Baigais gads -2

Raksts bija iecerēts kā atbilde uz docenta Jāņa Taurēna žurnālā „Latvijas Vēsture” 2006.g. Nr.1 ievietoto kritiku par manis sastādīto rakstu krājumu „Mīti Latvijas vēsturē”, kurā man tika pārmests sekojošs : „K.Zellim vajadzēja arī pārbaudīt vairāk vēstures literatūrā pieejamo informāciju par padomju režīma represijām un spīdzināšanām Rēzeknē. Atsaucoties uz profesora Andrieva Ezergaiļa darbiem, viņš argumentē, ka informācija par spīdzināšanām un slepkavībām Rēzeknē nebija pamatota. Savukārt vēsturnieks Juris Pavlovičs, atsaucoties uz laika biedru liecībām, raksta, ka, pametot Rēzekni, Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nogalināja 39 cilvēkus, bet cilvēku spīdzināšanu apstiprinājuši daudzi liecinieki, viņu vidū vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki.” [1]
Tā kā informācijas nepārbaudīšana ir profesionāls negods, manā uztverē, tad tapa šis gabals, kuru uz „karstām pēdām” iesūtīju redakcijai, bet dienas gaismu tas, man nezināmu apstākļu dēļ, nav ieraudzījis.

Par Rēzekni un „Baigo gadu.”

Vispirms gribētu pateikties Dr.hist. Jānim Taurēnam par izsmeļošo recenziju „Latvijas Vēstures” lappusēs rakstu krājumam „Mīti Latvijas vēsturē.” [2] Tomēr par dažām lietām, ko cienījamais recenzents manam darbam „ Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” ir pārmetis, piekrist nevaru.
Vispirms vēlos atzīmēt, ka neesmu apgalvojis, ka šodienas priekšstats par „Baigo gadu” atbilstu vācu okupantu mītam .[3] Uzskatu, ka nacistu radītā mīta konstrukcija evolucionēja [4], saglabājot tikai tās pamatelementus. Nacistiem šis mīts bija nepieciešams, lai sabiedrībā nerastos protests vācu kontrolētajai ebreju iznīcināšanai, un tā atbalstītu vācu okupantus to cīņā pret „boļševismu.” Šodien antisemītiskais aspekts vairāk vai mazāk ir pazudis no šīs konstrukcijas, bet „boļševisma” vietā ir nākusi Krievija un krievi, ar kuriem savukārt saistīt „Baigo gadu” nacisti aizliedza. [5]
Piekrītu J.Taurēnam, kurš raksta, ka latviešu identitātes mīts varēja būt identificēšanās ar neatkarīgās Latvijas valstiskumu. [6]To pierāda virkne avotu. Bet vai šis priekšstats būtu pilnīgs, ja tajā nebūtu vietas 1940 -41.gada notikumiem? Domāju, ka nē! Pēc manām domām, lielu daļas sabiedrības pie nacistu konstruētās pagātnes ainas saistīja galvenokārt divas lietas: pirmkārt, reāli piedzīvotais terors; otrkārt, tas tautu atbrīvoja no līdzatbildības par notikušo, kuru nacisti uzvēla ebrejiem un Ulmaņa politikai.
Ne sevišķi pamatots ir man veltītais pārmetums par t.s. Rēzeknes lietu [7], kas tiek atspēkota ar J.Pavloviča pētījumu par Okupācijas varu maiņu Latgalē 1941.gada vasarā. [8]
Šī lieta, nav izskatīta pēc būtības ne manā rakstā par „Baigo gadu”, ne J.Pavloviča pētījumā notikumiem Latgalē 1941.gada vasarā. Tādēļ nelielam ieskatam nenāktu par ļaunu lietas būtību aktualizēt. 1941.gada 6.septembrī „Tēvija” publicēja rakstu „Atrakto kapeņu baigās liecības,” kurā, balstoties uz vācu frontes laikraksta ziņām, tika apgalvots, ka Rēzeknē atklājušās drausmīgas čekas terora pēdas. Dr.med.P.Strūvem- „novilkti cimdi”, kāju pēdās iedzītas naglas un nogriezta mēle. H.Kurikovai, nogrieztas krūtis un izsisti zobi, bet zem pirkstu nagiem sadzītas adatas, bet Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgrieztas ādas strēmeles no muguras, bet jēlā mugura pēc tam apkaisīta ar pipariem un sāli. Par galvenajiem spīdzinātājiem tika uzrādīti ebreju ārsti. [9]
Rēzeknes policija sāka lietas izskatīšanu, kurā, iztaujājot upuru piederīgos konstatēja, ka neviens upuris nebija ne dzīvi vārīts, ne kādam naglas bija sadzītas pēdās, ne mēle un ādas strēmeles izgrieztas, piedevām H.Kurikova izrādījās dzīvoja joprojām Rēzeknē sveika un vesela. Piedevām policisti bija spiesti secināt, ka „pilsētā klīstošajām baumām, ka žīdu ārsti piedalījušies apcietināto spīdzināšanā, pierādījumi līdz šim nav iegūti.” [10]
Vēsturnieks J.Pavlovičs savukārt apgalvo, ka diskusija, kas notikusi 1992.g. presē ir bijusi pārpratums, ko izsaukusi pārmērīga uzticēšanās kādam dokumentam. Spīdzināšanu ir apstiprinājuši daudzi upuru ekshumācijas liecinieki, viņu vidū vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki. [11] Mani iebildumi pret šo versiju ir sekojoši:
1) Šis „anonīmais dokuments” ir Rēzeknes apriņķa policijas 1.iecirkņa priekšnieka ziņojums Rēzeknes apriņķa priekšniekam par izmeklēšanas gaitu, kas tika uzsākta pēc Daugavpils apgabaltiesas prokurora rīkojumu, sakarā ar laikrakstā „Tēvija” publicēto informāciju par Rēzeknes milicijas ēkā atrastajiem upuriem. Kādēļ šis avots būtu jāvērtē kā ticams? Visupirms jau policijas darbiniekiem nebija nekādas intereses padomju režīma represīvo iestāžu izdarīto noziegumu nivelēšanā. Varētu pieņemt, ka izmeklēšana bijusi formāla, bet Rēzeknē, kur iedzīvotāju skaits uz šajā laikā bija ap 13 000 iedzīvotāju, ja būtu arī šādi fakti – policistu redzeslokā noteikti nonāktu. Arī nacistu kontrolētajai presei šādi fakti būtu kā mušām medus, lai parādītu „boļševiku” šausmu darbus.
2) Vai atsaukšanās uz „diskusiju presē“ autoram likusi aizmirst, ka šī versija ir aprakstīta arī A.Ezergaiļa monogrāfijā „Holokausts vācu okupētajā Latvijā“ ,[12] tas, ka autors pārzin šo darbu, liecina atsauces viņa darbā.
3) Kas ir daudzie liecinieki? Saskaitot sanāca – trīs. [13] Ierosinātu gan lietot apzīmējumu „daži”, kas mazāk maldinātu.
4) Liecinieki esot vietējie sabiedriskie un reliģiskie darbinieki. Reliģiskais darbinieks ir viens - Rēzeknes Svētā Andreja baznīcas draudzes baznīckungs Jezups Grišāns (1891- 1989). Ar sabiedriskajiem darbiniekiem, ir neskaidrāk, jo tikai vienai no lieciniecēm tiek atklāta tās nodarbošanās - finansu nodaļas kalpotāja. [14] Vai šāda slēpšanās aiz skaļiem apzīmējumiem nav domāta, lai radītu lielāku ticamības pakāpi paša apgalvojumiem?
