Iznācis septiņu autoru rakstu krājums, kas veltīts Latvijas ebreju un to attiecību peripetijām par staļinistisko padomju režīmu. Tas noteicis arī krājuma hronoloģisko ietvaru izvēli– laika periodu no 1928. līdz 1953. Gadam[1], ko PSRS vēsturē dēvē par "staļinisma laiku," savukārt Latvijas vēsturē šī perioda sākumu saistot ar 3 Saeimas vēlēšanām, kad vietējie komunisti pirmo reizi piedalījās vēlēšanās, kas veicināja to ietekmes pieaugumu. Tādejādi krājuma veidotājiem ir veiksmīgi izdevies atrast hronoloģisko robežšķirtnes sākumu Padomju Savienības un Latvijas vēsturē.
Krājuma sastādītājs un zinātniskais redaktors Leo Dribina ievadraksts "Latvijas ebreji un padomju vara", kurā autors ieskicē tēmas vietu Latvijas historiogrāfijā un pamato pētījuma nepieciešamību. Pētījumu nepieciešamību pēc autora domām, galvenokārt nosaka divi faktori: pirmkārt, tēmas nepietiekamā izpēte; un otrkārt, nacistu radītā koncepta par "žīdisko boļševistismu" saglabāšanos daļas sabiedrības vēsturiskajā apziņā. [2] Uz avotiem balstītu pētījumu par ebreju un padomju režīma neviennozīmīgajām attiecībām trūkums Latvijā ļāvis saglabāties daudziem aizspriedumiem, faktiski historiogrāfija ir atsegusi tikai fragmentāras šīs problēmas grupas.[3] Jāatzīst, ka Latvijas vēsturnieku galvenā interese pēdējās desmitgades bija pievērsta galvenokārt holokausta problemātikai, citus jautājumus atbīdot perifērijā, [4] tādēļ krājuma iznākšana tiešām aizpildīs šīs problemātikas lakūnu Latvijas historiogrāfijā.
Ja runājam par otru autora izvirzīto faktoru, tad nenoliedzami tas ir nozīmīgs Latvijas sociālajā apziņā pastāvošs stereotips par ebrejiem kā 5 kolonnu 1940.gadā. Tomēr jāatzīmē, ka koncepts jeb mīts par "žīdisko boļševismu" nebūt neradās Vācijā, bet gan Krievijā pilsoņu kara gados reakcionārajās baltgvardu aprindās, kas ar emigrāciju to ievazāja gan Vācijā, gan citur Eiropā.[5] Tādēļ, domāju, nepieciešama būtu arī krājumā pamatīgāk ieskicēt 1919. gada "lielinieku" varas un Latvijas ebreju attiecības [6], ņemot vērā lielo ebreju kopienas sociālo diferensāciju tajā laikā.[7]
Krājuma pētniecisko daļu ievada Artura Žvinkļa raksts "Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam", kurā autors, balstoties uz statistisko materiālu, izskata ebreju politiskās simpātijas un uzskatus demokrātiskā režīma apstākļos. Autors secina, ka vairuma ebreju politiskās simpātijas nepiederēja komunistiem, un mazskaitlīgajā Latvijas komunistiskajā partijā to bija skaits nevarēja būt noteicošais. Iebildumus varētu radīt tikai tas fakts, ka autors lielāko krievu valodā iznākušo laikrakstu "Cегодня" dēvē par "iespaidīgu ebreju sabiedriskās domas paudēju" [8] Vai tikai fakts, ka avīze piederēja un to ilgu laiku rediģēja etniskie ebreji, padara šo avīzi par ebreju sabiedriskās domas paudēju [9]? Ņemot vērā, ka ebreju sociālā un ekonomiskā elite vairāk turējās pie vācu valodas telpas, tad vai līdzīgus apgalvojumus nevar attiecināt uz "Rigaesche Rundschau"?
Hronoloģiski nākamo periodu – t.i. Ulmaņa autoritārā režīma gadus (1934 -1940), apskata prof. Aivars Stranga savā rakstā, norādot, ka šajā periodā nevar runāt par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nopietnu ietekmi uz Latvijas iekšpolitisko stāvokli, bet pašā partijā – par ebreju skaitlisko dominanti, pat ebreju blīvi apdzīvotajos Latvijas rajonos.[10] Par krājuma pamatrakstu varētu dēvēt otro A. Strangas rakstu "Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji." Tieši šis raksts atsedz nacistu propagandas melīgumu, kas apgalvoja, ka "kad 1940.gad 17.jūnijā boļševiki okupēja Latviju [...] žīdu bari ielenca boļševikus, pasniedzot viņiem rozes, pat skūpstot un visādi suminot."[11] A. Stranga analizējot gan okupācijas spēku sagaidīšanu Rīgā, gan provincē, secina, ka sagaidītāji "darbojās vairāk brutālu instinktu, ne skaidras ideoloģijas vai priekšstatu vadīti" un "ebreji nebija dominējošie sagaidītāju vidū."[12]
Vienlaicīgi raksts atsedz būtisku un līdz šim nepietiekami pētītu jautājumu - sabiedrības attieksmi pret padomju okupāciju, jo līdzšinējie pētījumi vairāk bija veltīti Latvijas politiskās elites un padomju varas attiecību peripetijām. Tādējādi šis raksts ir nozīmīgs devums ne tikai Latvijas ebreju, bet arī Latvijas vēsturē kopumā izpratnei.
Dainas Bleieres darbs par ebreju lomu pirmajā padomju okupācijas gadā (1940-41) faktiski turpina nacistiskās mitoloģijas graušanu, kas apgalvoja, ka padomju vara Latvijā bijusi "žīdiska". Autore balstoties uz plašu avotu materiālu, analizē ebreju faktoru komunistiskajā partijā, komjaunatnē, pārvaldes un tiesu institūcijās, izpildkomitejās, bankās, presē u.c., secinot, ka ebreju īpatsvars vadošajos amatos ir bijis apgriezti proporcionāls attiecīgās jomas nozīmei padomju režīma varas sistēmā, kas liecina, ka režīma politika apzināti bija vērsta uz to, lai neļautu ebrejiem ieņemt pārāk spēcīgas pozīcijas.[13]
Ēriks Žagars savukārt savā pētījumā apskata ebreju dalību padomju militarizētajās un represīvās struktūrās, tādējādi apgāžot vēl vienu nacistiskās Vācijas propagandas radīto mītu, ka "visa vara Latvijā bija nodota čekas ,līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās ,pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi [...]"[14] Autors izskatot ebreju lomu armijā, milicijā, strādnieku gvardē un čekā, uzsver, ka "nekādas ebreju dominantes Padomju Latvijas varas struktūrās 1940. – 1941.gadā nebija", ka vienlaikus ja ebreji arī bija represīvo struktūru pārstāvji, tad vienlaikus ebreju kopiena arī smagi cieta no represijām un deportācijām – tieši tāpat kā citas Latvijas etniskās grupas. [15]
Latvijas ebreju liktenim Padomju Savienībā un Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados veltīts Josifa Šteimaņa raksts. Raksts veidots balstoties uz publicētajiem darbiem un faktiski neko jaunu šīs tēmas izpētē neienes. Autors apgalvo, ka pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941.gada jūnijā ebreji cerējuši, ka Sarkanā armija "izglābs" ebrejus.[16] Principā ebreju iznīcināšana sākās tikai ar operācijas "Barbarosa" sākumu, un informācija par ebreju šaušanām, kas notika, piemēram, Lietuvā Latviju dabiski nevarēja sasniegt, gan vācu armijas straujās virzības dēļ, gan tādēļ, ka tie Lietuvas ebreju bēgļi, kas devas caur Latvijas teritoriju to nevarēja zināt. Uzskatu, ka priekšstats, ka ebreji ir bēguši uz Padomju Savienību, lai glābtos no iznicināšanas ir maldīgs. Par vācu rasistisko pretebreju politiku Latvijas sabiedrība gan bija labi informēta pirms padomju okupācijas, tāpēc varbūt vairāk taisnībai atbilstu tas, kā to intervijā recenzentam skaidroja vēsturniece, profesore Aleksandra Rolova: "Mēs bēgām no pazemojuma."[17]
Autors apgalvo, ka pēc viņa aplēsēm bēgļu gaitās devušies ne vairāk kā 16 000 ebreji, būtu nepieciešams detalizēts pamatojums viņa aprēķiniem. Tā kā lielākā darba daļa ir balstīta uz atmiņu materiāla, raksts daudz vairāk iegūtu, ja autors izmantojot attiecīgu metodiku, būtu kritiski tās izvērtējis un mēģinājis sniegt analīzi par Latvijas ebreju sociālo atmiņu PSRS vai Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados, nevis pastiprinātu uzmanību veltījis atmiņu autoru biogrāfijām – respektīvi, kas viņi bija pirms un par ko viņi kļuva pēc kara.
Irēnas Šneideres pētījums veltīts Latvija ebrejiem no 1944. – 1955.gadam. Autore apskata pēckara staļinisma laiku, analizējot ebreju vietu tajā. Faktiski raksts jādēvē par vienu no nozīmīgākajiem šajā krājumā (paralēli A.Strangas un D.Bleieres darbiem), kurš atsedz ne tikai ebreju neviennozīmīgās attiecības ar padomju režīmu šajā periodā, bet sniedz arī informāciju gan par 1941.g. aizbēgušo Latvijas ebreju atgriešanos un Padomju ebreju ieceļošanu , gan par ebreju iesaistīšanos pēc kara sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, gan par ebreju izceļošanas mēģinājumiem un represijām pret tiem. Autore uzsver, ka pēc Otrā pasaules kara tā arī neizdevās atjaunot ebreju kopienu Latvijā, attieksmē pret padomju režīmu esot vērojama diferenta attieksme, jo uzskati vietējiem ebrejiem esot atšķīrušies no iebraucējiem no Padomju Savienības. Lasot I. Šneideres darbu rodas jautājums, kas varētu būt pētījuma vērts – kādas bija vietējo un no PSRS ieceļojošo ebreju savstarpējās attiecības? Jācer, ka arī šis jautājums kādreiz tiks pētīts.
