otrdiena, 2012. gada 13. novembris

Latvijas sūtniecības Krievijā slepens 1929. gada 17. decembra ziņojums Latvijas Ārlietu ministrijai.



Augsti godāts Ministra kungs [1],
šodien sūtniecībā ieradās latvietis Jānis Strautiņš un Sizraņas [2] pilsētā (Uļjanovskas, agrākā Simbirskas guberņā) dzīvojošo simts latviešu vārdā lūdza sūtniecību atļaut viņiem atgriezties uz Latviju, jo dzīves apstākļi Padomju Savienībā esot palikuši pilnīgi neizturami. No Sizraņas latviešiem J. Strautiņš atveda līdz lūgumrakstu sūtniecībai, kuru neesot parakstījuši tādēļ, ka baidoties no represijām. Šī līgumraksta norakstu pielieku šeit klāt Jūsu zināšanai.
Pats J. Strautiņš esot 42. gadus vecs, dzimis Liepājā, no kurienes, būdams tikai 9 gadus vecs, kopā ar vecākiem izbraucis uz Krieviju, lai meklētu zemi. J.Strautiņš runā pilnīgi tekoši latviski, atstāj darba cilvēka un zemkopja iespaidu, rokas sastrādātas. Nolūku, kamdēļ braucis uz Maskavu, viņš turot pilnīgi slepenībā. Tāpat slepeni savā starpā esot sazinājušies Sirzaņā dzīvojošie latvieši, kuri viņam uzdevuši griezties pie sūtniecības ar augšminēto lūgumu. Visi esot stipri terorizēti un baidoties no represijām.
Pašā Sizraņā (pilsētas nomalēs) dzīvojot ap simts latviešu , kuri apstrādājot pilsētai pieguļošos laukus. Tajā pat apvidū esot vēl četras sādžas, kuras apdzīvojot latvieši, nodarbojoties ar zemkopību un ražojot galvenā kārtā graudus un kartupeļus (govkopība neesot sevišķi attīstīta) . Trijās sādžās esot ap 25 māju un ceturtā ap 100; katrā mājā dzīvojot 5 cilvēki (caurmērā) un tā tad visās sādžās kopā ap 900 latviešu. Kopā ar sizraniešiem šī latviešu kolonija esot ap 1000 cilvēku liela. Kolonisti, kaut gan dzīvojot sādžās pēc krievu paraduma, runājot tomēr tekoši latviski un esot uzglabājuši mūsu tautas parašas.
Gandrīz visi šī apvida latvieši esot cēlušies no Kurzemes, no kurienes viņi izceļojuši gadus 40 -50 atpakaļ uz Krieviju, lai tur atrastu „savu stūrīti zemes”.
Pirms komunistiskās revolūcijas [3] dzīves apstākļi bijuši labi. Kolonisti palikuši turīgi, katrai ģimenei bijusi sava zeme, māja, 6 - 7 zirgi, govis un pārējais zemkopja inventārs. Pēc revolūcijas apstākļi pasliktinājušies, it sevišķi grūti tie palikuši pēdējā gadā (jeb pirmā piecgadīgā sociālistiskā rekonstrukcijas plāna gadā) un tagad jau esot pilnīgi neizturami.
Tagad katrai ģimenei esot tikai pa vienam zirgam un govei un dažām ģimenēm pat to vairs neesot. Valdības iestādes pieprasot ārkārtīgi lielas graudu un kartupeļu nodevas, kuras nežēlīgā kārtā piedzenot, pilnīgi nerēķinoties ar to, vai zemkopjiem atliek tik daudz graudu un kartupeļu, cik nepieciešams viņu pašu uzturam. Tos zemkopjus, kuri nenododot pieprasīto graudu un kartupeļu daudzumu, pilnībā izputinot: viņiem atņemot lopus un citu inventāru un pašus izsviežot no mājas.
Lai glābtos no tādām briesmām, ap 40 latviešu māju Sizraņas apvidū mēģinājuši šovasar pirmo reizi apvienoties kolhozā. Bet arī kolhozs neesot līdzējis. Š.g. septembra mēnesī no minētā kolhoza pieprasījuši nekavējošies nodot 9000 pudu [4] kartupeļu un lielāku daudzumu graudu. Kad kolhozs šo prasību izpildījis, tad divus mēnešus vēlāk (š. g. novembrī) pieprasījuši nodot papildam vēl 24. 000 pudu kartupeļu un jaunu graudu kvantumu. Kad kolhozs atteicies šo pārmērīgo prasību apmierināt, tad sākuši atņemt ar varu, pie kam vairākām ģimenēm atstāts uzturs tikai uz divi mēnešiem. Turīgākiem kolhozņikiem aprakstīts īpašums, kuru drīzumā izūtrupēšot. Lielākai kolonistu daļai atņemtas balss tiesības, jo tie esot „kulaki” un „kontrrevolucionāri”.
Tālāk uz austrumiem Ufas guberņā esot vēl plašākas kolonijas. Tur latvieši dzīvojot sādžās, kurās esot ne mazāk par simts māju. Bet arī tur dzīves apstākļi neesot labāki. Lai glābtos no komunistiskās varas nežēlībām, daudzi bēgot uz Aziju, aiz Taškentas, kur cerot atrast vieglāku dzīvi un vairāk brīvības. Daudzi domājot par atgriešanos uz Latviju, bet nezinot, kā tur nokļūt.
Tie simts latvieši, kas dzīvojot Sizraņas pilsētā, esot dzirdējuši par vācu kolonistu izceļošanu no Krievijas.    Viņi tamdēļ esot slepeni sarunājušies savā starpā un komandējuši J. Strautiņu uz Maskavu, lai tas lūgtu Latvijas sūtniecību dot viņiem atļauju atgriezties uz dzimteni. Baidīdamies no padomju valdības represijām, Sizraņas pilsētā dzīvojošie latvieši esot pagaidām vēl sazinājušies tikai ar vienu latviešu sādžu.
Viņi tomēr zinot noskaņojumu arī citās sādžās, kādēļ varot droši teikt, ka visa 1000 cilvēku lielā Sizraņas apvida latviešu kolonija alkstot pēc atgriešanās uz dzimteni.
Darot man zināmas šīs latviešu kolonistu vēlēšanās, J.Strautiņš mani karsti lūdza dot atļauju izbraukt uz Latviju.
Atbildēju J.Strautiņam, ka viņš un citi Sizraņas latvieši ir padomju pilsoņi, kādēļ vienīgi padomju valdība var dot tiem atļauju izceļot no Padomju Savienības. Šajā nolūkā kolonistiem pašiem ir jāgriežas pie padomju valdības, jo sūtniecība to nevar darīt atkal aiz tā paša iemesla, ka Sizraņas kolonisti ir padomju pilsoņi.
Ja padomju valdība viņiem tādu atļauju būtu devuse, tikai tad paceļas jautājums par mūsu valdības atļauju iebraukt Latvijā. Teicu tāļāk, ka tādā gadījumā es personīgi būtu atbalstījis pie mūsu iestādēm kolonistu lūgumu dēļ iebraukšanas Latvijā.
Šis mans paziņojums J. Strautiņu stipri apbēdināja. Ja lieta atkarājoties no padomju valdības, tad esot maz cerību, ka viņa atļaušot izbraukt kolonistiem. Uz J. Strautiņa lūgumu dot padomu, kā tagad rīkoties, es atbildēju, ka arī padomu es viņam, kā padomju pilsoņiem, nevaru oficiālā kārtā dot. Runājot tomēr privāti, kā tautietis ar tautieti, es varu viņam pastāstīt, kā līdzīgā lietā ir rīkojušies vācu kolonisti. Ieteicu tomēr J.Strautiņam vācu paņēmienus pilnīgi neimitēt, t.i. nesteigties nākt ar visu kolonistu masu uz Maskavu, bet gan pēc jautājuma rūpīgas pārdomāšanas uz vietas, sūtīt uz Maskavu tikai savus delegātus, kuri padomju iestādēm paziņotu par visu kolonistu noteiktu gribu izceļot no Padomju Savienības. Aizrādīju vēl, ka tanī gadījumā, ja latviešu kolonisti būtu katrā ziņā nolēmuši to darīt, tad lai viņi rīkojās uzmanīgi un rūpīgi pārdomā visus apstākļus un speramo soļu sekas, lai veltīgi neciestu no padomju iestāžu represijām.
Šis ir pirmais gadījums, kad latviešu kolonistu delegāts ar tādu lūgumu griežas pie mūsu sūtniecības Maskavā. Domāju tomēr, tas nav arī pēdējais. Būtu tādēļ vēlams , lai mūsu valdība izstrādātu savu viedokli šajā jautājumā un dotu konfidenciālus norādījumus sūtniecībai, kā viņai reaģēt uz latviešu kolonistu izceļošanas kustību, resp. vai atbalstīt neoficiālā ceļā kolonistu tieksmes atgriezties uz dzimteni un vai dzimtene viņus labprāt uzņemtu.
Izlietojot šo gadījumu, lūdzu Jūsu, augsti godātais Ministra kungs, saņemt manas patiesas un dziļas cieņas apliecinājumus.
Sūtniecības padomnieks./......./
Avots: LVVA, 3235.f., 1/2 apr., 875a. l., 30. -32.lp.[noraksts]
1. LR Ārlietu ministrs Antons Balodis (1928 – 1930)
2. Sizraņa – pilsēta Krievijā, Samaras apgabalā.
3. Domāts, 1917. gada 7. novembra (25. oktobra) boļševiku valsts apvērsums
4. Puds – mērvienība Krievijā, 1.puds =  16,3 kg.

Nav komentāru: