otrdiena, 2010. gada 25. maijs

Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946.


Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. – Paderborn, Verlag Ferdinand Schöning, 2009. – S.400., Abbild.

2009. gada aprīlī klajā nākusi vācu vēsturnieka Bjorna Feldera grāmata "Latvija Otrajā pasaules karā. Starp padomju un vācu okupācijām 1940 -1946." Darba pamatā ir B. Feldera 2006. gadā aizstāvētā disertācija Tībigenes universitātē. Savā darbā autors centies sniegt vispārēju Otrā pasaules kara izraisīto problēmu apskatu, kas ir neapšaubāmi nozīmīgs darbs, kaut vai no tā viedokļa raugoties, ka vairāk pēdējos gados vācu vēsturnieku uzmanību saistījuši tikai šauri šī laika problēmu loki Latvijā, īpaši holokausta norises Latvijā šajā laikā.[1]

Faktiski B. Feldera darbs ir pirmais apkopojošais darbs par Otro pasaules karu Latvijā, kas izdots ārpus valsts robežām.[2] Latvijas vēsturniekiem daudzi grāmatā iztirzātie jautājumi var likties pašsaprotami un dažbrīd varbūt pat pārlieku fragmentāri izskatīti, tomēr jāatceras, ka darba potenciālajai mērķauditorijai auditorija par šiem notikumiem daudz neko nezina. Arī recenzents pēc iespējas to centies ņemt vērā.
Grāmatu veido trīs pamatnodaļas, kas veltītas padomju okupācijai 1940-41.gadā, nacistu okupācijai 1941 -45.gadā un padomju varas atgriešanās laikam 1942-46.gadā. Jāatzīmē, ka šāda struktūra ir tuva tai, ko lieto Latvijas vēsturnieki apskatot šo laika periodu. Iebildumus var radīt tikai hronoloģiskās robežas. Otrais pasaules karš sākās 1939.gada 1.septembrī un šis notikums skāra ne tikai karojošās puses – arī Latviju, neskatoties uz pašpasludināto neitralitāti. Faktiski no autora uzmanības loka pazudušas 1939.gada norises Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Jau faktiski 1939.gada 5.oktobra pakts par savstarpējo palīdzību Latviju pārvērta par daļēju PSRS protektorātu, kas nenoliedzami atviegloja Latvijas okupāciju 1940.gada vasarā.[3]
Dīvaina var šķist arī autora vēlme Otro pasaules kara norises Latvijā beigt ar 1946. gadu. Diemžēl darbā neatradu nekādu ne teorētiski, ne faktoloģiski pamatotu kritēriju šādai pieejai. Arī pēdējā nodaļā dotais pēckara situācijas aprakstu autors pamatoti nodēvējis par "apskatu"[4] un tas aptver laika periodu līdz pat 1953.gadam. Tādējādi kādēļ pētījuma robeža ir nosprausta ar 1946.gadu ir neskaidra.
Padomju okupācijas periodu autors atsedzis astoņās apakšnodaļās, kurās apskatījis padomju "anšlusu" Latvijā 1940.gadā, Staļinisma etnopolitiku un latviešu kā "ienaidnieku nācijas" uztveri padomju politikā, padomju okupācijas režīma un Latvijas nacionālo minoritāšu attiecības un to reakciju uz okupāciju. Atsevišķas nodaļas veltītas latviešu komunistiem [5] un "baigajam gadam" kā padomju demogrāfiskās politikas izpausmei. Noslēdz šo nodaļu latviešu sabiedrības uztvere un reakcija uz "krievu laiku" – kurā autors pievēršas arī latviešu pretestības formām ikdienā un organizētājai pretestībai.
Rakstot par pirmo padomju okupācijas laiku (1940. - 1941. g.) B. Felders izvēlējies apskatīt J. Staļina t.s. etniskuma jeb rusificēšanas politikas aspektus kopsakarībās ar norisēm Latvijā. B. Felders aizstāv uzskatu, ka J. Staļins nedomāja tikai šķiriskajās kategorijās, bet arī etniskajās, kas daudzas nekrievu tautas, tai skaitā latviešus, atļāvis stigmatizēt kā "ienaidnieku nācijas" (Feindnation). Tas lielā mērā noteicis arī padomju politiku un represijas pret latviešu sabiedrību pēc okupācijas. [6] Izejot no šādas koncepcijas autors padomju okupācijas perioda analīzi aizsāk ar nacionālā jautājuma evolūciju boļševiku ideoloģijā, ar etniskā ienaidnieka tēla veidošanu, kas noslēdzies ar 1937.gadu ar t.s. "latviešu akciju" sākšanos. [7] Tas, ka latviešu komunistus Staļins uzskatījis ja ne par naidīgiem vai kontrrevolucionāriem, tad vismaz par aizdomīgiem, noteicis arī padomju okupācijas sistēmu, kuras stratēģija divide et impera balstījusies uz dažādu etnisko grupu pretnostādīšanu. Pret latviešiem esot opozicionēti ebreji un krievi, kuri līdz tam oficiālajā līmenī netika atzīti par boļševikiem naidīgām nācijām. [8] Autora piedāvātais modelis runāt par iecerēto "Latvijas PSR bez latviešiem" un padomju režīmu kā "mazāk ebreju kā vairāk krievu kundzību"[9] tomēr šķiet pārspīlēts, lai gan B. Feldera izklāstītais faktoloģiskais materiāls šo koncepciju labi atsedz. Tomēr vēl strīdīgs ir jautājums, kad īsti Padomju Savienībā nostiprinājās t.s. "lielkrievu nacionālisms"? Tā, piemēram, pēc britu vēsturnieka Dominika Līvena domām, forsēts krievu nacionālisms padomju ideoloģijā nostiprinājās tikai Otrā pasaules kara laikā, tādējādi iekšpolitikā realizējoties tikai pēckara gados. [10] Ja šāda koncepcija labi attaisnotos pēckara PSRS politikas raksturojumam, tad runājot par 1940./41. gada sovjetizācijas procesiem Latvijā, šāda pieeja varētu dot ne visai objektīvu situācijas novērtējumu. Tāpat Latvijā pēdējā laikā tapušie pētījumi nepierāda piemēram, etnisko minoritāšu aktīvo lomu 1940. gada notikumos un iesaistīšanos padomju pārvaldē.[11]
Lasot grāmatā par padomju okupācijas periodu man radās iespaids, ka autors vai nu pārlieku pieslējies Staļina politikas etniskuma koncepcijai, tādēļ tā laika padomju politikā dominējošo šķirisko principu atstājis novārtā vai arī nonācis latviešu vēsturiskās atmiņas ietekmē.
Par nacistiskās Vācijas okupācijas laiku autors piedāvā apskatīt sešās apakšnodaļās, kurās apskata Latvijas nākotni nacistu plānos, holokaustu, latviešu koloborāciju, "nacionālajiem projektiem" ko mēģināja realizēt caur t.s. zemes pašpārvaldi un latviešu leģionu.[12] Atsevišķas apakšnodaļas autors veltījis arī iedzimtības higiēnai (Erbhygiene) un eigenētikai un pretestības kustībai.
Šajā nodaļā vairāk varētu vēlēties dot plašāku ieskatu, sekojot iepriekšējā nodaļā izvēlētai koncepcijai, nacistu etniskajai politikai okupētajā Latvijā, kurā etniskuma principi spēlēja lielu lomu.[13] Autors šajā sakarā vairāk apskatījis tikai nacistu veikto holokaustu, kā vietējo iedzīvotāju "pašattīrīšanās" akciju. B.Felders atklāj, ka jau no paša sākuma Latvijas ebreju iznīcināšana bija Einzatcgrupas A projekts, kas tikai inscenēja "pašdarbību" no latviešu puses. [14] Varētu gan vēlēties, lai autors pilnīgāk atsegtu t.s. "pašattīrīšanās" akcijas, jo bez ebrejiem šajās akcijās cieta arī citas iedzīvotāju kategorijas: padomju varas aktīvie atbalstītāji, cilvēki, kas bija guvuši labumu no padomju režīma [15] un vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši. [16]
Jāsaka, ka šajā darbā, autors atstājis novārtā veselu virkni tēmu, kas palīdzētu izprast nacistiskās okupācijas laiku un arī autora piedāvāto tematiku. Šaja gadījumā vairāk varētu velēties detalizētākus nacistu saimnieciskās, administratīvās, represīvās, kā arī kultūrpolitikas iztirzājumus.
Lai raksturotu pašpārvaldes interpretācijas nacistu okupācijas politikai, autors veltijis vienu no apjomīgākajam nodaļām grāmatā par kas veltīta iedzimtības higiēnai un eigenētikai. [17] Nodaļa nenoliedzami ir interesants un nozīmīgs pētījums šā perioda vēsturē, tomēr neskaidra ir autora izvēle parādit tieši šo, tajā laikā latviešu pašpārvaldē perifēru jautājumu.
Darba trešo nodaļu, kas veltīta padomju režīma atgriešanās un sovjetizācijas problemātikai, veido divas apakšnodaļas: Pirmā no tām veltīta padomju pagrīdei nacistu okupētajā Latvijā, otra – Latvijas sovjetizācijai pēc 1944.gada. Autors tāpat ieskicē arī nacionālo partizānu kara un padomju represīvas politikas norises Latvijā. [18] Autors uzskata, ka pēc kara gados Staļina plānus atviegloja tas apstāklis, ka latviešus varēja apvainot kā "fašistus" un tādējādi netraucēti veidot LPSR kā padomju – krievu koloniju veicot etnisko un kulturālo rusifikāciju.[19] Faktiski autora piedāvātais skatījums ir līdzīgs 20.gs. 90.gadu Latvijas historiogrāfijai, kurā bija nostiprinājies uzskats par padomju politiku Latvijā kā genocīda formu pret latviešu tautu. [20] Jebkurā gadījumā šāda pieeja ir diskutējam, bet ne noliedzama.
Darbā atrodamas arī dažviet neuzmanības kļūdas, kas vairāk saistās ar latviešu īpašvārdu rakstību gan tekstā, gan atsaucēs, kā arī konsekventi netiek ievērota izvēlētais orģinālrakstības ievērošanas princips,[21] tāpat atrodamas arī dažas nebūtiskas kļūdas,[22] kuras tomēr nemazina darba vērtību.
Kopumā vērtējot darbs sniedz labu, faktoloģiski pamatotu priekšstatu par norisēm Latvijā Otrā pasaules kara laikā, kuras sabiedrība pret savu gribu kļuva par divu diktatoru ideoloģisko un politisko eksperimentu objektu. Cerams, ka darba izlasīšana daudziem Eiropā, kas neizprata Latvijas un Baltijas vēsturi kopumā šis darbs dzēsīs daudzus mūsu vēstures "baltos (un arī melnos) plankumus."
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2009. – Nr.4.
Atsauces:

 
1.Piem. A. Kugler. Scherwitz. Der jüdische SS-Offizier. - Köln, Kiepenheuer & Witsch, 2004.; A.Angrick, P.Klein. Die "Endlösung" in Riga. Ausbeutung und Vernichtung 1941 -1944. – Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006.;
2.2004.gadā iznāca skotu vēsturnieka Dž.Sveina darbs, kas veltīts bija šim laika periodam, bet problēmjautājumi darbā tika izskatīti mikrolīmenī. Sk. G.Swain. Between Stalin and Hitler: Class War and Race War on the Dvina. – London, Routledge Curzon, 2004.
3.Latvija Otrajā pasaules karā. - 125 -126.lpp.
4.Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. –Paderborn, 2009. (turpmāk: Felder. ) - S.355
5.Respektīvi, vairāk tiem slāņiem, kas izvēlējās sadarbību ar padomju režīmu – t.i. sociāldemokrātiem un liberāliem no "Jaunāko Ziņu" aprindām. Pašiem komunistiem, jeb kā autors tos nodēvējis latviešu staļinistiem, atvēlēta salīdzinoši mazāka vērība.
6.ibid. - S. 55.
7.ibid. -S. 54.-75.
8.ibid. – S.75.-76.
9.bid. – S. 91.,93.
10.Д. Ливен. Российская империя и ее враги с 16 века до наших дней. –М.,Европа, 2007. – с. 461.-462.
11.Sk. A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji; D.Bleiere Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1940.gada jūnijs -1941.gada jūlijs.//abi: Latvijas ebreji un padomju vara 1928 -1953. Sat. L.Dribins - R., LU FSI, 2009. – 69.-115; 116 -153.lpp.
12.Faktiski autors gan vairāk pievērsies 1941 -43.gada militārās kolaborācijas atspoguļojumam, pašai leģiona formēšanai un pašpārvaldes lomai tajā veltot, domāju, par maz vērības. Sk. Felder. –S.266. – 275.
13.Sk., piem. Kangeris K. "Latgales jautājums" vācu okupācijas laikā (1941 -1944): nacionālsociālistiskās rases politikas aspekti.// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. – R., Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. – 89. -108.lpp.; Kangeris K. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941 – 1945): labi okupācijas varas "kalpi" vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie?// Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. Gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. – 21.sēj. – R., LVIA, 2007., - 84. -121.lpp. ; Равдин Б. На подмостках войны: русская культурная жизнь Латвии времен нацистской оккупации (1941-1944))./ Stanford Slavic Studies. Vol. 26 — Stanford, 2005.; u.c.
14.Felder - S. 205 -223.
15.Piem, t.s. komjaunsaimnieki vai 10 hektārnieki.
16.K.Zellis. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā (1941.gada jūlijs – decembris)./ Okupētā Latvija 20.gadsimta 40.gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti – 16.sēj. – R., LVIA, 2005. – 153. -154.lpp.
17.Felder, - S.275,- 297.
18.ibid., -S.340., 342-344.
19.ibid, - S. 338. Jāsaka, ka līdzīga sovjetizācijas taktika tika lietota arī virknē Austrumeiropas valstu, kuras nonāca padomju ietekmes sfērā, kuras mērķis bija atbrīvoties no reālās un iedomātās opozīcijas komunistu varas nostiprināšanai.
20.Sk.M.Kotts, I.Šneidere, V.Nollendorfs. Par genocīdu pret latviešiem: trīs viedokļi.// Cīņa par Baltiju. Latvijas Okupācijas Muzeja gadagrāmata, 2004. – R., Latvijas 50.gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. -323. – 329.lpp.
21.Piem., Emīlijas un Antona Benjamiņu vārdi sniegti vāciskajā transkripcijā (Sk- S.127), Jūlijs Lācis darbā pārvērties par Jūli (Sk.-S.126.),
22.Piemēram, autoru maldinājusi Viļa Lāča un Jūlija Lāču vienādie uzvārdi, kā rezultātā tie minēti kā "brāļi" (Sk. - S.125.,128.)

