātājs.// Ventas Balss. -1943. – 9.aprīlis u.c.
[44] Tieslietu pārvaldes ģenerāldirektora rīkojums.// Tēvija. -1941. -28.augusts ; Valmierā sodīti pirmie kandžas tecinātāji.// Tālavietis. -1942. -3.februāris.
[45] Valmierā sodīti pirmie kandžas tecinātāji.// Tālavietis. -1942. -3.februāris; Ād.Šilde. Alkohola tvanā.// Daugavas Vēstnesis. – 1944. – 8.janvārs.
[46] Salīdzinājumam – ½ l pudele degvīna oficiāli 1942.g. maksāja vidēji RM 1,50, savukārt melnajā tirgū tās cena bija 40 RM. Sk. Rīkojumu Vēstnesis. -1942.g. 22.decembris.; LVVA, P- 107.f., 1.apr. 3.l., 12.lp.; LVVA, P- 107.f,, 1.apr. 2.l. 233.lp; Vācu Sevišķajai tiesai nodots 50 spekulantu.// Tēvija. -1942. -28.februāris.
[47] LVVA, P- 252.f., apr.1., l.43., 18.lp.
[48] LVVA, P- 252.f., apr.1., l.43., 31.lp.
[49] Līdzību šeit var saskatīt ar stāvokli Latvijā 20.gs. 80.gadiem, kad „neoficiālā” norēķināšanās par pakalpojumiem u.c. tika mērīta „polšos”.
[50] Pāri jūrai 1944./45.g. /130 liecinieku atmiņas sakārtojusi V.Lasmane. – Stokholma: Memento,1993 – 214.lpp.;Tie latvieši, kas nelegāli mēģināja nokļūt neitrālajā Zviedrijā, degvīnu izmantoja gan lai piekukuļotu krasta apsardzi, iegādātos benzīnu, gan arī lai Zviedrijā, kur pastāvēja alkohola ierobežojumi, to laistu melnajā tirgū.Sk. turpat, - 82., 160. -161.lpp.
[51] J.Jaunsudrabiņš. Es stāstu savai sievai.//J.Jaunsudrabiņš. Kopoti raksti. -12.sēj. – R.,Liesma, 1984. – 261.lpp.
[52] Varētu piedāvāt, piemēram, baumošanas vai jūtu vēstures problemātiku dotajā laikā.
# Referāts nolasīts DU HF Komparatīvistikas institūta starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Krogs Eiropas kultūrā” (Daugavpils. 13.-14.04.2007.)

piektdiena, 2007. gada 10. augusts

„Baigais gads”- mīts un tā evolūcija

Pēdējā laikā aktuāli ir runāt par mītiem, kas tā vien šķiet ir pārņēmuši vai visu mūsu dzīvi. 19.gs. antropoloģiskās teorijas balstījās uz pieņēmumu, ka mīts ir primitīvās sabiedrības domāšanas produkts, kas balstās uz nereāliem vai iluzoriem priekšstatiem, tomēr jaunāki pētījumi šo priekšstatu apstrīd. Mīti ir dažādi un tiek piedāvāti arī dažādi to stratifikācijas varianti, taču striktu robežu starp tiem nav. Tiek runāts par sakrālajiem, profesionālajiem, nacionālajiem, politiskajiem, arhetipiskajiem, arhaiskajiem un modernajiem un vēl par neskaitāmu daudzumu mītu.
Mīts ir zīmju un simbolu sistēma, kuras galvenais uzdevums ir radīt cilvēkam priekšstatus par viņam nozīmīgiem esamības jautājumiem, veidojot iracionālu orientācijas sistēmu racionālajai īstenībai. Vulgarizējot, mīts vienkāršo īstenību, faktus, notikumus vai parādības sakārtojot sistēmā, kura balstās uz striktu bināro opozīciju sistēmu, ko šodien nereti dēvē par „melnbalto” pasaules skatījumu.

Tāpat mīts definē arī indivīda un grupas identitāti, nodrošina sociālo un kultūras normu pārraidi, radot pēctecības un kontinuitātes apziņu[1].
Mīta būtību labi izteicis vācu filozofs Ernsts Kasīrers (Cassirer, 1874-1945): „Cilvēks nevar dzīvot konkrētu faktu pasaulē […] Viņš drīzāk dzīvo starp iedomātām emocijām, cerībās un bailēs, starp ilūzijām un to zaudējumiem, starp savām fantāzijām un sapņiem.”[2] Tādējādi cilvēks dzīvo ne tikai fiziskajā, bet arī simboliskajā universumā, ko raksturo tādas izpausmes kā valoda, mīts, reliģija un māksla. E.Kasīrers pamatoti atzīmē, ka cilvēks jāuztver nevis kā animal rationale, bet animal symbolicum.[3]
Savulaik krievu filozofs N.Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un irracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Vai eksistē mīts par „baigo gadu”? Domāju, ka jā, jo tam piemīt visas iepriekšminētās mīta iezīmes.
Mītu par baigo gadu nosacīti varētu dēvēt par apokaliptisku mītu, ja pieņemtu, ka tas ir sakrāls. Zināmu sakralitāti gan tam mēģināja piedot, boļševikus un ebrejus apzīmējot kā sātana kalpus, bet cietušos latviešus kā mocekļus,[4] un ”baigo gadu” apzīmējot kā „latviešu Golgātu”.
Tomēr ne tikai reliģiozā simbolu izmantošana tajā padara to sakrālu. Jebkura šāda mīta pamatā ir stāsts par radīšanu, kas iedibina kārtību, iepretī ļaunumu nesošajam haosam. Komunistu valdīšanas laiks tika identificēts kā haosa stāvoklis, kas latviešiem bija jāpiedzīvo par saviem grēkiem, jeb tā laika retorikā – „veco varas vīru kļūdām.” Baigā gada etalons savukārt ir sava veida Grēku plūdi, pēc kuriem tad nāk sabiedrības atdzimšana.
Tomēr tas, neskatoties uz sakrālajiem elementiem tomēr vairāk būtu jāuzskata par nacionālās identitātes mītu, kura galvenais uzdevums nav narratīvs stāstījums par vēsturi, bet kurš noteiktas nacionālas grupas locekļiem modina spēcīgu apziņu par kopējo lietu.[5] Konkrētajā gadījumā tas deva izskaidrojumu, kas ir noticis ar tautu: piedāvājot vienkāršu bināru skatījumu uz problēmu. Latvijas valstiskumu sagrāva boļševiki, kas pret latviešu tautu vērsās ar nežēlīgu teroru. Vainīgie – komunisti un ebreji; cietēji –latvieši. To, ka kādas citas nācijas pārstāvis varētu tikt izvests vai iznīcināts neiekļāvās šajā uztveres shēmā. Citur – piemēram, Krievijā no boļševisma cieta krievi, bet Latvijā –tie gaidīja kolhozu dibināšanu, lai nebūtu jāstrādā[6]. Tie, kas sadarbojās ar padomju okupācijas varu, bija tautas nodevēji, padibenes, nezāles utt., kuri ir atklājušies pateicoties „baigajam gadam”.
Mīta tālākais uzdevums bija radīt priekšstatu par latviešiem, kā cīnītājiem pret tumsas spēkiem –pret „baigā gada” atkārtošanos. Kādēļ šodien tiek glorificēts Latviešu leģions –tādēļ, ka tas atradās šīs cīņas priekšgalā. Pēc Otrā pasaules kara šo cīņu pārņēma mežabrāļi, kuri arī šodien tiek vērtēti viennozīmīgi. Stafetes kociņš vēlāk tiek nodots disidentiem, nelielām pretestības grupām un, protams, trimdai, kuras galvenais mērķis bija Latvijas atbrīvošana no boļševisma. Cīņa vainagojās ar Atmodu[7], kas ir bija latviešu pēdējā izdevība „atmosties” pirms tā tiktu iznīcināta[8].

Mīta etimoloģija.
„Baigs –tas kas izraisa baiļu, drūmuma, nomāktības izjūtas; arī spoks”, teikts literārās valodas vārdnīcā.[9] Līdzīgi to skaidrojuši arī J.Endzelīns un K.Mīlenbahs kā sinonīmus šim vārdam minot drausmīgs, šausmīgs utt. Kādēļ pirmo padomju okupācijas gadu mēs saucam par „baigo” nevis „drausmīgo” vai kādu tml. gadu?
Apzīmējums „baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941.gada 4.jūlijā laikrakstā „Tēvija” publicētajā rakstā „Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: „Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā […]”[10] Tomēr šī apzīmējuma lietošana, ko tai laikā bieži lietoja publicisti un literāti, nebija nekas ekstraordinārs, un to lietoja dažādās citās variācijās. Tā pirmajā vācu okupācijas laikā izdotajā laikraksta „Nacionālā Zemgale” numurā tiek runāts par „baigajām stundām, kad trakoja pekles spēki, alkdami asiņu”[11], „Kurzemes Vārdā” par „baigajām dienām, kas beigušās” ar vācu armijas „atbrīvošanu”.[12]
Tomēr par jēdziena „baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 -1940), kura 1939.gada decembrī „Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara”, rindas ”Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas[13] un pēc Valmieras “Tālavieša” apgalvojuma, tās vai katrs latviešu patriots esot nēsājis kabatā mašīnrakstā pavairotas.[14]
Protams, kad parādījās iespēja, laikraksti šīs vārsmas publicēja, lai tās aktualizētu sabiedrībai. Aizsāka to „Tēvija” 1941.gada 9.augusta numurā, kam sekoja arī citi preses izdevumi.[15] Dzejoļa publikācijas uzreiz neizraisīja padomju okupācijas gada identifikāciju – kā „baigo gadu”, daudz biežāk lietotie apzīmējumi tam bija „posta un iznīcības gads”, „drausmīgais komunistu valdīšanas laiks”, „sarkanais gads”, „drūmais gads”, „moku gads” u.c. Tomēr pamazām rakstu autori, runājot par padomju okupācijas posmu, sāka šo apzīmējumu aizvien biežāk lietot, tā, piemēram, jau dažas dienas vēlāk ”Tēvija” raksta par „baigo dienu Litenes nometnē”, par ”baigajām vēstīm no Igaunijas”, „baigajām naktīm Rīgas centrālcietumā” [16]utt. Pirmais, kas sāka lietot šo apzīmējumu, attiecinot to uz visu padomju okupācijas periodu, bija Mazsalacas draudzes mācītājs Alfrēds Skrodelis savā rakstā „Baigā gada ieguvums”, kurā runāja par latviešiem nepieņemamo boļševiku materiālismu, iepretim vācu nestajai „gara kultūrai”, ko, pateicoties „baigajam gadam”, latvieši beidzot esot apjēguši. [17]
Kopumā tomēr šis apzīmējums padomju okupācijas gadam „nepielipa”, bet tika lietots tikai reizi pa reizei, līdz 1942.gadā iznāca „attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17.VI.1940 līdz 1.VII. 1941” ar nosaukumu „Baigais gads”,[18] ko papildināja „dokumentālā filma” „Sarkanā migla”, kas nāca klajā 1942.gada novembrī. Jau sākot ar 1943.gadu „baigā gada” apzīmējuma lietošana, ir vispārēja[19], ar piebildi, ka „tas esot tautas dots apzīmējums boļševiku valdīšanas gadam”.[20] Šī mistifikācija, par tautas doto apzīmējumu, vēlāk parādās arī trimdā. Tā A.Švābes Latvju enciklopēdijā minēts, ka „baigais gads” ir „boļševiku pirmā okupācijas gada nosaukums latviešu tautā” [21] , bet vēlāk šāds traktējums tiek pārņemts arī pēc neatkarības atgūšanas izdotajās mācību grāmatās.[22]
Tā, atļaušos secināt, ka mīta nosaukums radies no dzejoļa, kas publicēts vēl pirms „baigā gada”, tad tas ir izmantots kā propagandas apzīmējums, kurš vēlāk folklorizējies.

