Klio Latvijā

Ilgvars Misāns. Klio Latvijā: Raksti par historiogrāfijas problēmām. LU Vēstures un filozofijas raksti. 2.sēj. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 158.lpp. il.

Iznācis LU profesora, Dr. hist. Ilgvara Misāna rakstu krājums „KLIO LATVIJĀ: Raksti par historiogrāfijas problēmām”. Rakstu krājumu veido 11 raksti un izvērsti referāti, kuri iepriekš bijuši publicēti Vācijā, Francijā, Polijā u.c., par Latvijas vēstures izpratnes un rakstīšanas problēmām. Krājuma nepieciešamība tikusi traktēta, gan kā iespējas došana latviešu lasītājiem iepazīties ar tiem rakstiem, kas publicēti valodās, kas diemžēl Latvijā tiek lietotas aizvien mazāk, gan arī ar to, ka rakstos tvertās problēmas iespējams būtu nepieciešams apspriest arī Latvijā.

Raksts „Teodors Zeids un Latvijas viduslaiku vēstures izpēte” sniedz ievērojamā pēckara medievistikas speciālista Teodora Zeida (1912 – 1994) zinātniskās darbības izvērtējumu, kuras pilnbriedu , kā atzīmē I. Misāns sasniedza laikā, kad „rakstīt objektīvi vēsturniekam nebija iespējams”( 19.lpp.). Tādējādi rakstā tverta vēl viena nozīmīga, līdz šim līdz galam neizrunāta tēma: vēsturnieka profesionālās darbības mijiedarbība ar padomju varu ar tās radītajām „matricām”. Šķiet padomju laika historiogrāfija, kas „pēcatmodas” periodā tika atzīta par nekam nederīgu, vēl joprojām nav zinātniski izvērtēta, un, iespējams, pastiprināts skatījums uz reālo izpētes darbu, atsijājot ideoloģiskās nodevas režīmam, vēl stāv Latvijas vēsturniekiem priekšā.

Nepietiekam izvērtēts ir ne tikai padomju vēstures mantojums, bet arī baltvācu historiogrāfijas devums. Krājuma raksts „Leonīds Arbuzovs un latviešu historiogrāfija” veltīts Leonīda Arbuzova jaunākā ( 1882 - 1951 ) darbībai. I. Misāns rakstā L.Arbuzovu pamatoti dēvē par „ievērojamāko viduslaiku Livonijas pētnieku 20. gadsimtā”, kura darbībai un vēlāk atstumtībai Latvijā 20 – 30. gados tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Autors konstatē, ka latviešu atmiņu kultūrā L. Arbuzovs pirmām kārtām asociējās kā konservatīvās vācbaltu vēstures izpratnes aizstāvis, laikā pieņēmās spēkā latviešu nacionālā vēsture. „Tiem kam nacionāls skats skatījums uz pagātni ir pirmajā vietā , Arbuzovs būs atpalicis domātājs, tāds cilvēks, kurš licis šķēršļus progresīvās starpkaru laika latviešu historiogrāfijas attīstībai. Ja vēstures skatījumu no nacionālā viedokļa noliekam malā , kļūst redzams Arbuzova lielums un nozīme Baltijas viduslaiku un jauno laiku vēstures izpētē”. (121.lpp.)

Virkne rakstu veltīta historiogrāfijas un nacionālās vēstures atmiņas mijiedarbībai. Tā rakstā „Labie laiki? Sliktie laiki? Zviedru laiki Latvijas historiogrāfijā kopš 1918.gada” iztirzāts tiek „labo zviedru laiku” konstrukcijas nacionālajā historiogrāfijā. Citos rakstos tiek runāts gan par Hanzas savienības, gan Vācu ordeņa kultūrvēsturisko mantojumu Latvijā un tā pretrunīgo iespaidu, gan uz latviešu eiropeisko identitāti, gan nacionālo pašapziņu. Ļoti nozīmīgs ir arī raksts „„Mēs allaž esam bijuši karotāju tauta””, kurā tiek dots Austrumbaltijas krusta karu attēlojums un novērtējums nacionālajā historiogrāfijā.

Vairākos rakstos profesors skāris arī mūsdienu Latvijas vēstures rakstīšanas problemātiku, skatot gan historiogrāfijas transformācijas procesu pēc 1991.gada, gan izvirzot jautājumus par politikas un ideoloģijas klātbūtni šodienas latviešu vēsturnieku darbos.

To vai grāmata izsauks arī kādas diskusijas vai kontraversus, rādīs laiks un arī vēstures zinātnes līmenis Latvijā. Darbu rekomendēju izlasīšanai ne tikai profesionāliem vēsturniekiem vai pagātnes pētniekiem, bet arī visiem tiem, kas par pagātni runā un raksta publiskajā sfērā.