(Divas) puses: latviešu kara stāsti.

 U.Neiburgs, V. Zelče (red).(Divas) puses: latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. Rīga,Mansards, 2011. 423.lpp.,ilustr.

2011. gada decembrī klajā nāca Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieku sagatavotā un apgādā „ Mansards” izdotā grāmata „(Divas) puses: latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās.” Grāmata izdota valsts pētījumu programmas „Nacionālā idenitāte" projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Frīdriha Eberta fonds (Friedrich- Ebert-Stiftung).

„(Divas) puses” ir neparasta grāmata par Otro pasaules karu. Tas nav ierastais stāsts par politiķiem un ģenerāļiem, kas izraisīja vai plānoja šo karu, tas nav arī stāsts par varonīgajām kaujām vai gremdēšanās vēsturiskajā traumatismā. Grāmata ir par karu, ko savās frontes dienasgrāmatās aprakstījuši vienkāršie karavīri, kuri karu redzēja nevis noliekušies pār kartēm tālā frontes aizmugurē, bet kauju pirmajās līnijās. Darba pamatu veido trīs latviešu sarkanarmiešu un trīs latviešu leģionāru dienasgrāmatas.

Šie cilvēki savus pārdzīvojumus un redzējumus rakstīja nevis pēc kara, kad bija zināmi uzvarētāji un virkne citu faktu, bet laikā, kad skaidrs bija tikai tas, ka ir karš, kurā šo cilvēku eksistenciālie pamati un dzīves vērtības tika demontētas un apdraudētas. Un lai arī dienasgrāmatas tapušas pretējās ierakumu pusēs, tomēr tās vieno ilgas pēc normalitātes. Ideoloģisku pretnostādījumu un klišeju neesamība šajos darbos tikai vēlreiz apliecina, ka lielākai daļai latviešu karavīru šis karš bija svešs. Tas bija karš, kurā pret savu gribu, totalitāro lielvalstu ģeopolitisko ambīciju apmierināšanai, tika ierauti arī Latvijas pilsoņi.

Šāda grāmata par Otro pasaules karu bija nepieciešama jau sen. Tā neiegrūž mūs atpakaļ kara laika ierakumos, kurus pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem izraka nacisti un komunisti, vai šodien turpina rakt politiķi, tā veicina šo ierakumu aizbēršanu ar izpratni un godpilnu piemiņu pret visiem, kas šajos ierakumos bija ierauti.

Grāmata ir ne tikai labi arheogrāfiski sagatavota un komentēta, bet to papildina arī virkne sastādītāju rakstu. Vita Zelče savā rakstā apskata kara ietekmi uz sabiedrību un par tā atstātajām pēdām šodienas Latvijas sabiedrībā. Uldis Neiburgs savukārt sniedz ieskatu gan padomju, gan vācu pusē karojošo latviešu vienību vēsturē. Klinta Ločmele savā rakstā skārusi Otrā pasaules kara veterānu pasauli šodienas „karojošo atmiņu” kontekstā. Karavīru dienasgrāmatas kā vēstures un sociālās atmiņas avots analizētas grāmatas sagatavotāju – Lauras Ardavas, Didža Bērziņa un Gitas Siliņas rakstā.

Nepārspīlējot, tā ir grāmata, kura ir jāizlasa katram, kurš vēlas saprast Otro pasaules karu un Latvijas cilvēkus, kuri tajā bija ierauti. Grāmata, cerams, būs nozīmīga arī ar to, ka tā aizsāk apgāda „Mansards” paspārnē jaunu grāmatu sēriju „Nospiedumi”, kur paredzēts publicēt pagātnes liecības, kā arī darbus par vēstures un sociālās atmiņās jautājumiem. Jāvēl, lai šie nodomi jau drīzumā īstenotos!

Grāmata apgāda Mansards e-grāmatnīcā           

Propagandas izpētes problemātika un perspektīvas Latvijas vēsturē

Tēzes Latvijas I Vēsturnieku kongresam.

Propaganda ir ļoti bieži lietots termins ne tikai vēsturnieku rakstos, bet arī publiskajā telpā. Propagandas kā neatņemamas 20.gadsimta vēstures sastāvdaļas pētniecība piedāvā gan jaunas iespējas un izaicinājumus, gan rada arī problēmas.

Jēdziena satura daudzveidība ļauj to pielietot, attiecinot uz visdažādākajiem gadījumiem. Faktiski vienam no pirmajiem uzdevumiem Latvijas vēstures zinātnē būtu jautājums par šī jēdziena jeb t.s. „modernās/jaunās propagandas” (tā nereti dēvē 20.gs. propagandu, lai atšķirtu to no klerikālās (17-18.gs.) vai revolucionārās (19.gs.) propagandas jēdzieniem) daudzmaz unificētu skaidrojumu 20.gs. vēstures norišu atspoguļojumā. Respektīvi, no kādas propagandas izpratnes paradigmas šo tēmu aplūkot, atbildot uz jautājumiem, ko uzskatīt par propagandu un kādi ir tās mērķi. Diskusijas piedāvājumam izvirzīšu divas tēzes:

1.      Propaganda ir iespējama tikai tad, kad propagandistam ir vara pār informācijas kanāliem vai arī pieeja noteiktai klasificētai informācijai. Respektīvi, propagandas veicējs var būt režīms vai noteiktas ietekmīgas grupas, kas informāciju dozētās devās izmanto sabiedrības informēšanai vai dezinformācijai.

2.      Propagandas izplatītā informācijas nolūks nav sniegt objektīvu, pilnīgu informāciju, bet manipulējot ar to, (plaši izmantojot simbolus, stereotipus un fobijas), iespaidot sabiedrisko domu, lai sasniegtu tūlītējus vai tālejošākus rezultātus.

Tāpat būtu nepieciešams vienoties par iespējamo propagandas apakšformu/tipu (kara propaganda, ārzemju propaganda, socioloģiskā propaganda, politiskā propaganda u.c.) pazīmju klātesamību 20.gs. vēstures norisēs.

Šis darbs jāveic ne tikai vēsturniekiem, bet arī citu saistīto zinātnes nozaru speciālistiem.

Propagandas pētniecībai Latvijas vēsturē ir līdz šim vairāk piemitis gadījuma raksturs, šī tēma nav atradusi pietiekami analizēta zinātnē. Līdz šim vairāk skatīta nacionālsociālistiskās okupācijas propagandas tematika, un īpaši šī laika antisemītiskā propaganda, gaužām maz vērības pievēršot citiem Latvijas vēstures periodiem, uz kuriem mēs varam attiecināt propagandas klātesamību. Līdz šim nav analizēta propagandas nozīme Pirmā pasaules kara norisēs Latvijā, tās ietekme uz bēgļu kustības intensifikāciju, latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, nacionālo jautājumu saasināšanos; nav pētījumu, kas atklātu propagandas nozīmi Neatkarības kara laikā, politisko partiju propagandu Latvijā 20. – 30. gados, tāpat arī Ulmaņa režīma laikā veikto propagandu, arī padomju propagandas darbs Latvijā ir joprojām terra incognita.

Kādēļ šie jautājumi nav izpelnījušies pietiekošu pētnieku vērību? Ieskicēsim sekojošas problēmas:

1)      politisko aktualitāšu ietekmēto problēmu izvirzīšanu priekšplānā;

2)      problēmas starpdisciplinārais raksturs;

3)      nepieciešamība pēc saistītiem pētījumiem (piemēram, par mediju un mediju politikas evolūciju, kultūras telpas transformācijām, sociālo grupu vēsturi; ideoloģiju vēsturi utt.);

4)      propagandista/propagandas atbildības jautājums.

Propagandas pētniecības attīstība Latvijas pagātnes izpratnē sniegtu virkni jaunu perspektīvu, minēšu tikai dažas:

1)      ļautu, iespēju robežās, atbrīvoties no propagandas mītu iespaida;

2)      sekmētu komunikācijas vēstures attīstību;

3)      pilnīgāk atsegtu valsts un sabiedrības mijiedarbību;

4)      atklātu politisko mītu un stereotipu veidošanās mehānismus;   

5)      palīdzētu atsegt daudzus sociālās vēstures aspektus, kuri līdz šim tikuši uzskatīti par margināliem;

6)      atsegtu propagandas un kultūras (mākslas, izglītības, ikdienas kult. utt.) mijiedarbību;

7)      vēstures apritē dotu vietu jauniem avotu (t.s. propagandas avotu) veidiem – lozungiem, plakātiem, politiski konotētiem kultūrfaktiem, utt.

8)      veidotu izpratni par šodienas propagandas un mediju telpas problemātiku

 Propagandas pētniecībai būtu jākļūst par organisku vēstures izpētes sastāvdaļu, jāsekmē jaunu pētījumu, jaunu diskursu parādīšanās, jo tādējādi mēs ne tikai pilnīgāk rekonstruēsim vēsturisko procesu nianses, bet arī apzināsim propagandas kampaņu radīto atavismu paliekas mūsdienu sabiedrībā. 

Paziņojums

Aizstāvēšana

2011. gada 23. septembrī plkst. 15.00 Rīgā,  Mārstaļu ielā 28/30,

4. auditorijā  LU Vēstures zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē

Kaspars Zellis

aizstāvēs  promocijas darbu „Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma propaganda Latvijā (1941–1945)”    vēstures doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti:  Asoc. prof., Dr. hist. Ēriks Jēkabsons ( Latvijas Universitāte);  Dr. hist. Kārlis Kangeris  (LU Latvijas vēstures institūts);  Prof. emeritus, Dr. habil. hist. Heinrihs Strods. 

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

Pravietiski pantiņi

Sākoties vācbaltiešu repatriācijai latviešu vidū tika izplatīta izbraukušos izsmejoša ziņģe:

Iekš Düna stāv „Steuben”

Un rīt es jau brauc,

Es nevar šeit bleiben.

Kad Führers man sauc!

1940.gada janvārī kāda no Latvijas repatriējusies vāciete Geja Šmidte, kuras māte bija nosūtījusi meitai šo dzejoli, bija sacerējusi turpinājumu par latviešiem. Pirmais dzejoļa pants ieturēts sava „laika garā”, savukārt otrais pants izrādījās pravietisks. Secinājumi pašu ziņā!

„ ... Jo iekš to Stadt Riga tā Luft wird pa biez,

Es smird tur pēc Juden un Floh kodien niez,

No sīpol un Knoblauch ferpestet ir gaiss

Un Juden un Letten iet viss iekš vien maiss.

Tie treknie Kuschlaner pie Spitze vēl steh’n,

Bet drīz valdīs krievi, tad būs was zu seh’n:

Tie Letten būs fahret uz Sibirij gleich,

Un skatīs kā Lettland kļūs Russisches Reich..”

Avots: LVVA, 3235.f., 1/22.apr. 37.lp. ( 7.02.1940. Politiskās pārvaldes ziņojums par NSDAP propagandu caur Rīgas pastu)

Skaidrojumi:

1.       Die Stadt – pilsēta

2.       Die Luft – gaiss

3.       Der Floh – blusa

4.       Der Knoblauch – ķiploks

5.       verpesten – sasmirdis

6.       Die Juden – žīdi

7.       Die Letten – latvieši

8.       Die Kuschlaner – cilvēki, kas labi iekārtojušies

9.       Die Spitze – šeit kā „spices”

10.   Was zu seh’n – būs ko redzēt

11.   fahren – braukt

12.   gleich – tūlīt

13.   Lettland – Latvija

14.   Russisches Reich – krievu impērija.

Vilis Plūdonis. Saulnesis (1935)

Vadoni cēlo,

Tu saulnesis esi:

Saulīti balto

Mums, bērniem, Tu nesi!

No pilsētas mūriem

Tu vedi mūs laukā

Raibi puķotā pļavā,

Putnu birztalā jaukā.

Kur Latvija skaista,

To tagad tik jaužam

Un simt’simtu paldies

Tev ziediem šiem paužam.

Vadoni, Saulnesi,

Mums labvēlīgo!

Lai Laima Tevi vaiņago!

Līgo! Līgo! Līgo! 

Mūzika :Jēkabs Graubiņš

Teksts: Vilis Plūdonis

Dziesma šķiet pirmo reizi izpildīta Strādnieku arodbiedrību karogsvētkos1935.gada 28.jūlijā, vēlāk tā kļuva par neatņemamu masu svētku sastāvdaļu, ko lika dziedāt bērnu koriem.

Avots:  LVVA,3724.f., 1.apr., 37.l. 277.lp.