ceturtdiena, 2007. gada 26. jūlijs

Zenta Mauriņa

No gaismas tumšajā miglā.

Laikmetu maiņā.
„Kad ienāca boļševiki, rakstniece devusi sev solījumu, nerakstīt nevienu rindiņu. Šo solījumu viņa turējusi. Bet tagad ir uzausis rīts – gara rosmes un nodomu ir daudz ar ticību sev un lasītājiem”, tā par rakstnieci un filozofi Zentu Mauriņu 1941.gada novembrī rakstīja dzejnieks Valdis Mežezers. Tā bija tolaik ierasta mistifikācija, ko izmantoja literātu akciju celšanai gan vācu, gan vēlāk arī padomju okupācijas režīms. Faktiski šajā laikā Mauriņai beidzot tiek piedāvāta docentūra universitātē, no kuras viņa atsakās, jo jaunā vara pieprasa nokārtot eksāmenu zinātniskajā komunismā. Tāpat Mauriņai tiek piedāvāts tulkot ne tikai Romēna Rolāna „Žanu Kristofu”, bet arī Nikolaja Ostrovska „Kā rūdījās tērauds”, kuras autoru vēlāk savās atmiņās Mauriņa raksturoja kā „tīras sirds cilvēku”, kura personība viņu esot saistījusi, bet pats romāns garlaikojis. Tomēr kā pirmo padomju režīma piedāvāto darbu rakstniece atceras Staļina „Ļeņinisma jautājumus”, kuru viņi abi ar K.Raudivi bija uzņēmušies, jo viņas darbi tikuši aizliegti, darbība Tautas universitātē un privātajā Literatūras studijā pārtraukta, bet „mazais konts bankā pasludināts par neesošu,” turklāt esot tuvojusies ziema.
Vienlaicīgi viņa turpina darbu pie sava pirmā romāna „Dzīves vilcienā”, kurš iznāk jau vācu okupācijas laikā 1941.gada novembrī un kuru literatūrzinātnieks V.Vecgrāvis ir nosaucis par pirmo eksistenciālistiskas ievirzes darbu latviešu valodā.
Vācu okupācijas laiks ir intensīvs darba laiks, rakstniece intensīvi publicējās, plaši tiek apmeklēti viņas priekšlasījumi, iznāk divi viņas eseju krājumi „Prometeja gaismā” (1943) un „Kultūras saknes” (1944), bet viņas mājas Kuldīgas ielā 50 sestdienas vakaros, kļūst par latviešu inteliģences pulcēšanās vietu, kuros pulcējās tādi cilvēki kā J.Endzelīns, M.Brehmane- Štengele, L.Garūta, A.Ābele, A.Žilinskis un daudzi citi. Kā „vācu kultūras cilvēku, kas rakstījusi vāciem draudzīgus rakstus jau agrāk” vācu civilpārvaldes propagandas šefs Dreslers, iesaka Mauriņu par „Literārā Mēnešraksta” redaktori, kam pretojās gan Pauls Dāle, gan Jānis Veselis un Kārlis Zariņš. Rezulātā par laikraksta redaktoru ieceļ Kārli Skalbi, kuram Mauriņa jau bija piedāvājusi literārā redaktora vietu viņas vadītajā mēnešrakstā. Rakstniecei gan piedāvā vietu redkolēģijā, bet viņa to noraida.
Plašāk neiztirzāta un neapskatīta ir Mauriņas publicistiskā darbība vācu okupācijas laikā, kas parāda inteliģentes skatījumu un attieksmi uz tajā laikā notiekošo. Vai Mauriņai ir iespējams ko pārmest? Domājams, ka nē. Savulaik Miervaldis Birze, savu „pirmo satikšanos” ar Mauriņu 1941.gada augustā apraksta sekojoši: „ Mūs, Valmieras cietuma ieslodzītos, pievakarē veda pa Rīgas ielu […] Ejot garām Ziemeļlatvijas teātra namam, pamanīju tikko piestiprinātu afišu. Paguvu salasīt, ka Zenta Mauriņa šajā namā vakarā runās par „Latviešu Niobi sāpju dienās.” Jāatzīst, tai mirklī ietērptam svītrainajā cietumnieka svārkā, manī bija rūgtums: vienus apraud, nožēlo, bet tepat Gaujas vēros, Ķelderlejā, lejā pirms pāris nedēļām, saulei lecot, nošāva simt piecdesmit. Vai viņu mātes, sievas arī nav latviešu Niobes? Vēlāk sapratu, ka mans iekšējas pārmetums nevietā- Mauriņa par šiem upuriem vēl nezināja.”
Ja M.Birzem nebija ko pārmest Zentai Mauriņai, tad vēl mazāku tiesību to ir darīt kādam citam. Mauriņas, tāpat kā citu latviešu inteliģentu padomju okupācijas gadā radušais antikomunisms, tika izmantots nacistiskās propagandas mērķu sasniegšanai, tomēr rakstniece nav pārkāpusi to šauro līniju, kas tālaika antikomunismu atšķīra no nacisma. Rakstot, piemēram, par Pēterburgu, kā bezdvēseliskuma citadeli un krievu nelaimju cēloni, laikā kad armiju grupa Ziemeļi sāka pilsētas blokādi, būtu nevietā pārmest rakstniecei bezsirdību, jo par šīs pilsētas iedzīvotāju ciešanām viņa nevarēja zināt.

