Iznācis desmitais Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas sējums. Priecē, ka arī šajos hiperekonomijas laikos muzejam ir atradušies līdzekļi krājuma izdošanai. Gadagrāmata tematiski sadalīta četrās daļās, ko veido pētījumi, raksti, kas veltīti bruņojuma vēsturei, ieskats muzeja krājumos un Kara muzeja notikumu hronikai. Gadagrāmata ir bagātīgi ilustrēta ar fotodokumentiem no muzeja arhīva. Grāmatas sākumā atzīmēts, ka izdevumā izmantoti arī priekšmeti, bet recenzentam piešķirtajā eksemplārā priekšmetisko pielikumu neizdevās atrast.
Gadagrāmatai nav sastādītāja ievada, kas ļautu izprast tajā iekļauto rakstu atlases principus vai vienojošo koncepciju. Recenzents jau apskatot iepriekšējos izdevumus [1], atzīmēja kā trūkumu vienotas koncepcijas trūkumu. Gadagrāmatai, domāju, ir jāsniedz muzeja iepriekšējā gada pētniecības, izglītības darba u.c. sasniegumu kopaina. Vai grāmatas tematiskā (nevis hronoloģiskā, jo visi krājumā ievietotie raksti veltīti tikai 20.gs. problemātikai) daudzveidība ir muzeja tiešām plašā darba lauka sekas, vai arī vienotas pētnieciskās koncepcijas stratēģijas trūkums muzejā?
Tāpat jāatzīmē Kara muzeja speciālistu nepietiekamo devumu krājuma veidošanā – vairāk kā pusi no krājuma rakstiem sarakstījuši ar muzeju tieši nesaistīti pētnieki. Vai muzeja speciālisti savus pētījumus publicē citur? Ja tā – tad muzeja notikumu hronikā, vajadzētu dižoties nevis ar muzeju apmeklējušo prominenču fotogrāfijām, bet sniegt arī muzeja darbinieku pētījumus citos izdevumos, uzstāšanos konferencēs utt. Bez tam desmitā (sava veida jubilejas) sējuma iznākšanai, domāju, nepieciešams būtu dot atskatu uz to, kas tad iepriekšējos sējumos ir publicēts (vismaz indeksa formā), kādas tēmas skatītas, kādas savukārt izpalikušas. Tas ļautu ne tikai izvērtēt iepriekšējā dekādē sasniegto, bet arī nospraust jaunus mērķus un uzdevumus muzeja pētnieciskajā darbā.
Tā kā liela daļa gadagrāmatas autoru ir ar muzeju nesaistīti, tad publicējot viņu rakstus, lietderīgi būtu norādīt vai viņu iesniegtie raksti ir pirmpublicējumi vai arī pārpublikācijas (tas attiecas arī uz tulkotajiem ārvalstu kolēģu rakstiem.) Tā Z. Butkus un M. Ilmvjersa raksta pirmpublikācija ir ņemta no "Lietuvos istorijos studijos"[2], bet profesora A.Zundas raksts no "Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstiem"[3]. Vēl neizpratni radīja apstāklis, kāpēc Ļ. Žvanko rakstā pielikumā sniegtais arhīvu materiāls ir sniegts krievu valodā, savukārt Z. Butkus un M. Ilmvjersa rakstā sniegts ir tikai tulkojums no krievu valodas. Domāju, ka nepieciešama konsekvence avotu materiāla pasniegšanā. Kā trūkums jāatzīmē arī rakstu anotāciju svešvalodā pazušana no gadagrāmatas. Vai tas skaidrojams ar orientēšanos tikai un vienīgi uz latviski lasošo auditoriju?
Gadagrāmatas pētījumu daļu sastāda 11 pētnieku raksti, kas hronoloģiski aptver laika periodu no 1905.gada līdz pat Otrajam pasaules karam, tikai A.Zundas raksts hronoloģiskās robežas paildzina līdz 1993.gadam. Raksti sakārtojuma princips iespējams bijis hronoloģisks.[4]
Kara muzeja nodaļas vadītājs Dainis Poziņš balstoties uz žandarmērijas izmeklēšanas materiāliem sniedzis ieskatu 1905.gada revolūcijas kaujinieku problemātikā [5] - respektīvi, par LSDSP kaujinieku veiktajiem terora aktiem Rīgā 1905.gada pavasarī. Raksts sniedz interesantas liecības gan par kaujinieku izgatavotajām bumbām, gan par sprādzienu izmeklēšanas gaitu. Domāju raksts kļūtu interesantāks un aptverošāks, ja autors censtos plašāk ieskicēt arī jautājumus par kaujinieku grupām Latvijā, to stratēģiju un mērķiem, mēģinot atbildēt kādēļ terora akti pastiprinās tikai 1905.gada pavasarī, bet ne, piemēram, janvārī. Tas ļautu pārdomāt arī dažus apgalvojumus, piemēram, vai par kļūdu būtu jāuzskata terora aktu izdarīšana sabiedriskās vietās, aculiecinieku klātbūtnē (18.lpp.), vai tā arī bija pārdomāta taktika, savu mērķu realizācijā. Jācer, ka autors turpinās iesāktās tēmas izstrādi un nākotnē mēs sagaidīsim vēl autora pētījumus par kaujiniekiem Latvijā 1905.gada revolūcijas laikā.
Ukraiņu vēsturniece Ļubova Žvanko gadagrāmatā publicējusi savu pētījumu par latviešu bēgļiem Harkovā 1915. un 1916.gadā.[6] Autore atzīmējusi, ka rakstā doti tikai galvenie pētījumu punkti potenciālai pētniecībai nākotnē, tādēļ jācer, ka nākotnē autore varēs piedāvāt plašāku un izvērstāku rakstu par latviešu (varbūt pat labāk Kurzemes un Vidzemes guberņu bēgļu – jo līdz šim vēstures literatūrā ir izpalikuši detalizēti pētījumi par ebreju vai vācu bēgļu gaitām) bēgļu likteni Ukrainā. Savukārt Jāņa Tomaševska raksts veltīts Latvju kareivju nacionālo savienības mēģinājumiem vienot latviešu strēlniekus kopējiem nacionāliem mērķiem.[7]
Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturei, neskatoties uz apritējušajiem 90 gadiem, veltīti tikai 3 pētījumi un Egila Gelderiņa detalizētais un bagātīgi ilustrētais raksts par kājnieku bruņojumu.[8] Gatis Ošs savā rakstā[9] skar iepriekš vēstures literatūrā nepietiekami skatītu un interesantu tēmu par vācu karaspēka kriminālajām aktivitātēm Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. Nenoliedzami vērtīgais un uzslavas pelnījušais jaunā vēsturnieka raksts tomēr liek uzdot dažus jautājumus, uz kuriem recenzents neatrada atbildes rakstā. Pirmkārt, kas īsti tiek saprasts ar "vācu karaspēku"? Vai tās būtu Reihsvēra 8 armijas, landesvēra vācu, dzelzsdivīzijas, vai Rietumkrievijas Brīvprātīgās armijas daļas? Vai balstīšanās tikai uz etniskuma kategorijām var sniegt objektīvu ainu par notiekošo Latvijā 1919.gadā? Otrkārt, neskaidrības rada "kriminālo aktivitāšu" jēdziens – šajā gadījumā vajadzētu izskaidrot, vai kriminālos pārkāpumus determinēja 1903.gada Krievijas impērijas Sodu likums, Kara tiesu likums vai 1899 un 1907.gada Hāgas konvencijas vai arī kādi citi tiesību avoti. Objektīvākai problēmas atainošanai vajadzētu nākotnē pieskarties arī noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, ko veica arī, piemēram, Igaunijas un Latvijas armijas karavīri.
Atbrīvošanās kara tematiku iztirzā arī gadagrāmatu patstāvīgais autors Murmanskas vēsturnieks Aleksandrs Čapenko, kurš apskata 2. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas korpusa piedalīšanos Bermontiādē Lietuvā,[10] un Barba Ekmane, kura pētījusi Rīgas garnizona gatavošanos pilsētas aizstāvēšanai 1919. gada oktobrī.[11] Ņemot vērā aizpērnajā gadagrāmatā B. Ekmanes publicēto darbu par gatavošanos Liepājas aizstāvībai [12], kā pozitīvs moments minama pētījuma tēmas tālāka attīstība, nevis haotiska mētāšanās no tēmas uz tēmu. [13]
Prof. Ilgvars Butulis savā rakstā apskata Latvijas Aizsargu organizācijas institucionalizēšanās problēmas 20.gadu sākumā.[14] Profesionāliem vēsturniekiem raksts būs vērtīgs ieskats Aizsargu organizācijas vēstures veidošanas vēsturē. Tomēr, tā kā paramilitārām organizācijām iepriekš gadagrāmatā nav pievērsta īpaša uzmanība, tādēļ būtu lietderīgi ja raksta ievadā tiktu apskatīta problemātikas priekšvēsture, bet rakstu noslēgtu plašāks pārskats par Aizsargu organizācijas satversmes likteni un organizācijas tiesisko pamatu un regulāciju nākotnē.