pirmdiena, 2010. gada 24. maijs

Latvijas ebreji un padomju vara 1928 -1953. Zinātnisks apcerējums./ sast., zin.red.L.Dribins. – Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2009. -308.lpp.


Iznācis septiņu autoru rakstu krājums, kas veltīts Latvijas ebreju un to attiecību peripetijām par staļinistisko padomju režīmu. Tas noteicis arī krājuma hronoloģisko ietvaru izvēli– laika periodu no 1928. līdz 1953. Gadam[1], ko PSRS vēsturē dēvē par "staļinisma laiku," savukārt Latvijas vēsturē šī perioda sākumu saistot ar 3 Saeimas vēlēšanām, kad vietējie komunisti pirmo reizi piedalījās vēlēšanās, kas veicināja to ietekmes pieaugumu. Tādejādi krājuma veidotājiem ir veiksmīgi izdevies atrast hronoloģisko robežšķirtnes sākumu Padomju Savienības un Latvijas vēsturē. 

Krājuma sastādītājs un zinātniskais redaktors Leo Dribina ievadraksts "Latvijas ebreji un padomju vara", kurā autors ieskicē tēmas vietu Latvijas historiogrāfijā un pamato pētījuma nepieciešamību. Pētījumu nepieciešamību pēc autora domām, galvenokārt nosaka divi faktori: pirmkārt, tēmas nepietiekamā izpēte; un otrkārt, nacistu radītā koncepta par "žīdisko boļševistismu" saglabāšanos daļas sabiedrības vēsturiskajā apziņā. [2] Uz avotiem balstītu pētījumu par ebreju un padomju režīma neviennozīmīgajām attiecībām trūkums Latvijā ļāvis saglabāties daudziem aizspriedumiem, faktiski historiogrāfija ir atsegusi tikai fragmentāras šīs problēmas grupas.[3] Jāatzīst, ka Latvijas vēsturnieku galvenā interese pēdējās desmitgades bija pievērsta galvenokārt holokausta problemātikai, citus jautājumus atbīdot perifērijā, [4] tādēļ krājuma iznākšana tiešām aizpildīs šīs problemātikas lakūnu Latvijas historiogrāfijā.
Ja runājam par otru autora izvirzīto faktoru, tad nenoliedzami tas ir nozīmīgs Latvijas sociālajā apziņā pastāvošs stereotips par ebrejiem kā 5 kolonnu 1940.gadā. Tomēr jāatzīmē, ka koncepts jeb mīts par "žīdisko boļševismu" nebūt neradās Vācijā, bet gan Krievijā pilsoņu kara gados reakcionārajās baltgvardu aprindās, kas ar emigrāciju to ievazāja gan Vācijā, gan citur Eiropā.[5] Tādēļ, domāju, nepieciešama būtu arī krājumā pamatīgāk ieskicēt 1919. gada "lielinieku" varas un Latvijas ebreju attiecības [6], ņemot vērā lielo ebreju kopienas sociālo diferensāciju tajā laikā.[7]
Krājuma pētniecisko daļu ievada Artura Žvinkļa raksts "Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam", kurā autors, balstoties uz statistisko materiālu, izskata ebreju politiskās simpātijas un uzskatus demokrātiskā režīma apstākļos. Autors secina, ka vairuma ebreju politiskās simpātijas nepiederēja komunistiem, un mazskaitlīgajā Latvijas komunistiskajā partijā to bija skaits nevarēja būt noteicošais. Iebildumus varētu radīt tikai tas fakts, ka autors lielāko krievu valodā iznākušo laikrakstu "Cегодня" dēvē par "iespaidīgu ebreju sabiedriskās domas paudēju" [8] Vai tikai fakts, ka avīze piederēja un to ilgu laiku rediģēja etniskie ebreji, padara šo avīzi par ebreju sabiedriskās domas paudēju [9]? Ņemot vērā, ka ebreju sociālā un ekonomiskā elite vairāk turējās pie vācu valodas telpas, tad vai līdzīgus apgalvojumus nevar attiecināt uz "Rigaesche Rundschau"?
Hronoloģiski nākamo periodu – t.i. Ulmaņa autoritārā režīma gadus (1934 -1940), apskata prof. Aivars Stranga savā rakstā, norādot, ka šajā periodā nevar runāt par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nopietnu ietekmi uz Latvijas iekšpolitisko stāvokli, bet pašā partijā – par ebreju skaitlisko dominanti, pat ebreju blīvi apdzīvotajos Latvijas rajonos.[10] Par krājuma pamatrakstu varētu dēvēt otro A. Strangas rakstu "Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji." Tieši šis raksts atsedz nacistu propagandas melīgumu, kas apgalvoja, ka "kad 1940.gad 17.jūnijā boļševiki okupēja Latviju [...] žīdu bari ielenca boļševikus, pasniedzot viņiem rozes, pat skūpstot un visādi suminot."[11] A. Stranga analizējot gan okupācijas spēku sagaidīšanu Rīgā, gan provincē, secina, ka sagaidītāji "darbojās vairāk brutālu instinktu, ne skaidras ideoloģijas vai priekšstatu vadīti" un "ebreji nebija dominējošie sagaidītāju vidū."[12]
Vienlaicīgi raksts atsedz būtisku un līdz šim nepietiekami pētītu jautājumu - sabiedrības attieksmi pret padomju okupāciju, jo līdzšinējie pētījumi vairāk bija veltīti Latvijas politiskās elites un padomju varas attiecību peripetijām. Tādējādi šis raksts ir nozīmīgs devums ne tikai Latvijas ebreju, bet arī Latvijas vēsturē kopumā izpratnei.
Dainas Bleieres darbs par ebreju lomu pirmajā padomju okupācijas gadā (1940-41) faktiski turpina nacistiskās mitoloģijas graušanu, kas apgalvoja, ka padomju vara Latvijā bijusi "žīdiska". Autore balstoties uz plašu avotu materiālu, analizē ebreju faktoru komunistiskajā partijā, komjaunatnē, pārvaldes un tiesu institūcijās, izpildkomitejās, bankās, presē u.c., secinot, ka ebreju īpatsvars vadošajos amatos ir bijis apgriezti proporcionāls attiecīgās jomas nozīmei padomju režīma varas sistēmā, kas liecina, ka režīma politika apzināti bija vērsta uz to, lai neļautu ebrejiem ieņemt pārāk spēcīgas pozīcijas.[13]
Ēriks Žagars savukārt savā pētījumā apskata ebreju dalību padomju militarizētajās un represīvās struktūrās, tādējādi apgāžot vēl vienu nacistiskās Vācijas propagandas radīto mītu, ka "visa vara Latvijā bija nodota čekas ,līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās ,pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi [...]"[14] Autors izskatot ebreju lomu armijā, milicijā, strādnieku gvardē un čekā, uzsver, ka "nekādas ebreju dominantes Padomju Latvijas varas struktūrās 1940. – 1941.gadā nebija", ka vienlaikus ja ebreji arī bija represīvo struktūru pārstāvji, tad vienlaikus ebreju kopiena arī smagi cieta no represijām un deportācijām – tieši tāpat kā citas Latvijas etniskās grupas. [15]
Latvijas ebreju liktenim Padomju Savienībā un Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados veltīts Josifa Šteimaņa raksts. Raksts veidots balstoties uz publicētajiem darbiem un faktiski neko jaunu šīs tēmas izpētē neienes. Autors apgalvo, ka pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941.gada jūnijā ebreji cerējuši, ka Sarkanā armija "izglābs" ebrejus.[16] Principā ebreju iznīcināšana sākās tikai ar operācijas "Barbarosa" sākumu, un informācija par ebreju šaušanām, kas notika, piemēram, Lietuvā Latviju dabiski nevarēja sasniegt, gan vācu armijas straujās virzības dēļ, gan tādēļ, ka tie Lietuvas ebreju bēgļi, kas devas caur Latvijas teritoriju to nevarēja zināt. Uzskatu, ka priekšstats, ka ebreji ir bēguši uz Padomju Savienību, lai glābtos no iznicināšanas ir maldīgs. Par vācu rasistisko pretebreju politiku Latvijas sabiedrība gan bija labi informēta pirms padomju okupācijas, tāpēc varbūt vairāk taisnībai atbilstu tas, kā to intervijā recenzentam skaidroja vēsturniece, profesore Aleksandra Rolova: "Mēs bēgām no pazemojuma."[17]
Autors apgalvo, ka pēc viņa aplēsēm bēgļu gaitās devušies ne vairāk kā 16 000 ebreji, būtu nepieciešams detalizēts pamatojums viņa aprēķiniem. Tā kā lielākā darba daļa ir balstīta uz atmiņu materiāla, raksts daudz vairāk iegūtu, ja autors izmantojot attiecīgu metodiku, būtu kritiski tās izvērtējis un mēģinājis sniegt analīzi par Latvijas ebreju sociālo atmiņu PSRS vai Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados, nevis pastiprinātu uzmanību veltījis atmiņu autoru biogrāfijām – respektīvi, kas viņi bija pirms un par ko viņi kļuva pēc kara.
Irēnas Šneideres pētījums veltīts Latvija ebrejiem no 1944. – 1955.gadam. Autore apskata pēckara staļinisma laiku, analizējot ebreju vietu tajā. Faktiski raksts jādēvē par vienu no nozīmīgākajiem šajā krājumā (paralēli A.Strangas un D.Bleieres darbiem), kurš atsedz ne tikai ebreju neviennozīmīgās attiecības ar padomju režīmu šajā periodā, bet sniedz arī informāciju gan par 1941.g. aizbēgušo Latvijas ebreju atgriešanos un Padomju ebreju ieceļošanu , gan par ebreju iesaistīšanos pēc kara sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, gan par ebreju izceļošanas mēģinājumiem un represijām pret tiem. Autore uzsver, ka pēc Otrā pasaules kara tā arī neizdevās atjaunot ebreju kopienu Latvijā, attieksmē pret padomju režīmu esot vērojama diferenta attieksme, jo uzskati vietējiem ebrejiem esot atšķīrušies no iebraucējiem no Padomju Savienības. Lasot I. Šneideres darbu rodas jautājums, kas varētu būt pētījuma vērts – kādas bija vietējo un no PSRS ieceļojošo ebreju savstarpējās attiecības? Jācer, ka arī šis jautājums kādreiz tiks pētīts.
Kopumā krājums nenoliedzami ir liels solis uz priekšu ne tikai Latvijas ebreju vēsturē, bet arī Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Autori atseguši būtisku jautājumu, proti, ebreju etniskās grupas kolaborācija ar padomju varu nebija vairāk, pat nereti tā bija mazāk izteikta, nekā latviešu vai Latvijas krievu sadarbība ar staļinistisko režīmu. Grāmatas autori tādējādi ir realizējuši pētījuma koncepciju un atseguši mītu, par ebreju pārlieku lielo saistību ar komunistisko režīmu. Ar lielu nepacietību jāgaida darba loģiskais turpinājums – pētījums, vai pētījumu krājums par Latvijas ebrejiem un padomju varu pēc Staļina nāves un līdz PSRS sabrukumam.
Publicēts: Etnicity.Politic of Recognition. – 2010. – Nr. 1., p.93.-98.
Atsauces:

