Par suņiem, Zuzīti un cenzūru

LPSR Ministru padomes Valsts Galvenās pārvaldes Kara un valsts noslēpumu glabāšanas presē priekšnieka V. Agafonova slepens ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāram A.Vosam (1964. gada 7. februāris)

[...] Pagājušā gada žurnāla „Padomju Latvijas Sieviete”[1] Nr.9. bija sagatavots rakstnieces Annas Sakses [2] raksts „ Mīlēt visu dzīvo”, kurā no nepareizām idejiskajām pozīcijām skaidroja jautājumu par mīlestības ieaudzināšanu bērniem pret dzīvo dabu. Rakstā bija daudz sīkpilsonisku apceru par to, ka, lai pareizi audzinātu bērnu raksturu, vajag viņiem pirkt suņus, kaķus, papagaiļus. Slavēta bija bērnu grāmata par doktora Dūlitla piedzīvojumiem, kura padomju varas periodā nemaz nav izdota [3]. Rakstā tika nosodīti ierobežojumi suņu turēšanai Rīgas pilsētā, apgalvots, ka suns esot cilvēka labākais draugs un ka veciem cilvēkiem vieglāk pārdzīvot vientulību suņu sabiedrībā. Stāstīta tika raudulīgs stāsts par to kā no spēcīga satricinājuma miris kāds visu cienīts personālais pensionārs, kad tam atņēmuši suni utt.

Žurnāla 11. numurā redakcija bija spiesta izņemt L. Saknes [4] rakstu „ Pedagoģiskās pārdomas”. Tajā bija izdarīts viens cenzūras un viens idejiski - politiskais svītrojums, jo tur apcerēts tika tas, ka ir ļoti slikti un nepareizi , kad atpalikušie kolhozi tiek saukti Ļeņina vārdā, „Ļeņina ceļš”, „Sarkanais karogs” utt., objektīvi aicinoši sākt kampaņu par kolhozu pārdēvēšanu. Pēc abiem svītrojumiem raksts jau zaudēja jebkuru jēgu un saturu tāpēc netika publicēts.

12. žurnāla numurā iespiestas bija sešas vecā gada intervijas. Redakcijas priekšvārdā teikts, ka interviju dalībnieki sprieduši par svarīgām darba un sadzīves problēmām, it kā nejauši cenšoties atbildēt uz diviem jautājumiem – „kas mani priecē un par ko sāp dvēsele”. Raksturīgi, ka tās interviju daļas, kurās tiek izteikts prieks lielākoties ir krietni mazākas par kritisko daļu.

Piemēram, Valmieras rajona Ļeņina kolhoza priekšsēdētājs b. Jansons sūkstās par to, ka vasarās radio lauku darbiniekiem pārāk bieži atgādina par darbu, aicina darboties, tajā pašā laikā pilsētniekiem sniedz rekomendācijas, kā labāk pavadīt izejamo dienu. Intervija papildināta ar atbilstošu zīmējumu.

Kombināta „Boļševička” [5] inženieri b. Bārzdiņu nekas nepriecē. Viņa pauž neapmierinātību, ka maz esot skaista, lēta un praktiska bērnu apģērba un netiekot ražoti dāmu apakšsvārki.

Kuldīgas rajona Mičurina kolhoza zivkopis b. Ercens ar šausmīgu apvainojumu runā par elektriķiem, kas ievelkot elektrību, atvēruši vienu no dīķa slūžām un no tās brāzošais ūdens draudējis iznīcināt zivju mazuļus.

Strenču psihiatriskās slimnīcas medmāsa b. Kolāte atšķirībā no pārējiem daudz par ko priecājās – gan par darba apstākļu uzlabošanos , gan par jauno pilnveidoto slimnīcas aparatūru . Taču beigās, pārmetot slimnieku radiniekiem reto slimnīcas apmeklēšanu, viņa stāsta, ka hroniski slimie pavadot ilgus gadus slimnīcā, šeit bērni kļūstot pieauguši, bet jaunie paspējot novecot – paliekot vieni ar savām kaitēm.

Iespējams, ka šie fakti arī bijuši. Taču redakcija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus, ja vēsturiskā PSKP CK decembra plēnuma [6] un Latvijas KP XIX kongresa dienās, kad sekmīgi aizvadīts piektais septiņgades gads [7], kad radio ziņo par faktu, ka diviem pēdējiem mūsu republikas kolhoziem pieslēgta elektrība, likusi saviem lasītājām rakņāties sīkos otršķirīgos jautājumos. Tajā pat laikā ne šajā ne iepriekšējā numurā neatradās vietas atsauksmēm par decembra plēnuma lēmumiem, vai vismaz materiāla, kas iepazīstinātu lasītāju ar lielās ķīmijas jautājumiem. Diemžēl arī 1964. gada pirmajā numurā šādu materiālu nav. Bet aprakstā „Smalkie pavedieni” sastopami iedomīgi spriedumi par to, ka, lūk, zemnieks jau no sentēvu laikiem zinājis, ka zeme ir jāmēslo, bet mēs tikai tagad, kā tikko dzimuši, šo gudrību apgūstam . Šī vieta no paraksta tika izsvītrota.

Jāatzīst, ka viss pirmais numurs tematiski ir vājš, sastādīts galvenokārt no gadījuma, otršķirīgiem un virspusēji uzrakstītiem materiāliem.

Ir gadījumi, kad redakcija neizvirza augstas prasības ilustrācijām. Par to liecina K. Frīdrihsona [8] zīmējumi 9. numurā publicētai dziesmai un I. Vecozola [9] ilustrācija stāstam „Pēdējais prieks” 10. numurā, kuri izpildīti formālisma garā un demonstrē tīšu nevērību padomju cilvēka atainojumā.

Līdzīgu nevērību materiāla atlasē un rediģēšanā rāda arī žurnāla „Veselība” [10] redakcija.

Tā, piemēram, ļoti nepārdomāti, vienpusēji bija sākotnēji sastādīts 12. numurs, kurš objektīvi kultivēja lasītājiem patērētāja dzīves pieeju. Galvenā numura tēma bija pārtikas jautājumi, kuriem veltīti bija seši materiāli. Ievadraksta vietā – raksts „Gaļa pārtikā”. Nākošais raksts atkal par pārtiku. Tajā rakstīts bija par to kā ēda senajā Romā, viduslaikos un mūsu dienās. Starp citu, daži salīdzinājumi un divdomīgi mājieni nebūt nebija par labu mūsu laika galda tradīcijām.

Glavļita [11] vadība tad vērsās pie Veselības ministra b. Kaņepa [12], pēc kura divi materiāli par pārtiku no žurnāla tika izņemti un aizstāti ar citiem.

1964.gada pirmajā numurā nebija arī nekādu atsauksmju par PSKP CK decembra plēnuma un Latvijas KP XIX kongresa materiāliem. Tajā pašā laikā rakstā „Lielas radošās iniciatīvas pārtikas zinātnes sasniegumu izmantošanā jaunajā gadā” tika izteikti neargumentēti , strīdīgi apgalvojumi par iespējamām negatīvajām sekām cilvēka veselībai, ko izsaukt var ķīmijas plašā ieviešana tautsaimniecībā. Pēc saskaņošanas ar b. Priedīti [13], šīs vietas no raksta tika izņemtas.

Gandrīz katrā žurnāla numurā tiek publicēti literāri materiāli, galvenokārt – stāsti. Raksturīgi, ka visi stāsti ir ar medicīnas tematiku un ar medicīnas jautājumiem viņiem, šķiet viss ir kārtībā. Tomēr daži stāsti ir vāji gan idejiskā, gan mākslinieciskā ziņā, tie liek lasītājam rakņāties slima cilvēka psiholoģijā un pārdzīvojumos. /I. Silmaļa ”Ugunsputns”Nr.4; G. Bērziņa vienakta luga „Vecene no kalniem” Nr.7; D. Lielupes „Dakter, cik labi, ka jūs esat” Nr.10./ Īpaši jāpakavējas pie L. Saknes stāsta „Zuzīte”, kura manuskriptu piegādāja mums redakcija. Stāstā atainotas tēva mežonīgās izdarības, kuru autore dēvē par Ļeņingradas televīzijas direktoru, kurš savu impēriski – šovinistisko dzinuļu un morālās netīrības dēļ, noved savu meitu līdz pašnāvības mēģinājumam. No stāsta izriet, ka tēvs bija precējies ar latvieti un meitai Zuzītei lika pārtapt par Svetlanu, pāriet mācīties no latviešu uz krievu skolu, bet beigās vispār atsakās no savas meitas. Novesta līdz izmisumam, meita cenšas noindēties. Stāsta autore no paša sākuma apgalvo, ka tas ir patiess stāsts. Glavļita darbinieki kategoriski iebilda pret tādu stāstu un redakcija to nenopublicēja. Viegli iedomāties kādas nacionālistiskas kaislības šis stāsts izsauktu publikācijas gadījumā.

Par redakcijas darbinieku nacionālā jautājuma neizpratni liecina arī dažas vietas L. Freimanes un A. Driķes tūrisma piezīmēs „Pie mums jau rīts”, kas publicēts 1963. gada 1. numurā. Šeit un citur minēts fakts, ka 1918. gadā kalmiki nošāva ungāru un austriešu muzikantus – karagūstekņus, kad tie atteicās izpildīt cara himnu. Šādā redakcijā dotais, šķiru cīņu raksturojošais fakts, iegūst nepareizu nokrāsu, metot ēnu uz veselu tautu, kas apdzīvo mūsu valsti.

Žurnālā ir sadaļa „ Ārzemju humors” / uz vāka 3. lapaspuses / Šeit dažreiz nokļūst banāli joki un zīmējumi, piemēram , trīs zīmējumi ar parakstu „Sirdskaite” 4. numurā, un ar parakstu „Bet ja viņa mums nenoticēs” 6. numurā.

Avots: LVA- PA 101.f.,27.apr., 88.l., 5. -10.lp. (krievu valodā)

Atsauces:

1.      Padomju Latvijas Sieviete – vienīgais sieviešu auditorijai domātais „sabiedriski politisks un literāri māksliniecisks ilustrēts žurnāls” padomju Latvijā. Iznāca no 1952.gada līdz 1989.gadam.

2.      Anna Sakse (1905 -1981) latviešu rakstniece.

3.   Hjū Loftfinga darbs „Doktora Dūlitla peldošā sala” latviski tika izdota 1937.gadā Valda Grēviņa tulkojumā. Padomju Latvijā tā iznāca tikai 1973.gadā Vizmas Belševicas tulkojumā.

4.      Ludmila Sakne – publiciste, žurnāliste.

5.      Tekstilkombināts „Boļševička” tika radīts 1941.gadā uz a/s Latvijas Kokvilna bāzes.

6.   PSKP CK 1963. gada decembra plēnumā tika pieņemti lēmumi par ķīmijas sasniegumu izmantošanu tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecībā.

7.      Septiņgade – padomju tautsaimniecības 7.gadu attīstības plāns (1959 -1965)

8. Kurts Frīdrihsons (1911 -1991) latviešu mākslinieks, kara laikā dienējis vērmahta propagandas vadā, pēc kara represēts.

9.      Imants Vecozols ( 1933) latviešu mākslinieks.

10. Veselība - LPSR Veselības aizsardzības ministrijas populārzinātnisks žurnāls, iznāca no 1958. gada.

11. Glavļits – LPSR Galvenā literatūras pārvalde, no 1958.gada LPSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu glabāšanai presē – centrālā cenzūras iestāde padomju laikā.

12.  Vilhelms Kaņeps (1923 –?) ārsts, LPSR Veselības aizsardzības ministrs (1963 -1989).

13.  Haralds Priedītis (1925 - ?) LKP CK preses ideoloģiskās daļas preses sektora vadītājs.