LKM speciālists Kārlis Dambītis savā darbā iztirzā jaunāko no Latvijas armijas vienībām – Zenītartilērijas pulka vēsturi. [15] Raksts ir teicams militāro formējumu vēstures paraugs, kurš veikts lielākoties balstoties uz arhīvu materiālu. Nozīmīgs ir lietuviešu vēsturnieka Zenona Butkusa un igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva publicēšanai sagatavotais PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova ziņojums par braucienu uz Lietuvu, Latviju un Igauniju 1937.gada februārī. [16] Ziņojumā uzsvērta Baltijas valstu draudzīgums un pārliecība, ka tās negatavojas nopietni pretoties iespējamajai padomju ekspansijai šajā virzienā. Kritiski jāvērtē dokumentā minēto atsevišķu amatpersonu propadomiskais noskaņojums, kas balstās tikai uz vizītē pieredzēto, tomēr ziņojums lieliski parāda arī padomju ekspansionisma politikas plānus.
Uz savāktās biogrāfisko datu bāzes prof. Ē. Jēkabsons detalizēti atsedz latviešu lomu Sarkanās armijas un PSRS represīvo struktūru vadībā PSRS 20 -30 gados. 17] Autors pierāda, ka augstākajos amatos Sarkanajā armijā bija tikai 5,60% latviešu, tādējādi apgāžot pieņēmumu, par latviešu sevišķi augsto īpatsvaru atbildīgajos amatos. Tāpat autoram izdevies noskaidrot, ka no 113 latviešu tautības augstākajiem virsniekiem, tikai 22 bija nākuši no latviešu strēlnieku vienībām. Jācer, ka autors iesākto darbu turpinās, apskatot arī zemākā komandējošā sastāva "latvisko īpatsvaru".
Hronoloģiski krājumu noslēdz prof. A. Zundas raksts "Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993)"[18] Kā jau sākumā minēju raksts ir gandrīz pilnībā Vēsturnieku komisijas rakstos publicētā raksta dvīnis. [19] Atšķirības – mainīts nosaukums, nav pirmās rindkopas, kā arī tekstā vārdi "Lielbritānija" nereti aizstāta ar "Anglija", vai Apvienotās Karalistes oficiālo institūciju nosaukumi doti oriģinālrakstībā, nevis tulkojumā kā tas ir komisijas rakstos. Šajā gadījumā Kara muzeja gadagrāmatas redkolēģija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus lasītāju maldināšanā.
Krājumu kā ierasts noslēdz ieskats muzeju krājumā. Lasītājs tiek iepazīstināts ar trimdas mākslinieka Kārļa Smiltēna gleznām [20] un 1916.gada pirmo četru mēnešu Krievijas 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēlēm. [21] Diemžēl līdz šim Kara muzejs tikai iepazīstina ar krājumiem, Tomēr vai muzeja zinātniskais potenciāls neļauj sagatavot arī kādu avotu edīciju – ja ne veidojot atsevišķu sēriju, tad publicējot to gadagrāmatā? Tas nenoliedzami celtu gan gadagrāmatas, gan muzeja autoritāti akadēmiskajās aprindās.
Kara muzeja gadagrāmata būtu jāvērtē kā nopietns un interesants izdevums, kas, diemžēl nav izmantojis savu potenciālu un aizvien atgādina steigā savāktu rakstu apkopojumu, nevis kādas koncepcijas vienotu veselumu. Bet, kā teica senie romieši sub sole nihil perfectum, tādēļ jānovēl Latvijas Kara muzeja kolektīvam sagatavot arī nākošo sējumu, bet Latvijas Republikas Aizsardzības ministram, kura pārraudzībā ir muzejs, sekmēt tajā pētnieciskā un izglītības darba kvalitatīvu turpināšanos. Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas kā vienīgā valstī zinātniskā militārās vēstures izdevuma iznākšana ir jāsekmē un jāattīsta, kas sekmēs ne tikai muzeja reglamentā noteikto funkciju izpildi, bet arī bagātinās nacionālo historiogrāfijas klāstu, kā arī rosinās plašāku sabiedrības interesi par Latvijas vēstures norisēm.
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2010. – Nr.1.
ATSAUCES:
1. Sk. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2007. – Nr. 4. – 163 -168.lpp. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2008. – Nr.2. – 194.-197.lpp.
2. Butkus, Z., Ilmjärv M. SSRS Generalinio štabo viršininko maršalo Aleksandro Jegerovo 1937 m. vasario 15–26 d. vizito į Lietuvą, Latviją ir Estiją ataskaita. Lietuvos istorijos studijos, -2008. – Nr. 22, 178 - 201. Sk http://www.if.vu.lt/files/LIS%20serveris/LietuvosIstorijosStudijosNo22.pdf
3. A. Zunda. Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts.// Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sēj. – Rīga, LVIA, 2007., - 71.- 98.lpp.
4. Hronoloģiskuma princips gan netiek ievērots Ē. Jēkabsona darbu, kura hronoloģiskās robežas ir no 1921. līdz 1938. gadam ievietojot kā pēdējo.
5. D. Poziņš. Vidzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes materiāli par bumbu sprādzieniem Rīgā un to izgatavošanu fabrikā Fenikss 1905.gada pavasarī.//Latvijas kara muzeja gadagrāmata X. – 9.-18.lpp.
6. Ļ. Žvanko. Latviešu bēgļi Pirmā pasaule kara gados Harkovā (1915-1916). – 19. -29.lpp.
7. J. Tomaševskis. Latvju kareivju nacionālā savienība: mēģinājums vienot latviešu karavīrus kopējiem nacionāliem mērķiem (līdz 1917.gada Oktobra apvērsumam). – 52.- 48.lpp.
8. E. Gelderiņš. Kājnieku apbruņojums Latvijas Atbrīvošanās cīņās. – 223.- 257.lpp.
9. G. Ošs. Vācu karaspēka kriminālās aktivitātes Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. – 49. – 57.lpp.
10. A. Čapenko. 2.Rietumu brīvprātīgo korpusa izveidošanās un piedalīšanās Bermontiādē Lietuvas teritorijā 1919.gadā. – 74.- 81.lpp.
11. B. Ekmane. Rīgas garnizona gatavošanās pilsētas aizstāvēšanai. 1919.gada oktobris. – 58.- 73.lpp.
12. B. Ekmane. Gatavošanās Liepājas aizstāvībai 1919.gada rudenī. Par ko vēsta Latvijas Valsts vēstures arhīva glabātie dokumenti.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VIII. –R.,LKM, 2007. – 43. -45.lpp.
13. Piemēram, pagājušajā gadagrāmatā V.Kateriničs sniedza izsmeļošu rakstu par bruņucepurēm no 1.pasaules kara līdz 1940.gadam. Lasītāji varētu vēlēties nākošajā gadagrāmatā uzzināt par bruņucepurēm pēc 1940.gada, bet tā vietā V.Kateriničs iepazīstina lasītājus ar vācu "nāves pulksteni". Sk.V. Kateriničs. Bruņucepures no 1.pasules kara līdz 1940.gadam.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. IX. –R.,2008., - 216. -242.lpp; V.Kateriničs. 21 diennakts laika aiztures uzspridzinātājs ar pulksteņa mehānismu J –Feder 504.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. X. –R.,2009., - 258. -268.lpp.
14. I.Butulis. Latvijas aizsargi ceļā uz aizsargu kongresu un organizācijas satversmes projekta pieņemšanu (1921 – 1923). – 82.-98.lpp.
15. Kārlis Dambītis. Latvijas armijas Zenītartilērijas pulks. -99.-117.lpp.
16. Z. Butkus, M .Ilmjervs. Pārskats par PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova 1937.gada 15. -26. februāra vizīti Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. – 118.-141.lpp.
17. Ē. Jēkabsons. Latvieši Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta vadībā PSRS 1921 -1938.gadā. – 173.-220.lpp.