1.Par staļinisma ēras sākumu gan tiek uzskatīts 1929. gads.
2.L.Dribins. Ebreji un padomju vara. Tēmas vieta historiogrāfijā un publicistikas vēsturē.// Latvijas ebreji un padomju vara. 1928 -1953. –Rīga, 2009. – 8.,15.lp.
3.Piemēram, represijas pret ebrejiem pēc Otrā pasaules kara ( I.Šneideres darbos); Pavisam nesen klajā nākuši detalizēti pētījumi par ebreju lomu pirmās padomju okupācijas gados (1940. -1941; D.Bleieres un A.Strangas pētījumos) – sk., piem, I.Šneidere. Politiskās prāvas pret ebrejiem Latvijā 1944. -1952.gadā.// Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -2.sēj. – Rīga, 2001., 328. -349.lpp., u.c.; A.Stranga. 1940.gada okupācija: "vadošo kadru" etniskais sastāvs. // Diena. – 2008. – 25.apr. ; A.Stranga. Ebreji Baltijā no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam. 14.gs. – 1945.gads. – Rīga, 2008. u.c.
4.Vēsturnieks K.Kangeris atzīmē, ka vismaz 50 % no visām publikācijām Latvijā par vācu okupācijas laiku ir tieši vai daļēji saistītas ar ebreju jautājumu. Sk. K.Kangeris. 1995. -2004.gadā ārzemēs publicētie vēstures pētījumi par vācu okupācijas laiku Latvijā/Baltijā.//Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -15.sēj. – Rīga, 2005. – 128.lpp.
5.Sk. M.Kellogg. The Russian Roots of Nazism: White Emigres and the Making of National Socialism, 1917 -1945. –Cambridge, 2005
6.Autora iztirzājums par Stučkas pretebrejisko politiku un Latvijas ebreju provācisko noskaņojumu, nedod skaidrību, kādēļ vēlāk 20.gados labējā prese saistīja ebrejus ar komunistiem. Domāju šeit lielu lomu spēlēja ebreju piederība nevis ebreju etniskā, bet sociālā piederība. Sk. L.Dribins. Ebreji un padomju vara. – 9.-11.lpp.
7.S.Bogojavļenska. Ebreju Rīga.//Katram bija sava Rīga. Daudznacionālas pilsētas portrets no 1857.līdz 1914.gadam./ sast. K.Volfarte, E.Oerlanders. –Rīga, [2004], -181.lpp.
8.A.Žvinklis. Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam. – 41.lpp.
9.Faktiski autors ir nonācis tā laika "Cегодня" kritiķu ietekmē, kas apgalvoja, ka laikraksts neesot viss krievisks, bet ebrejisks. Laikraksts tomēr būtu jāuzskata par krievu emigrantu laikrakstu. Sk. Latvijas Republikas prese 1918 -1940. -Rīga, 1996. – 439.lpp;V.Volkovs. Krievi Latvijā.// Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne. – Rīga, 104. -105.lpp.
10.A.Stranga. Ebreji Latvijas komunistiskajā partijā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados. 1934.gada 15.maijs – 1940.gada 17.jūnijs. – 64.,65.lpp.
11.Albatross (A. Kroders). Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija. -1941. - 11.jūnijs.
12.A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji. – 106.lpp.
13.D.Bleiere. Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1941.gada jūnijs – 1941.gada jūlijs. – 146.lpp.
14.Žīdisma pastari Jelgavā.// Nacionālā Zemgale. – 1941. - 4.jūlijs.
15.Ē.Žagars. Padomju militarizētās un represīvās struktūras Latvijā 1940. -1941.gadā. Ebreju dalība. – 174.lpp.
16.J.Šteimanis. Latvijas ebreji Padomju Savienībā un PSRS bruņotajos spēkos (1941.gada 22.jūnijs – 1945.g. 9.maijs). – 16.lpp.
17.Intervija ar prof.A.Rolovu, Āhene, Vācija, 2008.g. 2.jūlijs.

Latvijas Kara muzeja gadagrāmata X. –Sast. Juris Ciganovs. – Rīga, Latvijas Kara muzejs, 2009., - 312.lpp.,il.


Iznācis desmitais Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas sējums. Priecē, ka arī šajos hiperekonomijas laikos muzejam ir atradušies līdzekļi krājuma izdošanai. Gadagrāmata tematiski sadalīta četrās daļās, ko veido pētījumi, raksti, kas veltīti bruņojuma vēsturei, ieskats muzeja krājumos un Kara muzeja notikumu hronikai. Gadagrāmata ir bagātīgi ilustrēta ar fotodokumentiem no muzeja arhīva. Grāmatas sākumā atzīmēts, ka izdevumā izmantoti arī priekšmeti, bet recenzentam piešķirtajā eksemplārā priekšmetisko pielikumu neizdevās atrast. 

Gadagrāmatai nav sastādītāja ievada, kas ļautu izprast tajā iekļauto rakstu atlases principus vai vienojošo koncepciju. Recenzents jau apskatot iepriekšējos izdevumus [1], atzīmēja kā trūkumu vienotas koncepcijas trūkumu. Gadagrāmatai, domāju, ir jāsniedz muzeja iepriekšējā gada pētniecības, izglītības darba u.c. sasniegumu kopaina. Vai grāmatas tematiskā (nevis hronoloģiskā, jo visi krājumā ievietotie raksti veltīti tikai 20.gs. problemātikai) daudzveidība ir muzeja tiešām plašā darba lauka sekas, vai arī vienotas pētnieciskās koncepcijas stratēģijas trūkums muzejā?
Tāpat jāatzīmē Kara muzeja speciālistu nepietiekamo devumu krājuma veidošanā – vairāk kā pusi no krājuma rakstiem sarakstījuši ar muzeju tieši nesaistīti pētnieki. Vai muzeja speciālisti savus pētījumus publicē citur? Ja tā – tad muzeja notikumu hronikā, vajadzētu dižoties nevis ar muzeju apmeklējušo prominenču fotogrāfijām, bet sniegt arī muzeja darbinieku pētījumus citos izdevumos, uzstāšanos konferencēs utt. Bez tam desmitā (sava veida jubilejas) sējuma iznākšanai, domāju, nepieciešams būtu dot atskatu uz to, kas tad iepriekšējos sējumos ir publicēts (vismaz indeksa formā), kādas tēmas skatītas, kādas savukārt izpalikušas. Tas ļautu ne tikai izvērtēt iepriekšējā dekādē sasniegto, bet arī nospraust jaunus mērķus un uzdevumus muzeja pētnieciskajā darbā.

Tā kā liela daļa gadagrāmatas autoru ir ar muzeju nesaistīti, tad publicējot viņu rakstus, lietderīgi būtu norādīt vai viņu iesniegtie raksti ir pirmpublicējumi vai arī pārpublikācijas (tas attiecas arī uz tulkotajiem ārvalstu kolēģu rakstiem.) Tā Z. Butkus un M. Ilmvjersa raksta pirmpublikācija ir ņemta no "Lietuvos istorijos studijos"[2], bet profesora A.Zundas raksts no "Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstiem"[3]. Vēl neizpratni radīja apstāklis, kāpēc Ļ. Žvanko rakstā pielikumā sniegtais arhīvu materiāls ir sniegts krievu valodā, savukārt Z. Butkus un M. Ilmvjersa rakstā sniegts ir tikai tulkojums no krievu valodas. Domāju, ka nepieciešama konsekvence avotu materiāla pasniegšanā. Kā trūkums jāatzīmē arī rakstu anotāciju svešvalodā pazušana no gadagrāmatas. Vai tas skaidrojams ar orientēšanos tikai un vienīgi uz latviski lasošo auditoriju?
Gadagrāmatas pētījumu daļu sastāda 11 pētnieku raksti, kas hronoloģiski aptver laika periodu no 1905.gada līdz pat Otrajam pasaules karam, tikai A.Zundas raksts hronoloģiskās robežas paildzina līdz 1993.gadam. Raksti sakārtojuma princips iespējams bijis hronoloģisks.[4]
Kara muzeja nodaļas vadītājs Dainis Poziņš balstoties uz žandarmērijas izmeklēšanas materiāliem sniedzis ieskatu 1905.gada revolūcijas kaujinieku problemātikā [5] - respektīvi, par LSDSP kaujinieku veiktajiem terora aktiem Rīgā 1905.gada pavasarī. Raksts sniedz interesantas liecības gan par kaujinieku izgatavotajām bumbām, gan par sprādzienu izmeklēšanas gaitu. Domāju raksts kļūtu interesantāks un aptverošāks, ja autors censtos plašāk ieskicēt arī jautājumus par kaujinieku grupām Latvijā, to stratēģiju un mērķiem, mēģinot atbildēt kādēļ terora akti pastiprinās tikai 1905.gada pavasarī, bet ne, piemēram, janvārī. Tas ļautu pārdomāt arī dažus apgalvojumus, piemēram, vai par kļūdu būtu jāuzskata terora aktu izdarīšana sabiedriskās vietās, aculiecinieku klātbūtnē (18.lpp.), vai tā arī bija pārdomāta taktika, savu mērķu realizācijā. Jācer, ka autors turpinās iesāktās tēmas izstrādi un nākotnē mēs sagaidīsim vēl autora pētījumus par kaujiniekiem Latvijā 1905.gada revolūcijas laikā.
Ukraiņu vēsturniece Ļubova Žvanko gadagrāmatā publicējusi savu pētījumu par latviešu bēgļiem Harkovā 1915. un 1916.gadā.[6] Autore atzīmējusi, ka rakstā doti tikai galvenie pētījumu punkti potenciālai pētniecībai nākotnē, tādēļ jācer, ka nākotnē autore varēs piedāvāt plašāku un izvērstāku rakstu par latviešu (varbūt pat labāk Kurzemes un Vidzemes guberņu bēgļu – jo līdz šim vēstures literatūrā ir izpalikuši detalizēti pētījumi par ebreju vai vācu bēgļu gaitām) bēgļu likteni Ukrainā. Savukārt Jāņa Tomaševska raksts veltīts Latvju kareivju nacionālo savienības mēģinājumiem vienot latviešu strēlniekus kopējiem nacionāliem mērķiem.[7]
Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturei, neskatoties uz apritējušajiem 90 gadiem, veltīti tikai 3 pētījumi un Egila Gelderiņa detalizētais un bagātīgi ilustrētais raksts par kājnieku bruņojumu.[8] Gatis Ošs savā rakstā[9] skar iepriekš vēstures literatūrā nepietiekami skatītu un interesantu tēmu par vācu karaspēka kriminālajām aktivitātēm Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. Nenoliedzami vērtīgais un uzslavas pelnījušais jaunā vēsturnieka raksts tomēr liek uzdot dažus jautājumus, uz kuriem recenzents neatrada atbildes rakstā. Pirmkārt, kas īsti tiek saprasts ar "vācu karaspēku"? Vai tās būtu Reihsvēra 8 armijas, landesvēra vācu, dzelzsdivīzijas, vai Rietumkrievijas Brīvprātīgās armijas daļas? Vai balstīšanās tikai uz etniskuma kategorijām var sniegt objektīvu ainu par notiekošo Latvijā 1919.gadā? Otrkārt, neskaidrības rada "kriminālo aktivitāšu" jēdziens – šajā gadījumā vajadzētu izskaidrot, vai kriminālos pārkāpumus determinēja 1903.gada Krievijas impērijas Sodu likums, Kara tiesu likums vai 1899 un 1907.gada Hāgas konvencijas vai arī kādi citi tiesību avoti. Objektīvākai problēmas atainošanai vajadzētu nākotnē pieskarties arī noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, ko veica arī, piemēram, Igaunijas un Latvijas armijas karavīri.
Atbrīvošanās kara tematiku iztirzā arī gadagrāmatu patstāvīgais autors Murmanskas vēsturnieks Aleksandrs Čapenko, kurš apskata 2. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas korpusa piedalīšanos Bermontiādē Lietuvā,[10] un Barba Ekmane, kura pētījusi Rīgas garnizona gatavošanos pilsētas aizstāvēšanai 1919. gada oktobrī.[11] Ņemot vērā aizpērnajā gadagrāmatā B. Ekmanes publicēto darbu par gatavošanos Liepājas aizstāvībai [12], kā pozitīvs moments minama pētījuma tēmas tālāka attīstība, nevis haotiska mētāšanās no tēmas uz tēmu. [13]
Prof. Ilgvars Butulis savā rakstā apskata Latvijas Aizsargu organizācijas institucionalizēšanās problēmas 20.gadu sākumā.[14] Profesionāliem vēsturniekiem raksts būs vērtīgs ieskats Aizsargu organizācijas vēstures veidošanas vēsturē. Tomēr, tā kā paramilitārām organizācijām iepriekš gadagrāmatā nav pievērsta īpaša uzmanība, tādēļ būtu lietderīgi ja raksta ievadā tiktu apskatīta problemātikas priekšvēsture, bet rakstu noslēgtu plašāks pārskats par Aizsargu organizācijas satversmes likteni un organizācijas tiesisko pamatu un regulāciju nākotnē.
LKM speciālists Kārlis Dambītis savā darbā iztirzā jaunāko no Latvijas armijas vienībām – Zenītartilērijas pulka vēsturi. [15] Raksts ir teicams militāro formējumu vēstures paraugs, kurš veikts lielākoties balstoties uz arhīvu materiālu. Nozīmīgs ir lietuviešu vēsturnieka Zenona Butkusa un igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva publicēšanai sagatavotais PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova ziņojums par braucienu uz Lietuvu, Latviju un Igauniju 1937.gada februārī. [16] Ziņojumā uzsvērta Baltijas valstu draudzīgums un pārliecība, ka tās negatavojas nopietni pretoties iespējamajai padomju ekspansijai šajā virzienā. Kritiski jāvērtē dokumentā minēto atsevišķu amatpersonu propadomiskais noskaņojums, kas balstās tikai uz vizītē pieredzēto, tomēr ziņojums lieliski parāda arī padomju ekspansionisma politikas plānus.
Uz savāktās biogrāfisko datu bāzes prof. Ē. Jēkabsons detalizēti atsedz latviešu lomu Sarkanās armijas un PSRS represīvo struktūru vadībā PSRS 20 -30 gados. 17] Autors pierāda, ka augstākajos amatos Sarkanajā armijā bija tikai 5,60% latviešu, tādējādi apgāžot pieņēmumu, par latviešu sevišķi augsto īpatsvaru atbildīgajos amatos. Tāpat autoram izdevies noskaidrot, ka no 113 latviešu tautības augstākajiem virsniekiem, tikai 22 bija nākuši no latviešu strēlnieku vienībām. Jācer, ka autors iesākto darbu turpinās, apskatot arī zemākā komandējošā sastāva "latvisko īpatsvaru".
Hronoloģiski krājumu noslēdz prof. A. Zundas raksts "Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993)"[18] Kā jau sākumā minēju raksts ir gandrīz pilnībā Vēsturnieku komisijas rakstos publicētā raksta dvīnis. [19] Atšķirības – mainīts nosaukums, nav pirmās rindkopas, kā arī tekstā vārdi "Lielbritānija" nereti aizstāta ar "Anglija", vai Apvienotās Karalistes oficiālo institūciju nosaukumi doti oriģinālrakstībā, nevis tulkojumā kā tas ir komisijas rakstos. Šajā gadījumā Kara muzeja gadagrāmatas redkolēģija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus lasītāju maldināšanā.
Krājumu kā ierasts noslēdz ieskats muzeju krājumā. Lasītājs tiek iepazīstināts ar trimdas mākslinieka Kārļa Smiltēna gleznām [20] un 1916.gada pirmo četru mēnešu Krievijas 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēlēm. [21] Diemžēl līdz šim Kara muzejs tikai iepazīstina ar krājumiem, Tomēr vai muzeja zinātniskais potenciāls neļauj sagatavot arī kādu avotu edīciju – ja ne veidojot atsevišķu sēriju, tad publicējot to gadagrāmatā? Tas nenoliedzami celtu gan gadagrāmatas, gan muzeja autoritāti akadēmiskajās aprindās.
Kara muzeja gadagrāmata būtu jāvērtē kā nopietns un interesants izdevums, kas, diemžēl nav izmantojis savu potenciālu un aizvien atgādina steigā savāktu rakstu apkopojumu, nevis kādas koncepcijas vienotu veselumu. Bet, kā teica senie romieši sub sole nihil perfectum, tādēļ jānovēl Latvijas Kara muzeja kolektīvam sagatavot arī nākošo sējumu, bet Latvijas Republikas Aizsardzības ministram, kura pārraudzībā ir muzejs, sekmēt tajā pētnieciskā un izglītības darba kvalitatīvu turpināšanos. Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas kā vienīgā valstī zinātniskā militārās vēstures izdevuma iznākšana ir jāsekmē un jāattīsta, kas sekmēs ne tikai muzeja reglamentā noteikto funkciju izpildi, bet arī bagātinās nacionālo historiogrāfijas klāstu, kā arī rosinās plašāku sabiedrības interesi par Latvijas vēstures norisēm.
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2010. – Nr.1.
ATSAUCES:  
1. Sk. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2007. – Nr. 4. – 163 -168.lpp. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2008. – Nr.2. – 194.-197.lpp.  
2. Butkus, Z., Ilmjärv M. SSRS Generalinio štabo viršininko maršalo Aleksandro Jegerovo 1937 m. vasario 15–26 d. vizito į Lietuvą, Latviją ir Estiją ataskaita. Lietuvos istorijos studijos, -2008. – Nr. 22, 178 - 201. Sk http://www.if.vu.lt/files/LIS%20serveris/LietuvosIstorijosStudijosNo22.pdf  
3. A. Zunda. Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts.// Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sēj. – Rīga, LVIA, 2007., - 71.- 98.lpp.
4. Hronoloģiskuma princips gan netiek ievērots Ē. Jēkabsona darbu, kura hronoloģiskās robežas ir no 1921. līdz 1938. gadam ievietojot kā pēdējo.  
5. D. Poziņš. Vidzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes materiāli par bumbu sprādzieniem Rīgā un to izgatavošanu fabrikā Fenikss 1905.gada pavasarī.//Latvijas kara muzeja gadagrāmata X. – 9.-18.lpp.  
6. Ļ. Žvanko. Latviešu bēgļi Pirmā pasaule kara gados Harkovā (1915-1916). – 19. -29.lpp.  
7. J. Tomaševskis. Latvju kareivju nacionālā savienība: mēģinājums vienot latviešu karavīrus kopējiem nacionāliem mērķiem (līdz 1917.gada Oktobra apvērsumam). – 52.- 48.lpp.  
8. E. Gelderiņš. Kājnieku apbruņojums Latvijas Atbrīvošanās cīņās. – 223.- 257.lpp.  
9. G. Ošs. Vācu karaspēka kriminālās aktivitātes Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. – 49. – 57.lpp.  
10. A. Čapenko. 2.Rietumu brīvprātīgo korpusa izveidošanās un piedalīšanās Bermontiādē Lietuvas teritorijā 1919.gadā. – 74.- 81.lpp.  
11. B. Ekmane. Rīgas garnizona gatavošanās pilsētas aizstāvēšanai. 1919.gada oktobris. – 58.- 73.lpp.  
12. B. Ekmane. Gatavošanās Liepājas aizstāvībai 1919.gada rudenī. Par ko vēsta Latvijas Valsts vēstures arhīva glabātie dokumenti.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VIII. –R.,LKM, 2007. – 43. -45.lpp.  
13. Piemēram, pagājušajā gadagrāmatā V.Kateriničs sniedza izsmeļošu rakstu par bruņucepurēm no 1.pasaules kara līdz 1940.gadam. Lasītāji varētu vēlēties nākošajā gadagrāmatā uzzināt par bruņucepurēm pēc 1940.gada, bet tā vietā V.Kateriničs iepazīstina lasītājus ar vācu "nāves pulksteni". Sk.V. Kateriničs. Bruņucepures no 1.pasules kara līdz 1940.gadam.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. IX. –R.,2008., - 216. -242.lpp; V.Kateriničs. 21 diennakts laika aiztures uzspridzinātājs ar pulksteņa mehānismu J –Feder 504.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. X. –R.,2009., - 258. -268.lpp.  
14. I.Butulis. Latvijas aizsargi ceļā uz aizsargu kongresu un organizācijas satversmes projekta pieņemšanu (1921 – 1923). – 82.-98.lpp.  
15. Kārlis Dambītis. Latvijas armijas Zenītartilērijas pulks. -99.-117.lpp.  
16. Z. Butkus, M .Ilmjervs. Pārskats par PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova 1937.gada 15. -26. februāra vizīti Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. – 118.-141.lpp.  
17. Ē. Jēkabsons. Latvieši Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta vadībā PSRS 1921 -1938.gadā. – 173.-220.lpp.  
18. A. Zunda. Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993). -142.-172.lpp.  
19. Sk.2.atsauci.  
20. I. Zeltiņa. Mākslinieks Kārlis Smiltēns –kara atainotājs. – 239. -302.lpp.  
21.I. Krīgere. Karavīru dienests un sadzīve krievu 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēļu atspoguļojumā. – 277.- 292.lpp.

 

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

Iznākusi grāmata par LU Vēstures un filozofijas fakultāti padomju laikā
Nav iespējams saprast un adekvāti novērtēt „reālā sociālisma” izpausmes Padomju Latvijā – Komunistiskās partijas ideoloģisko diktātu un kontroli, tās ietekmi uz dažādu sociālo slāņu dzīvi, cilvēku darbiem un prātu, sīki neanalizējot norises atsevišķās, arī nelielās struktūrās – kā teica padomju laikā, - darba kolektīvos. Katrai no šīm struktūrām ir sava individuāla vēsture, tās ir pieredzējušās gan pielāgošanos apstākļiem un konformismu, gan cieņpilnas nostājas piemērus un protestus. Vienas tādas struktūras izpētei veltīta LU Akadēmiskajā apgādā izdotā grāmata „Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā. Personības, struktūras, idejas (1944-1991)”. 

Zinātniskais pētījums ir pirmais plašākais mēģinājums aptvert un izprast akadēmisko un ikdienas dzīvi LU Vēstures un filozofijas fakultātē no 1944. līdz 1991. gadam (Vēstures fakultāte (1944-1954), Vēstures un filoloģijas fakultāte (1954-1970), Vēstures un filozofijas fakultāte (no 1970)). Grāmatas pirmajā daļā ir publicēti mutvārdu vēstures avoti - interviju fragmenti ar padomju laika fakultātes mācībspēkiem, bet otro daļu veido galvenokārt Latvijas Valsts arhīva dokumentu studijās balstīts pētījums. Grāmatas autori ir vēsturnieki Jānis Keruss, Ineta Lipša, Inese Runce, Kaspars Zellis.