Par nacionālo pretestības kustību. Demagoģiskas pārdomas.

2006.g. “Latvijas Vēsture” 4 numurā prof. Antonijs Zunda publicējis savas pārdomas par nacionālo pretestības kustību Latvijā vācu okupācijas laikā. Kāds ir raksta mērķis? Grūti teikt, jo autors ir piemirsis to nodefinēt. Iespējams ka tas ir fragments no topošās grāmatas, bet varbūt ka nē! Pieņemšu, ka autors ir mēģinājis konceptuāli paraudzīties uz pretestības kustības lietām.
Pretestības kustība ir sarežģīta lieta, gar tās teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem sarakstīts daudz. Piedevām, Latvijas gadījumā, gatavi teorētiķu izstrādātie modeļi neder. Neder viena iemesla dēļ – pretošanās vienai okupācijas varai nozīmēja otras okupācijas varas pozīciju celšanos. Autors, mēģinot atbildēt uz U.Neiburga izvirzīto jautājumu, pie kā lai pieskaita kreisi noskaņotos pretestības kustības dalībniekus, kas nesaņēma instrukcijas un līdzekļus no Maskavas: atrod to skaidrojumā, ka lūk, komunistiski noskaņotās grupas esot vājinājušas nacistisko okupācijas režīmu, tādējādi veicinot atkārtotu nonākšanu padomju okupācijā.[67.lpp.] Loģiski! Jā, bet tad sanāk ka nacionālās pretestības grupas spēcināja nacistu okupācijas politiku !? Tajā pašā laikā atzīstot, ka nacionālā pretestības kustība tika vērsta pret latviešu mobilizāciju SS leģionā, nacistu ekonomisko un kultūras politiku utt.[66.lpp.], faktiski nonākam līdz tam pašam apgalvojumam – arī nacionālā pretestība vājināja nacistu okupācijas režīmu, un negribot veicināja padomju okupācijas varas atgriešanos.
Rodas virkne jautājumu, uz kuriem vajadzētu rast konstruktīvas atbildes, ja tas ir maz iespējams:
Pirmkārt, vai okupētajā Latvijas teritorijā maz bija iespējama pretošanās, kas nebūtu saistīta ar cita okupācijas režīma pozīciju nostiprināšanu? Domāju ka nē, bet pretestības grupu tipoloģijā nav iespējams atrast citus vienojošus kritērijus kā tikai to darbības mērķis un politiskā vai nacionālā orientācija. Pēc šiem kritērijiem arī būtu jāvadās, un lai arī cik sazarotu tipoloģiju tas radītu, vismaz būtu pietuvināts vēsturiskajām reālijām. Pieņēmums dalīt šādas grupas nacionālās un komunistiskās ir pārlieku vienkāršots skatījums uz problemātiku.
Otrkārt, vai pamatots ir pats apzīmējums „pretestības kustība”, ko esam pārņēmuši no rietumu historiogrāfijas, kas vairāk apzīmē vismaz kaut cik saistītu grupu darbības pret okupācijas režīmu? Latvijas gadījumā šādu „kustību” neredzu, ir tikai pretošanās recidīvi. Protams, neviens nav noteicis cik cilvēku vai grupu jābūt, lai runātu par „kustību”, bet domājams šeit vajadzētu būt godīgiem pret sevi un savu vēsturi – nevaram salīdzināt ar to, kas risinājās Dienvidslāvijā, Francijā vai Polijā. Pretējā gadījumā arī kaut vai nacionālboļševiku aktivitātes Latvijā šodien var apzīmēt ar skaļo nosaukumu „kustība”.
Treškārt, vai apzīmējums „nacionālā” pretestības kustība, būtu pareizs apzīmējot tās grupas, kuras par savu mērķi izvirzīja Latvijas valstisko atjaunošanu? Tas ka šādas grupas veidoja nacionālisti tās padara par „nacionālistiskām” nevis „nacionālām” grupām, kas vairāk būtu piemērots apzīmējot, piemēram, poļu pretestības grupas Latvijā. Faktiski šāds formulējums būtu loģiskāks [resp., komunistiskā un nacionālistiskā pretošanās] ja pūlamies grupas iedalīt pēc ideoloģiskiem principiem. Nacionāls tomēr šķiet vairāk saistīts ar piederību kādai etniskai grupai.
Ceturtkārt, vai tikai nacionālās pretestības kustības locekļi ir uzskatāmi par patriotiem? Pārdomas izraisa prof. A.Zundas retorika par patriotismu, kas bijis raksturīgs nacionālās pretestības grupas locekļiem. Atkal -pēc loģikas tad šo cildeno jēdzienu mēs nevaram attiecināt ne uz koloborantiem, ne komunistiskajām pretestības grupām. Domāju šādas retorikas lietošana pārlieku jau vienkāršo pagātni, iedalot vienus „labajos”, citus „sliktajos.” Esmu pārliecināts, ka īsteni patrioti bija visās pusēs, šāds nonsenss izriet no tālaika neviennozīmīgās situācijas. Latvijas okupācija 1940.g., tai sekojošā nacistu okupācija un draudošā atkārtotā komunistu atgriešanās Latvijas iedzīvotājiem radīja vairākas alternatīvas, no kurām Latvijas valstiskā atjaunošana bija tikai viena, un visgrūtāk realizējamā. Patriots bija arī, piemēram, brīvprātīgais vai civilpārvaldes ierēdnis, kas ar savu aktīvo darbību veicināja komunisma briesmu attālināšanos, pēc kā viņa vācieši solīja miglā tīto Latvijas vietu Jaunajā Eiropā. Vai Latvijas iedzīvotāji padomju partizānu vai Padomju armijas rindās cīnījās par Latvijas atkārtotu okupāciju, vai tā bija cīņa pret „mūžseno” ienaidnieku vācieti un nacistu noziedzīgo režīmu?
Piektkārt, jautājums, kas aktualizējies pēc U. Neiburga referāta Rīgas pilī – vai t.s. „slēptā” pretestība maz bija iespējama? Pēc kara, rakstot atmiņas, lai sevi attaisnotu šādi „pretestībnieki” radās kā sēnes pēc lietus. Pat iekšlietu ģenerāldirektors O.Dankers savās atmiņās parādās kā patriots, kas kur vien varējis pretojies vācu režīmam. Līdzīgas tendences var vērot arī šodien, kad liela daļa padomju darboņu savās atmiņās parādās kā „slepeni” cīnītāji pret okupācijas varu. Šeit domāju nevar runāt par sistēmu kā tādu, bet jāizvērtē ir konkrēti gadījumi. Gustava Celmiņa gadījums te nevar kalpot kā piemērs, jo ar savu nelegālo darbību viņš faktiski nostājās pret varu, kurai uzticami bija kalpojis iepriekšējo laiku. Gadījums ar Celmiņu tikai norāda uz tendenci, kā kolaborants, nacionālu vai arī personīgu motīvu vadīts bija spējīgs arī nostāties pret šo varu. Jautājums: vai citi to spēja izdarīt vai tikai gribēja, vēlāk vēlamo pārvēršot par notikušo ?