18. A. Zunda. Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993). -142.-172.lpp.
19. Sk.2.atsauci.
20. I. Zeltiņa. Mākslinieks Kārlis Smiltēns –kara atainotājs. – 239. -302.lpp.
21.I. Krīgere. Karavīru dienests un sadzīve krievu 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēļu atspoguļojumā. – 277.- 292.lpp.
1. Sk. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2007. – Nr. 4. – 163 -168.lpp. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2008. – Nr.2. – 194.-197.lpp.
2. Butkus, Z., Ilmjärv M. SSRS Generalinio štabo viršininko maršalo Aleksandro Jegerovo 1937 m. vasario 15–26 d. vizito į Lietuvą, Latviją ir Estiją ataskaita. Lietuvos istorijos studijos, -2008. – Nr. 22, 178 - 201. Sk http://www.if.vu.lt/files/LIS%20serveris/LietuvosIstorijosStudijosNo22.pdf
3. A. Zunda. Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts.// Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sēj. – Rīga, LVIA, 2007., - 71.- 98.lpp.
4. Hronoloģiskuma princips gan netiek ievērots Ē. Jēkabsona darbu, kura hronoloģiskās robežas ir no 1921. līdz 1938. gadam ievietojot kā pēdējo.
5. D. Poziņš. Vidzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes materiāli par bumbu sprādzieniem Rīgā un to izgatavošanu fabrikā Fenikss 1905.gada pavasarī.//Latvijas kara muzeja gadagrāmata X. – 9.-18.lpp.
6. Ļ. Žvanko. Latviešu bēgļi Pirmā pasaule kara gados Harkovā (1915-1916). – 19. -29.lpp.
7. J. Tomaševskis. Latvju kareivju nacionālā savienība: mēģinājums vienot latviešu karavīrus kopējiem nacionāliem mērķiem (līdz 1917.gada Oktobra apvērsumam). – 52.- 48.lpp.
8. E. Gelderiņš. Kājnieku apbruņojums Latvijas Atbrīvošanās cīņās. – 223.- 257.lpp.
9. G. Ošs. Vācu karaspēka kriminālās aktivitātes Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. – 49. – 57.lpp.
10. A. Čapenko. 2.Rietumu brīvprātīgo korpusa izveidošanās un piedalīšanās Bermontiādē Lietuvas teritorijā 1919.gadā. – 74.- 81.lpp.
11. B. Ekmane. Rīgas garnizona gatavošanās pilsētas aizstāvēšanai. 1919.gada oktobris. – 58.- 73.lpp.
12. B. Ekmane. Gatavošanās Liepājas aizstāvībai 1919.gada rudenī. Par ko vēsta Latvijas Valsts vēstures arhīva glabātie dokumenti.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VIII. –R.,LKM, 2007. – 43. -45.lpp.
13. Piemēram, pagājušajā gadagrāmatā V.Kateriničs sniedza izsmeļošu rakstu par bruņucepurēm no 1.pasaules kara līdz 1940.gadam. Lasītāji varētu vēlēties nākošajā gadagrāmatā uzzināt par bruņucepurēm pēc 1940.gada, bet tā vietā V.Kateriničs iepazīstina lasītājus ar vācu "nāves pulksteni". Sk.V. Kateriničs. Bruņucepures no 1.pasules kara līdz 1940.gadam.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. IX. –R.,2008., - 216. -242.lpp; V.Kateriničs. 21 diennakts laika aiztures uzspridzinātājs ar pulksteņa mehānismu J –Feder 504.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. X. –R.,2009., - 258. -268.lpp.
14. I.Butulis. Latvijas aizsargi ceļā uz aizsargu kongresu un organizācijas satversmes projekta pieņemšanu (1921 – 1923). – 82.-98.lpp.
15. Kārlis Dambītis. Latvijas armijas Zenītartilērijas pulks. -99.-117.lpp.
16. Z. Butkus, M .Ilmjervs. Pārskats par PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova 1937.gada 15. -26. februāra vizīti Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. – 118.-141.lpp.
17. Ē. Jēkabsons. Latvieši Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta vadībā PSRS 1921 -1938.gadā. – 173.-220.lpp.
18. A. Zunda. Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993). -142.-172.lpp.
19. Sk.2.atsauci.
20. I. Zeltiņa. Mākslinieks Kārlis Smiltēns –kara atainotājs. – 239. -302.lpp.
21.I. Krīgere. Karavīru dienests un sadzīve krievu 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēļu atspoguļojumā. – 277.- 292.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru