Nereti lietots gan historiogrāfijā, gan publiskajā telpā arguments, lai parādītu Latvijas antihitleriskumu, proti, ka K.Ulmaņa režīma gados Ā.Hitlera darbs „Mein Kampf” bijis aizliegts, nav īsti patiess. Hitlera grāmatas aizliegums Latvijā spēkā bija tikai no 1932 – 1935. gadam. Tas neliecina gan par Kārļa Ulmaņa jebkādām simpātijām pret hitlerismu!!!
Kamēr Ādolfa Hitlera nacionālsociālisti bija viena no daudzajām ekstrēmistu grupām Vācijā, nevienam Latvijā, protams, nelikās svarīgi iepazīties ar viņa dzīves atziņām, kas bija tapušas Landsbergas cietumā, atsēžot Bavārijas tiesas piespriesto termiņu par piedalīšanos bēdīgi slavenajā „Alus pučā”.
Nākošā Lielvācijas vadoņa grāmata „Mein Kampf” (Mana cīņa) iznāca Minhenē 1925.gada rudenī. Tās popularitāte mērāma ar nacistu partijas reitingu pieaugumu Vācijā. Ja darbu līdz 1930.gadam pirka galvenokārt pārliecināti nacionālsociālisti, un tā tirāža nepārsniedza 10 000 grāmatas eksemplāru gadā, tad popularitātes pieaugumu tā piedzīvoja līdz ar pirmajiem nacistu panākumiem Reihstāga vēlēšanās. Tā 1930.gadā „Manas cīņas” tika pārdota vairāk kā 50 000 eksemplāru skaitā, bet 1932. gadā jau vācieši nopirka 90 000 eksemplāru darba.
Grāmatas triumfs sākās ar 1933.gadu, kad šī gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas Rehskancleru, pirmajā varas gadā tika pārdoti ap 900 000 „Manu cīņu”. Līdz Otrajam pasaules karam grāmatas tulkojumi iznāca arī Lielbritānijā, ASV, Spānijā, Itālijā, Brazīlijā, Dānijā Zviedrijā, Ungarijā. Tāpat tapa arī grāmatas tulkojums arābu valodā. Metienu apogeju „Mein Kampf” piedzīvoja 1943. gadā, kad tika izpārdoti ap 1 700 000 eksemplāru.
Pieaugot nacistu popularitātei Vācijā, tā sāka izplatīties arī uz t.s. tautvāciešu diasporām Eiropā. Tā Latvijā jau trīsdesmito gadu sākumā radās baltvācu nacionālsociālistu grupa „Bewegung” ( Kustība), kura savus piekritējus aktīvi vervēja gan starp vācu tautības skolēniem, gan studentiem. Protams, nacistu vadoņa grāmata bija jāštudierē, lai pareizāk izprastu jaunā laikmeta uzdevumus. Latvijas valdība, lai šo študierēšanu apgrūtinātu, tāpat samazinātu „kustībnieku” skaita pieaugumu 1932.gadā aizliedza grāmatu ievest un izplatīt Latvijā. (Valdības Vēstnesis, 1932. Nr. 145.)
Saprotams, ka pēc Hitlera nākšanas pie varas šis darbs ieinteresēja arī nevāciešus, lai vismaz izprastu, kas par „putnu” ir nācis pie varas Vācijā. Uz Saeimas deputātiem, protams, aizliegto darbu saraksti neattiecās, un, jāsaka, ka visintensīvāk šo darbu savās uzrunās izmantoja Latvijas sociāldemokrātu un kreiso partiju deputāti, lai norādītu gan uz potenciālo Vācijas agresiju, gan kritizējot fašismu kā sistēmu, gan brīdinot par šo Latvijai kaitīgo ideju izplatību vācbaltiešu vidū.
Ļaudīm, kurus par lojāliem uzskatīja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, Hitlera sacerējumu iegūšana arī netika apgrūtināta. Tā, piemēram, 1934. gada februārī LU Ķīmijas fakultātes mineraloģijas katedras profesors Boriss Popovs, pasūtījis „Mein Kampf”, tikai pasta cenzūrā uzzināja, ka grāmata Latvijā ir aizliegta. Apsoloties, ka grāmatu lasīšot pats un nedošot citiem lasīšanai, Iekšlietu ministrija atļāva darbu saņemt. (LVVA, 3724.f., 1,apr., 248.l., 69. -70.lp.)
Pēc K. Ulmaņa apvērsuma arī grāmata turpināja atrasties aizliegto darbu sarakstā un Latvijā to varēja iedabūt tikai kontrabandas ceļā.
Tomēr 1935. gada 15. novembrī K. Ulmaņa valdības Iekšlietu ministrs A.Gulbis paraksta rīkojumu, kurā pamatojoties uz Preses likuma 18.pantu, atceļ aizliegumu ievest un izplatīt Latvijā Hitlera darbu „Mein Kampf”. ( LVVA, 3724.f., 1,apr., 251.l., 895.lp.)
Kas pamudināja valdību spert šādu soli? Avotu apliecinājums tam vēl nav atrasts, bet domājams, tas tika veikts kā diplomātisks reveranss Vācijai. Iespējams no Vācijas puses tika saņemta arī kāda verbālnota, kas pieprasīja skaidrojumus, kādēļ Vācijas vadoņa grāmata Latvijā ir noliegta. Starpvalstu attiecību nesarežģīšanai iespējams arī šie aizliegumi tika atcelti.
Svarīgi atcerēties, ka šo aizlieguma atcēlums netika publiskots, tātad ierindas Hitlera daiļrades cienītājos paturot ilūziju, ka darba ievešana un izplatīšana ir aizliegta. Protams, par šādas grāmatas ievešanu vairs nevarēja protestēt ne muitas, ne pasta cenzori, tomēr uzrakstīt ziņojumu Politiskajai pārvaldei gan varēja un to arī darīja, kā rezultātā šādas personas nokļuva pastiprinātā politpārvaldes aģentu uzmanības lokā.
Kamēr Ādolfa Hitlera nacionālsociālisti bija viena no daudzajām ekstrēmistu grupām Vācijā, nevienam Latvijā, protams, nelikās svarīgi iepazīties ar viņa dzīves atziņām, kas bija tapušas Landsbergas cietumā, atsēžot Bavārijas tiesas piespriesto termiņu par piedalīšanos bēdīgi slavenajā „Alus pučā”.
Nākošā Lielvācijas vadoņa grāmata „Mein Kampf” (Mana cīņa) iznāca Minhenē 1925.gada rudenī. Tās popularitāte mērāma ar nacistu partijas reitingu pieaugumu Vācijā. Ja darbu līdz 1930.gadam pirka galvenokārt pārliecināti nacionālsociālisti, un tā tirāža nepārsniedza 10 000 grāmatas eksemplāru gadā, tad popularitātes pieaugumu tā piedzīvoja līdz ar pirmajiem nacistu panākumiem Reihstāga vēlēšanās. Tā 1930.gadā „Manas cīņas” tika pārdota vairāk kā 50 000 eksemplāru skaitā, bet 1932. gadā jau vācieši nopirka 90 000 eksemplāru darba.
Grāmatas triumfs sākās ar 1933.gadu, kad šī gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas Rehskancleru, pirmajā varas gadā tika pārdoti ap 900 000 „Manu cīņu”. Līdz Otrajam pasaules karam grāmatas tulkojumi iznāca arī Lielbritānijā, ASV, Spānijā, Itālijā, Brazīlijā, Dānijā Zviedrijā, Ungarijā. Tāpat tapa arī grāmatas tulkojums arābu valodā. Metienu apogeju „Mein Kampf” piedzīvoja 1943. gadā, kad tika izpārdoti ap 1 700 000 eksemplāru.
Pieaugot nacistu popularitātei Vācijā, tā sāka izplatīties arī uz t.s. tautvāciešu diasporām Eiropā. Tā Latvijā jau trīsdesmito gadu sākumā radās baltvācu nacionālsociālistu grupa „Bewegung” ( Kustība), kura savus piekritējus aktīvi vervēja gan starp vācu tautības skolēniem, gan studentiem. Protams, nacistu vadoņa grāmata bija jāštudierē, lai pareizāk izprastu jaunā laikmeta uzdevumus. Latvijas valdība, lai šo študierēšanu apgrūtinātu, tāpat samazinātu „kustībnieku” skaita pieaugumu 1932.gadā aizliedza grāmatu ievest un izplatīt Latvijā. (Valdības Vēstnesis, 1932. Nr. 145.)
Saprotams, ka pēc Hitlera nākšanas pie varas šis darbs ieinteresēja arī nevāciešus, lai vismaz izprastu, kas par „putnu” ir nācis pie varas Vācijā. Uz Saeimas deputātiem, protams, aizliegto darbu saraksti neattiecās, un, jāsaka, ka visintensīvāk šo darbu savās uzrunās izmantoja Latvijas sociāldemokrātu un kreiso partiju deputāti, lai norādītu gan uz potenciālo Vācijas agresiju, gan kritizējot fašismu kā sistēmu, gan brīdinot par šo Latvijai kaitīgo ideju izplatību vācbaltiešu vidū.
Ļaudīm, kurus par lojāliem uzskatīja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, Hitlera sacerējumu iegūšana arī netika apgrūtināta. Tā, piemēram, 1934. gada februārī LU Ķīmijas fakultātes mineraloģijas katedras profesors Boriss Popovs, pasūtījis „Mein Kampf”, tikai pasta cenzūrā uzzināja, ka grāmata Latvijā ir aizliegta. Apsoloties, ka grāmatu lasīšot pats un nedošot citiem lasīšanai, Iekšlietu ministrija atļāva darbu saņemt. (LVVA, 3724.f., 1,apr., 248.l., 69. -70.lp.)
Pēc K. Ulmaņa apvērsuma arī grāmata turpināja atrasties aizliegto darbu sarakstā un Latvijā to varēja iedabūt tikai kontrabandas ceļā.
Tomēr 1935. gada 15. novembrī K. Ulmaņa valdības Iekšlietu ministrs A.Gulbis paraksta rīkojumu, kurā pamatojoties uz Preses likuma 18.pantu, atceļ aizliegumu ievest un izplatīt Latvijā Hitlera darbu „Mein Kampf”. ( LVVA, 3724.f., 1,apr., 251.l., 895.lp.)
Kas pamudināja valdību spert šādu soli? Avotu apliecinājums tam vēl nav atrasts, bet domājams, tas tika veikts kā diplomātisks reveranss Vācijai. Iespējams no Vācijas puses tika saņemta arī kāda verbālnota, kas pieprasīja skaidrojumus, kādēļ Vācijas vadoņa grāmata Latvijā ir noliegta. Starpvalstu attiecību nesarežģīšanai iespējams arī šie aizliegumi tika atcelti.
Svarīgi atcerēties, ka šo aizlieguma atcēlums netika publiskots, tātad ierindas Hitlera daiļrades cienītājos paturot ilūziju, ka darba ievešana un izplatīšana ir aizliegta. Protams, par šādas grāmatas ievešanu vairs nevarēja protestēt ne muitas, ne pasta cenzori, tomēr uzrakstīt ziņojumu Politiskajai pārvaldei gan varēja un to arī darīja, kā rezultātā šādas personas nokļuva pastiprinātā politpārvaldes aģentu uzmanības lokā.