5) J.Pavloviča minētā „diskusija” ir faktiski Ignats Zariņš (1923) savāktās atmiņas, kuras apkopojis Ē.Opincāns - tātad liecības izgājušas divas redakcijas, kas to ticamības pakāpi samazina. Jau kopējā liecību pasniegšanas fons mūs pārliecina, ka autori piedāvās tādas liecības „par kuru izpaušanu čekisti to būtu situši krustā nekavējoties,” [15]bet rezumējums šim atstāstam ir „ka pienācis laiks no jauna izdot grāmatu „Baigais gads” vai ko tamlīdzīgu”, lai noskaidrotu „kas ir kas”. [16] Tātad jo šausmīgāk jo labāk. [17]
Lai labāk ilustrētu liecības, aicinātu tajās ielūkoties. J.Grišāna atmiņas ir spilgta sava laikmeta liecība, pie kuras ir vērts pakavēties. Ko tad raksta bkgs Grišāns: „ Īgōjuši Rēzeknē, vōcīši taiseja vaļā vysus komunistu „kazematus" un čeku pogrobus. Cylvāki gōja īkšā un vērēs, kaidi bejuši komunistu „varūņdorbi”. Gōju ari es. Vysūs pazemes pograbūs beja īreikōti mūku kambari. Vīnā kambarī stōvēja liels kūka golds, uz kura bendes beja izdarejuši „operacijas": graizejuši mīsu, plāsuši nogus etc. Cytā kambarī, pi sīnas beja pīstyprynōta kūka tafele, apslaceita ar asni. Pi tōs „chirurgi” beja pīstyprynōjuši sovu uperi un izdarejuši vysaidus eksperementus. Trešā kambarī redzēju lelu kotlu, kurā beja vōrejuši dzeivus cylvākus utt. Es navarēju ilgi vērtīs- palyka slikti ap dūšu. Sīvītes geiba.” [18]
Lieciniece V.Romanovska savukārt koka galda vietā min dzelzs gultu „ar platām ādas siksnām, kuru viens gals piestiprināts vienā sānā. Otrajā siksnu galā sprādzes. Gultas metāla siets un visa pārējā virsma notašķīta asinīm. Sienas un grīda tāpat. Uz grīdas bez tam bija cilvēku mati, nagi, izmētāti dažnedažādi metāla daikti, tai skaitā naži, arī drēbes, vīriešu un sieviešu.” [19]
Līdzīgas ekskursijas pa čekas „kazemātiem” tika organizētas praktiski visās Latvijas pilsētās pēc vācu armijas ienākšanas. Kāds tam bija mērķis? Radīt „atbilstošus” priekšstatus par „žīdu čekistu” briesmu darbiem. To iespējams saukt par sava veida priekšpārliecināšans kampaņu, ar sakāpinātu emocionalitāti, kurai, vajadzēja sagatavot cilvēkus nākošajai – upuru publiskās apskates procedūrai. Ja jau katls un moku ierīces bija parādītas, tad arī novārītajiem un nomocītajiem vajadzēja būt.
Lai pastiprinātu efektu Rēzeknē „vōcīši sadzyna žeidus, lyka jim ar nogim atkast bedri, izjimt myrūņus un nūguļdeit turpat uz zemes. Vōcīši ar vāzdom nažēleigi syta žeidus. Tī raudōja un lydzēs, saceidami: „Mes naasam vaineigi!” Vōcīši jim ar dusmem atbiļdēja: „Parōdit mums kaut vīnu nūmūceitu žeidu, un mēs jyusu naaiztiksim!” Bet, dīmžāl, storp nūmūceitim nabeja nivīna žeida.” [20]
Pēc šādas apstrādes iedzīvotājam bija skaidras divas lietas: pirmkārt, visi, kas nonāca čekā bija spīdzināti; otrkārt, spīdzināšanu veicēji bija žīdi. Vai šādu akciju mērķis nebija diskreditēt ebreju kopienu, radot maldīgu priekšstatu par ebrejiem, kā galvenajiem terora īstenotājiem, lai varētu tos nogalināt ??? Arī Grišāna atmiņās šie notikumi emocionālāko novērtējumu iegūst tikai apgalvojumā, ka „žeidim beja patīši „postora dīna.” [21]
Īsts juceklis sākas, kad mēģinām šo nelaimīgos noskaidrot. Vācu frontes laikrakstā, uz kuru atsaucās „Tēvija”, minēts, ka tas ir Dr.med. Pauls Strūve, [22] taču J.Grišāns, apgalvojot, ka visus nomocītos ir pazinis, piemin arī P.Strūvi, bet par „vārīto katlā” uzrāda kādu anonīmu „mocekli”, citi savukārt atceras tikai katlu un plīti. [23]Savukārt Antonīna Brasla, kura labi atceras katlu, cilvēkus [„vīriešu kārtas”] ar nogrieztajiem locekļiem un vīrieti, kam no muguras bija novilkta āda. [24]Savukārt J.Kangare min, ka viņas māsasvīram P.Būmanim bijis novilkts skalps, roku delnas sagraizītas un no izvilktas cīpslas. [25] Bez tam „Tēvija” min, ka P.Strūvem bez tam kāju pēdās bijušas iedzītas naglas un nogriezta mēle. Bez tam H. Kurikovai bijušas nogrieztas krūtis un izsisti zobi, bet zem nagiem sadzītas naglas. Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgrieztas ādas strēmeles no muguras, kura pēc tam apkaisīta ar sāli un pipariem. [26]
Rēzeknes policisti pārbaudot „Tēvijā” publicēto informāciju secināja, ka H.Kurkova joprojām dzīvo Rēzeknē, un starp atraktajiem nevienas sievietes nav bijis, savukārt Terentjevs liecināja, ka dēla ir nošauts, bet tam neesot izgrieztas ādas strēmeles. Arī ziņas par „novārītajiem” un grieztajām mēlēm neapstiprinājās. [27]
Kas tad īsti Rēzeknē bija noticis? 1.jūlijā Rēzeknē un tās apkārtnē izplatījās baumas, ka fronte ir pārrauta un sācies vācu uzbrukums, tādēļ līdz vakaram pilsētu pameta visi atlikušie IeTK darbinieki, pirms tam milicijas ēkā nogalinot 39 arestētos vietējos iedzīvotājus, raksta J.Pavlovičs. [28]Tā varam spriest, ka evakuācija notika ļoti īsā laikā, nevienam, lai cik maniakāls slepkava viņš nebūtu, nebija laika graizīt upurus, nogrieztos locekļus rūpīgi vēlāk ievietojot viņu pašu kabatās. Arī „lielā katla” kurināšana, lai vienam upurim „novilktu cimdus,” un vēlāk vēl upuru aprakšana- nešķiet iespējama dezorganizētajiem milicijas darbiniekiem, kurus liecinieki paaugstinājuši par „čekistiem”. Notikušo domāju jāskaidro kā psihozes rezultāts, ko radīja baumas un vāciešu rīkotā ekskursija pa „spīdzināšanas” kambariem. Atmiņas, kas parādās šodien par briesmu darbiem Rēzeknē, ir šo baumu folklorizēšanās rezultāts. Iespējams, ka lielākoties katoļticīgie rēzeknieši, milicijas ēkā nošautos asociēja ar Katoļu baznīcas mocekļiem [tā bojā gājušos dēvēja arī tā laika presē], pierakstot tiem arī svēto izciestās mocības. [29] Savulaik Ā.Šilde aprakstot Rēzeknes notikumus, atzīmējot, ka tur „padomju terora vilnis uzšļācās jo sevišķi augstu”, ir spiests secināt, ka „neizprotamā kārtā par visiem šiem šausmīgajiem noziegumiem saglabāts maz liecību.” [30]
Arī vācu okupācijas laikā propaganda Rēzeknes noziegumu neizmantoja aprakstot, „baigā gada” šausmas. Domāju, ka šeit varam redzēt t.s. faktoīdu- t.i. notikumu, kas pirms parādīšanās presē nav eksistējis. Precīzāk notikumu, kura emocionalitātes pastiprināšanai, pievienoja šausminošos aprakstus par upuru izkropļošanām.
Visticamāk 39 apcietinātie tika nošauti Rēzeknes milicijas ēkas pagalmā, kā to apliecina arī Rēzeknes policijas izmeklēšanas protokoli. Uzskatu, ka tas ir briesmīgs noziegums, bet upuru simulāra kropļošana, propagandas nolūkiem arī man nav pieņemama.
Līdzīgs notikumu pavērsiens šajā laikā bija vērojams arī Ventspilī, kuru vietējais laikraksts aprakstīja sekojoši: „ Varu maiņas laikos jau vienmēr klīdušas vistrakākās baumas.[…] vienmēr atradušies cilvēki, kam patīk stāstīt vistrakākās lietas, tāpat kā netrūkst klausītāju, kas ar atvērtām mutēm klausās šīs šausminošās lietas. Un šie profesionālie tenkotāji ar pilnu krūti apgalvo, ka visas šīs lietas viņi paši ar savām acīm redzējuši. Cik muļķīgi nepatiesas baumas var būt, rāda piemērs ar cietumu. Pilsētā radās daudzi cilvēki, kas paši „savām acīm bija redzējuši” iemūrētus un noslāpušus politiskos cietumniekus un līķu kaudzes. […] Ventspils cietuma pagalms un pagrabi, kā arī „Royal” viesnīca, rūpīgi pārbaudīti no oficiālām amatpersonām 1941.g. 3.jūlijā, pie kam nekas tamlīdz. nav atrasts, un par pārbaudi sastādīts attiecīgs akts.” [31] Dotajā gadījumā jaunajam okupācijas režīmam svarīgus šausminošus faktoīdus izmantošanai propagandā garām bija palaiduši arī Ventspils „nesagatavotie” avīžnieki un amatpersonas.
Uz faktoidālo notikumu izklāsts balstās visa „šausmu propaganda”, un pārņemot šo konstrukciju, kas ir absolūti nezinātniska, jo notikuma emocionālais vērtējums, no kura ir ļoti grūti distancēties, faktiski kalpo vienam mērķim – manipulācijai. Lietojot šo jēdzienu „baigais gads”, kas faktiski mūsu vēsturē pilda simbola funkcijas, mēs radām bāzi priekšstata veidošanai, kas neprasa vairs pierādījumus: „Baigais gads” tie ir čekisti nagu maucēji, sakropļoto līķu kalni, utt.
Aiz „Baigā gada” pazūd tie cilvēki, kurus mēs varētu ieskaitīt t.s. „aktīvajā kolaborantu slānī,” iedzīvotāji, kas vienkārši uzlaboja savu sociālekonomisko stāvokli. Pazūd arī tie, kas rakstīja denunciācijas par saviem kaimiņiem un radiem, pazūd tie mūsu pilsoņi, kas paši aktīvi līdzdarbojās padomju terora īstenošanā. Vai šo cilvēku nebūs vairāk par 1 %, kā to kas cieta no represijām?
Protams, nekas tāds nenotiktu, ja nebūtu 1940.gada okupācijas, bet atbildību par notikušo 1940 - 41.gadā uzvelt tikai padomju režīmam ir vienpusēji, un reizē arī izdevīgi, jo tas ļauj mums nivelēt pašu kļūdas un pašu līdzatbildību par notikušo.
Atsauces:
[1] J.Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē.//Latvijas Vēsture. -2006. –Nr.1.,112.lpp.
[2] J.Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē.//Latvijas Vēsture. -2006. –Nr.1., 109. -113.lpp.
[3] turpat. -111.lpp.
[4] K.Zellis. „Baigais gads”- mīts un tā evolūcija.//Mīti Latvijas vēsturē. –R.,LU žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006. -99.lpp.
[5] LVVA, P-74.,apr.1., 2.l., 1.lp.
[6] .Taurēns. Latvijas Universitātes doktorandi par mītiem Latvijas vēsturē. -112.lpp.
[7] turpat. -112.lpp.
[8] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2003.gada pētījumi. –R.,LVIA, 2004. -231. -232.lpp.
[9] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[10] LVVA, 1371.f., 1.apr., 60.l., -363.,366.lp
[11] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2003.gada pētījumi. –R.,LVIA, 2004. -231. -232.lpp.
[12] A.Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā.– R., LVIA, 1999. -326. -327.lpp.
[13] Tā kā rēzeknieša S.Šneveļa liecība ir tēva stāstītais, par „novilktajiem cimdiem“ čekā, tad es atturētos to pieskaitīt aculieciniekiem. Sk. E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[14] turpat.
[15] turpat.
[16] turpat.
[17] Par autora, t.i. I.Zariņa attieksmi pret avotiem liecina viņa darbs “Meti un pretmeti” –R.,Nordik, 2003., kurā vērojama absolūti nekritiska attieksme pret izmantotajiem avotiem, ko papildina zākāšanās pret visiem, kas domāja vai rīkojās savādāk, nekā to gribētos autoram.
[18] J.Grišāns, M.I.C. Pa atmiņu stygom. –II. – P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1969. – 343.lpp.;
[19] turpat.
[20] turpat.
[21] Turpat. -345.lpp.
[22] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[23] J.Grišāns. Pa atmiņu stygom. -343.-344.lpp.; E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[24] A.Braslas videoliecība 1998.g.audustā; Sk. http://vip.latnet.lv/LPRA/crimes_video/rezekn.htm (sk.2006.23.04.); D.Grieža grāmatā A.Braslas dzīves aprakstā minēts, jau, ka viens no nomocītajiem bijis tās radinieks, kura vārds netiek minēts. Sk. D.Griezis. Karš par kuru klusēja. -2.grāmata. – R.,SolVita: 2003. -68.lpp.
[25] E.Opicāns. Rēzekne, 1941.gada jūnijs. Vēlreiz par tās vasaras traģēdiju.// Rēzeknes Vēstis. -1992. -13.jūnijs.
[26] J.Vv. Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
[27] LVVA, 1371.f., 1.apr., 60.l., -363.- 366.lp
[28] J.Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941.gada vasarā. – 231.lpp.
[29] Novilktā āda – Sv.Bartolomejs, Sv. Justīns Moceklis u.c. , nogriezta mēle – Sv. Jānis Nepomuka, Sv. Emermans, u.c ; pēdās iedzītās naglas – simboliska krustā sišana, utt.
[30] Ā.Šilde. Pasaules revolūcijas vārdā. –R.,Elpa,1993. -171.lpp.
[31] „Šausmu stāstu” izdomātāji.// Ventas Balss. -1941. -4.jūlijs