Doktora grādu vēsturē ieguvis Andris Levāns

Vakar 2014.gada 12. decembrī LU Vēstures un filozofijas fakultātē promocijas darbu "Vertraute Geschichtsbilder. Die Entstehung historischer Vorstellungen von Livland in der Geschichtsschreibung des 13. Jahrhunderts /Tuvās vēstures ainas. Vēsturisko priekšstatu par Livoniju rašanās 13. gadsimta historiogrāfijā” aizstāvēja Andris Levāns.
Ar vienbalsīgu komisijas lēmumu Andrim tika piešķirts doktora grāds vēsturē! 

  

"Svešas asinis" cenzējot

Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas pārvaldes priekšnieka [Jāņa Mežaraupa] un Propagandas nodaļas vadītāja [Alfrēda Gobas] vēstule Nacionālā teātra direktoram [Arturam Bērziņam], 1935. gada 24.aprīlī.

No Latgales latviešu inteliģences aprindām vairakkārt ienākuši aizrādījumi, ka Elīzas Zālītes lugā „Svešas asinis”, dažas vietas aizskar turienes latviešu cieņu. Ievērojot tagadējā momenta tendenci – tuvināt tautas daļas, būtu ļoti vēlams dažas vietas šai lugā vai nu svītrot, vai mīkstināt, tāpat pēc iespējas izvairīties no vārda „latgalietis”, kur tas saistīts ar negatīvām parādībām. Svītrojumi būtu vēlami 42., 54. un 73.lap. /iespiestā eksemplārā/.

Pielikums: Elīnas Zālītes „Svešas asinis”.

Veres:

NA LVVA,3758.f., 1.apr., 197.l., 32.lp. /noraksts/

Lūgums pēc karaļa un princeses tautas tērpiem

Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta direktora Jāņa Mežraupa vēstule Lietuvas sūtniecībai Rīgā. 1937.g. 25. augusts.

Šī gada 5 .septembrī Jelgavā notiek 3. Vispārējie Pļaujas svētki, kuros uzvedīs  A. J. Grīna lugu „Zemgales Atmoda”. Šīs lugas darbība notiek 13.gs. Latvijā un Lietuvā, pie kam dalību ņem arī lietuvju vēsturiskas personas.

Lai uz skatuves pēc iespējas pareizāk varētu izpildīt šo vēsturisko personu lomas, lūdzam Sūtniecības atbalstu izgādāt no Lietuvas šādus tautiskos tērpus: vienu karaļa /Traideņa/, vienu princeses, piecus virsaišu /kunigaikšķu/, divdesmit kareivju un divdesmit baleta tērpus / no kuriem 10 kungu un 10 dāmu baletam./ Piezīmējam , ka baleta tērpi varētu būt tagadējā laika.

Minētie tērpi mums būtu vajadzīgi ar š.g. 30.augustu.

Izlietojot šo gadījumu, atļaujiet izteikt Jums mūsu sirsnīgāko pateicību

Direktors J. Mežaraups

Admin.nodaļas vadītājs A. Kleinhofs.

Vēres:

Dokuments atrodas:NA LVVA, 3758.f., 1.apr., 198.l., 10.lp.

Spriežot pēc citiem dokumentiem, Lietuvas sūtniecība bija pretimnākoša un jau it drīz sabiedriski kulturālais departaments uz Kauņu sūtīja savu emisāru pēc 60 tautastērpiem.

Par kādu Informācijas un propagandas daļas konkursu

Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļa 

Akts par iesniegtiem manuskriptiem oriģināldrāmas darbu sacensībai 1935. gada 15. – 16. maija svētku izrādei.

I.

Konkursā piedalīties Informācijas un propagandas daļa uzaicināja deviņus autorus: Aleksandru Grīnu, Aspaziju, Jāni Akurāteru, Elīnu Zālīti, Kārli Zariņu, Jāni Veseli, Jāni Jaunsudrabiņu, Voldemāru Zonbergu un Robertu Kroderi. Aicinājums visiem autoriem izsūtīts š.g.9.februārī.

II.

8.martā, uz J. Akurātera lūgumu, konkursam domāto manuskriptu iesniegšanas termiņu, ar viceministra A.Bērziņa kunga piekrišanu pagarināja līdz 11. martam plkst. 12 naktī.

III.

9.martā ienāca manuskripts ar motto: „Cauri cīņām, cauri mokām – allaž augšup”

11.martā tika iesniegti manuskripti :

1. ar motto „No vakara līdz rītam”;

2. ar motto „Mūžīgā tauta”;

3. ar motto „Viņa spēcīgais gars vienmēr lai piemājo mums”.

IV.

17. un 19. februārī  tika saņemti paziņojumi no Elīnas Zālītes un no Kārļa Zariņa, ka viņi atsakās no piedalīšanās konkursā nevaļas un laika trūkuma dēļ.

V.

20. martā konkursa žūrijas locekļiem: viceministram A. Bērziņam, Informācijas un propagandas daļas vadītājam J. Mežaraupam, redaktoram J. Druvam, rakstniekam Ed. Virzam, teātra direktoram A. Bērziņam, teātra direktoram Ed. Smiļģim un režisoram J. Muncim izsūtīja pa vienam eksemplāram no katras konkursam iesūtītās lugas un uzaicinājumu piektdien, 22. martā pulkst. 11 dienā ierasties pie viceministra A.Bērziņa kunga uz žūrijas sēdi godalgu piespriešanai.

To paziņodama, Informācijas un propagandas daļa konkursa  lietu nodod konkursa žūrijai.

Informācijas un propagandas daļas vadītājs:  J. Mežaraups

Ideoloģijas nodaļas vadītājs: A. Kroders

Veres:

Dokuments atrodas NA LVVA,3758.f., 1.apr., 207.l.,  364.lp.

Aleksandrs Grīns (1895 – 1941). Latviešu rakstnieks, publicists. 1941.g. apcietināts un nošauts Astrahaņas cietumā.

Aspazija (Elza Pliekšāne) (1865 -1943). Latviešu dzejniece, literāte politiķe.

Jānis Akurāters (1876 – 1937). Dzejnieks, rakstnieks politiķis.

Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962) .Latviešu rakstnieks. Miris trimdā Vācijā.

Elīna Zālīte (1898 – 1955). Latviešu rakstniece, tulkotāja.

Kārlis Zariņš (1889 – 1978). Latviešu rakstnieks, daudzu vēsturisku romānu autors. Pēc Otrā pasaules kara ar literatūru nenodarbojās.

Jānis Veselis (1896 – 1962). Latviešu rakstnieks, miris ASV.

Voldemārs Zonbergs [Sauleskalns] (1905 -1973) Rakstnieks, Nacionālā teātra dramaturgs. No 1939.g. Liepājas teātra direktors. 1941.gadā izsūtīts. Pēc atgriezšanās strādājis kā Literārās daļas vadītājs Liepājas teātrī.  

Roberts Kroders (1892 -1956).  Publicists, literāts, kritiķis. 1934. gada izrādes „Atdzimšanas dziesma” autors.

Jānis Mežaraups (1904 -1999) Zemnieku savienības politiķis, 4 Saeimas deputāts. Pēc apvērsuma strādājis par Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldību vecākā v.i.. 1935. gadā iecelts par Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļas vadītāju. 1937.gadā  kļuvis par Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski – kulturālā departamenta direktors. 1938.g. martā kļuvis par pirms pāris mēnešiem dibinātās a/s „Kūdra”  valdes priekšsēdētāju un direktoru rīkotāju. Vācu okupācijas laikā no 1942.gada 1. septembra Ilūkstes apriņķa priekšnieks.

Arturs Kroders ( 1892 – 1973), Žurnālists, publicists. Laikraksta „Tēvijas Sargs” dibinātājs. 1934.gada maijā iecelts par Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļas ideoloģisko rakstu redaktoru, vēlāk par Ideoloģijas nodaļas vadītāju. Vācu okupācijas laikā darbojies laikrakstā „Tēvija”. Miris trimdā Zviedrijā.

Alfrēds Bērziņš ( 1899 – 1977) Zemnieku savienības politiķis. Viens no 1934.gada 15. Maija apvērsuma sagatavotājiem. Pēc apvērsuma Iekšlietu viceministrs, no 1937.gada Sabiedrisko lietu ministrs. 1940.gadā pameta Latviju.

Jūlijs Druva (1882 – 1950). Žurnālists, no 1928 -1938.g. „Brīvā Zeme” redaktors. Latvijas Preses biedrības priekšsēdētājs. Miris ASV.

Edvarts Virza ( 1883 – 1940). Dzejnieks, publicists. Viens no 15. maija režīma ideologiem.

Artūrs Bērziņš ( 1882 – 1962). Publicists, teātra kritiķis. No 1925.g. – 1937.g. Latvijas Nacionālā teātra direktors. Miris trimdā Zviedrijā.

Edvards Smiļģis ( 1886 – 1966). režisors, Dailes teātra direktors un galvenais režisors.

Jānis Muncis (1886 – 1955). Scenogrāfs, mākslinieks. Strādājis Nacionālajā un Dailes teātrī. Ilgus gadus strādājis ASV. Pēc kara trimdā Vācijā vadījis Tautas augstskolu. Miris ASV.

Papildus iesākāms palsīt: G.Augusts. Jānis Muncis un latviešu masu propagandas teātris. http://www.zagarins.net/jg/jg96/JG96_Augusts-par-Munci.htm

Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja ziņojums

14. Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja[1] ziņojums.

1936.g.5. febr.

P.g. 29. decembrī izvedu Cieceres – Brocēnu nodaļas inspekciju. Šādās reizēs bieži ir jādod dažādi norādījumi, paskaidrojumi un atbildes uz viņu uzstādītiem dažādiem jautājumiem. Starp citu griezu klātesošo aizsargu un aizsardžu vērību /sakarā ar Iekšl.viceministra Bērziņa [2] knga Rīgā, Aizs[argu].štāba informācijas kursos dotiem norādījumiem/ ka aizsargiem ir svēts pienākums un liels uzdevums vest propagandu par mūsu valsts tagadējo iekārtas veidu. Mēs esam tā organizācija, kura tic Vadonim, valdībai un mūsu valstij un kurai uzticas Vadonis, valdība un latvju tauta. Aizsargiem, kā tautas daļai, kas ir labākie no labākiem, ir jāpanāk, lai arī viņu katrā mājā un visi tie, ar ko viņi satiekas ikdienas dzīvē un darbā, lai tie domātu tikpat labi un lai iekšēji izveidotos par tikpat tēvzemi mīlošiem pilsoņiem kā aizsargi. Aizsargiem jāgādā par to, lai it visi pilsoņi zinātu, ka Latvija ir taisnības valsts un ka mūsu pašreizējā iekārta ir vislabākā. Pirms lielajām pārmaiņām daudz bija to pilsoņu, kuri bija uzskatāmi kā tautas lāsts. Daļa to ir pārveidojušies, pārauguši, atzinuši savu maldīšanos un ar labiem darbiem izpērk kļūdas. Tomēr nebūsim tik naivi un kaut lietas labā neticēsim, ka visi 20 000 zocialdemokrati uzreiz būtu pārveidojušies. Te nu ir liels un plašs darba lauks aizsargiem pie propagandas vešanas, pie kam nav jāved tukša aģitācija, bet jāceļ gaismā tikai patiesība. Jāstāsta par valdības veiktajiem un izvestiem darbiem. Katris taču redz, ka ir tak apstākļi visiem un visur uzlabojušies. Bet tiem, kas gribētu to apstrīdēt, ar tiem jānodarbojas intensīvāk. Ja nelīdz pārliecināšana un fakti, tad tādiem jāatkārto kaut vai viens un tas pats, kamēr būs vajadzīgie panākumi. Piem., ja redzam katru dienu laikrakstos vienu un to pašu sludinājumu, piem. kaut „Varoņa [3] galošas ir stipras”, tad to lasot, beigās esam pārliecināti. Arī ūdens piliens sit robu akmenī ne ar spēku, bet bieži krītot. [4]

Attiecībā uz militāro apmācību izvešanu, aizrādīju uz to nepieciešamību. Apm.[mācības]programma ir izstrādāta saziņā ar Armijas un Aizsargu štābiem un atliek tikai visu paredzēto izņemt un piesavināties. Pienākums. Pie šo norādījumu došanas aizsargs Dravnieks griezās ar jautājumu, pie kam tas skanēja ar jūtamu ironiju, vai esot vēlams ka viņi nodibinot dziedātāju kori? Tam arī piekritu, norādot, ka visai kulturālai darbībai dabīgi ir jāpāriet, tā pāriet un pilnīgi pāries tikai aizsargu rokās. Tas ir pat pienākums, tikai ar vienu piezīmi. Lai kulturālais darbs nepaliek tieši pirmā, lai pārāk neaizraujamies no tā , lai nepārspīlējam, jo pirmkārt mēs nekad nepaliksim ne par sporta , jeb dziedāšanas biedrību, bet esam bijuši, esam un vienmēr būsim bruņota militāra organizācija. Gatavojamies nopietnam valsts aizsardzības darbam, jo ja „sarkanais krievs sāktu bradāt mūsu zemē” tad toreiz vis nedziedāsim, bet būs jārāda cik esam stipri sagatavoti militārā ziņā.

Starp citu vēl piezīmēju, ka kultur. darbs ir laba lieta, bet tikai lai to nepiekopj uz militāro apmācību un paredzēto dienas 7 stundu nodarbības rēķina, bet lai izved citās, ne apmācību dienās. Lai neaizmirst ka ja būsim militāri stipri, tad tas jau pats par sevi ir kultūra.

Tagad nejauši atradu „Saldus Avīzē” Nr. 186.  ievietoto rakstu: „Gādāsim par garīgo saturu Saldus apkārtnē”. Atrodu šo rakstu par pilnīgi neatbilstošu laika garam. Raksta autors, kurš izrādās Cieceres- Brocēnu nodaļas aizsargs Dravnieks [6], ir atreferējis manus izteicienus citādi, ka to esmu teicis, sagrozījis tos, nepasaka kādā sakarībā ir runāts un kam. Uzskatu šā raksta zināmo daļu par tādu, kas uzrakstīta izbijušā parlamentārisma aģitācijas garā, lai radītu lasītājos neuzticību utt.

Autors savu domu pamato uz to, ka viņam bijusi izdevība dzirdēt „kādu atbildīgu personu”, kas tad esot brīdinājusi no kulturālā darba un izteikusi valsts un sabiedriskajai idejai tik kaitīgas domas. Kas ir šī persona, kas teikusi, ka „Mūsu pašreizējā valsts iekārta esot vislabākā?” Tas mums visur un visiem esot jāatkārto. Ja to patstāvīgi darīšot tad ļaužu masas ticēšot, ka tas tiešām tā. Piem., ja laikrakstā dienu [no] dienas lasot vienu un to pašu reklāmu, tad masā rodoties pārliecība, ka reklamētā prece tiešām laba.” Ir žēl ka aizsargu vidū ir persona, kura tikai atstāstījuma veidā ar mieru domāt, ka šī iekārta patiesi vislabākā, un arī tikai tad ja to visiem patstāvīgi atkārtotu un reklamētu līdzīgi precei? Atjaunotā Latvijā mēs rīkojamies tikai noteiktiem jēdzieniem, jo arī pati dzīve ir pārāk skaidra. Sākot no visvienkāršākā strādnieka līdz augstākam valstsvīram mēs esam mācījušies savā ticībā un darbā noteiktu „jā” vai „nē”. „Esot”- tas ir klasisks pagātnes vārds, ko lietoja visi gļēvuļi, baidīdamies izteikt savu neskaidro pārliecību, tāpēc lietojot it kā cita atstāstījumu „esot”. Tāpat parlamentāro laiku iemīļotais jēdziens bija, ka „kāda atbildīga persona” esot rīkojusies vai teikusi tā un tā. Kas tā par personu, kur tas teikts? Vai tas bijis pagasta ziņnesis, pagasta vecākais, apriņķa priekšnieks vai pat ministrs – tas atstāts lasītāja fantāzijai. „Atbildīgā persona” vajadzīga tikai tik daudz, lai savai apšaubāmai domai rastu lielāku pamatojuma svaru. Šis laiks prasa atbildību bez izņēmuma no visiem. Ja kāda „atbildīga persona” ir patiesi ko teikusi vai darījusi, tad viņai ir taču sava amata nosaukums, vārds, uzvārds, dzīves vieta. Katra atbildīga pilsoņa pienākums tad arī saukt lietas īstā vārdā, ja vien tam ir, kas sakāms. Ja kāds to nedara, tad nepārprotami viņš pastrīpo savu atrašanos sen aizgājušu intrigu un obskurantisma laiku garā. Pilnīgi nepielaižams, ja šis gars atkal parādās presē. Konkrētā gadījumā saskatāms intrigu un amatpersonu diskreditēšanas gars.

Cieceres – Brocēnu nodaļas priekšniekam uzdevu noskaidrot vai viņam uzticētās nodaļas aizsargs Dravnieks šo rakstu ievietojis aiz muļķības un pārpratuma, jeb apzināti. Vakar min. nod. pr-ks Grīslis telefoniski ziņoja, ka aizsargs Dravnieks paskaidrojis, ka ievietojis apzināti. Caur gadījumu man ir nācis arī zināms, kas šim gadījumam ir sakars arī ar to, par ko ziņoju Jums jau par Zvārdi./ Sk.73/sl./

Ziņojumu iesniedzu zināšanai un varbūtējai tāļākai rīcībai.

Klāt: „SA” Nr.186.

Pulka komandiera palīgs: Vasarājs.

Veres:

Avots: NA LVVA, 3724 f., 1.apr., 571.l., 6.lp.

Teksts mašīnrakstā (oriģināls), minimāli lietotas interpunkcijas zīmes ( tekstā labots). Ziņojums tapis sakarā ar „Saldus Avīzē” publicēto informāciju par Vasarāja izteikumiem. Ziņojums nosūtīts Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļai, mēru pieņemšanai. Nodaļas ierēdņi atzīmēja, ka „autors savu rakstu parakstījis ar pilnu vārdu, tāpēc personai, kura minētā rakstā saskata aizvainojumu var prasīt gandarījumu no autora tiesas ceļā parastā kārtībā. Tāpat apvainotā dienesta persona, ja tā sastāv aizsargu organizācijā kopā ar raksta autoru var gandarījumu gūt disciplināra soda kārtībā.”  Kā lieta beidzās? Notiekti ne ar tiesas procesu un vispār dokumenta nozīme nav tā sacerētājā, vai notikuma izgaismojumā. Ziņojums ir vienkārši lielisks sava laikmeta dokuments, kurā iespējams saskatīt ļoti daudz laikmetam raksturīgu īpatnību.

1.       Arnolds Vasarājs ( dz.1898.g. 30. (pēc citiem datiem - 29.) aprīlī Rīgā – miris 1983. gada 2. martā Toronto). Tēvs – rokpelnis. Pabeidzis Lejasciema proģimnāziju. Latvijas Atbrīvošanas karā piedalījies kā brīvprātīgais. Pabeidzis Latvijas kara skolu, no armijas atvaļinājies kā leitnants. Bijis 7 Valkas aizsargu pulka bataljona komandieris. Dzīvoja Lejasciemā, nodarbojās ar tirdzniecību. 1931.g. iecelts par 14 Kuldīgas aizsargu pulka komandiera vietnieku. Darbojies kā Brīvības pieminekļa Kuldīgas apriņķa komitejas sekretārs. 1935.gada 15. novembrī par to apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Kara laikā bijis pašaizsardzības vienībās un leģionā. 1949.g. ieceļojis Kanādā. Būvuzņēmējs, mecenāts.

2.       Alfrēds Jēkabs Bērziņš (1899. – 1977.) – Politiķis, sabiedriskais darbinieks. Iekšlietu ministra biedrs (viceministrs), kopš 1937.gada Sabiedrisko lietu ministrs. 1940.g. izbraucis uz Vāciju, bet pēc kara uz ASV.

3.       „Varonis” – Latvijas gumijas fabrika a/s Varonis; tās produkcijā bija arī gumijas apavi, ko fabrika intensīvi reklamēja periodiskajos izdevumos.

4.       Gutta cavat lapidem non bis, sed saepe cadendo (lat.) – Piliens akmenī robu izcērt daudzkārt krītot. Slavena vārsma no romiešu dzejnieka Ovīdija. Šeit, neprecīza atmiņa par autora klasisko izglītību.

5.  Saldus Avīze. 1936. 21. janvāris. 1.lpp. Raksts pieejams http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_saav1936n186|article:DIVL26|issueType:P

6.       Kārlis Dravnieks – publicists, rakstnieks, dramaturgs. [info. jāprecizē]

Krievu sabiedrisko organizāciju memorands Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim (1939)

Straujais kulturālais uzplaukums, kāds vērojams Latvijā pēdējos gados, nevar neskart krievu tautības pilsoņus. Krievu sabiedrība, pilnā mērā apzinoties savu pienākumu pret valsti un saviem līdztautiešiem, vēlas ikvienā ziņā veicināt krievu tautības iedzīvotāju kulturālā līmeņa pacelšanu Latvijā. Ar dziļu nožēlošanu viņa atzīst, ka krievu zemnieku masas kulturālā ziņā ir samērā atpakaļpalikušas un viņu parašas un tikumi visai rupji. Viņa atzīst, ka krievu tautības lauku iedzīvotāju starpā garīgās intereses ir vāji attīstītas, skolas zināšanas jaunatnē visai trūcīgas, pieprasījums pēc grāmatām un laikrakstiem mazs un nav pietiekošas prasmes pielietot grāmatu pamācības saimnieciskā dzīvē. Bet tāpat ir arī zināms , ka krievu tautības iedzīvotāji lielā mērā izjūt ārpusskolas izglītošanās iespēju un kulturālu izpriecu trūkumu krievu valodā.

Šo bēdīgo parādību cēlonis vispirmā kārtā ir tas, ka apmēram puse no krievu tautības bērniem pamatskolās nemācās savā mātes valodā. Šādi bērni vai nu nemaz nemācas krievu valodu vai arī mācas tik maz un vāji, ka nespēj krievu valodā ne kārtīgi lasīt, ne arī rakstīt. Tai pašā laikā, apmeklējot skolu 4 ziemas, viņi arī nepaspēj pietiekoši iemācīties valsts valodu, lai varētu brīvi lasīt latviešu valodā iznākošas grāmatas un laikrakstus. Aug pavisam neizglītota krievu paaudze, kas nemīl grāmatas, kam nav nekādu garīgu prasību. Zināšanām, kuras jaunatne iegūst skolā, nav pietiekoši stipra pamata un tās viegli izgaist, jo netiek papildinātas ar lasīšanu mājās; jaunatne nav pieradusi saprātīgi izlietot savu brīvo laiku. Ar to arī izskaidrojama rupjo tikumu un huļiganisma pieaugšana jaunatnē.

Krievu tautības iedzīvotāju kulturālo attīstību kavē arī tas, kas lauku apvidos nav krievu skolu un tautas bibliotēku, nesarīko priekšlasījumus un diskusijas krievu valodā un nenotiek arī vairs literāri – muzikāli vakari un teātra izrādes. Šur tur skolās bija vēl uzglabājušies nelieli bērniem piemērotu grāmatu krājumi no pirmskara laikiem, bet šīs grāmatas tagad galīgi nolietotas vai arī izņemtas no apgrozības sakarā ar pāriešanu uz latviešu mācības valodu.

Vietējās pašvaldības krievu skolu bibliotēkām krievu grāmatas neiegādājas. Krievu kulturālās organizācijas savā laikā mēģināja ierīkot tautas bibliotēkas krievu tautības iedzīvotājiem. Atvēra apm.30 nelielas bibliotēkas ar krievu klasiķu darbiem un populāru lauksaimniecības literatūru. Bet slēdzot Latgalē Krievu izglītības biedrības nodaļas, slēdza arī krievu bibliotēkas. Reizē ar to izbeidzās arī krievu tautas lekciju, svētku, teātra izrāžu un citu kulturālu izpriecu sarīkošana. Šādu, skolas izglītību papildinošu , audzinošu un izglītojošu sarīkojumu trūkums samazina skolas izglītojošo iespaidu, kavē iedzīvotāju garīgo attīstību un spiež pieaugušos un jaunatni savas atpūtas stundas pavadīt bezdarbībā un izlaidībā, kas krievu zemniekos modina dabisku neapmierinātību.

Dziļā pārliecībā, ka valsts intereses un krievu tautības iedzīvotāju labklājība prasa, lai spertu noteiktus soļus minēto bēdīgo parādību novēršanai, krievu sabiedrība lūdz:

1)  atstāt krievu skolas tajās vietās, kur krievu tautības skolnieku skaits ir ne mazāks par 80, kā tas paredzēts likumā (Izglītības un kultūras nolikuma 38.§), un tādas atvērt gadījumā, ja ienāk attiecīgi lūgumi;

2)  krievu tautības bērniem, kuri mācās skolās ar latviešu valodas mācības valodu, dot iespēju mācīties arī savu mātes valodu, sākot ar pirmo klasi, ja krievu tautības skolnieku skaits ir ne mazāks par 10. Jauktās skolās palielināt krievu valodas stundu skaitu uz svešvalodu rēķina;

3) iegādāties krievu skolām krievu grāmatas lasīšanai no tiem valsts līdzekļiem, kas atvēlēti mācības līdzekļu iegādāšanai; 

4)  atvēlēt no Kultūras fonda domes līdzekļiem pabalstu krievu tautas bibliotēku ierīkošanai krievu apdzīvotos apgabalos un latviešu tautas bibliotēku papildināšanai ar krievu grāmatām rajonos, kur iedzīvotāju sastāvs ir jaukts – kur dzīvo latvieši un krievi;

5)veicināt tautas lekciju un teātra izrāžu sarīkošanu krievu valodā, kā arī svētku, kino izrāžu u.c. sarīkošanu krievu iedzīvotājiem un atvieglot formalitātes, ar kurām saistīta atļaujas saņemšana šādiem sarīkojumiem.

Krievu sabiedrība no savas puses ne tikai ir gatava visiem spēkiem atbalstīt augšminētā izvešanu dzīvē, bet arī uzskatītu par savu goda pienākumu uzņemties ārpusskolas izglītības darba noorganizēšanu un vadīšanu krievu iedzīvotāju starpā, ja valdība to uzskatītu par lietderīgu un vēlamu.

Rīgas krievu biedrības priekšnieks J. Koreņevs

Rīgas krievu izglītības biedrības priekšnieks E. Tichonickis

Latvijas profesiju kameras locekļi ( 2 paraksti)

Veres:

Avots: NA LVVA, 3724.f., 1. apr. 2662.l., 1.lp. [noraksta noraksts] Dokuments nav datēts, tomēr spriežot pēc lietvedības aktiem tas ticis iesniegts pirms 1939.gada 17.oktobra.

Sergejs Koreņevs (1883 – 1943) – Latvijas armijas pulkvedis, publicists, sabiedriskais darbinieks. 1940.gadā apcietināts, izsūtīts. Miris izsūtījumā Uzbekijā.

