Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja ziņojums

14. Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja[1] ziņojums.

1936.g.5. febr.

P.g. 29. decembrī izvedu Cieceres – Brocēnu nodaļas inspekciju. Šādās reizēs bieži ir jādod dažādi norādījumi, paskaidrojumi un atbildes uz viņu uzstādītiem dažādiem jautājumiem. Starp citu griezu klātesošo aizsargu un aizsardžu vērību /sakarā ar Iekšl.viceministra Bērziņa [2] knga Rīgā, Aizs[argu].štāba informācijas kursos dotiem norādījumiem/ ka aizsargiem ir svēts pienākums un liels uzdevums vest propagandu par mūsu valsts tagadējo iekārtas veidu. Mēs esam tā organizācija, kura tic Vadonim, valdībai un mūsu valstij un kurai uzticas Vadonis, valdība un latvju tauta. Aizsargiem, kā tautas daļai, kas ir labākie no labākiem, ir jāpanāk, lai arī viņu katrā mājā un visi tie, ar ko viņi satiekas ikdienas dzīvē un darbā, lai tie domātu tikpat labi un lai iekšēji izveidotos par tikpat tēvzemi mīlošiem pilsoņiem kā aizsargi. Aizsargiem jāgādā par to, lai it visi pilsoņi zinātu, ka Latvija ir taisnības valsts un ka mūsu pašreizējā iekārta ir vislabākā. Pirms lielajām pārmaiņām daudz bija to pilsoņu, kuri bija uzskatāmi kā tautas lāsts. Daļa to ir pārveidojušies, pārauguši, atzinuši savu maldīšanos un ar labiem darbiem izpērk kļūdas. Tomēr nebūsim tik naivi un kaut lietas labā neticēsim, ka visi 20 000 zocialdemokrati uzreiz būtu pārveidojušies. Te nu ir liels un plašs darba lauks aizsargiem pie propagandas vešanas, pie kam nav jāved tukša aģitācija, bet jāceļ gaismā tikai patiesība. Jāstāsta par valdības veiktajiem un izvestiem darbiem. Katris taču redz, ka ir tak apstākļi visiem un visur uzlabojušies. Bet tiem, kas gribētu to apstrīdēt, ar tiem jānodarbojas intensīvāk. Ja nelīdz pārliecināšana un fakti, tad tādiem jāatkārto kaut vai viens un tas pats, kamēr būs vajadzīgie panākumi. Piem., ja redzam katru dienu laikrakstos vienu un to pašu sludinājumu, piem. kaut „Varoņa [3] galošas ir stipras”, tad to lasot, beigās esam pārliecināti. Arī ūdens piliens sit robu akmenī ne ar spēku, bet bieži krītot. [4]

Attiecībā uz militāro apmācību izvešanu, aizrādīju uz to nepieciešamību. Apm.[mācības]programma ir izstrādāta saziņā ar Armijas un Aizsargu štābiem un atliek tikai visu paredzēto izņemt un piesavināties. Pienākums. Pie šo norādījumu došanas aizsargs Dravnieks griezās ar jautājumu, pie kam tas skanēja ar jūtamu ironiju, vai esot vēlams ka viņi nodibinot dziedātāju kori? Tam arī piekritu, norādot, ka visai kulturālai darbībai dabīgi ir jāpāriet, tā pāriet un pilnīgi pāries tikai aizsargu rokās. Tas ir pat pienākums, tikai ar vienu piezīmi. Lai kulturālais darbs nepaliek tieši pirmā, lai pārāk neaizraujamies no tā , lai nepārspīlējam, jo pirmkārt mēs nekad nepaliksim ne par sporta , jeb dziedāšanas biedrību, bet esam bijuši, esam un vienmēr būsim bruņota militāra organizācija. Gatavojamies nopietnam valsts aizsardzības darbam, jo ja „sarkanais krievs sāktu bradāt mūsu zemē” tad toreiz vis nedziedāsim, bet būs jārāda cik esam stipri sagatavoti militārā ziņā.

Starp citu vēl piezīmēju, ka kultur. darbs ir laba lieta, bet tikai lai to nepiekopj uz militāro apmācību un paredzēto dienas 7 stundu nodarbības rēķina, bet lai izved citās, ne apmācību dienās. Lai neaizmirst ka ja būsim militāri stipri, tad tas jau pats par sevi ir kultūra.

Tagad nejauši atradu „Saldus Avīzē” Nr. 186.  ievietoto rakstu: „Gādāsim par garīgo saturu Saldus apkārtnē”. Atrodu šo rakstu par pilnīgi neatbilstošu laika garam. Raksta autors, kurš izrādās Cieceres- Brocēnu nodaļas aizsargs Dravnieks [6], ir atreferējis manus izteicienus citādi, ka to esmu teicis, sagrozījis tos, nepasaka kādā sakarībā ir runāts un kam. Uzskatu šā raksta zināmo daļu par tādu, kas uzrakstīta izbijušā parlamentārisma aģitācijas garā, lai radītu lasītājos neuzticību utt.

Autors savu domu pamato uz to, ka viņam bijusi izdevība dzirdēt „kādu atbildīgu personu”, kas tad esot brīdinājusi no kulturālā darba un izteikusi valsts un sabiedriskajai idejai tik kaitīgas domas. Kas ir šī persona, kas teikusi, ka „Mūsu pašreizējā valsts iekārta esot vislabākā?” Tas mums visur un visiem esot jāatkārto. Ja to patstāvīgi darīšot tad ļaužu masas ticēšot, ka tas tiešām tā. Piem., ja laikrakstā dienu [no] dienas lasot vienu un to pašu reklāmu, tad masā rodoties pārliecība, ka reklamētā prece tiešām laba.” Ir žēl ka aizsargu vidū ir persona, kura tikai atstāstījuma veidā ar mieru domāt, ka šī iekārta patiesi vislabākā, un arī tikai tad ja to visiem patstāvīgi atkārtotu un reklamētu līdzīgi precei? Atjaunotā Latvijā mēs rīkojamies tikai noteiktiem jēdzieniem, jo arī pati dzīve ir pārāk skaidra. Sākot no visvienkāršākā strādnieka līdz augstākam valstsvīram mēs esam mācījušies savā ticībā un darbā noteiktu „jā” vai „nē”. „Esot”- tas ir klasisks pagātnes vārds, ko lietoja visi gļēvuļi, baidīdamies izteikt savu neskaidro pārliecību, tāpēc lietojot it kā cita atstāstījumu „esot”. Tāpat parlamentāro laiku iemīļotais jēdziens bija, ka „kāda atbildīga persona” esot rīkojusies vai teikusi tā un tā. Kas tā par personu, kur tas teikts? Vai tas bijis pagasta ziņnesis, pagasta vecākais, apriņķa priekšnieks vai pat ministrs – tas atstāts lasītāja fantāzijai. „Atbildīgā persona” vajadzīga tikai tik daudz, lai savai apšaubāmai domai rastu lielāku pamatojuma svaru. Šis laiks prasa atbildību bez izņēmuma no visiem. Ja kāda „atbildīga persona” ir patiesi ko teikusi vai darījusi, tad viņai ir taču sava amata nosaukums, vārds, uzvārds, dzīves vieta. Katra atbildīga pilsoņa pienākums tad arī saukt lietas īstā vārdā, ja vien tam ir, kas sakāms. Ja kāds to nedara, tad nepārprotami viņš pastrīpo savu atrašanos sen aizgājušu intrigu un obskurantisma laiku garā. Pilnīgi nepielaižams, ja šis gars atkal parādās presē. Konkrētā gadījumā saskatāms intrigu un amatpersonu diskreditēšanas gars.

Cieceres – Brocēnu nodaļas priekšniekam uzdevu noskaidrot vai viņam uzticētās nodaļas aizsargs Dravnieks šo rakstu ievietojis aiz muļķības un pārpratuma, jeb apzināti. Vakar min. nod. pr-ks Grīslis telefoniski ziņoja, ka aizsargs Dravnieks paskaidrojis, ka ievietojis apzināti. Caur gadījumu man ir nācis arī zināms, kas šim gadījumam ir sakars arī ar to, par ko ziņoju Jums jau par Zvārdi./ Sk.73/sl./

Ziņojumu iesniedzu zināšanai un varbūtējai tāļākai rīcībai.

Klāt: „SA” Nr.186.

Pulka komandiera palīgs: Vasarājs.

Veres:

Avots: NA LVVA, 3724 f., 1.apr., 571.l., 6.lp.

Teksts mašīnrakstā (oriģināls), minimāli lietotas interpunkcijas zīmes ( tekstā labots). Ziņojums tapis sakarā ar „Saldus Avīzē” publicēto informāciju par Vasarāja izteikumiem. Ziņojums nosūtīts Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļai, mēru pieņemšanai. Nodaļas ierēdņi atzīmēja, ka „autors savu rakstu parakstījis ar pilnu vārdu, tāpēc personai, kura minētā rakstā saskata aizvainojumu var prasīt gandarījumu no autora tiesas ceļā parastā kārtībā. Tāpat apvainotā dienesta persona, ja tā sastāv aizsargu organizācijā kopā ar raksta autoru var gandarījumu gūt disciplināra soda kārtībā.”  Kā lieta beidzās? Notiekti ne ar tiesas procesu un vispār dokumenta nozīme nav tā sacerētājā, vai notikuma izgaismojumā. Ziņojums ir vienkārši lielisks sava laikmeta dokuments, kurā iespējams saskatīt ļoti daudz laikmetam raksturīgu īpatnību.

1.       Arnolds Vasarājs ( dz.1898.g. 30. (pēc citiem datiem - 29.) aprīlī Rīgā – miris 1983. gada 2. martā Toronto). Tēvs – rokpelnis. Pabeidzis Lejasciema proģimnāziju. Latvijas Atbrīvošanas karā piedalījies kā brīvprātīgais. Pabeidzis Latvijas kara skolu, no armijas atvaļinājies kā leitnants. Bijis 7 Valkas aizsargu pulka bataljona komandieris. Dzīvoja Lejasciemā, nodarbojās ar tirdzniecību. 1931.g. iecelts par 14 Kuldīgas aizsargu pulka komandiera vietnieku. Darbojies kā Brīvības pieminekļa Kuldīgas apriņķa komitejas sekretārs. 1935.gada 15. novembrī par to apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Kara laikā bijis pašaizsardzības vienībās un leģionā. 1949.g. ieceļojis Kanādā. Būvuzņēmējs, mecenāts.

2.       Alfrēds Jēkabs Bērziņš (1899. – 1977.) – Politiķis, sabiedriskais darbinieks. Iekšlietu ministra biedrs (viceministrs), kopš 1937.gada Sabiedrisko lietu ministrs. 1940.g. izbraucis uz Vāciju, bet pēc kara uz ASV.

3.       „Varonis” – Latvijas gumijas fabrika a/s Varonis; tās produkcijā bija arī gumijas apavi, ko fabrika intensīvi reklamēja periodiskajos izdevumos.

4.       Gutta cavat lapidem non bis, sed saepe cadendo (lat.) – Piliens akmenī robu izcērt daudzkārt krītot. Slavena vārsma no romiešu dzejnieka Ovīdija. Šeit, neprecīza atmiņa par autora klasisko izglītību.

5.  Saldus Avīze. 1936. 21. janvāris. 1.lpp. Raksts pieejams http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_saav1936n186|article:DIVL26|issueType:P

6.       Kārlis Dravnieks – publicists, rakstnieks, dramaturgs. [info. jāprecizē]