Krievi un boļševisms.
Oktobra revolūciju Mauriņa dēvē par krievu tautas bankrotu, kas „lielā mērā izskaidrojams ar krievu tautas īpatnībām”. Kādas tad īpatnības saskatāmas krievu cilvēkā? „Pretstatā Vakareiropas dienas cilvēkam, krievs ir pusnakts cilvēks. Primitīvās krievu tautas masas pieder Āzijai, bet kulturālais virsslānis, kam nebija saites ar tautu un kas šai revolūcijā gandrīz bez atlikuma aizgāja bojā pieder Eiropai.” Tādējādi krievu dvēselē krustojas divas straumes: viena plūst no austrumiem, otra no rietumiem. Austrumu ietekmei esot raksturīgs sievišķīgums, bet rietumiem vīrišķīgums, un tas, ka krievu tautu visos laikos esot pakļāvuši gan varjagi, gan tatāri un visbeidzot žīdi, liecinot par sievišķīgā austrumu elementa dominanti. „Krievu bezmugurkaulainība sagatavoja auglīgu zemi Oktobra revolūcijas haotiskajai naktij. Nespēdama pretoties rasiski svešajam, aktīvajam žīdiskajam boļševismam, tā sevi bija nolēmuši bojā ejai.”
Krievu tautas gars, pēc rakstnieces domām, svārstās starp divām galējībām- apokaliptisko un nihilistisko. Apokaliptiskais gars esot radījis krievu klasisko mākslu, Dostojevski un Čaikovski, bet nihilistiskais gars sevi piesātinājis ar marksismu. Oktobra revolūcijā nihilistiskais cilvēks esot iznīcinājis krievu tautā apokaliptisko cilvēku, un to simboliski paužot Majakovska un Jeseņina bojā eja.
Revolūcijā radies jauns cilvēka tips – boļševiks. Zenta Mauriņas izpratnē boļševiks atšķirībā no lielinieka bija bezdvēseliskāka un tumšāka kategorija. ”Boļševiks baidījās no lieliniekiem, no visiem tiem, kas vairāk zināja un saprata kā viņš.”