Elpidifors Tihoņickis (1875 – 1942); pedagogs, sabiedriskais darbinieks, 2 Saeimas deputāts. 1940.gadā apcietināts, gājis bojā padomju soda nometnē.

Rīgas krievu biedrība (pirms tam biedrība „Krievu nacionālā apvienība Latvijā”); Biedrībā bija ap 109 biedriem- fiziskām personām un 28 organizācijām. ( Pēc SLM datiem 1939.g.) Biedrības mērķis: "apvienot krievu iedzīvotājus, lai sekmīgāki uzlabotu viņu dzīves apstākļus: kulturel- izglītojošā, ekonomiskā, tiesiskā, labdarības un veselības aizsardzības nozarēs."

Rīgas krievu izglītības biedrība ( pirms tam Krievu izglītības biedrība Rīgā); biedrībā bija ap 111 aktīvu biedru, tās mērķis „veicināt izglītību starp krievu tautības iedzīvotājiem Latvijā un sniegt materiālu un morālisku pabalstu viņu kulturālās vajadzībās”.

Iznākusi vēsturnieces Inetas Lipšas grāmata „Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914-1939”

Monogrāfijas uzmanības centrā atrodas seksualitāte un tās sociālā kontrole no Pirmā pasaules kara līdz Otrajam pasaules karam, t. i., no 1914. gada līdz 1939. gadam, ciktāl tā izpaudās Latvijas iedzīvotāju publiski fiksētajos priekšstatos un uzvedībā. Šajos 25 gados seksuālās kultūras ietekmēja gan militārie konflikti – Pirmais pasaules karš un Latvijas Neatkarības karš, gan politiskās iekārtas – patvaldība Krievijas impērijā, parlamentārā demokrātija un autoritārais režīms Latvijas Republikā. Pētījums vēstī par to, kā iedzīvotāji pieredzēja ‘pareizo’ un ‘nepareizo’ seksuālo uzvedību – no pretējā dzimuma seksualitātes līdz viendzimuma seksualitātei, kā attiecīgajos priekšstatos ietvēra miesu un mīlestību, bet uzvedībā – kultūras ieradumus no ‘meitās iešanas’ līdz prostitūcijai. Darbā analizēta arī viņu pieredze laulības, tās reformēšanas un šķiršanas lietās, seksuālo zināšanu komunikācijā un reproduktīvo prakšu ieteikšanā, kā arī tiek atklāti centieni šos dažādos seksualitātes aspektus disciplinēt vai liberalizēt.

Ineta Lipša ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja. Grāmatu Rīga bohēmas varā (2002), Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturepadomju laikā: personības, struktūras, idejas (1944–1991) (līdzautore, 2010), Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti,1918–1934 (2012) autore.

Par visizdevīgāko cenu grāmata nopērkama apgāda „Zinātne” veikalā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes pirmajā stāvā Akadēmijas laukumā 1,Rīgā.

Ēriks Jēkabsons. Aizmirstie karavīri – ebreji (Latvijas armijā 1918.–1940. gadā. Rīga: Šamir, 2013. 281 lpp.

Šī gada pavasarī biedrība “Šamir” izdeva LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesora Ērika Jēkabsona grāmatu “Aizmirstie karavīri – ebreji Latvijas armijā 1918.–1940. gadā”. Tas nav pirmais šī autora darbs, ko man ir tas gods recenzēt, un jāsaka, ka konceptuālas dabas iebildumus vai faktoloģiskas kļūdas Ērika Jēkabsona darbos ir ļoti grūti atrast, kas liecina gan par profesionalitāti, gan darba kvalitāti. Lai arī grāmatas sākumā respektējami kungi – vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki un politiķi – jau ir norādījuši, kā grāmata jāvērtē, tomēr izteikšu arī savas pārdomas par to.

Mani samulsināja darba nosaukums – “Aizmirstie karavīri”. Ja tiek piedāvāts šāds nosaukums, tad nepieciešams arī pamatojums: kas, kā un kāpēc aizmirsa šos karavīrus? Respektīvi, šeit iederētos nodaļa, kas veltīta ebreju karavīriem gan Latvijas, gan ebreju kopienas sociālajā atmiņā. “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības” dibināšana 1928. gadā un aktivitātes, par ko stāstīts arī grāmatā, bija šo atmiņu veidojošie elementi. Kādēļ šie karavīri, kuru piemiņa tika kopta, tomēr tika aizmirsti? Atbildi uz to var rast nevis autora, bet Ārona Šneiera sniegtajā atsauksmē par darbu (7. lpp.). Tomēr atbildi prasa arī jautājums, kāpēc vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas šie ebreju karavīri ir Latvijā “aizmirsti” – aizmirsti gan Latvijas ebreju kopienā, gan sabiedrības sociālajā atmiņā kopumā? Iespējams, ka profesionālajās aprindās šie jautājumi var likties pašsaprotami, tomēr šis izvērsums padarīt darbu daudzšķautņaināku. Jo nebeidzās jau šo karavīru stāsts nedz ar padomju okupāciju 1940. gadā, nedz ar nacistu realizēto holokaustu Latvijā.

Grāmatas struktūru varētu nosacīti sadalīt četrās daļās:

 a) prominenču un autoritāšu uzrunas un atsauksmes; b) pētījuma deskriptīvā daļa;  c)pētījuma pielikumu daļa un d) ilustratīvā daļa. Mēģināšu raksturot katru no daļām. Sākumdaļa mani samulsināja ar prāvo atsauksmju skaitu. Par grāmatas vēsturisko un politisko nozīmi izteicies gan LR aizsardzības ministrs Artis Pabriks, gan rabīns MenahemsBarkahans, gan vēsturnieki prof. Aivars Stranga, Ārons Šneiers u.c. Šādspasniegums man šķita dīvains, jo spriedumi par grāmatu jāizdara lasītājam, to izlasot, nevis iepazīstoties ar tiem grāmatas sākumā. Grāmatas ievadam ļoti atbilstošs būtu Aivara Strangas sarakstītais ievads, savukārt Ā. Šneiera atsauksme drīzāk līdzinās labai apoloģiskai recenzijai, nevis grāmatas ievadam.Tomēr kādēļ tur bija jāievieto arī citu autoritāšu pāris teikumu īsās, neko neizsakošās atsauksmes, paliek atvērts jautājums.

 Ja grāmata ir laba, to par labu atzīs arī bez atsauksmēm, ja grāmata nebūs tik laba, to varēs kritizēt, pat ja ievadu būtu sarakstījis pats Romas pontifikss. Domāju, ka patronāža un atsaukšanās uz autoritāšu viedokļiem būtu jāatstāj senā pagātnē. Ja tā domātu arī grāmatas sastādītāji, tad vismaz būtu palūguši

A. Pabrikam izlabot vai izskaidrot viņa apgalvojumu, ka ebreji ir otra vecākā mazākumtautība Latvijā aiz baltvāciešiem (6. lpp.), kas var radīt pamatīgu mulsumu par to, kā viņš to ir aprēķinājis.

Pētījuma deskriptīvā daļa sastāv no ievada, trijām nodaļām un secinājumiem. Pirmā nodaļa ievada problemātikā, sniedzot vispārēju ieskatu gan Latvijas Neatkarības kara norisēs, gan Latvijas armijai miera laikā (14.–23. lpp.). Nodaļa korekti atsedz gan kara norises, gan Latvijas bruņoto spēku izveidi un uzbūvi. Iespējams, ievadnodaļā būtu bijis nepieciešams īsumā raksturot ebreju stāvokli Latvijā 20. gadsimta sākumā, kas ļautu labāk izprast daudzu ebreju patriotismu un pilsonisko apziņu. Autors neignorē šos aspektus, tomēr tie ir izklīdināti tekstā. Man šķiet, ka pētījuma objekts ir nevis armija (kas ir pētījuma priekšmets), bet ebreji, tāpēc ievaddaļā lieti iederētos atklāt pētījuma objekta lauku.

Otrā nodaļa veltīta ebreju līdzdalībai Latvijas Neatkarības karā (24.– 68. lpp.). Tās galvenā vērtība ir jauna naratīva ienešana vēsturē. No nodaļas iespējams uzzināt, ka Latvijas armijā cīņās par valsti piedalījās ap 2200 ebreju, kas ir uz pusi vairāk, nekā tika uzskatīts iepriekš. Tāpat karā piedalījās vismaz 40 ebreju virsnieki, sanitārvirsnieki vai tiem pielīdzinātu kategoriju karavīri. Vismaz 4 ebreji ieguva augstāko Latvijas apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Turklāt valsts aizsardzības darbā bija iesaistīti arī daudzi aktīvajā karadienestā neesošie ebreju ārsti un žēlsirdīgās māsas. Neatkarības karā krita 37 ebreju karavīri. Tāpat grāmatā ir atspēkots Latvijā 20.–30. gados radušais mīts par ebreju karavīru lielo dezertēšanu. Ēriks Jēkabsons balstoties uz arhīvu materiālu, to noliedz, norādot, ka dezertējušo ebreju skaits bija tāds pats kā citu etnisko grupu karavīru vidū (48. lpp.).

Stāsti par ebreju karavīriem atsedz arī ļoti interesantas un emocionālas epizodes. Tā uzzinām, ka jaunākais karavīrs Latvijas armijā Neatkarības cīņu laikā bijis desmit gadus vecais ebreju zēns Kopels Goreliks (26. lpp.), tāpat varam lasīt par citu ebreju zēnu, jauniešu, vīriešu un sieviešu pilsonisko drosmi, nostājoties šajā karā jaunās valsts pusē.

Viena no otrās nodaļas apakšnodaļām ir veltīta “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības” aktivitātēm. Kā jau norādīju iepriekš, man šķiet, ka šīs biedrības darbība bija jāskata plašākā – atmiņas politikas un atmiņas veidošanas kontekstā Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados. Turklāt gribētos vairāk zināt arī par paša Neatkarības kara atmiņas veidošanu Latvijā. Interesants būtu arī izvērstāks minētās biedrības un citu līdzīgu organizāciju darbības izvērtējums. Kā veidojās attiecības starp ebrejiem, kas bija dienējuši Baltijas landesvērā un starp 1921. gadā nodibinātās “Vācu

baltiešu zemessargu un 13. Tukuma kājnieku pulka atvaļināto karavīru biedrības” (Verein der ehemaligen Angehörigen der Baltischen Landeswehr und des 13. Tuckumschen Infanterieregiments) biedriem? Īpaši tas varētu būt interesanti 30. gadu otrajā pusē, kad, pēc Politiskās pārvaldes ziņām, šajā biedrībā pieauga nacionālsociālistu propaganda un noskaņojumi. Tas būtu interesanti un, iespējams, paplašinātu skatījumu uz etnisko situāciju Latvijā starpkaru periodā, kas vairāk ir aplūkota no latviešu un etnisko minoritāšu attiecību viedokļa, nevis kā šīs attiecības veidojās, piemēram, starp ebrejiem un vācbaltiešiem.

Noteikti izvērstāks varētu būt arī stāsts par “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības” starptautiskajiem kontaktiem. Kā Ebreju frontes cīnītāju pasaules centrālās organizācijas ietekmēja Latvijas atbrīvotāju biedrības darbu? Kādi mērķi bija starptautiskajām organizācijām, kas tika lemts

frontes cīnītāju kongresos? Kas vienoja šīs organizācijas pēc kara? Būtu ļoti interesanti, piemēram, uzzināt kā Vācijas ebreju frontes cīnītāju savienības (Reichsbund judischer Frontsoldaten) viedoja dialogu ar Antantes valstu ebreju cīnītāju organizācijām. Vai šīs Latvijas ebreju organizācijas pārstāvji

nebūtu jāuztver kā pirmie, kas savas kopienas atmiņu veidoja starptautiskā līmenī? Jautājumu ir daudz, un, protams, vēlēties, lai uz visiem tiem sniegtu atbildes viena monogrāfija ir nepamatota. Tomēr darbā gribētos, lai darbāvairāk tiek iezīmētas arī tās problēmas un jautājumi, uz kuriem nākotnē jāmēģina atbildēt vai nu pašam Ē. Jēkabsonam, vai citiem pētniekiem.

Grāmatas trešā nodaļa vēstī par miera laika dienestu Latvijas armijā. Galvenā uzmanība koncentrēta uz ebreju virsniekiem, ko noteikti vajadzētu papildināt ar vispārējā karadienestā iesaukto ebreju jauniešu stāstu, kas, iespējams, atklātu vēl dažas nianses kopējā vēstījumā par ebrejiem Latvijas armijā. Arī šis jautājums gaida savu pētnieku.

Deskriptīvo daļu noslēdz secinājumi latviešu un angļu valodā (79.–87. lpp.), pret kuriem saturiski nebūtu, ko iebilst. [1] Tas ir ļoti korekts vispārinājums par nodaļās izlasīto, iezīmēta arī ebreju karavīru nebūt ne viennozīmīgā attieksme pret Latvijas okupāciju 1940. gadā.

Trijos grāmatas pielikumos tiek publicētas ziņas par apzinātajiem ebreju karavīriem. Pirmajā pielikumā uzskaitīti ebreju tautības virsnieki, sanitārvirsnieki un kara ierēdņi, kas dienējuši Latvijas armijā laika posmā no 1919. līdz 1940. gadam (90.–95. lpp.). Otrajā pielikumā publicēti “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības” biedri veicinātāji (96.–99. lpp.).

Trešajā pielikumā pārstāvēti autora apzinātie ebreju tautības karavīri, kas bija piedalījušies Neatkarības karā (100.–261. lpp.).

Grāmatas ilustratīvajā pielikumā apkopoti attēli no preses, personīgajiem un biedrības “Šamir” arhīviem. Atzīstot, ka šis pielikums ir interesants, tomēr jāsaka, ka tas ir bezjēdzīgs, proti, tas ir atrauts no pētījuma un nepilda ilustratīvā materiāla galveno uzdevumu zinātniskajā darbā – nepapildina un neizskaidro nodaļās rakstīto. Tā kā Ērika Jēkabsona rakstītajās nodaļās attēlu materiāls ir ticis izmantots, tad vēl atsevišķa pielikuma nepieciešamība ir diskutabla. Jāsaka, ka daudzi pielikumā publicētie attēli varētu labi tikt integrēti autora rakstītajā tekstā. Noslēgumā es vēlētos pateikt divas lietas. Pirmkārt, Ērika Jēkabsona grāmata ir jāuzskata par notikumu Latvijas historiogrāfijā – tas ir viens no nedaudzajiem darbiem,2 kas atsedz patiešām “mūsu karu” – Latvijas Neatkarības karu, bez uzvaras, kurā nebūtu bijusi iespējama Latvijas valsts. Tāpat šīs darbs lauž virkni etnocentriskā vēsturiskuma stereotipu. Tas nenoliedzami uzdod ļoti daudz jautājumu, kas, cerams, būs katalizators jauniem pētījumiem gan par Neatkarības karu, gan etnisko minoritāšu vēsturē.

 Lai arī es pārmetu kolektīvās atmiņas faktora ignoranci darbā, tomēr jāsaka, ka Ērika Jēkabsona darbs faktiski pats ir šāda atmiņas piemineklis, kurā aizmirstajiem karavīriem tiek ierādīta viņu godpilnā vieta Latvijas vēsturē.

 Otrā lieta, kas nepārprotami izriet no iepriekšteiktā, ir tā, ka esmu ļoti vīlies grāmatas izdevējos. Jau pēc grāmatas izlasīšanas no mana grāmatas eksemplāra sāka izbirt lapas. Arī plānie kartona vāciņu stūri bija stipri apbružājušies. Tāda grāmata ir kultūras atmiņas piemineklis tikai tādā gadījumā, ja to lasa un par to reflektē, nevis kā suvenīru iegrūž grāmatu plauktā un izvelk tikai vajadzības gadījumā! To vajadzētu saprast ne tikai biedrībai “Šamir”, bet arī citiem izdevējiem, kas bieži ļoti laba satura grāmatas izdod nepiedodami sliktā kvalitātē.

Recenzija publicēta Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013. Nr.3. 190 -193.lpp.

Atsauces:

1.  Šķiet, ka redaktors tikai nav pamanījis statistisko datu atkārtošanos 79. lpp.