Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1945)

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas historiogrāfija vairāk ir nodarbojusies ar politiskās vēstures revīziju, un iepriekš noklusētu jautājumu, jeb t.s. „balto plankumu” pētīšanu. Šāda vēstures pārrakstīšana, kas iesākās jau t.s. „Trešās atmodas” laikā, nenoliedzami bija nepieciešama valsts leģimitātes stabilizēšanai gan vietējai auditorijai, gan starptautiskā līmenī, pētniecībā aktualizējot tieši totalitāro režīmu noziedzīgo politiku Latvijā. Tomēr šāda pieeja ir radījusi vienpusēju skatījumu uz vēstures procesiem pagājušā gadsimta otrajā pusē. Uzsverot režīmu pastrādātos noziegums, notikušās represijas, pretestības formas režīmiem utml., tiek radīts neadekvāts un vienkāršots skatījums uz doto laiku, kuram trūkst gan vitalitātes, gan objektivitātes, jo no vēstures procesa tiek izsvītrots vienkāršais jeb „mazais cilvēks.”
„Mazā cilvēka” sociālā dzīve, tās izvirzīto jautājumu un problēmu pētniecība var atklāt daudzas konkrētā laika sabiedrību raksturojošas iezīmes, kuras apzinoties varētu labāk izprast „lielās” vēstures problēmas, sasaistot vēstures mikro un makro līmeņus. Iespējas vēstures procesā ievietot arī vienkāršo cilvēku ir daudzas – tās piedāvā tādas postmodernās vēstures izpratnes skolas kā mikrovēsture, orālā vēsture, lokālā vēsture, emociju vēsture u.c. [1] Ikdienas vēsture ( Alltagsgeschichte) vairāk fokusē uzmanību uz sadzīvi, kura gan mijiedarbojas gan norisinās paralēli politiskajai vēsturei. Galvenais ikdienas dzīves vēstures mērķis ir atainot sociālo praksi, nevis tiekties pēc globāliem vispārinājumiem. [2]
Sociālās dzīves un tās izvirzīto jautājumu un problēmu pētniecība atklāj daudzas sabiedrību raksturojošas iezīmes, kuru apzināšana ļauj labāk izprast konkrēto laiku un cilvēku ikdienas dzīvi. Sociālā prakse pētniekam var atklāties jebkurā jomā, kas skar „mazā cilvēka” ikdienu – dotajā gadījumā tas būs alkohols.
Alkohols un tā loma sociālajā vidē Latvijā ir neizpētīts jautājums .[3] Vēsturnieki pētījumos visbiežāk alkohola problemātikai vai nu nepievēršas nemaz, vai arī tai velta krasi negatīvu nostāju, apskatot šo jautājumu no ļoti šaura redzes punkta – skatot to kā sociālu negāciju, proti, alkoholismu. Šādā sakarā zūd ļoti daudzas ar alkoholu saistītas dimensijas, kas spēj padarīt kolorītāku cilvēku sadzīves vēsturi: proti, aizmirstot, ka alkohols nereti ir arī cilvēku svētku, sociālo grupu rituālu vai arī indivīdu emociju refleksiju izpausmes sastāvdaļa.
Alkohola politika.
Lai mēģinātu izprast alkohola problemātiku tā jāaplūko no diviem skatu punktiem: pirmkārt, tā ir alkohola politika, ko jebkurš pastāvošais režīms regulē, mēģinot kontrolēt sabiedrības dzeršanas kāri. Otrkārt- jāaplūko ir arī sabiedrības reakcija uz šādu politikas realizāciju, kas var izpausties visdažādākajos veidos, no kuriem pašdarinātā degvīna ražošana būtu visuzskatāmākais piemērs. Tāpat jāņem vērā arī sabiedrībā pastāvošās normas, paražas un pieņēmumi, kas iekšēji regulē alkohola patēriņu vai tā sociālās funkcijas noteiktā vietā un laika periodā .[4]
Alkohola politikai savukārt ir divas izpausmes - no vienas puses, režīmi mēģina ierobežot alkohola patēriņu, jo reibumā esošs cilvēks nespēj produktīvi strādāt un tā realitātes uztvere var būt neadekvāta. Bez tam iereibis cilvēks ir potenciāli politiski nelīdzsvarotāks jeb nelojālāks, jo spēj izteikties vai veikt darbības, ko būdams skaidrā prātā, neveiktu.
Tā nacistiskās okupācijas sākumā - 1941.gada jūlijā un augustā, alkoholisko dzērienu pārdošana privātpersonām tika noliegta, [5] bet sadales kartiņās, kuras ieviesa 1941.gada augustā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamajām precēm - alkohols nebija paredzēts. 1942.gada 28. janvārī Rīgas pilsētas vecākais Dr. Hanss Vindgasens (Windgassen) izdeva rīkojumu, kas viesnīcu uzņēmumu turētājiem aizliedza izsniegt alkoholiskos dzērienus iereibušiem pilsoņiem. [6] Jau tā paša gada 9. martā Rīgas apgabala komisārs un komisāriskais lielvecākais kopējā rīkojumā ar Rīgas pilsētas komandantu noteica, ka visa veida alkoholisko dzērienu (degvīnu un liķieru) pārdošana, pasniegšana uz vietas aizliegta publikai pieejamajos restorānos un bufetēs, ēdienu veikalos, konditorejās, kafejnīcās, maiznīcās un karavīru ēdnīcās. [7] Šos noteikumus tā arī neatcēla līdz kara beigām un alkohola lietošana bija pieļaujama tikai „mājas apstākļos.” 1942.gada 2.novembrī degvīna deva bija paredzēta tikai normālpaterētāju kartītēs, t.i. tas pienācās tikai personām, kas bija sasniegušas 18.gadu vecumu, taču iedzīvotājiem, kuri nebija sasnieguši 21.gadu vecumu, alkohola devas vietā saņēma cukuru. [8] Tomēr Alkohola deva nepārsniedza 0,25 l degvīna uz normālpatērētāju mēnesī.
Tomēr arī ierobežotā alkohola lietošanas telpa, izraisīja dažādus pārkāpumus, ja, cilvēkam iedzerot, gadījās nogulēt vai nosebot darbu, par to viņu varēja sodīt kā sabotieri vai asociālu elementu vai, nedod Dievs, gadījās iedzert nepareizajā dienā, piemēram, 7.novembrī, [9] ko varēja inkriminēt kā „boļševiku svētku svinēšanu.” [10] Iedzērušam cilvēkam gadījās arī izrunāties vai nodziedāt ko „nepareizu.” [11] Tā, piemēram, 1941.gada novembrī Rīgā kādās mājas viesībās viens no viesiem bija sašāvis citu, par to, ka tas dzērumā bija sācis „dziedāt boļševiku dziesmas”, [12]bet cits alkoholisko dzērienu ietekmē bija norāvis no sienas un sācis plēst Ā. Hitlera portretu un kāškrusta karodziņus. [13]
No otras puses režīmi alkohola politiku izmanto arī savu interešu realizācijai. Vispirms jau alkohols ir ļoti ienesīgs ienākumu avots, ko varēja izmantot budžeta „lāpīšanai” un noteiktas politikas realizācijai. [14] Vācu okupācijas laikā no alkohola gūtā peļņa, ko kontrolēja Monopolu ģenerāldirekcijas Spirta monopols, nonāca Ostlandes valstskomisāra budžetā. [15] Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma alkohola politikai bija arī manipulējošs raksturs, izmantojot cilvēku tieksmi pēc kaut kā „grādīgāka”, un lai veicinātu zemniekiem nodot savu produkciju, bija nolemts to kompensēt ar lauksaimniecības ražošanas līdzekļiem vai baudvielām (Genussmitteln). Secinot, ka zemē [t.i. Latvijā] ļoti ir pieprasīts spirts, plānoja un ieviesa t.s. alkohola prēmijas (Alkoholprämie). [16] Tā, piemēram, par 1tonnu virsnormas pārdotās labības līdz 31.augustam zemnieks ieguva tiesības 5 litru (l) degvīna iegādei, bet ja labība tika pārdota laika periodā no 1. līdz 15.septembrim, tad arī prēmija saruka līdz 4 l apmēram, savukārt tie, kas to izdarīja no 16. līdz 30.septembrim, ieguva tikai - 2,5 l degvīna iegādes atļaujas. [17] Līdzīgi tika prēmēti arī linu, kartupeļu u.c. kultūru audzētāji. [18] Bez tam ar papildus sīvā devu aplaimoja arī „īpašo” profesiju pārstāvjus – smagā darba strādniekus, asenizatorus, mežstrādniekus, policistus, jūrniekus u.c. [19]
Manipulācijas ar sabiedrību, izmantojot alkoholu, izpaudās ne tikai ekonomiskajā, bet arī politiskajā sfērā. Lai panāktu labvēlīgu attieksmi pret pastāvošo režīmu un mēģinātu to mentāli leģimitizēt, iedzīvotāji tika aplaimoti ar alkoholisko dzērienu papilddevām lielākajos svētkos .[20] Tā 1.maijā, ko visā Trešajā reihā un arī tā okupētajās teritorijās atzīmēja Nacionālā darba svētkus (Feiertag der nationalen Arbeit), pirms kuriem katrs strādājošais vīrietis, kas bija sasniedzis 18 (!) [21] gadu vecumu saņēma 0,5 l, bet sievietes- 0,25 l degvīna. [22] Gadījās arī ka šāda veida manipulācijas izraisīja pavisam negaidītus efektus. Tā 1942.gada novembrī, alkoholu sākot izsniegt uz kartiņām [23], iedzīvotāji to uztvēra ar neviltotu sajūsmu. Jēkabpils latviešu drošības policijas palīgpunkta vadītājs ziņoja savai priekšniecībai Jelgavā, ka „ar pateicību uzņemts jaunievedums par degvīna izsniegšanu uz kartiņām. Cirkulē baumas, ka bijušās Latvijas valsts svētku gadījumā 18.novembrī došot vēl papildus devas, tā piešķirot Latvijai jau zināmas valsts tiesības.” [24]
Alkoholu izmantoja arī propaganda. Pārmērīga dzeršana kā propagandas kategorija Latvijas teritorijā pirmo reizi parādās apgaismotāja Garlība Merķeļa (1769 – 1850) darbā „Latvieši” [25] un turpmāk praktiski katrs sekojošais režīms pārmeta iepriekšējam tādu apstākļu radīšanu, kas veicināja pārmērīgu tautas grimšanu alkohola tvanā.
Jau pirmajās nacistu okupācijas nedēļās alkohola jautājums parādījās antiboļševistiskajā propagandā, apskatot to viennozīmīgi kā ļaunumu, kas grauj tautas veselo garu. Šāds problēmas sniegums nebija nekas jauns un līdzīgi šo jautājumu pasniedza arī 20. -30.gadu „skaidrās dzīves” popularizētāji, tomēr jaunajos apstākļos tas ieguva jaunu skanējumu, uztverot to kā daļu no boļševiku plāna latviešu tautas iznīcināšanā. „Ar alkoholu un asiņainu teroru boļševiki gribēja iznīcināt latviešu tautu. Nekad restorāni nav bijuši tik pilni kā boļševiku laikā, nekad tik lieli nav bijuši alkohola plūdi, kuriem bija jāaizskalo no cilvēku apziņas nacionālo jūtu strāvojums un pretspars boļševiku nejēdzībām” – rakstīja Jelgavas „Zemgale”. [26] Bez tam alkohols tika izmantots arī bijušo padomju režīma amatpersonu nomelnošanā, aprakstot to rīkotās „orģijas”, kurās vislielākie dzērāji bijuši Spure [27], Blaus [28], Pabērzs [29], Plēsums [30] un arī Kirhenšteins ”[31], bet „hroniskais alkoholiķis” un „lielais žūpa” Andrejs Upītis [32] dzēris tikai no kafijas tasītēm spirtu un šņabi. [33] Lai pastiprinātu efektu publicēja arī fotogrāfijas no „orģijām”, lai vizualizētu „tautas nodevēju” dzīres, kamēr „čekisti un žīdi nomocīja un nobendēja simtiem mūsu patriotu.” [34]Alkoholu izmantoja arī antisemītiskajā propagandā, apgalvojot, ka jau no sendienām galvenie pagastu krogu, alus brūžu un degvīna tecinātavu turētāji bija ebreji, tādējādi izmantojot latviešus. [35]
Sabiedrība un alkohols.
Runājot par sabiedrību un tās attieksmi pret alkoholu, jāņem vērā vesela virkne faktoru. Vispirms, tā būtu „dzeršanas kultūra”, kas ir zinātnes neskarts jautājums. Hipotētiski varētu pieņemt, ka Latvijas dzeršanas kultūra veidojās kā simbioze no Vācijas nākušās „alus dzeršanas kultūras” un Krievijas „vodkas kultūras”. Kurš no šiem aspektiem alkohola lietošanas kultūrā dominē un kādas ir šīs dominantes svārstības laikā paliek neatbildēts jautājums. Tāpat nav pētījumu par dzeršanas lomu sadzīvē un svētkos .[36] Hipotētiski atzīmēt varētu to, ka bez grādīgā pudeles Latvija nebija iedomājami nozīmīgākie ģimenes svētki un darbi.
Vācu okupācijas laiks sniedz apliecinājumu šai hipotēzei. Tā degvīnu Latvijas iedzīvotājiem izsniedza tikai kāzu, kristību un bēru gadījumos uz mācītāja apliecības pamata [37], kā arī lauku kulšanas un cukurbiešu novākšanas talkām, kas bija jāpierāda ar pagasta valžu apliecībām. Citos gadījumos degvīns netika pārdots. Pilsētās, lai saņemtu alkoholu strādājošo prēmēšanai uzņēmumu vadītājiem bija jāgriežas ar lūgumu Dzērienu galvenajā pārvaldē Rīgā, lai saņemtu iegādes atļaujas. [38] Daugavpils iedzīvotāji šajā sakarā vērsās Pilsētas valdes Tirdzniecības nozarē ar lūgumu, lai alkoholiskos dzērienus izsniedz arī vārda un dzimšanas dienās, tomēr valde šo priekšlikumu noraidīja. [39]
Interesantu liecību šajā sakarā sniedz arī 1943.gada maijā SS kara ziņotājam, rakstniekam Dzintaram Sodumam (1922) rakstītā vēstule: „Jā, tu jau nemaz nezini, ka es, savas kristīgās pārliecības dēļ, dabūju gandrīz cietumā sēdēt. Redzi, kāds uzņēmīgs mācītājs bij sācis taisīt iesvētīšanas kara laika tempā, 2x nedēļā, pilnīgi bez tās saucamās iesvētīšanas mācības. Aizej tik un samaksā RM 20. – un tevi paņem kā kucēnu un iesvēta. Vienu svētdien esot bijuši pierakstījušies 1000 iesvētāmo, protams, viņi bijuši tik saprātīgi ka uz pašu iesvētīšanu ieradušies tikai 10 pārstāvju. Tiklīdz dabūju zināt, ka iesvētāmo vecums, tāpat tas, vai tas kādreiz jau iesvētīts jeb nē, nekrīt svarā, drāzos turp un uzliku savas RM 20- galdā. Saku, kad jau svētās, tad svētās, pārāk svēts jau tā kā tā nebūs. Bet ko tu domā. Tiklīdz otrā dienā atkal tur ierados, pēc zīmēm Pārtikas nodrošināšanas departamentam, mani grib ņemt ciet un vest uz „častoku” (Mācītājs ar daļu saviem iesvētamajiem tur jau sēdēja). Es itkā esmu gribējis svētīties tikai tāpēc, lai saņemtu šņabja zīmes. Ak, šausmas! Kas tad tur liels bij: 5 pusstopi šņabis, 1.pdl.vīna, 1.pdl.konjaks un 20 pdl. alus un tas viss, tikai par RM 20.- Lai nu kā, bet tomēr ap 5000 kristīgo cilvēku vairāk ir tikuši.” [40]
Ja alkohola politika neatbilst sabiedrībā valdošajam dzeršanas modelim, tad iedzīvotāji vienkārši meklē citus ceļus, tā apiešanai. Tā apskatāmajā laika periodā nereti bija degvīna atļauju viltošanas gadījumi [41] un plauka pašdarinātā degvīna vai spirtu saturošu maisījumu lietošana. Pilsētās visbiežāk lietoja denaturēto spirtu, ko spekulanti pārdeva kā „degvīnu” vai „spirtu”. Policijas statistika par šādu saindēšanos bija augšupejoša. No 1941.gada 1.jūlija līdz 1942.gada janvārim Rīgā vien bija notikuši 64 saindēšanās gadījumi ar alkohola surogātiem, no tiem 42 gadījumos no saindēšanās sekām surogātu lietotāji miruši. [42] Policijas iestādes, protams, uzsāka cīņu „ar sabiedrībai kaitīgiem elementiem, kas destilē un pārdot denaturēto spirtu.” Presē regulāri parādījās ziņas par kārtējiem aizturētajiem denaturētā spirta tecinātājiem, kurus sagaidot „bargs sods.” [43] Šādas darbības tika kvalificētas kā akcīzes nolikumu pārkāpums un par to draudēja naudas sods 100- 500 RM apmērā un 1gads cietumā, ko noteica vadoties pēc tiem likumiem, kas bija spēkā Latvijā pirms 1940.g.17.jūnija, ciktāl tie nerunāja pretim Lielvācijas karaspēka izdotiem noteikumiem. [44]
Līdzīgā veidā tika apkaroti arī pašdarinātā degvīna jeb „kandžas” vai Latgalē brūvētās „šmakolkas” tecinātāji. Vācu okupācijas laikā pašdarinātais degvīns ieguva arī citus nosaukumus, tā labas kvalitātes pašbrūvēto dēvēja par „meža karalieni”, bet sliktākas par „meža rozi,” jeb „mežrozīti”. Lai arī propaganda klāstīja, ka kandžas dzīšana „grauj tautas morāli un nevajadzīgi izšķiež vērtības, kas nav sevišķi pielaižams tagadējos kara apstākļos, kad dārga katra miltu sauja,” [45]tomēr iedzīvotāju pašapgāde ar pašražotajiem dzērieniem pastāvēja visu kara laiku, kā alternatīva okupācijas režīma realizētajai alkohola politikai.
Interesanti, ka kara laikā mainījās arī alkohola sociālā loma, no vienkāršas „baudvielas” tas pārtapa arī par vienu no ejošākajām melnā tirgus precēm .[46] Spekulēja ar degvīnu kā latvieši tā vācieši. Tā Drošības palīgpolicijas uzraugs J.Broks, 1942.gada martā ziņoja, ka „vācieši, kas saņemot šņabi, lielākā tiesā to pārdodot tālāk spekulatīvos nolūkos latviešiem par reti augstu cenu, pelnot no 1300 – 1500 %, kā tas maksājot pēc valsts takses.” [47] Tas, ka par spekulāciju apkaroja tika latviešu civiliedzīvotājus, radīja sabiedrībā neizpratni, jo, kā teikts citā ziņojumā „spekulāciju piekopjot diezgan plašos apmēros arī vācu karavīri, kas labprāt pārdodot degvīnu un tabaku par spekulatīvām cenām.” [48]
Pieaugot preču deficītam un krītoties t.s. ostmarkas kursam degvīns nereti kalpoja arī kā maiņas līdzeklis [49], dažādu preču iegūšanai. „Lielākā valūta bija šņabis.”, atceras V.Nadoļska – Zvanītāja: „Par to varēja pirkt, mainīt vai iegūt, ko par naudu nevarēja dabūt.” [50] Jānis Jaunsudrabiņš savā dokumentālajā darbā par došanos bēgļu gaitās „Es stāstu savai sievai” savas sievai, liek teikt: „Mums ir divas pudeles degvīna un puspudele konjaka. Septiņas aprakām zem jāņogu cera. Vīram šogad iznāca trīs grāmatas un par katru pārtikas lietu pārvalde deva sešas pudeles vienkāršā šņabja un divas liķiera, it kā reprezentācijai. Par tām esam dabūjuši iemainīt šo to ēdamu, sevišķi taukvielas.” [51] Šis mazais fragments sniedz vērtīgu informāciju vispirms jau par dzērienu vērtību- kara laikā nevērtīga kļūst rakstnieka lielā bibliotēka un latviešu meistaru gleznas, kuras nevar paņemt līdz, bet degvīns ir pelnījis, lai to vērīgi noglabā. Tāpat civilpārvaldes ierēdņi, apzinoties naudas nevērtību, rakstniekam „reprezentācijai” piešķir alkoholu, kas tiek iemainīts pret pārtiku.
Tādējādi sabiedrība, neskatoties uz ierobežojumiem, ne tikai pašapgādājās ar alkoholu, bet arī atrada tam jaunas sociālas funkcijas. Caur alkohola politikas un tās radīto seku prizmu var novērot gan okupācijas režīma realizēto saimniecisko politiku, gan atklāt sociālās problēmas tā laika sabiedrībā. Protams, alkohols nebija vienīgais produkts ar nozīmīgo statusu – līdzīgu vēsturi var uzrakstīt arī par cūkgaļu vai tabaku, bet tās ir tēmas, kuras gaida savu pētnieku. Lai iegūtu kaut cik objektīvu ikdienas vēstures ainu apskatāmajā periodā, nepieciešama virkne pētījumu, kas apskatītu gan atsevišķu gebītskomisariātu un pilsētu, gan dažādu sabiedrības slāņojumu un šķietami mazsvarīgu problēmu [52]vēsturi.
Atsauces:
[1] P.Thomson. The Voice of the Past. Oral History.Third edit. –Oxford,University Press, 2000. –p.6.-7.; Sigurður Gylfi Magnússon. Social History - Cultural History - Alltagsgeschichte - Microhistory: In-Between Methodologies and Conceptual Frameworks.// Journal Of Microhistory 2006. [ http://www.microhistory.org/pivot/entry.php?id=20 (sk.10.02.2007)]
[2] Alf.Lüdtke. Whats Is the History Of Everyday Life and Who Are Its Practitioners?// The History Of Everday Life.Reconstructing Historical Expierences And Ways Of Life./ Ed. Alf.Lüdtke.Tralsl.W.Templer. –Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1995. – P.3-40.;
[3] Kā vienīgo izņēmumu var minēt L.Dumpes darbu „Alus tradīcijas Latvijā.”-R.,LVIA,2001., Kas veltīta tikai vienam alkoholiskajam dzērienam un ierobežotā laika periodā –lidz 20.gs.; Piemēram, vācu okupācijas laikā alus netika atzīts par alkoholisku dzērienu, tādēļ jautājums par okupācijas alus politiku izpaliks. Alkoholisko dzērienu kategorijā iekļāva degvīnu, liķierus, konjakus, vīnus un spirtu. Sk. Rīkojumu Vēstnesis. -1942. – 6.,25. novembris. Vīns Latvijā netika ražots un pārdošanā tas parādījās epizodiski, tādēļ var apgalvot, ka vīna loma apskatāmajā laika periodā bija niecīga, piedevām vīna dzeršanas tradīciju faktiski nebija.
[4] Nosacīti to varētu dēvēt par “dzeršanas kultūru” vai „dzeršanas modeli”, kuru atklājot būtu jāņem vērā daudzi alkohola patēriņa aspekti, kā dzērienu tipi, dzeršanas apjomi, ar alkoholu saistītā vide un aktivitātes, kā arī tipi un stingrība ar kādu tiek veikta sociālā kontrole par dzeršanu. Sīkāk sk. I.H.Mäkinen, T.C.Reitan. Continuity and change in Russian alcohol consumption from the tsars to transition.// Social History. Vol.31.,No.2 May 2006. –p.162 -163.
[5] LVVA, P-107.f., apr.1.,l.1., 682., 686.lp. ; Šāda rakstura aizliegumi, raksturīgi kara laika situācijām. To galvenais mērķis ir nepieļaut sabiedrības demoralizāciju, kas varētu izsaukt tādas parādības kā paniku, marodierismu, sakāvnieciskumu utt. Tā sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gada 18.jūlijā cars izdeva dekrētu, kas aizliedza alkoholisko dzērienu pārdošanu mobilizācijas laikā, vēlāk nosakot tā darbību līdz kara beigām. Sk. Введенский И. Н. Опыт принудительной трезвости. М,: Издание Московского Столичного Попечительства о Народной Трезвости, 1915. / sk.20.05.2007); Līdzīgi arī Francijā 1915.gada 7.janvārī aizliedza tirgot absintu, Anglijā ierobežoja alkohola izsniegšanu krogos utt. Respektīvi, karu gadījumos alkohola patēriņu valsts mēģina kontrolēt.
[6] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -28.janvāris
[7] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -9.marts.; Restorānos aizliegts izsniegt spiritiozus dzērienus.// Tēvija. -1942. -9.marts.
[8] Rīkojumu Vēstnesis. -1943. – 2.februāris.
[9] t.s. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas diena.
[10] LVVA. P- 3273.f.,25.apr.,l.44. [RCC ieslodzītā A.E.Nilles lieta]; LVVA. P- 3273.f.,25.apr.,l.430. [RCC ieslodzītā O.Šillinga lieta] u.c. Kā apsūdzības pamats varēja tikt norādīta arī „žūpošana” vai „dzeršana”. Sk.piem. LVVA ,4071.f.,2.apr.,8.l., 17.lp.; OMF,Inv.Nr.6701. [A.Bērziņa kartotēka.-10.sēj.], 94.lp. u.c.
[11] Piem. I.Krukovska Štuthofas KN ieslodzītā kartītē, kā apsūdzība bija norādīta krievu dziesmu dziedāšana. Sk. LVVA ,4071.f.,2.apr.,8.l.,19.lpp. Par līdzīgiem gadījumiem padomju okupācijas periodā Sk. Bergmanis A., Zālīte I. Latvijas PSR VDK un sabiedrības ideoloģiskā kontrole (1965 – 1990). //Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2005.gada pētījumi. -19.sēj. – R.,LVIA, 2007. – 465. -467.lpp.
[12] Dzēruma vieglprātības smagās sekas.// Tēvija. -1942. – 3.oktobris.; Kuldīgā 1942.g., atzīmējot pilsētas 700 gadi, bija izcēlies konflikts starp latviešu policistu un ukraiņu karagūstekņiem par „krievu” dziesmu dziedāšanu. Sk. LVVA, P-97.f., 1.apr., 2.l., 539.lp.
[13] Dzēruma sekas.// Tēvija. -1942. -19.decembris.
[14] Kā progresīvāko var minēt 1921.gadā Satversmes Sapulces pieņemtos noteikumus par 3% piemaksas uzlikšanu alkoholiskajiem dzērieniem, kas ieskaitāmi Kultūras Fonda budžetā. Sk. Ā.Šilde. Latvijas vēsture 1914 -1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. –Stockholm: Daugava, 1976. – 374. -375.lpp.
[15] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. – 19., 25. Februāris; LVVA, P- 107.f, 1.apr. 3.l. 2., 12.lp
[16] LVVA, P -70.f., apr.1., 55.l., 3., 9.-10. lp.
[17] Vairāk maizes labības.// Tēvija. -1942. -20.augusts.
[18] Noteiktas linu nodevas.// Tēvija. -1942. -16. oktobris.
[19] LVVA, P-30.f., apr.3.,38.l., 3.-4.lp.
[20] Padomju laikos, lilākajos valsts svētkos, īpaši pirms demonstrācijām un gājieniem, iedzīvotāji arī tika aplaimoti ar alkoholu. Sabiedrība, piemēram 2.maiju. vai 8.novembri, kas PSRS bija izejamās dienas, dēvēja par “paģiru dienām.”
[21] Pārtikas kartītēs alkoholisko dzērienu deva bija paredzēta tikai 21.gadu vecumu sasniegušajiem.
[22] Rīkojumu Vēstnesis. – 1943. -28.aprīlis.
[23] Rīkojumu Vēstnesis. -1942. -6.novembris. Alkoholu uz kartiņām varēja saņemt no 2.novembra. Sk. Jaunās pārtikas kartītes.// Tēvija. -1942. -31.oktobris.
[24] LVVA, 252.f., 1.apr., 43.l., 93.lp.
[25] G.Merķelis. Latvieši sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimteņa beigās. –R.,LVI, 1953. -39.-52.lpp.
[26] A.Kalnājs. Alkohols- līdzeklis latviešu tautas iznīcināšanai.// Zemgale. -1941. -23.septembris.
[27] Žanis Spure (1901 – 1943), LKP CK sekretārs.
[28] Pēteris Blaus (1900 – 1971) LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs.
[29] Juris Pabērzs (1891 – 1961), LPSR Tieslietu tautas komisariāta Tiesu pārvaldes priekšnieks.
[30] Pēteris Plēsums (1895 – 1968), LRSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks.
[31] Augusts Kirhenšteins ( 1872 – 1963), LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs.
[32] Andrejs Upītis (1877 – 1970), rakstnieks, LRSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks.
[33] Epizodes, par kurām nedrīkstēja runāt.// Tēvija. -1941. -15.jūlijs.; Rauti un orģijas Rīgas pilī pēc „padomju kultūras” parauga.// Tēvija. -1941. – 17.jūlijs.
[34] To mēs neaizmirsīsim.// Tēvija. -1941. – 19.jūlijs; Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17.VI. 1940 līdz 1.VII. 1941./ P.Kovaļevska, O.Norīša un M.Goppera redakcijā. – R.,Zelta Ābele, 1942., - 73.lpp.
[35] Žīdi Kurzemē.// Talsu Vārds. -1942. – 8.janvāris.; Tas, ka krogu turēšana 19.gs. Rietumkrievijas provincēs, kļuva lielā mērā par ebreju nodarbošanos, veicināja antisemītisma veidošanos šajos reģionos. Sk. I.H.Mäkinen, T.C.Reitan. Continuity and change in Russian alcohol consumption from the tsars to transition. –p.166.
[36] Kā interesants jāmin arī dzimtes faktors dzeršanas kultūrā. Piemēram, nacistu okupācijas laikā liela ažiotāža sacēlās, kad 1942.gadā alkohola lietošanas taloni tika izsniegti arī sievietēm, ko vietējā sabiedrība uztvēra neviennozīmīgi, uzskatot ka iedzeršana ir tikai vīriešu padarīšana. Genderfaktoru atklāšana dzeršanas kultūrā arī gaida savu pētnieku. Līdzīgi jāņem vērā arī lokālie faktori, kuri rakstā ir apzināti nivilēti, lai atsegtu visas Latvijas situāciju. Vai dzeršanas kultūra, piemēram, Latgalē, atšķiras no pārējās Latvijas vai nē. Interesanti, ka, piemēram, 1942.gadā izsniedzot degvīna papilddevas Līgo svētkiem, tās nepienācās Latgales iedzīvotājiem! Vai tas būtu jāuzskata par pieņēmumu, ka latgalieši pašnodrošināsies ar „šmakolku”? Sk. Saldumi Jāņos sievietēm un jauniešiem.// Tēvija. -1942. -22.jūnijs.
[37] Tā Pārtikas Nodrošināšanas departaments savā vēstulē Baznīcu un konfesiju departamentam 1943.g. 7.jūlijā secināja: „Pēdējā laikā ir novērots, ka arī citu konfesiju garīdznieki ir uzsākuši izdot apliecības alkoholisko dzērienu saņemšanai sakarā ar draudžu locekļu iesvētīšanu, pie kam tas notiek pat tādās draudzēs, kur iesvētības agrāk nav rīkotas, vai arī ja tas noticis, tad šinīs draudzēs šim aktam, nav piešķirama tik svarīga nozīme kā tas ir ev.luterāņu draudzēs, piemēram, nav rīkotas ģimenes viesības iesvētību atzīmēšanai. Pēdējā laikā esam saņēmuši ziņas no Rēzeknes apriņķa vecākā, ka uzkrītoši daudz alkoholiskos dzērienus iesvētīšanu sarīkošanai pieprasa, pamatojoties uz vecticībnieku garīdznieku izsniegtām apliecībām.” Baznīcu un konfesiju departaments deva slēdzienu, ka „ vecticībniekiem nav pamata pieprasīt devas iesvētību gadījumā, jo viņu kults neparedz jaunatnes iesvētīšanu.” Ar ko tad arī dzērienu atļauju izsniegšana „jauniesvētītiem” vecticībniekiem tika liegta. Sk. LVVA, P-30.f.,2.apr.38.l., 53.,55.,57.,60.lp.
[38] Degvīna izsniegšana patērētājiem.// Ventas Balss. -1941. -14.novembris.
[39] Vietējās ziņas.// Daugavas Vēstnesis. -1942. -23.janvāris.
[40] LVVA P- 443.f., 1.apr. 1.l.[SS kara ziņotāja Dzintara Soduma personīgais arhīvs], 164.-165.lp.
[41] Notikumi.// Tēvija. -1942. -13.janvāris.;Lai dabūtu šņabi, viltojuši dokumentus.// Kurzemnieks. -1944. -22.septembris u.c.
[42] Nedzeriet jēlspirtus!// Tēvija. -1942. -28.janvārī
[43] Apcietināts denaturētā spirta tecinātājs.// Tēvija. -1942. -7.februāris.; Bargs sods „degvīna” tecinātājai. // Tēvija. -1942. -12.februāris; Spekulantus jāizskauž// Talsu Vārds. -1942. -12.marts; Sodīts kandžas tecinātājs.// Ventas Balss. -1943. – 9.aprīlis u.c.
[44] Tieslietu pārvaldes ģenerāldirektora rīkojums.// Tēvija. -1941. -28.augusts ; Valmierā sodīti pirmie kandžas tecinātāji.// Tālavietis. -1942. -3.februāris.
[45] Valmierā sodīti pirmie kandžas tecinātāji.// Tālavietis. -1942. -3.februāris; Ād.Šilde. Alkohola tvanā.// Daugavas Vēstnesis. – 1944. – 8.janvārs.
[46] Salīdzinājumam – ½ l pudele degvīna oficiāli 1942.g. maksāja vidēji RM 1,50, savukārt melnajā tirgū tās cena bija 40 RM. Sk. Rīkojumu Vēstnesis. -1942.g. 22.decembris.; LVVA, P- 107.f., 1.apr. 3.l., 12.lp.; LVVA, P- 107.f,, 1.apr. 2.l. 233.lp; Vācu Sevišķajai tiesai nodots 50 spekulantu.// Tēvija. -1942. -28.februāris.
[47] LVVA, P- 252.f., apr.1., l.43., 18.lp.
[48] LVVA, P- 252.f., apr.1., l.43., 31.lp.
[49] Līdzību šeit var saskatīt ar stāvokli Latvijā 20.gs. 80.gadiem, kad „neoficiālā” norēķināšanās par pakalpojumiem u.c. tika mērīta „polšos”.
[50] Pāri jūrai 1944./45.g. /130 liecinieku atmiņas sakārtojusi V.Lasmane. – Stokholma: Memento,1993 – 214.lpp.;Tie latvieši, kas nelegāli mēģināja nokļūt neitrālajā Zviedrijā, degvīnu izmantoja gan lai piekukuļotu krasta apsardzi, iegādātos benzīnu, gan arī lai Zviedrijā, kur pastāvēja alkohola ierobežojumi, to laistu melnajā tirgū.Sk. turpat, - 82., 160. -161.lpp.
[51] J.Jaunsudrabiņš. Es stāstu savai sievai.//J.Jaunsudrabiņš. Kopoti raksti. -12.sēj. – R.,Liesma, 1984. – 261.lpp.
[52] Varētu piedāvāt, piemēram, baumošanas vai jūtu vēstures problemātiku dotajā laikā.
# Referāts nolasīts DU HF Komparatīvistikas institūta starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Krogs Eiropas kultūrā” (Daugavpils. 13.-14.04.2007.)