Mīta evolūcija un struktūra.
Kādam nolūkam tika radīts šis mīts?
Vispirms jau, ienākot vācu armijai, bija nepieciešams ar sistemātisku informācijas un dezinformācijas izplatīšanu, plašās masās ar simbolu un manipulāciju palīdzību iesakņotu nacistiem vajadzīgo rīcības modeli,[23] ko arī vienkāršoti dēvē par propagandu.
Kāds bija latvieša sociālās rīcības modelis 1941.gada vasarā? Kopumā latviešu sabiedrībai 1941.gadā tika “uzticēti” divi uzdevumi - iztīrīt zemi, lietojot brigadenfīrera V.Štālekera terminoloģiju, no “parazītiem”[24], un tad ķerties pie darba, jeb “jauncelsmes.”[25]
„Baigais gads” šo uzdevumu veikšanai kalpoja kā fons propagandas uztverei. Propagandisti norādīja, kas tad ir tie, kas jāpakļauj tīrīšanai – komunisti, ebreji, vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši un vietējie līdēji, kuri „meklēja aziātu protekcijas un labumus uz savu brāļu asiņu rēķina.”[26] Jebkurā gadījumā tie bija cilvēki, kuriem propaganda uzkrāva vainu par notikušo 1940./41.gadā.
Ja komunistu, sarkanarmiešu un vietējo kolaboracionistu saistība ar nesenajiem notikumiem īpašus komentārus neprasīja, tad citādi bija ar žīdiem, kuru loma „baigajā gadā” nebija sabiedrībai skaidra, par ko liecina daudzu latviešu palīdzība ebrejiem t.s. ”pretžīdu rīkojumu” laikā 1941.gada vasarā, ko nācās apkarot gan ar propagandas, gan policejiskiem līdzekļiem.[27]
Okupācijas pirmajos mēnešos propaganda nenogurstoši mēģināja sasaistīt ebrejus ar baigo gadu, apgalvojot, ka tie bijuši iedvesmotāji arī latviešu izvešanām, uz ko viņus pamudinājis tas apstāklis, ka latvieši esot gaidījuši vācu armijas atnākšanu.[28] Lai to veiktu “bija jāsāk asiņains terors, jāaiznīcina un jāizved cilvēki tikai par to, ka tie neatteicās no savas latviskās nacionālās apziņas. Bija jāsāk karš pat ar sievietēm un bērniem, lai iznīcinātu latviešu tautu.”[29]
Lai parādītu “šausminošos žīdu noziegumus” baigajā gadā, prese pielietoja t.s. šausmu propagandas paņēmienu, t.i. latviešus vajadzēja šokēt ar tiem noziegumiem, kurus it kā būtu pastrādājuši žīdi. Par labāko veidu, kā to parādīt, radot ticamības efektu tika atzītas reportāžas un atmiņas, kuru autori bijuši noziegumu “aculiecinieki”. “Tēvija” jau savā pirmajā numurā ievietoja aicinājumu pieteikties visiem, “kas bijuši aculiecinieki komunistu briesmu darbiem, laupīšanai, dezorganizācijai.”[30]
Šāda veida aicinājumi parādījās arī provinces presē, un “atmiņu” publikācijas nelika ilgi uz sevi gaidīt. Aprakstīt visās niansēs šos sacerējumus nav nepieciešams, minēšu tikai vienu, ko savulaik jau aprakstīja A. Ezergailis. Tā 1941.gada 6.septembrī „Tēvija” publicēja rakstu ”Atrakto kapeņu baigās liecības”, par Rēzeknē atraktajiem čekistu upuriem, kuriem „novilkti cimdi”, izgrieztas ādas strēmeles, kas vēlāk apkaisītas ar pipariem un sāli utt.[31] Pēc Daugavpils apgabaltiesas prokurora rīkojuma Rēzeknes policija saņēma uzdevumu iesniegt dokumentāciju par šo gadījumu, rezultātā daži no noslepkavotajiem izrādījās dzīvi, citiem savukārt netika atrastas nekādas spīdzināšanas pēdas.[32]
Atsaukums, protams, rakstam netika dots, bet turpinājās dezinformācijas darbs, kura mērķi labi redzami Viktora Šteinberga rakstītajā: “Žīdi bija tie, kas izstrādāja latviešu tautas iznīcināšanas plānu un sāka to pildīt- viņiem kā tautai būs jāmirst! Velti žēlot- neaizmirsīsim, ka Dāvida zvaigzne var tikt uzkārta kaklā arī tam, kas stāv rindās, pakalpodams žīdam.[....]
Atceraties, ka ikviens partijas biedrs un kandidāts vai līdzjutējs ir līdzvainīgs visām tām ciešanām, kas gāja pār latviešu zemi. Atceraties, ka ikviens čekists un milicis ir slepkava, kas tieši vai netieši ir bendējis latviešu tautu. Atceraties, ka ikviens komsorgs un komjaunietis ir ķirmis latvju jaunatne veselajā miesā. Atceraties, ka diezgan latviešiem bijis bezmugurkaulaino līdēju un nodevēju un raugāties, ka jūs pašus tiem nepieskaita. Jo šis laiks ir uguns un šķīstīšanās laiks.”[33]
Pamatotas ir Leo Dribina domas, ka “nacisti būtu iznīcinājuši Latvijas ebrejus arī tad, ja šāda antiebrejiska naida izvirduma nebūtu. Taču tas palīdzēja nacistiem izplatīt maldīgo priekšstatu, it kā latvieši paši pieprasa Latvijas ebreju likvidēšanu. Bija tiešs preses atbalsts nacistu viltīgajam nolūkam uzvelt atbildību par holokaustu uz vietējiem nacionālistiem. Antisemītiskie redaktori un rakstītāji tādējādi nodeva nacionālās intereses, palīdzot vācu nacismam kompromitēt latviešu nāciju.”[34]
Tā 1942.gadā Jēkabpils apriņķī klīda baumas, ka „vietējie latvieši, kas piedalījušies žīdu šaušanās tikšot paši tiesāti un šauti līdzīgi žīdiem. Tā esot bijusi tikai vācu politika piesaistīt latviešus pie šaušanām, lai vēlāk varētu pašus iznīcināt. […] Paši vācieši sakot, ka Vācijā neviens žīds neesot nošauts. Visi dzīvojot kā agrāk.”[35]
Proti, no iepriekšteiktā, jāatzīst, ka nacistu žīdu un „baigā gada” terora sasaistei nebija reāla pamata. Pieļauju domu, ka daudz žīdu iesaistījās padomju režīma infrastruktūrā[36], bet ne jau lai iznīcinātu latviešus, bet lai izdzīvotu paši. Tauta, kuras mentalitātē bija izstrādājušās bailes no pogromiem vai vajāšanām, bija jāmācās sadzīvot ar jauno varu.[37] Par to, ka sabiedrība žīdus nevēlējās saistīt ar padomju režīmu, liecina jau iepriekšminētā propagandas kampaņa pret „žīdu žēlotājiem”, kā arī nevilšus pati nacistu izdotā prese. Tā saskaitot „Tēvijas” rakstus par padomju okupācijas laiku un meklējot tajos antisemītiskos elementus atklājās, ka tas šāda rakstura darbos sāk dominēt tikai ar 1941.g. jūlija otro nedēļu [sk.1.attēlu], kad jau bija saņemtas ideoloģiskas instrukcijas. Piemēram, „Neatkarīgajā Zemgalē”, kuras redaktors bija Jelgavas Drošības dienesta štāba priekšnieks M.Vagulāns, antisemītisms padomju okupācijas gada atainojumos parādās uzreiz.



1941.gada rudenī Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektorija bija izdevusi oficiālu paziņojumu, ka visām Latvijas pilsētām un pagastiem, “izmantojot garos ziemas vakarus”, bija jāraksta boļševiku gada vēsture, jāvāc dokumentācija utt., lai būtu “materiālu avots vēsturiski zinātniskiem pētījumiem.” [38] Cik var spriest pēc “Talsu Vārda” pieredzes, tad līdzīgus sūtījumus saņēma arī prese tikai no Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļas. Tā 18.oktobra rakstā teikts „Saziņā ar Propagandastaffel Lettland, Preses un literatūras daļa uzaicina redakciju savākt un piesūtīt redakcijas rīcībā jau esošos un vēl iespējamos materiālus par žīdu rīcību un darbošanos atsevišķos gadījumos un notikumu kopsakarībā komunistu varas laikā [..] Sevišķa vērība griežama uz fotouzņēmumu iegūšanu par žīdiem – čekas darbiniekiem, žīdiem – redzamākiem milicijas pavēlniekiem, gvardistiem, direktoriem u.c., kuru rīcību un izturēšanos var uzskatīt kā nozīmīgu komunistiskā laika beztiesības un necilvēcības darbu piemēru. Vērība piegriežama žīdu līdzdalībai pie apcietināšanām, pie izsūtīšanas, spīdzināšanām cietumos, dedzināšanām un postīšanām Sarkanarmijai atkāpjoties utt. Aprakstāmi arī sevišķi raksturīgi gadījumi, kā žīdi izspieda no vietām latviešus un tā pārņēma latviešu iestādes [..] Pie katra atsevišķa ziņojuma un to papildinošiem pierādījumiem minēt sastādītāja un pierādījumu sagādātāja darbinieka vārdu un adresi, jo par izlietotiem materiāliem līdzstrādnieki saņems samērīgu atlīdzību. Materiālus izlietos atsevišķam lielākam izdevumam. Darbs steidzams un veicams turpmāko divu nedēļu laikā. Ja kādam svarīgākam gadījumam pierādījumus varētu sagādāt garākā laikā, tad par to Daļai ziņot.”[39]
Šāds “zinātniskais pētījums” parādījās1942.gada jūlijā bēdīgi slavenā izdevuma “Baigais gads” izskatā, kurš, kā apgalvo A.Žvinklis esot „nacistiskās propagandas savstarpējā naida kurināšanas nolūkā speciāli veidots antisemītisks ražojums ”,[40]savukārt K.Kangeris to uzskata par „ vāciešu pirmo mēnešu propagandas apkopojumu”, radot „pretboļševistiskās cīņas pieminekli”[41]
Domāju, ka 1942.gada vasarā jau nebija vajadzības neko „kurināt”, tāpat arī „apkopojums” nebija tas iemesls, kas lika parādīties šim izdevumam. Domāju, ka „baigais gads” nav jāuzlūko tikai kā antisemītiskas propagandas produkts, bet kā vērmahta „atbrīvotā latvieša” identitātes balsts, kuram vācieši piekarināja antisemītisma etiķeti, no kuras vēl šodien nevaram atbrīvoties.
1941.gadā latviešiem bija vajadzīgs jauns identitātes mīts un vēstures izpratne, ko nacistiskā propaganda viņiem arī veiksmīgi piespēlēja. Mīta būtība izsakāma sekojoši: Latvijas Republikas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija žīdi, kuri tad Latvijā arī realizēja represīvo politiku, pamatojoties uz starptautiskā žīdisma izstrādāto pasaules varas sagrābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija, kuras paspārnē arī latviešu tauta, atbrīvojoties no pagātnes paliekām un pildot tai jaunās varas uzliktos pienākumus, nonāks Jaunajā Eiropā.
Propagandas valodā runājot „baigais gads” bija robežšķirtne, kurā latvieši saprata savas kļūdas, tagad cītīgi strādā un ierodas mobilizācijas punktos, dodas uz darbiem Vācijā, lai nepieļautu „baigā gada” atkārtojumu. Tie, kas to nedara ir latviešu tautas ienaidnieki, cerot sagaidīt boļševikus. „Baigā gada” iznākšana tikai aktualizēja boļševisma draudu tuvumu, kas varēja kādam piemirsties. Šī aktualizācija notiek visu vācu okupācijas laiku, un krājums ir viena no šī procesa sastāvdaļām, kuram slavu sagādāja nevis vācu veiktie propagandas pasākumi, bet tā „atkārtotā izdevuma” iniciatori.
Kādi tad bija vācu okupācijas laikā veiktie aktualizācijas pasākumi? Piemēram, 1942.gadā Latviešu pašpārvalde nolēma 14.jūniju pasludināt par sēru dienu, ko atzīmēja ar piemiņas brīžiem skolās un darbavietās, dievkalpojumiem baznīcās un centrālo sarīkojumu un koncertu Rīgas operā.[42] Kā vēsturiska atceres diena tika noteikta Rīgas „atbrīvošanas” diena - 1.jūlijs,[43] kad propaganda ar jaunu sparu dziedāja slavas dziesmas vērmahtam un vācu tautas „Vadonim” par atsvabināšanu no žīdiskā- boļševisma.[44] Tieši 1.jūlijs bija robežšķirtne starp baigo gadu un jaunajiem laikiem, tas labi redzams arī krājuma „Baigais gads” apakšvirsrakstā, kas lika saprast, ka boļševiku kundzība ir ilgusi tieši līdz šim brīdim.
No 1941.gada decembra interesenti varēja aplūkot „čekas moku kambarus”, kur ekskursijas vadīja skolnieki vēstures skolotāja Jūlija Brača vadībā, kurš savukārt pilnvaras bija saņēmis no Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieka Dr.V.Sandera. Kopumā čekas pagrabus esot apskatījuši ap 100 000 (?) cilvēku.[45]
Tāpat notika arī izstādes, kas veltītas „baigā gada” tematikai, kā nozīmīgāko var minēt „Sarkano varas gads Latvijā.”, kas Rīgas Mākslas muzejā tika izrādīta 1942.g. jūlijā, bet vēlāk kļuva par ceļojošo izstādi.
Prese savukārt ar neatslābstošu intensitāti neļāva lasītājam attālināties no „baigā gada” šausmām. Kad 1943.gadā sākās propagandas kampaņa sakarā ar Katiņā noslepkavotajiem poļu virsniekiem, latviešu valodā iznākošā prese par to rakstīja, ka latviešus ar to nevarot pārsteigt, skatot paralēli arī „baigā gada” notikumus.[46] Jebkurā gadījumā „baigais gads” bija klātesošs visā nacistu okupācijas periodā, baidot sabiedrību ar tā atgriešanos. Tā 1943.gada augustā vācieši, izmantojot t.s. „čukstu propagandas„ paņēmienu palaida baumu, ka latviešu tautas pārmācīšanai Latvijā tikšot ielaisti boļševiki[47], protams, tas baidīja un tādēļ bija efektīvi. Nekas labāk neiedarbojas uz cilvēku kā bailes, it sevišķi ja tiek sniegts arī modelis kā no tām izvairīties- dotajā gadījumā, atbalstot vācu īstenoto politiku.
Ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā, atgriezās arī karaspēka un padomju okupācijas politikas briesmu darbu apraksti. Līdzīgi kā 1941.gadā, šiem aprakstiem arī ir izteikta antisemītiska nokrāsa. Tā, piemēram, tika ziņots, ka Rīgā jau divas dienas pēc tās ieņemšanas ieradies „čekas žīdu komisāru bataljons”, kas pa lielākai daļai sastāvējis „no tiem pašiem žīdiem, kas jau 1940./41.g. vadīja latviešu slepkavošanu čekā.”[48] Tika ziņots par nepārtrauktām šaušanām cietumos, par izvarošanām, laupīšanām par iedzīvotāju deportācijām utt. „šaušanas Rīgas cietumos nerimst ne dienu, ne nakti, vienā stundā saklausīti 800 šāvieni, gūstekņi tiek līdz ārprātam spīdzināti. Cilvēku kliedzieni un vaidi dzirdami dienu un nakti”. Pa lauku sētām braukā melnais čekas autobuss, un cilvēki labprāt izdara pašnāvības, lai tikai netiktu arestēti.[49] „Tēvija” 4.novembrī ziņoja, ka „vairāk kā 35 000 vidzemnieku vienprātīgā sajūsmā pieteikušies darbam Sibīrijā. Tagad tie vienprātīgi izteikuši gatavību ceļu uz Sibīriju veikt kājām.” [50]
Lai pastiprinātu šīs propagandas iedarbību tika ziņots par padomju armijas necilvēcībām arī citās teritorijās, kur notiekot tieši tas pats. Mērķis tam bija viens – bija jāliek saprast, ka padomju okupētajā daļā „Baigais gads” ir atgriezies, tādēļ latviešu karavīriem ir jācīnās vēl drosmīgāk, bet civiliedzīvotājiem tiem jāpalīdz šajā cīņā.
No iepriekšteiktā izriet, ka galvenais mīta uzdevums bija konsolidēt latviešus, lai tie nepretotos vācu okupācijas varas politikai, bet tai līdzdarbotos. To panāca ar spēcīgu šausmu propagandu, kuras galvenie parametri bija antisemītisms un antiboļševisms, bet, nekādā gadījumā antikrieviskums[51]. Tāpat, uzliekot vainu par notikušo uz žīdu un boļševiku pleciem latvieši tika psiholoģiski atbrīvoti no pašu atbildības par notikušo. Arī vācu okupācijas laikā pastrādātos noziegumus un aktīvo koloborāciju vēlāk nereti mēģināja attaisnot ar „baigo gadu.”[52]

Mīta skaitliskā dimensija.
Komunistiskā un nacistiskā okupācijas režīma upuru skaita salīdzinājums ir neētisks, lai pierādītu, kurš no režīmiem tad bija asiņaināks un noziedzīgāks. Tomēr darba specifika prasa nelielu ekskursu arī šajā jautājumā.
Cik tad cilvēku cieta pirmajā padomju režīma gadā?
Deportēti tika 15 424 cilvēki, no kuriem bojā gāja 6 081 (39,43%), ceļā no tiem nomira 43.[53] Nogalināto skaitu lēš ap 1355, bet kopējo represēto skaitu „baigajā gadā” ap 20 -21 000 cilvēku.[54]
Salīdzinājumam vācu okupācijas represēto iedzīvotāju skaits tikai 1941.gada otrajā pusē sasniedza apmēram 20 000[55] „boļševiku varas vīru un līdēju”, neskaitot vēl Latvijas ebreju pilsoņu iznīcināšanu, kas tikai Rumbulā vien sasniedza 24 -25 000.[56]
Viens „baigais gads” salīdzinājumā ar ”atbrīvoto” pusgadu upuru skaita ziņā nav salīdzināms. Kā viena režīma pastrādātie noziegumi, ļāva pastrādāt vēl smagākus noziegumus, īpaši neaizķeroties tautas vēsturiskajā apziņā, ir jautājums, kas, domāju, jārisina psihologam, nevis vēsturniekam[57].

Mīta evolūcija pēc Otrā pasaules kara.
Trimda mītu par „baigo gadu” uzturēja dzīvu, tomēr tas piedzīvoja zināmas transformācijas. Pirmkārt, tas zaudēja savu antisemītismu, kura vietu ieņēma pretkrieviskums[58]. Viens no „Baigā gada” sastādītājiem J.Kronlins trimdā izdeva grāmatu par skolām padomju okupācijas gadā ar zīmīgu nosaukumu „379 baigā gada dienas”[59], kurā apzīmējumu „komunistu režīms” nereti aizstāj ar - „krievu iebrucēju vara.”
Otrkārt, tā saturiskās robežas kļuva plašākas: tagad tas ne tikai stāstīja par 1940.-41.gada notikumiem, bet par padomju okupācijas laiku kopumā[60]. Arī šeit stāstījums par „baigo gadu” kļuva par trimdas identitātes sastāvdaļu – jo trimda bija izveidojusies[61] cilvēkiem bēgot no tā un par savu galveno mērķi tā uzskatīja „cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni.”[62] Trimdā iznākošajos darbos „baigā gada” aspekts bija pavērsts, kā cīņa pret komunistisko totalitārismu kopumā, kas „aukstā kara” apstākļos likās ātri sasniedzams mērķis.
Līdz ar „atmodu” no trimdas atgriezās arī „baigā gada” mīts. Protams, to mēģināja transformēt vadoties pēc politkorektuma principiem, norādot, ka deportācijās un represijās cieta arī ebreji un krievi.[63] Bet šis arguments, kurš vēlāk tika pierādīts arī vēsturnieku pētījumos[64] palika plašākai sabiedrībai neizprotams[65]. Arī šodien viens no integrācijas klupšanas akmeņiem ir padomju režīma identificēšana ar krieviem un viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šodien realitātē Latvijā eksistē divkopienu sabiedrība ir tas, ka nav radīts neviens konsolidējošais mīts.
Domāju, ka svarīgākais aspekts jebkuram mītam ir tā bipolārisms. Nav problēmu mītā ebrejus nomainīt ar krieviem[66], vai ko citu, to daudziem var palikt nepamanīts. Bet tā vietā ielikt kaut kādu komunistisko režīmu, kurš piedevām vairs nepastāv, tas vienkāršam cilvēkam ir nepieņemami. Mīta būtībā ir jābūt ieliktam ienaidnieka tēlam un ar to ir jācīnās, jo citādi cilvēks nesapratīs kuri ir labie/ mūsējie, kur sliktie. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās politiķu izmantotie saukļi „Krievi nāk!” un „Latvieti- nepadodies!” ir spilgts šādas domāšanas produkts. Arī pirms iestāšanās ES viens no galvenajiem cilvēku argumentiem par iestāšanos bija bailes no Krievijas[67], jeb „baigā gada” atkārtojums, kas nenoliedzami tika izmantots, netieši vai pat tieši norādot uz „eroskeptiķu” nelojalitāti.
Cita transformācija, kas izrādījās veiksmīgāka par pirmo bija izmainīt mīta hronoloģiskās robežas –tās attiecinot arī uz represijām pret latviešiem PSRS 30.gadu beigās[68]. Tā visa rezultātā radās mistifikācija par padomju režīma īstenoto genocīdu pret latviešiem.[69] Varētu teikt, ka mīts par „baigo gadu” rezultātā pārvērtās mītā par genocīdu, kam tika veltītas arī zinātniskas konferences.[70]
Mīts ir dzīvs un tas attīstās, to nav iespējams demontēt vietā neradot citu mītu. Kāda būs šī mīta tālākā evolūcija rādīs laiks, bet vēsturniekam, domāju ir svarīgi piedalīties tā transformācijā, lai to padarītu pēc iespējas mazāk konfrontējošu,[71]jo nav nevienas tautas, kas pastāvētu bez saviem mītiem. Jāatceras, ka dzīve un arī objektīvā vēsture, nav melnbalta kā kara propaganda. Un jo ātrāk sabiedrība to apzināsies, jo ātrāk mēs spēsim izrāpties no Otrā pasaules kara mītu radītajiem ierakumiem.[72]

Atsauces:

[1] Nothnagle A. From Buchenwald to Bismarck: Historical Myth-Building in the German Democratic Republic.// Central European History, 26 (1993), P. 93.
[2] Кассирер Э. Опыт о человеке: Введение в философию человеческой культуры. //Проблема человека в западной философии. / Сост. и послесл. П.С. Гуревича; Общ. ред. Ю.Н. Попова.- М.: Прогресс, 1988. –c. 29.
[3] Turpat. – c.28.-30.
[4] A. Freimanis. Sātana vara.// Laikmets. -1943. -11.jūnijs.
[5] Armstrong J. National Character and National Stereotypes.// Society, Jan/Feb96, Vol. 33 Issue 2, p.48.
[6] Kolektivizācijas drauds kritis.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. -24.jūlijs
[7] Nacionālisma mīta kodolā ir ielikta ideja, ka nācijas ir pārvēsturiskas un nacionāliem tikai tautas nācās modināt no kaut kāda ilga miega, lai tās ieņemtu savu vietu nāciju pasaulē. Sk. E.D.Smits. Nacionālā identitāte. –R., ABG, 1997. -29.lpp.
[8] „Šī stunda ir situsi. Šodien vai nekad! Ja palaidīsim garām šo izdevību, cilvēce mums nepiedos un nebūs arī vairs kam piedot.” M.Kosteņecka, J.Rukšāns. Visiem Latvijas iedzīvotājiem.// Atmoda. Informācijas lapa. -1988. -7.oktobris.
[9] Latviešu literārās valodas vārdnīca. -2.sēj. –R.,Zinātne, 1973. -231.lpp.
[10] Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu.// Tēvija. -1941. -4.jūlijs.
[11] Atbrīvotā Jelgava sumina savus varonīgos atbrīvotājus.// Nacionālā Zemgale. -1941. -30.jūnijs.
[12] Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā.// Kurzemes Vārds. -1941. – 2.jūlijā.
[13] Piemēram, “Talsu Vārdā”, komentējot Virzas dzejoli rakstītājs sava sprieduma apstiprinājumam esot minējis “žīda Sigismunda Freida psihoanalīzes mācību, kaut gan ar žīdisko seksuālismu un kaitīgām tendencēm pilnā grāmata izņemta no apgrozības”, 1941.g. 11.decembrī rakstīja Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļas recenzenti. Sk. LVVA, P-427.f., 1.apr., 1.l, 6.lp. ; Patiesību sakot laikraksta redakcijai bija maza sajēga par to ko viņi rakstīja, jo viņu minētā „Frenda psihoanalīzes metode”, nebaudīja varas simpātijas arī autoritārisma laikā. Sk. Ed .Virza. Baiga vasara.// Talsu Vārds. -1941. -4.septembris.
[14] Ed.Virza. Baigā vasara. // Tālavietis.-1941.-12.augusts.
[15] Bez jau pieminētajiem, Tēvija. -1941. -9.augusts;
[16] Tēvija -1941. -12.augusts., 21.augusts.
[17] A.Skrodelis. Baigā gada ieguvums.//Tēvija. -1941.-15.augusts.
[18] Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17. VI. Līdz 1.VII 1941. Paula Kovaļevska, Oskara Norīša un Miķeļa Goppera red. –Rīga: Zelta Ābele,1942.
[19] 1943.gada maijā Rīgā iznāk Alfrēda Ceichnera grāmata „Es lebe die LSSR. Berichte aus einem Jahr sowjetischer Schreckensherrschaft in Lettland”, kurā autors lieto apzīmējumu „latviešu tautas Bērtuļu nakts.” –S.21.;
[20] Interesanti ir salīdzināt runas 14.jūnija deportāciju atceres sakarā 1942. un 1943.gadā. Sk. Strādāsim tā, lai aizvesto svētība ir ar mums. Piemiņas akts un koncerts Rīgas Operā.// Tēvija -1942. -15.jūnijs. Tautas mūžībai. Iekšlietu ģenerāldirektora O.Dankera runa aizvesto piemiņas aktā.; Zobens un arkls vieno visus latviešus. Ģenerālmajora R.Bangerska uzruna latviešu cīnītājiem.// Tēvija. -1943.- 15.jūnijs.
[21] Latvju enciklopēdija. -1.sēj./ Red.A.Švābe. –Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1950-51. -178.lpp.
[22] I.Ķeniņš. Latvijas vēsture.20.gadsimts. -2.daļa. –R., Zvaigzne ABC, 1998. -33.lpp.; G.Kurlovičs, A.Tomašūns. Latvijas vēsture. Okupācijas gadi. –R.,Zvaigzne ABC, 1998. -93.lpp.u.c.
[23] Эллиот Аронсон, Энтони Пратканис. Эпоха прораганды: Механизмы убеждения поседневное использование и злоупотребление.-СПб.:Прайм –Еврознак, 2003. -c.28
[24] Sk. K.Zellis. „Zemes” tīrīšanas propaganda nacistu kontrolētajā latviešu presē 1941.gada jūnijā –septembrī. //DU Humanitārās fakultātes XIV starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture VIII. – Daugavpils: Saule, 2004. -192.- 198.lpp.
[25] Savā ziņā ļoti nozīmīgs propagandas termins, ja pirmajās jūnija dienās lietoja terminu “atjaunošana”, tad vēlāk pazīmēšanai izmantoja terminu ”jauncelsme”. “Atjaunošana” bija tikpat ķecerīgs termins ,kā “brīvā Latvija”.
[26] Leinerts J. Atbrīvotā zeme.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. -18.jūlijs
[27] Apzinīgu patērētāju rīcību tirdzniecībā.// Tēvija, - 1941. -7.jūlijs.; Latvieši nedrīkst kalpot žīdiem.// Tēvija -1941. - 16.jūlijs. ” Bekona Eksportā” žīdiem vēl arvien priekšroka. // Kurzemes Vārds. -1941. - 23.jūlijs.; Izbeigt pakalpošanu žīdiem! // Daugavpils Latviešu Avīze -1941. -18.jūlijs.; V.B. Žīdu glābēji. // Nacionālā Zemgale. -1941. -17.jūlijs; Neveicināsim žīdu niķus. //Tēvija -1941. - 19.jūlijs.; .Žīdu draugus gaida bargi sodi.// Tēvija -1941. -15.oktobris., Velta Maldone. Atjēdzaties! //Daugavas Vēstnesis, 1941. - 23.oktobris; Atklāts smags noziegums pret āriešu godu. // Daugavas Vēstnesis - 1941. - 31.oktobrs u.c.
[28] Albatross (A. Kroders). Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija, Nr.10., 11.07.1941.
[29] A.Silarājs. Droši pārkāpsim pagātnes slieksni. // Nacionālā Zemgale, Nr.16., 17.07.1941.
[30] Tēvija, 1941. -1.jūlijs.
[31] Atrakto kapeņu baigās liecības.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[32] Andrievs Ezergailis par Rīgas arhīviem.// Tēvzemes Avīze - 1992.- 6.marts.; Ezergailis A. Galdā liekamas visas kārtis. Etniskā naida propaganda 1941.gadā.// Diena, 1992. -11.augusts
[33] V.Št. Latviešiem ar gļēvām un “mīkstām” sirdīm. // Tālavietis, Nr.10.,07.08.1941.;
[34] Leo Dribins. Antisemītiskās ideoloģijas histērija vācu nacistu okupētajā Latvijā 1941.-1942.gadā. // Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Starptautiskās konferences referāti un pētījumi par holokaustu Latvijā. 2000.gada 16.- 17. oktobris, Rīga. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.- 2.sēj.) -R, LVIA, 2001.- 125.lpp.
[35] Jēkabpils latviešu Politiskās policijas atbalsta punkta vadītāja P.Bites politiskais pārskats par laiku no 1. -15,maijam 1942.sk. LVVA, P-252, 1.apr.,43.l., 48.lp.
[36] Sk. arī Dons Levins. Ebreju vēsture Latvijā. –Yad Vashem,1988. -77.-78.lpp.
[37] Līdzīgi kā notika 1915.g. Kurzemē, pēc reihsvēra ienākšanas.
[38] Kārlis Kangeris. Propagandas dokuments propagandas pētīšanai.// Diena, 24.02.1999.; Šajā sakarā interesants ir laikraksta „Talsu Vārds“ redakcijas raksts Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļai. Talsos, 1941.gada 23.oktobrī. „Atbildot uz Jūsu šā gada 18.oktobra rakstu Nr.162, pagodinos paziņot, ka laikrakstam „Talsu Vārds“ nekādi spilgtāki materiāli par žīdu rīcību un darbošanos Talsu apriņķī līdz šim nav ienākuši. Materiālus par pāris apcietinātiem žīdiem – arī ne tādiem, kuru darbība būtu tik nozīmīga, lai viņi varētu noderēt Jūsu izdevumam , Talsu apriņķa policijas priekšnieks nosūtījis Rīgas drošības dienestam. Tāpēc, lai gan labprāt būtu vēlējušies Jums pakalpot, mums tas, faktu trūkuma dēļ nav iespējams“. LVVA, P-427.f., 1.apr., 1.l., 69.lp.
[39] LVVA, P-427.f., 1.apr., 9.l., 2.lp
[40] A.Žvinklis. Foto un kino dokumenti par holokaustu Latvijā. // Holokausta izpēte Latvijā.(Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sēj.)- R., LVIA, 2004. -166.lpp.
[41] K.Kangeris. Padomju okupācija un 14.jūnija deportācija nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā.// 1941.gada 14.jūnija deportācija- noziegums pret cilvēci. ( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -6.sēj) –R., LVIA, 2002. -165.lpp.
[42] Tēvija. -1942. -1.jūnijs. Interesanti, ka 1941.gada beigās ģenerālkomisāra Rīgā izdotajā vēsturisko atceres dienu sarakstā tās nebija. Sk. LVVA, P-946. 8.apr., 30.l., 19.-20.lp.
[43] turpat.
[44] A.Freimanis rakstīja, ka sākot ar 1941.g. 22.jūniju latvieši it kā esot piedalījušies svinīgā ceremonijā, kur šāvieni un sprādzieni bijuši nepieciešams svinību papildinājums. „Šis karš latviešiem nesa šķīstīšanu un atbrīvošanu.” Sk. A. Freimanis. Karš kā atbrīvotājs.// Laikmets -1943. -25.jūnijs.
[45] Tais dienās, kad mākoņi aizsedza sauli.// Latvijas Vēstnesis -1999 –12.februāris.; V.Silamiķelis. Ar Baltijas karogu izdotie. –R., Jumava, 1998.- 50-52.lpp.
[46] A.Freimanis. Sātana vara.// Laikmets. -1943. -11.jūnijs.