Latvieši un jaunais laiks.
Komunistisko okupācijas gadu Mauriņa dēvē Manceļa dotajā vārdā – „vaidu gads”, pēc kura „ir pienācis laiks šķīstīties no sarkaniem tvaniem, ir jāiegriežas sevī un jāpārdomā, kas mūsos īsts un patiess.” Tas, ka „īstais un patiesais” sakrīt ar vācu propagandas nospraustajiem uzdevumiem, noteikti ir tikai sakritība. Visu pirmā vērtība ir darbs, jo „latvietim darbs identificējās ar dzīvi. Latvietis, kas nestrādā ir pretrunā ar sevi.” Tad tā ir zeme, jo ja arī latvieti neviens nemīlē, „tad zeme to vienmēr mīl.” Tam seko klusums, kuru latvietis spēj baudīt laukos, iepretīm pilsētas troksnim. Arī miers ir mūsu pasaules uzskata pamatā, jo „latvietis cilā zobenu tikai, lai iztīrītu savu zemi no mošķiem” un „īsti laimīgs viņš jūtas kad zobenu var pārkalt arklā.” (Vēlāk savā autobiogrāfiskā romānā Mauriņa gan atzīmē, ka vislielāko sarūgtinājumu vācu okupanti viņai sagādāja atbruņojot latviešu karavīrus.) Kā divi pēdējie elementi latvieša vērtību skalā esot, spīts, kas ļāva pārdzīvot boļševiku gadu un daiļums, no kura daudzi bija novērsušies šajā laikā.
1941.gada 30.septembrī vienā no saviem priekšlasījumiem, kas saucās „Uzausa rīts”, Mauriņa pagājušo gadu raksturoja, kā „nakts gadu”, kad tautu esot vienoja sāpes un izmisums, pēc kā „gaisma uzvarēja tumsu, skrandu ēnas aizbēga, mirdzoši tērauda vīri ienāca.” Nu pienāca latviešu tautai apzināties pret ko un par ko cīnīties. Jācīnās esot pret „tatārisko absolūtismu, kura priekšā nobāl kā sentimentalitāte Dostojevska jautājums par laimi, kas celta uz bērna asarām.” Tālāk esot jācīnās pret ohlokrātiju- plebeju diktatūru, zemcilvēka triumfu, no kura izaug nihilisms – neizdevušos cilvēku pasaules uzskats, kurā manifestējās pūļa skaudība pret katru pilnību, naids pret kultūru. Boļševiks esot šī nihilisma spilgtākais pārstāvis. Tas ir cilvēks, kuram nav kur sakņoties, nav smadzeņu, ar ko domāt, nav sirds ar ko just, bet ir tikai mute ar ko izplatīt melīgu propagandu. Tas ir cilvēks, kas spēj graut, bet nespēj celties.
Braucot garām sašautajiem sarkanarmijas tankiem, Mauriņa raksta: „Bezspēcīga ir tehnika, ja tā neatrodas gudri mācītās, gara spēka un disciplīnas rokās. Materiālais bruņojums vien nelīdz, jābūt bruņotam arī garā.” Raugoties uz sagrauto Pēterbaznīcas torni rakstniece secina: „Tie, kas aizmuka, nemīlēja torņus, bet pagrabus un bedres. Sveša viņiem bija augšuptieksme un bijību viņi aizstāja ar teroru.”
Tāpat rakstniece nesaprot tos cilvēkus, kas „tagad, kad karš vēl plosās, grib, lai viss jau būtu kā miera laikos un saīguši staigā apkārt, nevarēdami dabūt delikateses, konfektes un zīda zeķes.” „Sīkumainos kārtībniekus, kas jau aizmirsuši pagājušā gada šausmas” rakstniece aicina bedru atrakšanas un mocekļu apbedīšanas darbā, „lai viņi savām acīm redzētu to, ko pārāk šaurā sirds nav varējusi iztēloties. Kā ērkšķu vainags šīs moku bedres Baltezerā, Biķerniekos, Matīsa kapos un citur ieslēdz Rīgu un visu mūsu tautu. Tas, kam šis moku vaiņags ugunīgām rīkstēm neizdzen no miesas un gara lētas kāres un krūtīs nemodina bargu atbildības izjūtu par jaunceļamo dzīvi, tas sirdī nav latvietis un tam mūsu zemē nav vietas.”
Likteņa ironija, bet jau drīz pati rakstniece saskārās ar „delikatešu” trūkuma problēmām, sūtot lauku draugiem vēstules ar lūgumu atsūtīt produktus. Protams, ja rakstniece zinātu, ka šīs „delikateses” faktiski ir pirmās nepieciešamības preces, viņas attieksme būtu savādāka.
Jāsaka, ka vācu okupācija sagādā arī citādas vilšanās- cenzūru, kas aizliedz pieminēt Mauriņas mīlēto Dostojevski, denunciācijas, ziņas par ebreju iznīcināšanu un gala rezultātā arī vīra – Konstantīna Raudives apcietināšana, kuru gan izdodas atbrīvot, iedragā rakstnieces ilūzijas par jauno režīmu. Tā „mirdzošajos tērauda vīri” neatnesa viss gaismu, bet gan „tumšu miglu.”
Avots: K.Zellis. No gaismas tumšajā miglā. Nezināmā Mauriņa.// Mājas Viesis. -2006. – 3.februāris.

3 komentāri:

Anonīms teica...

Can I link to your post? easy scholarships

Anonīms teica...

I have just added this post to facebook scholarships for women

Kaspars teica...

ok