Kājāmgājējs karā

Trešdien, 2012. gada 16. maijā, plkst. 13.00 Latvijas Universitātes (Rīgā, Raiņa bulvārī 19) Mazajā aulā notiks pretrunīgi vērtētas personības – Veras Kacenas – dokumentālā romāna “Kājāmgājējs karā”, kuru papildina izsmeļoši Latvijas Universitātes profesores Vitas Zelčes un vēstures zinātnes doktora Kaspara Zeļļa komentāri, atvēršanas svētki.

            “Šī grāmata ir uzrakstīta pirms 40 gadiem un pieder latviešu dokumentālās prozas “atvilktnes literatūras” mantojumam. Autore to nerakstīja publicēšanai, jo labi zināja, ka šāda satura darbus padomju Latvijā nav iespējams izdot,” stāsta romāna izdošanas idejas autore un redaktore LU profesore Vita Zelče, “turklāt līdz šim zināmais Latvijas “atvilktnes literatūras” klāsts ir visai neliels. Šī Veras Kacenas grāmata ir patiesa sensācija gan latviešu literatūras cienītājiem, gan vēsturniekiem, gan arī sociālās atmiņas pētniekiem.”

            Otrs grāmatas redaktors Dr.hist. Kaspars Zellis uzsver: “Kacenas dokumentālais romāns skaudri atsedz to latviešu ikdienu, kas dažādu iemeslu dēļ bija spiesti vai izvēlējās karot Sarkanās armijas pusē. Darbs, domāju, spēj atbildēt arī uz daudziem jautājumiem, kas nepieciešami, lai saprastu mūsu vēsturi, nevis šķirotu cilvēkus pareizajos un nepareizajos. Domāt ir grūtāk nekā nosodīt, tāpēc tas lasāms pirmkārt tiem, kas vēlas izprast, kas notika vairāk nekā pusgadsimtu iepriekš un diemžēl skar mūs vēl šodien.”

            Arī viena no grāmatas recenzentēm LU Latvijas vēstures institūta pētniece Ineta Lipša papildina iepriekš teikto, sakot: “Domāšana par sajūtu notrulināšanos nāves ikdienišķumā. Par jebkādu attiecību jēgu. Par dažādu staļinisma pieredzi guvušiem cilvēkiem Sarkanās armijas rindās, kas 1944. gada rudenī Latvijā iebruka, atgriezās, palika. Veras Kacenas iezīmētā cilvēcisko pieredžu “bābele”, kas toreiz nobruka pār Latvijas cilvēkiem, tādā vai citādā veidā joprojām ir šeit un tagad. Viņas pārdomu dēļ “Kājāmgājējs karā” ir lasīšanas vērts arī četrdesmit gadus pēc uzrakstīšanas.”

            Grāmata stāsta par latviešiem Otrajā pasaules karā, kas dažādu iemeslu un/vai izvēļu dēļ nonākuši Sarkanajā armijā. Tā ir vēstījums par frontes ikdienu – cilvēki iet bojā, tiek ievainoti, aizvesti uz aizmuguri, viņu vietā nāk citi. Un “kara dzirnas” turpina darbu. Kājāmgājēji karā – karavīri, jaunākie un vidējie virsnieki, kuru dienišķā pamatnodarbe ir iešana kājām pa daudzajiem frontes un piefrontes ceļiem, dodoties gan uz pozīcijām, gan atpakaļ no tām, gan pēc pārtikas un pasta, gan pēc medicīniskās palīdzības, gan uz tālāku aizmuguri. Karā tēlojuma mozaīkā vienlīdz spilgti zaigo kā cildenais, tā nelietīgais, pašaizliedzība un nodevība, dzīvība un nāve...

            Grāmatas ievadā lasāms Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kuratora Andreja Grāpja stāstījums par Veras Kacenas dzīves būtiskākajiem notikumiem. Izdevuma noslēgumā ievietots Dainas Eglītes, Vitas Zelčes un Kaspara Zeļļa raksts par 130. latviešu strēlnieku korpusa sociālo portretu. V. Kacenas dokumentālo romānu “Kājāmgājējs karā” papildina arī zinātniskie komentāri un kara laika fotogrāfijas.

            “Kājāmgājējs karā” ir otrā grāmata apgāda Mansards izdotajā sērijā Nospiedumi. Pirmā bija pagājušajā gadā izdotā “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās”, kas saņēma LTV1 balvu “Kilograms kultūras”, bet sagatavošanā ir latviešu leģionāra kara atmiņstāsts.

            V. Kacenas “Kājāmgājējs karā” izdots ar viņas dēla Jāņa Kacena atļauju. Grāmata sagatavota valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” finansējuma ietvaros, tās iespiedversija izdota, pateicoties Fridriha Eberta fonda (Friedrich Ebert Stiftung – FES) atbalstam.

            Grāmatas “Kājāmgājējs karā” atvēršanas svētos būs iespēja iegādāties grāmatu par apgāda cenu.

 

Informāciju sagatavoja: Aija Rozenšteine, projekta koordinatore

Papildu informācija:

Aija Rozenšteine

mob. 29151217

aija.rozensteine@lu.lv

Pētnieki stāstīs par 8./9. maija pretrunīgajām piemiņas dienām

7. maijā, Latvijas Universitātes Mazajā aulā, notiks atklātā lekcija „8./9. maijs. Kāpēc?”, kurā eksperti skaidros, kā Latvijā tiek atzīmētas Otrā pasaules kara beigas un kāpēc tās tiek atzīmētas divos dažādos datumos. Lekciju rīko grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autori sadarbībā ar LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrību.

Lekcija būs organizēta divās daļās. Pirmajā daļā ar referātiem uzstāsies vēstures doktors Kaspars Zellis un LU profesore Vita Zelče. K. Zellis ziņos par nacistiskās Vācijas kapitulāciju un tās lomu Eiropas piemiņas telpā, bet V. Zelče iepazīstinās ar to, kā padomju laikā izveidojās 9. maija svētku tradīcija un kas ar to notika pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Lekcijā tiks raksturotas arī 130.latviešu strēlnieku korpusa atceres tradīcijas. Publiskās lekcijas otrajā daļā par 8./9. maija piemiņas pasākumiem un to atainojumu Latvijas preses izdevumos stāstīs sociālās atmiņas pētnieces Olga Procevska, Klinta Ločmele un Laura Uzule.

Atklātās lekcijas sākums plkst. 14.30.

Grāmata „Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” tapusi valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros. To klajā laidis apgāds „Zinātne” ar Fridriha Eberta fonda atbalstu. Grāmatā iekļauti LU pētnieku rakstu par sociālo atmiņu, Latviešu leģiona piemiņas dienas un Padomju Savienības Uzvaras svētku vēsturi un šodienu Latvijā, kā arī par 16. marta un 8./9. maija reprezentāciju presē kopš 20. gs. 90. gadu sākumu. Grāmatu noslēdz ieskats projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” pētnieku veiktajos 16. marta un 8./9. maija pasākumu etnogrāfisko novērojumu piezīmēs.

 

Paziņojumu masu medijiem sagatavojis LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrības priekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns

Papildu informācija: Mārtiņš Kaprāns, mob. 29337388

Par suņiem, Zuzīti un cenzūru

LPSR Ministru padomes Valsts Galvenās pārvaldes Kara un valsts noslēpumu glabāšanas presē priekšnieka V. Agafonova slepens ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāram A.Vosam (1964. gada 7. februāris)

[...] Pagājušā gada žurnāla „Padomju Latvijas Sieviete”[1] Nr.9. bija sagatavots rakstnieces Annas Sakses [2] raksts „ Mīlēt visu dzīvo”, kurā no nepareizām idejiskajām pozīcijām skaidroja jautājumu par mīlestības ieaudzināšanu bērniem pret dzīvo dabu. Rakstā bija daudz sīkpilsonisku apceru par to, ka, lai pareizi audzinātu bērnu raksturu, vajag viņiem pirkt suņus, kaķus, papagaiļus. Slavēta bija bērnu grāmata par doktora Dūlitla piedzīvojumiem, kura padomju varas periodā nemaz nav izdota [3]. Rakstā tika nosodīti ierobežojumi suņu turēšanai Rīgas pilsētā, apgalvots, ka suns esot cilvēka labākais draugs un ka veciem cilvēkiem vieglāk pārdzīvot vientulību suņu sabiedrībā. Stāstīta tika raudulīgs stāsts par to kā no spēcīga satricinājuma miris kāds visu cienīts personālais pensionārs, kad tam atņēmuši suni utt.

Žurnāla 11. numurā redakcija bija spiesta izņemt L. Saknes [4] rakstu „ Pedagoģiskās pārdomas”. Tajā bija izdarīts viens cenzūras un viens idejiski - politiskais svītrojums, jo tur apcerēts tika tas, ka ir ļoti slikti un nepareizi , kad atpalikušie kolhozi tiek saukti Ļeņina vārdā, „Ļeņina ceļš”, „Sarkanais karogs” utt., objektīvi aicinoši sākt kampaņu par kolhozu pārdēvēšanu. Pēc abiem svītrojumiem raksts jau zaudēja jebkuru jēgu un saturu tāpēc netika publicēts.

12. žurnāla numurā iespiestas bija sešas vecā gada intervijas. Redakcijas priekšvārdā teikts, ka interviju dalībnieki sprieduši par svarīgām darba un sadzīves problēmām, it kā nejauši cenšoties atbildēt uz diviem jautājumiem – „kas mani priecē un par ko sāp dvēsele”. Raksturīgi, ka tās interviju daļas, kurās tiek izteikts prieks lielākoties ir krietni mazākas par kritisko daļu.

Piemēram, Valmieras rajona Ļeņina kolhoza priekšsēdētājs b. Jansons sūkstās par to, ka vasarās radio lauku darbiniekiem pārāk bieži atgādina par darbu, aicina darboties, tajā pašā laikā pilsētniekiem sniedz rekomendācijas, kā labāk pavadīt izejamo dienu. Intervija papildināta ar atbilstošu zīmējumu.

Kombināta „Boļševička” [5] inženieri b. Bārzdiņu nekas nepriecē. Viņa pauž neapmierinātību, ka maz esot skaista, lēta un praktiska bērnu apģērba un netiekot ražoti dāmu apakšsvārki.

Kuldīgas rajona Mičurina kolhoza zivkopis b. Ercens ar šausmīgu apvainojumu runā par elektriķiem, kas ievelkot elektrību, atvēruši vienu no dīķa slūžām un no tās brāzošais ūdens draudējis iznīcināt zivju mazuļus.

Strenču psihiatriskās slimnīcas medmāsa b. Kolāte atšķirībā no pārējiem daudz par ko priecājās – gan par darba apstākļu uzlabošanos , gan par jauno pilnveidoto slimnīcas aparatūru . Taču beigās, pārmetot slimnieku radiniekiem reto slimnīcas apmeklēšanu, viņa stāsta, ka hroniski slimie pavadot ilgus gadus slimnīcā, šeit bērni kļūstot pieauguši, bet jaunie paspējot novecot – paliekot vieni ar savām kaitēm.

Iespējams, ka šie fakti arī bijuši. Taču redakcija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus, ja vēsturiskā PSKP CK decembra plēnuma [6] un Latvijas KP XIX kongresa dienās, kad sekmīgi aizvadīts piektais septiņgades gads [7], kad radio ziņo par faktu, ka diviem pēdējiem mūsu republikas kolhoziem pieslēgta elektrība, likusi saviem lasītājām rakņāties sīkos otršķirīgos jautājumos. Tajā pat laikā ne šajā ne iepriekšējā numurā neatradās vietas atsauksmēm par decembra plēnuma lēmumiem, vai vismaz materiāla, kas iepazīstinātu lasītāju ar lielās ķīmijas jautājumiem. Diemžēl arī 1964. gada pirmajā numurā šādu materiālu nav. Bet aprakstā „Smalkie pavedieni” sastopami iedomīgi spriedumi par to, ka, lūk, zemnieks jau no sentēvu laikiem zinājis, ka zeme ir jāmēslo, bet mēs tikai tagad, kā tikko dzimuši, šo gudrību apgūstam . Šī vieta no paraksta tika izsvītrota.

Jāatzīst, ka viss pirmais numurs tematiski ir vājš, sastādīts galvenokārt no gadījuma, otršķirīgiem un virspusēji uzrakstītiem materiāliem.

Ir gadījumi, kad redakcija neizvirza augstas prasības ilustrācijām. Par to liecina K. Frīdrihsona [8] zīmējumi 9. numurā publicētai dziesmai un I. Vecozola [9] ilustrācija stāstam „Pēdējais prieks” 10. numurā, kuri izpildīti formālisma garā un demonstrē tīšu nevērību padomju cilvēka atainojumā.

Līdzīgu nevērību materiāla atlasē un rediģēšanā rāda arī žurnāla „Veselība” [10] redakcija.

Tā, piemēram, ļoti nepārdomāti, vienpusēji bija sākotnēji sastādīts 12. numurs, kurš objektīvi kultivēja lasītājiem patērētāja dzīves pieeju. Galvenā numura tēma bija pārtikas jautājumi, kuriem veltīti bija seši materiāli. Ievadraksta vietā – raksts „Gaļa pārtikā”. Nākošais raksts atkal par pārtiku. Tajā rakstīts bija par to kā ēda senajā Romā, viduslaikos un mūsu dienās. Starp citu, daži salīdzinājumi un divdomīgi mājieni nebūt nebija par labu mūsu laika galda tradīcijām.

Glavļita [11] vadība tad vērsās pie Veselības ministra b. Kaņepa [12], pēc kura divi materiāli par pārtiku no žurnāla tika izņemti un aizstāti ar citiem.

1964.gada pirmajā numurā nebija arī nekādu atsauksmju par PSKP CK decembra plēnuma un Latvijas KP XIX kongresa materiāliem. Tajā pašā laikā rakstā „Lielas radošās iniciatīvas pārtikas zinātnes sasniegumu izmantošanā jaunajā gadā” tika izteikti neargumentēti , strīdīgi apgalvojumi par iespējamām negatīvajām sekām cilvēka veselībai, ko izsaukt var ķīmijas plašā ieviešana tautsaimniecībā. Pēc saskaņošanas ar b. Priedīti [13], šīs vietas no raksta tika izņemtas.

Gandrīz katrā žurnāla numurā tiek publicēti literāri materiāli, galvenokārt – stāsti. Raksturīgi, ka visi stāsti ir ar medicīnas tematiku un ar medicīnas jautājumiem viņiem, šķiet viss ir kārtībā. Tomēr daži stāsti ir vāji gan idejiskā, gan mākslinieciskā ziņā, tie liek lasītājam rakņāties slima cilvēka psiholoģijā un pārdzīvojumos. /I. Silmaļa ”Ugunsputns”Nr.4; G. Bērziņa vienakta luga „Vecene no kalniem” Nr.7; D. Lielupes „Dakter, cik labi, ka jūs esat” Nr.10./ Īpaši jāpakavējas pie L. Saknes stāsta „Zuzīte”, kura manuskriptu piegādāja mums redakcija. Stāstā atainotas tēva mežonīgās izdarības, kuru autore dēvē par Ļeņingradas televīzijas direktoru, kurš savu impēriski – šovinistisko dzinuļu un morālās netīrības dēļ, noved savu meitu līdz pašnāvības mēģinājumam. No stāsta izriet, ka tēvs bija precējies ar latvieti un meitai Zuzītei lika pārtapt par Svetlanu, pāriet mācīties no latviešu uz krievu skolu, bet beigās vispār atsakās no savas meitas. Novesta līdz izmisumam, meita cenšas noindēties. Stāsta autore no paša sākuma apgalvo, ka tas ir patiess stāsts. Glavļita darbinieki kategoriski iebilda pret tādu stāstu un redakcija to nenopublicēja. Viegli iedomāties kādas nacionālistiskas kaislības šis stāsts izsauktu publikācijas gadījumā.

Par redakcijas darbinieku nacionālā jautājuma neizpratni liecina arī dažas vietas L. Freimanes un A. Driķes tūrisma piezīmēs „Pie mums jau rīts”, kas publicēts 1963. gada 1. numurā. Šeit un citur minēts fakts, ka 1918. gadā kalmiki nošāva ungāru un austriešu muzikantus – karagūstekņus, kad tie atteicās izpildīt cara himnu. Šādā redakcijā dotais, šķiru cīņu raksturojošais fakts, iegūst nepareizu nokrāsu, metot ēnu uz veselu tautu, kas apdzīvo mūsu valsti.

Žurnālā ir sadaļa „ Ārzemju humors” / uz vāka 3. lapaspuses / Šeit dažreiz nokļūst banāli joki un zīmējumi, piemēram , trīs zīmējumi ar parakstu „Sirdskaite” 4. numurā, un ar parakstu „Bet ja viņa mums nenoticēs” 6. numurā.

Avots: LVA- PA 101.f.,27.apr., 88.l., 5. -10.lp. (krievu valodā)

Atsauces:

1.      Padomju Latvijas Sieviete – vienīgais sieviešu auditorijai domātais „sabiedriski politisks un literāri māksliniecisks ilustrēts žurnāls” padomju Latvijā. Iznāca no 1952.gada līdz 1989.gadam.

2.      Anna Sakse (1905 -1981) latviešu rakstniece.

3.   Hjū Loftfinga darbs „Doktora Dūlitla peldošā sala” latviski tika izdota 1937.gadā Valda Grēviņa tulkojumā. Padomju Latvijā tā iznāca tikai 1973.gadā Vizmas Belševicas tulkojumā.

4.      Ludmila Sakne – publiciste, žurnāliste.

5.      Tekstilkombināts „Boļševička” tika radīts 1941.gadā uz a/s Latvijas Kokvilna bāzes.

6.   PSKP CK 1963. gada decembra plēnumā tika pieņemti lēmumi par ķīmijas sasniegumu izmantošanu tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecībā.

7.      Septiņgade – padomju tautsaimniecības 7.gadu attīstības plāns (1959 -1965)

8. Kurts Frīdrihsons (1911 -1991) latviešu mākslinieks, kara laikā dienējis vērmahta propagandas vadā, pēc kara represēts.

9.      Imants Vecozols ( 1933) latviešu mākslinieks.

10. Veselība - LPSR Veselības aizsardzības ministrijas populārzinātnisks žurnāls, iznāca no 1958. gada.

11. Glavļits – LPSR Galvenā literatūras pārvalde, no 1958.gada LPSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu glabāšanai presē – centrālā cenzūras iestāde padomju laikā.

12.  Vilhelms Kaņeps (1923 –?) ārsts, LPSR Veselības aizsardzības ministrs (1963 -1989).

13.  Haralds Priedītis (1925 - ?) LKP CK preses ideoloģiskās daļas preses sektora vadītājs.

Eksperti skaidros 16. marta piemiņas tradīcijas būtību

Grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autori 12. martā plkst. 14.30 Latvijas Universitātes Mazajā aulā aicina uz akadēmisku lekciju “16. marts. Kāpēc?”. Tajā tiks argumentēti stāstīts par Latviešu leģiona piemiņas dienas izveidi, atzīmēšanu un tās vietu Latvijas publiskajā telpā.

Lekciju veidos divas daļas. Pirmajā – LU profesore Vita Zelče iepazīstinās ar Latviešu leģionāru piemiņas dienas ģenēzi un vēsturi trimdā un Latvijā. Otrajā daļā LU doktoranti Aija Rozenšteine, Didzis Bērziņš un Kristiāna Kirša analizēs 16. marta notikumu Latvijā atspoguļojums presē. Noslēgumā grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autori profesore Vita Zelče, profesors Ojārs Skudra, vēstures doktors Kaspars Zellis, LU doktoranti Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša, Klinta Ločmele, Olga Procevska, Aija Rozenšteine, Gita Siliņa, Laura Uzule un sociālantropologs Andris Saulītis atbildēs uz jautājumiem.

Grāmatu “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” atzinīgi ir novērtējis Valsts prezidents Andris Bērziņš, iesakot to izlasīt ikvienam, kas vēlas saprast Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus. “Lai runātu par lietām, ir jāsaprot būtība,” runājot par grāmatu LNT raidījumā “900 sekundes”, piemetināja A. Bērziņš.

Grāmata “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” tapusi valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros. To klajā laidis apgāds “Zinātne” ar Fridriha Eberta fonda atbalstu. Grāmatā iekļauti LU pētnieku rakstu par sociālo atmiņu, Latviešu leģiona piemiņas dienas un Padomju Savienības Uzvaras svētku vēsturi un šodienu Latvijā, kā arī par 16. marta un 8./9. maija reprezentāciju presē kopš 20.gs. 90.gadu sākumu. Grāmatu noslēdz ieskats projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” pētnieku veiktajos 16. marta un 8./9. maija pasākumu etnogrāfisko novērojumu piezīmēs. Šī lekcija ievada jaundibināmā LU Sociālās atmiņas pētniecības centra aktivitātes. 

Tekstu sagatavojis  LU doktora zinātniskā grāda pretendents Mārtiņš Kaprāns