[47] Latviešu politiskās policijas Jēkabpils apriņķa atbalsta punkta vadītāja P.Bites pārskats par stāvokli uz 1943.g.19.augustu. LVVA, P- 252.,1.apr., 44.l., 50.lp.
[48] Žīdi pārmeklē Rīgas dzīvokļus.// Tēvija. -1944.- 4.novembris.
[49] Šie piemēri ņemti no laikraksta „Tēvija” 1944.g. 1.novembra numura, kurā nav nekā ekstraordināra. Līdzīgi varētu citēt jebkuru citu Kurzemē iznākošo laikrakstu.
[50] Zemgaliešu kolonnas kājām uz Doņecu. // Tēvija.- 1944.- 4.novembris
[51] Ja vēl 1941.gada otrajā pusē parādās raksti, kuros krievi ir saistīti ar norisēm „baigajā gadā” , tad jau gada beigās tie pazūd, dodot vietu rakstiem par to kā boļševismā cieš krievi. Savukārt ģenerālkomisāra Rīgā Propagandas daļas norādījumos presei 1942.g.martā, bija dotas skaidras norādes par to, ka krievus nedrīkst saistīt ar boļševistisko režīmu. Sk. LVVA. P-74., 1.apr., 2.l., 1.lp.
[52] A.Kings. Kas notiek Baltijā? – [biv.]Grāmatu Draugs, 1974. – 193.lpp.
[53] I.Zālīte, S.Eglīte. 1941.g.14.jūnijā deportācijas struktūranalīze.// Aizvestie.1941.g. 14.jūnijs. –R.,LVA, 2001. -687.-688.lpp. „Daudzi mira jau pa ceļam uz Sibīriju no pārtikas un īpaši ūdens trūkuma dēļ un neciešama karstuma dēļ” Sk. Latvijas vēsture 20.gs. – R., Jumava, 2005. -227.lpp.
[54] I.Šneidere. Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. ( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -13.sēj.) –R.LVIA, 2004. -21.lpp.
[55] H.Strods. Pirmā boļševiku okupācijas gada darbinieku un padomju varas atbalstītāju liktenis 1941. -1945.gadā.// Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941 -1945. Starptautiskās konferences referāti 2003.gada 12-13.jūnijs, Rīga./Latvijas vēsturnieku komisijas raksti -11.sējums. – R.,LVIA,2004. -72.-79.lpp. Skaitlis, tomēr liekas nedadz pārspīlēts, pamatojumu prasa nosauktie 10 000 pašaizsardzībieku eksekuēto padomju varas atbalstītāju, tomēr apcietināto skaits varētu stipri pārsniegt 10 000, ja ņem vērā 1941.gadā bieži veiktos īslaicīgos apcietinājumus.
[56] A.Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941 -1944. R.,LVIA, 1999. -298. -299.lpp.; H.Strods. Pirmā boļševiku okupācijas gada darbinieku un padomju varas atbalstītāju liktenis 1941. -1945.gadā. // Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941. -1945. Konferences materiāli.( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -11.sēj.) –R.,LVIA, 2004. -75.,81.lpp.
[57] K.Vanags pēc kara Vācijā rakstīja: „Pa mūsu labiem nodomiem bruģēto ceļu vāci mūs pašus grūda ellē.” K. Vanags. Boļševiku jūgā. –Oldenburga, Liesma, 1951. -122.lpp.
[58] Tā L.Zariņas vairākkārt iznākušajās atmiņās labi saskatāms bipolārisms: latvieši, kas cieš un krievi, kuri ir galvenie noteicēji okupētajā Latvijā. Sk. L.Zariņa Sarkanā migla. Atmiņas. Ceturtais iespiedums –Toronto, Daugavas Vanags, 1971.
[59] J.Kronlīns. 379 baigā gada dienas. Latvijas un tās audzinātāju liktenis Baigajā 1940. un 41.gadā. -[biv], 1967. Protams, saskaitot sanāk, ka „Baigais gads“ beidzies 1.jūlijā!
[60] 1983.gadā iznāk Ā.Šildes grāmata „Pasaules revolūcijas vārdā”[60], kurā tiek mēģināts uzrakstīt padomju terora vēsturi Latvijā, iekļaujot tajā arī Stučkas režīma laiku. Tomēr šī piedāvātā koncepcija netiek attīstīta vēlāk historiogrāfijā, iespējams tādēļ, ka revolucionāro tribunālu vadītāji un čekisti bija paši latvieši. Ā.Šilde. Pasaules revolūcijas vārdā. –[biv]Grāmatu Draugs, 1983
[61] Par trimdas mītiem sk. K. Kangeris. Trimdas sākumi un tālākā attīstība. http://vip.latnet.lv/LPRA/kangeris_tr.htm (sk.24.09.2005.)
[62] Latvijas Centrālās Padomes deklarācija „Latvieša stāja svešumā”, pieņemta 1947.g.aprīlī Mērbekā , Vācijā, A.Švābes red.// Konferences „Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte” rakstu krājums. –R.,Nordik, 2004. -154.lpp. ; Līdzīgi A.Šilde. Grūto dienu klusēšana.(Tēvzeme, 1946.g.19.oktobrī)// A.Šilde. Trimdinieka raksti. –R., Avots, 1992. -221.lpp.
[63] 25.marts – tautas sēru diena. // Atmoda -1989. -20.marts.
[64] Ē.Jēkabsons. Padomju režīma represijas pret Latvijas poļiem, lietuviešiem un baltkrieviem 1940.- 1941.gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940. -1956.gadā. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 3.sējums) – R., LVIA, 2001. -51.-70.lpp.; D.Levin. Mass Deportation of Latvian Jews to Remote Areas of the USSR: June 1941.. //1941.gada 14.jūnija deportācija –noziegums pret cilvēci. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -6.sēj.) –R.,LVIA, 2002. -175.-188.lpp. u.c.
[65] Līdzīgi kā Jeruzalemes Simona Vīzentāla centra direktora E.Zurofa krasais noliegums latviešu izvešanas salīdzināt ar pret ebrejiem vērsto holokaustu. Šāda veida mītos ir vieta tikai savējiem, bet svešo ielaušanās izraisa labākajā gadījumā neizpratni. Sk. „Vakara intervija” ar Efraimu Zurofu. Pilns teksts. http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=6642303&categoryID=6636985&ndate=1067310110 (sk.24.09.2005.)
[66] Patiesību sakot, Latvijā bija vērojama arī nekritiska attieksme pret nacistu laika propagandas materiāliem, kas sacēla ažiotāžu gan par O.Kostandas rediģēto mācību grāmatu „Latvijas vēsture”, gan L.Inkina izdoto „Baigā gada” faksimilu. Latvijā iespējams tas jau ir piemirsies, taču starptautiskā līmenī nē. Domāju arī A.Kiršteina izteicienus par 1940.gadu un žīdiem Latvijā aizmirsīs atrāk nekā pasaulē.Sk. Onken E. Wahrnehmung und Errinerrung: Das Zweite Weltkrieg in Lettland nach 1945.//Mythen der Nationen. 1945 –Arena der Erinnerungen. Hgb.M.Flacke. –Band 1. –Deuchen Historischen Museums, 2004. –S.680.
[67] „Rīgas Laika” redaktors U.Tīrons to izteica vārdos„man šķiet, ka vajadzētu pēc iespējas tālāk no Krievijas.” Krievijas faktora loma katrā ziņā bija izšķirošā šajā balsojumā. Populāru cilvēku izšķirošie argumenti balsojot referendumā. http://www.politika.lv/index.php?id=106537&lang=lv (sk.24.09.2005.)
[68] A.Beika. Latvieši Padomju Savienībā –komunistiskā genocīda upuri (1929 -1939)// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 1999. Genocīda politika un prakse. –R.,Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2000. -43.-89.lpp.; J.Riekstiņš. Genocīda upuri –latvieši Padomju Savienībā.// Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940 -1990. T.Puisāna red. –Stokholma, Memento -2000. -79.- 82.lpp. u.c.
[69] Par genocīdu pret latviešiem: trīs viedokļi.// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. –R., Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. -323.-329.lpp.; Starp okupāciju un genocīdu. Ar Maincas universitātes profesoru Ervīnu Oberlenderu sarunājas Artis Svece.//Diena. -2004. – 21.maijs.
[70] Kā pirmo var minēt 1991.g. 13.jūnijā notikušo zinātnisko konferenci „Komunistiskā totalitārisma un genocīda parakse Latvijā.”
[71] Domāju, viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šodien realitātē Latvijā eksistē divkopienu sabiedrība ir tas, ka nav radīts neviens konsolidējošais mīts.
[72] Mūsu mīts par „baigo gadu” visbiežāk nonāk konfrontācijā ar mītu par „krievu karavīru kā atbrīvotāju no fašisma”, vai arī ar mītu par Holokaustu.

Avots: Kaspars Zellis. „Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.//Mīti Latvijas vēsturē./Sast.K.Zellis. -R.,2006. -92.-103.lpp.

Baigais gads -2

Raksts bija iecerēts kā atbilde uz docenta Jāņa Taurēna žurnālā „Latvijas Vēsture” 2006.g. Nr.1 ievietoto kritiku par manis sastādīto rakstu krājumu „Mīti Latvijas vēsturē”, kurā man tika pārmests sekojošs : „K.Zellim vajadzēja arī pārbaudīt vairāk vēstures literatūrā pieejamo informāciju par padomju režīma represijām un spīdzināšanām Rēzeknē. Atsaucoties uz profesora Andrieva Ezergaiļa darbiem, viņš argumentē, ka informācija par spīdzināšanām un slepkavībām Rēzeknē nebija pamatota. Savukārt vēsturnieks Juris Pavlovičs, atsaucoties uz laika biedru liecībām, raksta, ka, pametot Rēzekni, Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nogalināja 39 cilvēkus, bet cilvēku spīdzināšanu apstiprinājuši daudzi liecinieki, viņu vidū vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki.” [1]
Tā kā informācijas nepārbaudīšana ir profesionāls negods, manā uztverē, tad tapa šis gabals, kuru uz „karstām pēdām” iesūtīju redakcijai, bet dienas gaismu tas, man nezināmu apstākļu dēļ, nav ieraudzījis.

Par Rēzekni un „Baigo gadu.”

Vispirms gribētu pateikties Dr.hist. Jānim Taurēnam par izsmeļošo recenziju „Latvijas Vēstures” lappusēs rakstu krājumam „Mīti Latvijas vēsturē.” [2] Tomēr par dažām lietām, ko cienījamais recenzents manam darbam „ Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” ir pārmetis, piekrist nevaru.
Vispirms vēlos atzīmēt, ka neesmu apgalvojis, ka šodienas priekšstats par „Baigo gadu” atbilstu vācu okupantu mītam .[3] Uzskatu, ka nacistu radītā mīta konstrukcija evolucionēja [4], saglabājot tikai tās pamatelementus. Nacistiem šis mīts bija nepieciešams, lai sabiedrībā nerastos protests vācu kontrolētajai ebreju iznīcināšanai, un tā atbalstītu vācu okupantus to cīņā pret „boļševismu.” Šodien antisemītiskais aspekts vairāk vai mazāk ir pazudis no šīs konstrukcijas, bet „boļševisma” vietā ir nākusi Krievija un krievi, ar kuriem savukārt saistīt „Baigo gadu” nacisti aizliedza. [5]
Piekrītu J.Taurēnam, kurš raksta, ka latviešu identitātes mīts varēja būt identificēšanās ar neatkarīgās Latvijas valstiskumu. [6]To pierāda virkne avotu. Bet vai šis priekšstats būtu pilnīgs, ja tajā nebūtu vietas 1940 -41.gada notikumiem? Domāju, ka nē! Pēc manām domām, lielu daļas sabiedrības pie nacistu konstruētās pagātnes ainas saistīja galvenokārt divas lietas: pirmkārt, reāli piedzīvotais terors; otrkārt, tas tautu atbrīvoja no līdzatbildības par notikušo, kuru nacisti uzvēla ebrejiem un Ulmaņa politikai.
Ne sevišķi pamatots ir man veltītais pārmetums par t.s. Rēzeknes lietu [7], kas tiek atspēkota ar J.Pavloviča pētījumu par Okupācijas varu maiņu Latgalē 1941.gada vasarā. [8]
Šī lieta, nav izskatīta pēc būtības ne manā rakstā par „Baigo gadu”, ne J.Pavloviča pētījumā notikumiem Latgalē 1941.gada vasarā. Tādēļ nelielam ieskatam nenāktu par ļaunu lietas būtību aktualizēt. 1941.gada 6.septembrī „Tēvija” publicēja rakstu „Atrakto kapeņu baigās liecības,” kurā, balstoties uz vācu frontes laikraksta ziņām, tika apgalvots, ka Rēzeknē atklājušās drausmīgas čekas terora pēdas. Dr.med.P.Strūvem- „novilkti cimdi”, kāju pēdās iedzītas naglas un nogriezta mēle. H.Kurikovai, nogrieztas krūtis un izsisti zobi, bet zem pirkstu nagiem sadzītas adatas, bet Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgrieztas ādas strēmeles no muguras, bet jēlā mugura pēc tam apkaisīta ar pipariem un sāli. Par galvenajiem spīdzinātājiem tika uzrādīti ebreju ārsti. [9]
Rēzeknes policija sāka lietas izskatīšanu, kurā, iztaujājot upuru piederīgos konstatēja, ka neviens upuris nebija ne dzīvi vārīts, ne kādam naglas bija sadzītas pēdās, ne mēle un ādas strēmeles izgrieztas, piedevām H.Kurikova izrādījās dzīvoja joprojām Rēzeknē sveika un vesela. Piedevām policisti bija spiesti secināt, ka „pilsētā klīstošajām baumām, ka žīdu ārsti piedalījušies apcietināto spīdzināšanā, pierādījumi līdz šim nav iegūti.” [10]
Vēsturnieks J.Pavlovičs savukārt apgalvo, ka diskusija, kas notikusi 1992.g. presē ir bijusi pārpratums, ko izsaukusi pārmērīga uzticēšanās kādam dokumentam. Spīdzināšanu ir apstiprinājuši daudzi upuru ekshumācijas liecinieki, viņu vidū vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki. [11] Mani iebildumi pret šo versiju ir sekojoši:
1) Šis „anonīmais dokuments” ir Rēzeknes apriņķa policijas 1.iecirkņa priekšnieka ziņojums Rēzeknes apriņķa priekšniekam par izmeklēšanas gaitu, kas tika uzsākta pēc Daugavpils apgabaltiesas prokurora rīkojumu, sakarā ar laikrakstā „Tēvija” publicēto informāciju par Rēzeknes milicijas ēkā atrastajiem upuriem. Kādēļ šis avots būtu jāvērtē kā ticams? Visupirms jau policijas darbiniekiem nebija nekādas intereses padomju režīma represīvo iestāžu izdarīto noziegumu nivelēšanā. Varētu pieņemt, ka izmeklēšana bijusi formāla, bet Rēzeknē, kur iedzīvotāju skaits uz šajā laikā bija ap 13 000 iedzīvotāju, ja būtu arī šādi fakti – policistu redzeslokā noteikti nonāktu. Arī nacistu kontrolētajai presei šādi fakti būtu kā mušām medus, lai parādītu „boļševiku” šausmu darbus.
2) Vai atsaukšanās uz „diskusiju presē“ autoram likusi aizmirst, ka šī versija ir aprakstīta arī A.Ezergaiļa monogrāfijā „Holokausts vācu okupētajā Latvijā“ ,[12] tas, ka autors pārzin šo darbu, liecina atsauces viņa darbā.
3) Kas ir daudzie liecinieki? Saskaitot sanāca – trīs. [13] Ierosinātu gan lietot apzīmējumu „daži”, kas mazāk maldinātu.
4) Liecinieki esot vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki. Reliģiskais darbinieks ir viens - Rēzeknes Svētā Andreja baznīcas draudzes baznīckungs Jezups Grišāns (1891- 1989). Ar sabiedriskajiem darbiniekiem, ir neskaidrāk, jo tikai vienai no lieciniecēm tiek atklāta tās nodarbošanās - finansu nodaļas kalpotāja. [14] Vai šāda slēpšanās aiz skaļiem apzīmējumiem nav domāta, lai radītu lielāku ticamības pakāpi paša apgalvojumiem?
5) J.Pavloviča minētā „diskusija” ir faktiski Ignats Zariņš (1923) savāktās atmiņas, kuras apkopojis Ē.Opincāns - tātad liecības izgājušas divas redakcijas, kas to ticamības pakāpi samazina. Jau kopējā liecību pasniegšanas fons mūs pārliecina, ka autori piedāvās tādas liecības „par kuru izpaušanu čekisti to būtu situši krustā nekavējoties,” [15]bet rezumējums šim atstāstam ir „ka pienācis laiks no jauna izdot grāmatu „Baigais gads” vai ko tamlīdzīgu”, lai noskaidrotu „kas ir kas”. [16] Tātad jo šausmīgāk jo labāk. [17]
Lai labāk ilustrētu liecības, aicinātu tajās ielūkoties. J.Grišāna atmiņas ir spilgta sava laikmeta liecība, pie kuras ir vērts pakavēties. Ko tad raksta bkgs Grišāns: „ Īgōjuši Rēzeknē, vōcīši taiseja vaļā vysus komunistu „kazematus" un čeku pogrobus. Cylvāki gōja īkšā un vērēs, kaidi bejuši komunistu „varūņdorbi”. Gōju ari es. Vysūs pazemes pograbūs beja īreikōti mūku kambari. Vīnā kambarī stōvēja liels kūka golds, uz kura bendes beja izdarejuši „operacijas": graizejuši mīsu, plāsuši nogus etc. Cytā kambarī, pi sīnas beja pīstyprynōta kūka tafele, apslaceita ar asni. Pi tōs „chirurgi” beja pīstyprynōjuši sovu uperi un izdarejuši vysaidus eksperementus. Trešā kambarī redzēju lelu kotlu, kurā beja vōrejuši dzeivus cylvākus utt. Es navarēju ilgi vērtīs- palyka slikti ap dūšu. Sīvītes geiba.” [18]
Lieciniece V.Romanovska savukārt koka galda vietā min dzelzs gultu „ar platām ādas siksnām, kuru viens gals piestiprināts vienā sānā. Otrajā siksnu galā sprādzes. Gultas metāla siets un visa pārējā virsma notašķīta asinīm. Sienas un grīda tāpat. Uz grīdas bez tam bija cilvēku mati, nagi, izmētāti dažnedažādi metāla daikti, tai skaitā naži, arī drēbes, vīriešu un sieviešu.” [19]
Līdzīgas ekskursijas pa čekas „kazemātiem” tika organizētas praktiski visās Latvijas pilsētās pēc vācu armijas ienākšanas. Kāds tam bija mērķis? Radīt „atbilstošus” priekšstatus par „žīdu čekistu” briesmu darbiem. To iespējams saukt par sava veida priekšpārliecināšans kampaņu, ar sakāpinātu emocionalitāti, kurai, vajadzēja sagatavot cilvēkus nākošajai – upuru publiskās apskates procedūrai. Ja jau katls un moku ierīces bija parādītas, tad arī novārītajiem un nomocītajiem vajadzēja būt.
Lai pastiprinātu efektu Rēzeknē „vōcīši sadzyna žeidus, lyka jim ar nogim atkast bedri, izjimt myrūņus un nūguļdeit turpat uz zemes. Vōcīši ar vāzdom nažēleigi syta žeidus. Tī raudōja un lydzēs, saceidami: „Mes naasam vaineigi!” Vōcīši jim ar dusmem atbiļdēja: „Parōdit mums kaut vīnu nūmūceitu žeidu, un mēs jyusu naaiztiksim!” Bet, dīmžāl, storp nūmūceitim nabeja nivīna žeida.” [20]
Pēc šādas apstrādes iedzīvotājam bija skaidras divas lietas: pirmkārt, visi, kas nonāca čekā bija spīdzināti; otrkārt, spīdzināšanu veicēji bija žīdi. Vai šādu akciju mērķis nebija diskreditēt ebreju kopienu, radot maldīgu priekšstatu par ebrejiem, kā galvenajiem terora īstenotājiem, lai varētu tos nogalināt ??? Arī Grišāna atmiņās šie notikumi emocionālāko novērtējumu iegūst tikai apgalvojumā, ka „žeidim beja patīši „postora dīna.” [21]
Īsts juceklis sākas, kad mēģinām šo nelaimīgos noskaidrot. Vācu frontes laikrakstā, uz kuru atsaucās „Tēvija”, minēts, ka tas ir Dr.med. Pauls Strūve, [22] taču J.Grišāns, apgalvojot, ka visus nomocītos ir pazinis, piemin arī P.Strūvi, bet par „vārīto katlā” uzrāda kādu anonīmu „mocekli”, citi savukārt atceras tikai katlu un plīti. [23]Savukārt Antonīna Brasla, kura labi atceras katlu, cilvēkus [„vīriešu kārtas”] ar nogrieztajiem locekļiem un vīrieti, kam no muguras bija novilkta āda. [24]Savukārt J.Kangare min, ka viņas māsasvīram P.Būmanim bijis novilkts skalps, roku delnas sagraizītas un no izvilktas cīpslas. [25] Bez tam „Tēvija” min, ka P.Strūvem bez tam kāju pēdās bijušas iedzītas naglas un nogriezta mēle. Bez tam H. Kurikovai bijušas nogrieztas krūtis un izsisti zobi, bet zem nagiem sadzītas naglas. Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgrieztas ādas strēmeles no muguras, kura pēc tam apkaisīta ar sāli un pipariem. [26]
Rēzeknes policisti pārbaudot „Tēvijā” publicēto informāciju secināja, ka H.Kurkova joprojām dzīvo Rēzeknē, un starp atraktajiem nevienas sievietes nav bijis, savukārt Terentjevs liecināja, ka dēla ir nošauts, bet tam neesot izgrieztas ādas strēmeles. Arī ziņas par „novārītajiem” un grieztajām mēlēm neapstiprinājās. [27]
Kas tad īsti Rēzeknē bija noticis? 1.jūlijā Rēzeknē un tās apkārtnē izplatījās baumas, ka fronte ir pārrauta un sācies vācu uzbrukums, tādēļ līdz vakaram pilsētu pameta visi atlikušie IeTK darbinieki, pirms tam milicijas ēkā nogalinot 39 arestētos vietējos iedzīvotājus, raksta J.Pavlovičs. [28]Tā varam spriest, ka evakuācija notika ļoti īsā laikā, nevienam, lai cik maniakāls slepkava viņš nebūtu, nebija laika graizīt upurus, nogrieztos locekļus rūpīgi vēlāk ievietojot viņu pašu kabatās. Arī „lielā katla” kurināšana, lai vienam upurim „novilktu cimdus,” un vēlāk vēl upuru aprakšana- nešķiet iespējama dezorganizētajiem milicijas darbiniekiem, kurus liecinieki paaugstinājuši par „čekistiem”. Notikušo domāju jāskaidro kā psihozes rezultāts, ko radīja baumas un vāciešu rīkotā ekskursija pa „spīdzināšanas” kambariem. Atmiņas, kas parādās šodien par briesmu darbiem Rēzeknē, ir šo baumu folklorizēšanās rezultāts. Iespējams, ka lielākoties katoļticīgie rēzeknieši, milicijas ēkā nošautos asociēja ar Katoļu baznīcas mocekļiem [tā bojā gājušos dēvēja arī tā laika presē], pierakstot tiem arī svēto izciestās mocības. [29] Savulaik Ā.Šilde aprakstot Rēzeknes notikumus, atzīmējot, ka tur „padomju terora vilnis uzšļācās jo sevišķi augstu”, ir spiests secināt, ka „neizprotamā kārtā par visiem šiem šausmīgajiem noziegumiem saglabāts maz liecību.” [30]
Arī vācu okupācijas laikā propaganda Rēzeknes noziegumu neizmantoja aprakstot, „baigā gada” šausmas. Domāju, ka šeit varam redzēt t.s. faktoīdu- t.i. notikumu, kas pirms parādīšanās presē nav eksistējis. Precīzāk notikumu, kura emocionalitātes pastiprināšanai, pievienoja šausminošos aprakstus par upuru izkropļošanām.
Visticamāk 39 apcietinātie tika nošauti Rēzeknes milicijas ēkas pagalmā, kā to apliecina arī Rēzeknes policijas izmeklēšanas protokoli. Uzskatu, ka tas ir briesmīgs noziegums, bet upuru simulāra kropļošana, propagandas nolūkiem arī man nav pieņemama.
Līdzīgs notikumu pavērsiens šajā laikā bija vērojams arī Ventspilī, kuru vietējais laikraksts aprakstīja sekojoši: „ Varu maiņas laikos jau vienmēr klīdušas vistrakākās baumas.[…] vienmēr atradušies cilvēki, kam patīk stāstīt vistrakākās lietas, tāpat kā netrūkst klausītāju, kas ar atvērtām mutēm klausās šīs šausminošās lietas. Un šie profesionālie tenkotāji ar pilnu krūti apgalvo, ka visas šīs lietas viņi paši ar savām acīm redzējuši. Cik muļķīgi nepatiesas baumas var būt, rāda piemērs ar cietumu. Pilsētā radās daudzi cilvēki, kas paši „savām acīm bija redzējuši” iemūrētus un noslāpušus politiskos cietumniekus un līķu kaudzes. […] Ventspils cietuma pagalms un pagrabi, kā arī „Royal” viesnīca, rūpīgi pārbaudīti no oficiālām amatpersonām 1941.g. 3.jūlijā, pie kam nekas tamlīdz. nav atrasts, un par pārbaudi sastādīts attiecīgs akts.” [31] Dotajā gadījumā jaunajam okupācijas režīmam svarīgus šausminošus faktoīdus izmantošanai propagandā garām bija palaiduši arī Ventspils „nesagatavotie” avīžnieki un amatpersonas.
Uz faktoidālo notikumu izklāsts balstās visa „šausmu propaganda”, un pārņemot šo konstrukciju, kas ir absolūti nezinātniska, jo notikuma emocionālais vērtējums, no kura ir ļoti grūti distancēties, faktiski kalpo vienam mērķim – manipulācijai. Lietojot šo jēdzienu „baigais gads”, kas faktiski mūsu vēsturē pilda simbola funkcijas, mēs radām bāzi priekšstata veidošanai, kas neprasa vairs pierādījumus: „Baigais gads” tie ir čekisti nagu maucēji, sakropļoto līķu kalni, utt.
Aiz „Baigā gada” pazūd tie cilvēki, kurus mēs varētu ieskaitīt t.s. „aktīvajā kolaborantu slānī,” iedzīvotāji, kas vienkārši uzlaboja savu sociālekonomisko stāvokli. Pazūd arī tie, kas rakstīja denunciācijas par saviem kaimiņiem un radiem, pazūd tie mūsu pilsoņi, kas paši aktīvi līdzdarbojās padomju terora īstenošanā. Vai šo cilvēku nebūs vairāk par 1 %, kā to kas cieta no represijām?
Protams, nekas tāds nenotiktu, ja nebūtu 1940.gada okupācijas, bet atbildību par notikušo 1940 - 41.gadā uzvelt tikai padomju režīmam ir vienpusēji, un reizē arī izdevīgi, jo tas ļauj mums nivelēt pašu kļūdas un pašu līdzatbildību par notikušo.
Atsauces:
[1] J.Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē.//Latvijas Vēsture. -2006. –Nr.1.,112.lpp.
[2] J.Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē.//Latvijas Vēsture. -2006. –Nr.1., 109. -113.lpp.
[3] turpat. -111.lpp.
[4] K.Zellis. „Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.//Mīti Latvijas vēsturē. –R.,LU žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006. -99.lpp.
[5] LVVA, P-74.,apr.1., 2.l., 1.lp.
[6] .Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē. -112.lpp.
[7] turpat. -112.lpp.
[8] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2003.gada pētījumi. –R.,LVIA, 2004. -231. -232.lpp.
[9] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[10] LVVA, 1371.f., 1.apr., 60.l., -363.,366.lp
[11] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2003.gada pētījumi. –R.,LVIA, 2004. -231. -232.lpp.
[12] A.Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā.– R., LVIA, 1999. -326. -327.lpp.
[13] Tā kā rēzeknieša S.Šneveļa liecība ir tēva stāstītais, par „novilktajiem cimdiem“ čekā, tad es atturētos to pieskaitīt aculieciniekiem. Sk. E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[14] turpat.
[15] turpat.
[16] turpat.
[17] Par autora, t.i. I.Zariņa attieksmi pret avotiem liecina viņa darbs “Meti un pretmeti” –R.,Nordik, 2003., kurā vērojama absolūti nekritiska attieksme pret izmantotajiem avotiem, ko papildina zākāšanās pret visiem, kas domāja vai rīkojās savādāk, nekā to gribētos autoram.
[18] J.Grišāns, M.I.C. Pa atmiņu stygom. –II. – P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1969. – 343.lpp.;
[19] turpat.
[20] turpat.
[21] Turpat. -345.lpp.
[22] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[23] J.Grišāns. Pa atmiņu stygom. -343.-344.lpp.; E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[24] A.Braslas videoliecība 1998.g.audustā; Sk. http://vip.latnet.lv/LPRA/crimes_video/rezekn.htm (sk.2006.23.04.); D.Grieža grāmatā A.Braslas dzīves aprakstā minēts, jau, ka viens no nomocītajiem bijis tās radinieks, kura vārds netiek minēts. Sk. D.Griezis. Karš par kuru klusēja. -2.grāmata. – R.,SolVita: 2003. -68.lpp.
[25] E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[26] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[27] LVVA, 1371.f., 1.apr., 60.l., -363.- 366.lp
[28] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā. – 231.lpp.
[29] Novilktā āda – Sv.Bartolomejs, Sv. Justīns Moceklis u.c. , nogriezta mēle – Sv. Jānis Nepomuka, Sv. Emermans, u.c ; pēdās iedzītās naglas – simboliska krustā sišana, utt.
[30] Ā.Šilde. Pasaules revolūcijas vārdā. –R.,Elpa,1993. -171.lpp.
[31] „Šausmu stāstu” izdomātāji.// Ventas Balss. -1941. -4.jūlijs

ceturtdiena, 2007. gada 26. jūlijs

Zenta Mauriņa

No gaismas tumšajā miglā.

Laikmetu maiņā.
„Kad ienāca boļševiki, rakstniece devusi sev solījumu, nerakstīt nevienu rindiņu. Šo solījumu viņa turējusi. Bet tagad ir uzausis rīts – gara rosmes un nodomu ir daudz ar ticību sev un lasītājiem”, tā par rakstnieci un filozofi Zentu Mauriņu 1941.gada novembrī rakstīja dzejnieks Valdis Mežezers. Tā bija tolaik ierasta mistifikācija, ko izmantoja literātu akciju celšanai gan vācu, gan vēlāk arī padomju okupācijas režīms. Faktiski šajā laikā Mauriņai beidzot tiek piedāvāta docentūra universitātē, no kuras viņa atsakās, jo jaunā vara pieprasa nokārtot eksāmenu zinātniskajā komunismā. Tāpat Mauriņai tiek piedāvāts tulkot ne tikai Romēna Rolāna „Žanu Kristofu”, bet arī Nikolaja Ostrovska „Kā rūdījās tērauds”, kuras autoru vēlāk savās atmiņās Mauriņa raksturoja kā „tīras sirds cilvēku”, kura personība viņu esot saistījusi, bet pats romāns garlaikojis. Tomēr kā pirmo padomju režīma piedāvāto darbu rakstniece atceras Staļina „Ļeņinisma jautājumus”, kuru viņi abi ar K.Raudivi bija uzņēmušies, jo viņas darbi tikuši aizliegti, darbība Tautas universitātē un privātajā Literatūras studijā pārtraukta, bet „mazais konts bankā pasludināts par neesošu,” turklāt esot tuvojusies ziema.
Vienlaicīgi viņa turpina darbu pie sava pirmā romāna „Dzīves vilcienā”, kurš iznāk jau vācu okupācijas laikā 1941.gada novembrī un kuru literatūrzinātnieks V.Vecgrāvis ir nosaucis par pirmo eksistenciālistiskas ievirzes darbu latviešu valodā.
Vācu okupācijas laiks ir intensīvs darba laiks, rakstniece intensīvi publicējās, plaši tiek apmeklēti viņas priekšlasījumi, iznāk divi viņas eseju krājumi „Prometeja gaismā” (1943) un „Kultūras saknes” (1944), bet viņas mājas Kuldīgas ielā 50 sestdienas vakaros, kļūst par latviešu inteliģences pulcēšanās vietu, kuros pulcējās tādi cilvēki kā J.Endzelīns, M.Brehmane- Štengele, L.Garūta, A.Ābele, A.Žilinskis un daudzi citi. Kā „vācu kultūras cilvēku, kas rakstījusi vāciem draudzīgus rakstus jau agrāk” vācu civilpārvaldes propagandas šefs Dreslers, iesaka Mauriņu par „Literārā Mēnešraksta” redaktori, kam pretojās gan Pauls Dāle, gan Jānis Veselis un Kārlis Zariņš. Rezulātā par laikraksta redaktoru ieceļ Kārli Skalbi, kuram Mauriņa jau bija piedāvājusi literārā redaktora vietu viņas vadītajā mēnešrakstā. Rakstniecei gan piedāvā vietu redkolēģijā, bet viņa to noraida.
Plašāk neiztirzāta un neapskatīta ir Mauriņas publicistiskā darbība vācu okupācijas laikā, kas parāda inteliģentes skatījumu un attieksmi uz tajā laikā notiekošo. Vai Mauriņai ir iespējams ko pārmest? Domājams, ka nē. Savulaik Miervaldis Birze, savu „pirmo satikšanos” ar Mauriņu 1941.gada augustā apraksta sekojoši: „ Mūs, Valmieras cietuma ieslodzītos, pievakarē veda pa Rīgas ielu […] Ejot garām Ziemeļlatvijas teātra namam, pamanīju tikko piestiprinātu afišu. Paguvu salasīt, ka Zenta Mauriņa šajā namā vakarā runās par „Latviešu Niobi sāpju dienās.” Jāatzīst, tai mirklī ietērptam svītrainajā cietumnieka svārkā, manī bija rūgtums: vienus apraud, nožēlo, bet tepat Gaujas vēros, Ķelderlejā, lejā pirms pāris nedēļām, saulei lecot, nošāva simt piecdesmit. Vai viņu mātes, sievas arī nav latviešu Niobes? Vēlāk sapratu, ka mans iekšējas pārmetums nevietā- Mauriņa par šiem upuriem vēl nezināja.”
Ja M.Birzem nebija ko pārmest Zentai Mauriņai, tad vēl mazāku tiesību to ir darīt kādam citam. Mauriņas, tāpat kā citu latviešu inteliģentu padomju okupācijas gadā radušais antikomunisms, tika izmantots nacistiskās propagandas mērķu sasniegšanai, tomēr rakstniece nav pārkāpusi to šauro līniju, kas tālaika antikomunismu atšķīra no nacisma. Rakstot, piemēram, par Pēterburgu, kā bezdvēseliskuma citadeli un krievu nelaimju cēloni, laikā kad armiju grupa Ziemeļi sāka pilsētas blokādi, būtu nevietā pārmest rakstniecei bezsirdību, jo par šīs pilsētas iedzīvotāju ciešanām viņa nevarēja zināt.

Krievi un boļševisms.
Oktobra revolūciju Mauriņa dēvē par krievu tautas bankrotu, kas „lielā mērā izskaidrojams ar krievu tautas īpatnībām”. Kādas tad īpatnības saskatāmas krievu cilvēkā? „Pretstatā Vakareiropas dienas cilvēkam, krievs ir pusnakts cilvēks. Primitīvās krievu tautas masas pieder Āzijai, bet kulturālais virsslānis, kam nebija saites ar tautu un kas šai revolūcijā gandrīz bez atlikuma aizgāja bojā pieder Eiropai.” Tādējādi krievu dvēselē krustojas divas straumes: viena plūst no austrumiem, otra no rietumiem. Austrumu ietekmei esot raksturīgs sievišķīgums, bet rietumiem vīrišķīgums, un tas, ka krievu tautu visos laikos esot pakļāvuši gan varjagi, gan tatāri un visbeidzot žīdi, liecinot par sievišķīgā austrumu elementa dominanti. „Krievu bezmugurkaulainība sagatavoja auglīgu zemi Oktobra revolūcijas haotiskajai naktij. Nespēdama pretoties rasiski svešajam, aktīvajam žīdiskajam boļševismam, tā sevi bija nolēmuši bojā ejai.”
Krievu tautas gars, pēc rakstnieces domām, svārstās starp divām galējībām- apokaliptisko un nihilistisko. Apokaliptiskais gars esot radījis krievu klasisko mākslu, Dostojevski un Čaikovski, bet nihilistiskais gars sevi piesātinājis ar marksismu. Oktobra revolūcijā nihilistiskais cilvēks esot iznīcinājis krievu tautā apokaliptisko cilvēku, un to simboliski paužot Majakovska un Jeseņina bojā eja.
Revolūcijā radies jauns cilvēka tips – boļševiks. Zenta Mauriņas izpratnē boļševiks atšķirībā no lielinieka bija bezdvēseliskāka un tumšāka kategorija. ”Boļševiks baidījās no lieliniekiem, no visiem tiem, kas vairāk zināja un saprata kā viņš.”

Latvieši un jaunais laiks.
Komunistisko okupācijas gadu Mauriņa dēvē Manceļa dotajā vārdā – „vaidu gads”, pēc kura „ir pienācis laiks šķīstīties no sarkaniem tvaniem, ir jāiegriežas sevī un jāpārdomā, kas mūsos īsts un patiess.” Tas, ka „īstais un patiesais” sakrīt ar vācu propagandas nospraustajiem uzdevumiem, noteikti ir tikai sakritība. Visu pirmā vērtība ir darbs, jo „latvietim darbs identificējās ar dzīvi. Latvietis, kas nestrādā ir pretrunā ar sevi.” Tad tā ir zeme, jo ja arī latvieti neviens nemīlē, „tad zeme to vienmēr mīl.” Tam seko klusums, kuru latvietis spēj baudīt laukos, iepretīm pilsētas troksnim. Arī miers ir mūsu pasaules uzskata pamatā, jo „latvietis cilā zobenu tikai, lai iztīrītu savu zemi no mošķiem” un „īsti laimīgs viņš jūtas kad zobenu var pārkalt arklā.” (Vēlāk savā autobiogrāfiskā romānā Mauriņa gan atzīmē, ka vislielāko sarūgtinājumu vācu okupanti viņai sagādāja atbruņojot latviešu karavīrus.) Kā divi pēdējie elementi latvieša vērtību skalā esot, spīts, kas ļāva pārdzīvot boļševiku gadu un daiļums, no kura daudzi bija novērsušies šajā laikā.
1941.gada 30.septembrī vienā no saviem priekšlasījumiem, kas saucās „Uzausa rīts”, Mauriņa pagājušo gadu raksturoja, kā „nakts gadu”, kad tautu esot vienoja sāpes un izmisums, pēc kā „gaisma uzvarēja tumsu, skrandu ēnas aizbēga, mirdzoši tērauda vīri ienāca.” Nu pienāca latviešu tautai apzināties pret ko un par ko cīnīties. Jācīnās esot pret „tatārisko absolūtismu, kura priekšā nobāl kā sentimentalitāte Dostojevska jautājums par laimi, kas celta uz bērna asarām.” Tālāk esot jācīnās pret ohlokrātiju- plebeju diktatūru, zemcilvēka triumfu, no kura izaug nihilisms – neizdevušos cilvēku pasaules uzskats, kurā manifestējās pūļa skaudība pret katru pilnību, naids pret kultūru. Boļševiks esot šī nihilisma spilgtākais pārstāvis. Tas ir cilvēks, kuram nav kur sakņoties, nav smadzeņu, ar ko domāt, nav sirds ar ko just, bet ir tikai mute ar ko izplatīt melīgu propagandu. Tas ir cilvēks, kas spēj graut, bet nespēj celties.
Braucot garām sašautajiem sarkanarmijas tankiem, Mauriņa raksta: „Bezspēcīga ir tehnika, ja tā neatrodas gudri mācītās, gara spēka un disciplīnas rokās. Materiālais bruņojums vien nelīdz, jābūt bruņotam arī garā.” Raugoties uz sagrauto Pēterbaznīcas torni rakstniece secina: „Tie, kas aizmuka, nemīlēja torņus, bet pagrabus un bedres. Sveša viņiem bija augšuptieksme un bijību viņi aizstāja ar teroru.”
Tāpat rakstniece nesaprot tos cilvēkus, kas „tagad, kad karš vēl plosās, grib, lai viss jau būtu kā miera laikos un saīguši staigā apkārt, nevarēdami dabūt delikateses, konfektes un zīda zeķes.” „Sīkumainos kārtībniekus, kas jau aizmirsuši pagājušā gada šausmas” rakstniece aicina bedru atrakšanas un mocekļu apbedīšanas darbā, „lai viņi savām acīm redzētu to, ko pārāk šaurā sirds nav varējusi iztēloties. Kā ērkšķu vainags šīs moku bedres Baltezerā, Biķerniekos, Matīsa kapos un citur ieslēdz Rīgu un visu mūsu tautu. Tas, kam šis moku vaiņags ugunīgām rīkstēm neizdzen no miesas un gara lētas kāres un krūtīs nemodina bargu atbildības izjūtu par jaunceļamo dzīvi, tas sirdī nav latvietis un tam mūsu zemē nav vietas.”
Likteņa ironija, bet jau drīz pati rakstniece saskārās ar „delikatešu” trūkuma problēmām, sūtot lauku draugiem vēstules ar lūgumu atsūtīt produktus. Protams, ja rakstniece zinātu, ka šīs „delikateses” faktiski ir pirmās nepieciešamības preces, viņas attieksme būtu savādāka.
Jāsaka, ka vācu okupācija sagādā arī citādas vilšanās- cenzūru, kas aizliedz pieminēt Mauriņas mīlēto Dostojevski, denunciācijas, ziņas par ebreju iznīcināšanu un gala rezultātā arī vīra – Konstantīna Raudives apcietināšana, kuru gan izdodas atbrīvot, iedragā rakstnieces ilūzijas par jauno režīmu. Tā „mirdzošajos tērauda vīri” neatnesa viss gaismu, bet gan „tumšu miglu.”
Avots: K.Zellis. No gaismas tumšajā miglā. Nezināmā Mauriņa.// Mājas Viesis. -2006. – 3.februāris.