Kopumā krājums nenoliedzami ir liels solis uz priekšu ne tikai Latvijas ebreju vēsturē, bet arī Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Autori atseguši būtisku jautājumu, proti, ebreju etniskās grupas kolaborācija ar padomju varu nebija vairāk, pat nereti tā bija mazāk izteikta, nekā latviešu vai Latvijas krievu sadarbība ar staļinistisko režīmu. Grāmatas autori tādējādi ir realizējuši pētījuma koncepciju un atseguši mītu, par ebreju pārlieku lielo saistību ar komunistisko režīmu. Ar lielu nepacietību jāgaida darba loģiskais turpinājums – pētījums, vai pētījumu krājums par Latvijas ebrejiem un padomju varu pēc Staļina nāves un līdz PSRS sabrukumam.
Publicēts: Etnicity.Politic of Recognition. – 2010. – Nr. 1., p.93.-98.
Atsauces:1.Par staļinisma ēras sākumu gan tiek uzskatīts 1929. gads.
2.L.Dribins. Ebreji un padomju vara. Tēmas vieta historiogrāfijā un publicistikas vēsturē.// Latvijas ebreji un padomju vara. 1928 -1953. –Rīga, 2009. – 8.,15.lp.
3.Piemēram, represijas pret ebrejiem pēc Otrā pasaules kara ( I.Šneideres darbos); Pavisam nesen klajā nākuši detalizēti pētījumi par ebreju lomu pirmās padomju okupācijas gados (1940. -1941; D.Bleieres un A.Strangas pētījumos) – sk., piem, I.Šneidere. Politiskās prāvas pret ebrejiem Latvijā 1944. -1952.gadā.// Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -2.sēj. – Rīga, 2001., 328. -349.lpp., u.c.; A.Stranga. 1940.gada okupācija: "vadošo kadru" etniskais sastāvs. // Diena. – 2008. – 25.apr. ; A.Stranga. Ebreji Baltijā no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam. 14.gs. – 1945.gads. – Rīga, 2008. u.c.
4.Vēsturnieks K.Kangeris atzīmē, ka vismaz 50 % no visām publikācijām Latvijā par vācu okupācijas laiku ir tieši vai daļēji saistītas ar ebreju jautājumu. Sk. K.Kangeris. 1995. -2004.gadā ārzemēs publicētie vēstures pētījumi par vācu okupācijas laiku Latvijā/Baltijā.//Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -15.sēj. – Rīga, 2005. – 128.lpp.
5.Sk. M.Kellogg. The Russian Roots of Nazism: White Emigres and the Making of National Socialism, 1917 -1945. –Cambridge, 2005
6.Autora iztirzājums par Stučkas pretebrejisko politiku un Latvijas ebreju provācisko noskaņojumu, nedod skaidrību, kādēļ vēlāk 20.gados labējā prese saistīja ebrejus ar komunistiem. Domāju šeit lielu lomu spēlēja ebreju piederība nevis ebreju etniskā, bet sociālā piederība. Sk. L.Dribins. Ebreji un padomju vara. – 9.-11.lpp.
7.S.Bogojavļenska. Ebreju Rīga.//Katram bija sava Rīga. Daudznacionālas pilsētas portrets no 1857.līdz 1914.gadam./ sast. K.Volfarte, E.Oerlanders. –Rīga, [2004], -181.lpp.
8.A.Žvinklis. Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam. – 41.lpp.
9.Faktiski autors ir nonācis tā laika "Cегодня" kritiķu ietekmē, kas apgalvoja, ka laikraksts neesot viss krievisks, bet ebrejisks. Laikraksts tomēr būtu jāuzskata par krievu emigrantu laikrakstu. Sk. Latvijas Republikas prese 1918 -1940. -Rīga, 1996. – 439.lpp;V.Volkovs. Krievi Latvijā.// Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne. – Rīga, 104. -105.lpp.
10.A.Stranga. Ebreji Latvijas komunistiskajā partijā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados. 1934.gada 15.maijs – 1940.gada 17.jūnijs. – 64.,65.lpp.
11.Albatross (A. Kroders). Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija. -1941. - 11.jūnijs.
12.A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji. – 106.lpp.
13.D.Bleiere. Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1941.gada jūnijs – 1941.gada jūlijs. – 146.lpp.14.Žīdisma pastari Jelgavā.// Nacionālā Zemgale. – 1941. - 4.jūlijs.
15.Ē.Žagars. Padomju militarizētās un represīvās struktūras Latvijā 1940. -1941.gadā. Ebreju dalība. – 174.lpp.
16.J.Šteimanis. Latvijas ebreji Padomju Savienībā un PSRS bruņotajos spēkos (1941.gada 22.jūnijs – 1945.g. 9.maijs). – 16.lpp.
17.Intervija ar prof.A.Rolovu, Āhene, Vācija, 2008.g. 2.jūlijs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru