Krievi Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas gados (1941 -1945)

Kaut arī karadarbības sākšanos starp nacionālsociālistisko Vāciju un komunistisko Padomju Savienību 1941.gada 22. jūnijā nacisti pasludināja kā ideoloģisko karu, tomēr tā norisēs etniskie jeb rasu faktori nereti pat dominēja par citiem – racionālajiem faktoriem. Par tādu to padarīja ne tikai nacionālsociālisma ideoloģijas proponētais rasisms, bet arī Padomju Savienības kara gados sakāpinātais krievu nacionālisms un antivāciskums. Daudzās okupētajās valstīs nacisti etniskās problēmas saasināja un izmantoja savu mērķu īstenošanai, savukārt atsevišķu etnisko kopienu nacionālo interešu izpausmes bija iespējamas tikai tik, cik tad ja tās nebija pretrunā ar nacistu okupācijas politikas plāniem. [1]

Raksta mērķis nav sniegt visaptverošu krievu etnosa stāvokli nacistu okupētajā Latvijā – tas ir pārāk liels un daudzšķautņains jautājums, kura izpētei vajadzīgs ne viena vien pētnieka darbs.[2] Rakstā autors kā galveno mērķi vēlas izcelt latviešu un krievu etnosu attiecību problemātiku apskatāmajā laika periodā. Šī mērķa sasniegšanai vispirms būtu jāapskata jautājums, kādu krieva tēlu nacisti vēlējās parādīt latviešiem un kā to uztvēra dažādi sabiedrības slāņi t.s. Latvijas ģenerālkomisariāta teritorijā.

Krievu minoritāti, līdzīgi kā citus etnosus, Latvijā otrā pasaules kara gados nevar vērtēt kā homogēnu veidojumu. Par tādu to padarīja totalitārās ideoloģijas un propaganda. Propagandas veidotais krieva tēls ir nozīmīgs problēmas atainošanai. Tieši caur propagandu okupācijas režīms centās latviešu sabiedrībā iesakņot tos priekšstatus par citām tautām, kādi tam bija izdevīgi.

Latviešu sabiedrība kopumā nacistu okupācijas sākumu sagaidīja ar neviennozīmīgā sociālpsiholoģiskajā stāvoklī. Gads padomju kundzībā bija saārdījis ierasto dzīvesveidu, uzskatus un vērtību sistēmu, ko stiprināja padomju režīma īstenotais terors pret "šķiras un padomju iekārtas ienaidniekiem". Savulaik amerikāņu genocīda pētnieks Irvins Staubs (Ervin Staub) izvirzīja koncepciju par t.s. "smagās dzīves stāvokļa" (difficult life conditions) efektu: apstākļos kad tiek demontēta ierastā sociālā struktūra, ekonomiskā dzīve, sociālās paražas, kad tiek zaudēta politiskā elite u.c., rodas pamatots vai iluzors priekšstats par tautas vitalitātes apdraudējumu, un tā sāk asociēt citas etniskās grupas kā ienaidniekus, respektīvi, uzliekot vainu par radušos situāciju uz kādu minoritāti. [3] Latvijā pirmais padomju okupācijas gads bija tipisks šāda "smagā dzīves stāvokļa", jeb latviešu gadījumā "baigā gada" [4] piemērs. Nacistu propaganda mēģināja visu vainu par notikušo novelt uz ebreju pleciem, tomēr fakti neliecina par latviešu atbalstu šai nacistu problēmas konstrukcijai. [5] Tāpat bija arī mēģinājumi vainu uzvelt arī uz krievu pleciem, ko nacisti jau 1942.gadā aizliedza darīt. [6]

Ja runājam par krieva tēlu tad jāatzīmē, ka tā veidošanā nosacīti iespējams izdalīt divus posmus: no 1941.g.jūlijam līdz 1942.gada janvārim un no 1942 līdz 1945.gadam.

Nacistiskā propaganda t.s. "zibenskara" fāzē [7] (1941.g.jūn.-dec.) uzsvēra Latvijas krievu līdzatbildību par notikušo valsts sagrāvi, par nejēdzībām un teroru, kas valdīja Latvijā "baigajā gadā".

Kaut arī lielākajā daļā propagandas rakstu tika apgalvots, ka vācu armija, līdzīgi kā tā ir atbrīvojusi latviešus, vēlas atbrīvot arī krievu tautu, kas smok žīdu- boļševiku jūgā, [8] tomēr vienlaicīgi nacistu kontrolētā prese uzsvēra, ka "tagad mums uz visiem laikiem un galīgi jānorobežojas no mūsu zemes un tautas īstā un vēsturiskā ienaidnieka –krieviem.[...] Gars, kas valdīja krievu tautā bija mums svešs un nepieņemams. Šis slāviskais, aziātiskais, kūtrais, nežēlīgi cietais varēja tikai negatīvi ietekmēt latvieša dvēseli.[...] Krievu tauta ir bijuši vēsturiskie un īstie ienaidnieki un ir nesuši vislielāko postu un nelaimi. "
[izcēlums mans] [9]

Okupācijas prese nešķiroja krievus– vietējos un Krievijas, jo šajā jautājumā tā vadījās pēc nacistu principa, ka galvenais ir piederība, kādam etnosam, bet viss pārējais jau ir pakārtojams "asins tīrībai".

Tā nacistu okupācijas laika prese Daugavpilī uz jautājumu, kas tad bijuši pirmie kolhozu dibinātāji, viennozīmīgi atbild: "Abrenes krieviņi, kam darba un dzīves jēga pastāv galvenokārt saulespuķu zelēšanā, kumuškas brūvēšanā un kautiņu rīkošanā un kas strādāšanu sviedrainu muguru uzskata par lielāko nelaimi pasaulē. Iestājoties kolhozā, viņi cerēja, ka tad "viss kārtošoties pats no sevis", laukus apars un apsēs mašīna, mašīna izkuls labību, mašīnas izceps maizi un pats krieviņš no rīta līdz vakaram spēlēs garmošku un dancos večerinkās." [10]

Arī latviešu esejiste Zenta Mauriņa toreiz krievus apraksta kā pasīvus un viegli ietekmējamu tautu, kas "nespēdami pretoties rasiski svešajam, aktīvajam žīdiskajam boļševismam," bija sevi nolēmuši bojā ejai. [11]

Jānis Lapiņš "Tēvijā" skaidroja, ka "krievu tauta, kas sevī uzņēmusi dažādu rasu tautas un ir īsta bastardu tauta, ir ar nenosvērtu dvēseles dzīvi. Ko krievs rītu domās, neviens nevar pateikt, jo viņam domāšana ir dažādās plāksnēs- šizofrēniska domāšana. Tāda personība saskaldās, un ir neproduktīva. Un tādam darbiniekam vajag kontroliera un sarga un viņu nekad nav par maz." Tas arī esot galvenais, kas atšķirot krievus no stabilajām- āriešu tautām. [12]

Arī daudzos rakstos par padomju pirmo okupācijas jeb "baigo gadu", blakus boļševikiem un ebrejiem parādās arī krievi, un presē jūtama klaja nepatika pret visu krievisko. [13] Faktiski šādam krieva tēlam latviešos vajadzēja radīt priekšstatu, ka šī etnosa pārstāvjiem ar latviešu tautu nekā kopīga nevar būt, krievs ir ne tikai rasistiski un morāli nepilnvērtīgs, bet vienlaicīgi arī nelojāls un uzlūkojams kā potenciāls nodevējs. Par šādu uztveri liecina vesela virkne vācu okupācijas laika rīkojumu, kas attiecībā uz krieviem bija diskriminējoša. Piemēram, jau 1941.gada beigās Jelgavas novada komisārs (Gebietkommissar Mitau) Mēdems izdeva rīkojumu, kas paredzēja radioaparātu konfiskācijas krievu tautības iedzīvotājiem, lai cīnītos pret ienaidnieka kontrpropagandas izplatīšanos. Jau šajā gadījumā, tautība vien kalpoja kā rādītājs politiskai nelojalitātei. Vēlāk Latvijas robežu tuvumā tuvojoties Sarkanajai armijai no pierobežas apgabaliem tika "evakuēti" galvenokārt krievu tautības iedzīvotāji, kas vēlreiz apstiprina to, ka krievs – vācu okupācijas iestādēm bija neuzticama un nevēlama persona.

Tomēr jāatzīmē, ka tā bija nacistu krieva tēla konstrukcija, kas sakņojās pašu okupantu aizspriedumos pret slāviem. Arī pretkrievu politiku piekopa ne jau latviešu sabiedrība vai pat latviešu kolaboranti, bet vācu varas iestādes. Tāpat būtu jāatzīmē, ka ne jau krievi bija galvenā etniski konatētā problēma, kas satrauca nacistus – daudz lielākā mērā tos nodarbināja t.s. ebreju jautājuma risināšana un latviešu nacionālistu problemātika.

Piedzīvojot kara laikā pirmo fiasko – sakāvi pie Maskavas, nacisti gan savā okupācijas politikā, gan propagandā izdarīja korekcijas. Tā sākot ar 1942.g. nacistiskās propagandas nostāja pret krieviem mainījās, uzsverot, ka cīņa notiek tikai pret "žīdisko boļševismu", nevis krieviem kā tautu, ko vācu armija ieradusies atbrīvot no komunistiskā jūga. Šādu pozīcijas maiņu var skaidrot ar sekojošiem faktoriem:

1. okupācijas režīmam bija nepieciešams krievu sabiedrību piesaistīt aktīvākai kolaborācijai;
   
2. bija nepieciešamas kontrpropagandas akcijas, padomju īstenotajai efektīvajai propagandai vācu armijas aizmugurē;
   
3. nepieciešamība mazināt latviešu nacionālismu.
   

Tā 1942 g. martā Latvijas ģenerālkomisāta propagandas daļas presei sniegtajos norādījumos, tika atzīmēts, ka tāda terminoloģija kā "Padomju Krievija" vai "Krievija", "krievu" ir aplama, tās vietā jārunā par Padomju Savienību vai boļševismu.[14] Tādejādi tika apstādināta antikrievisko rakstu plūsma - jo norādījumu neievērošana varēja novest pie nepatīkamām sekām.

Pret vietējiem krieviem rakstiem pazūdot, to vietā nāca raksti, kuros bija aplūkots Krievijas iekšpolitiskais stāvoklis. Faktiski šajos sacerējumos tika mēģināts izcelt vācu "atbrīvotāju" tēlu, kas krievu cilvēku bija paglābušas no "žīdiskās čekas" un verdzinošās kolhozu sistēmas. Rakstu avots daudzos gadījumos bija vācu karavīri un latvieši, kuri it kā bija uzturējušies Krievijā(?!). Pēc satura un formas šie stāstījumi ļoti atgādina Vācijā propagandas nolūkos izdotās karavīru "vēstules" no Austrumiem. [15]

Šādu darbu mērķis nebija radīt līdzjūtību pret krieviem, tiem vajadzēja latviešu lasītājam radīt apziņu, par to, kas būtu ar latvieti noticis, ja nebūtu atnācis "atbrīvotājs- vācu karavīrs." [16] Savukārt no tādiem tekstiem izrietēja netiešs brīdinājums - ja latvietis nestrādās un neklausīs vācu rīkojumus, tad boļševiki atgriezīsies un latvieši nonāks tādā pašā stāvoklī kā krievi.

Sākot ar 1944.g.pavasari, frontei strauji tuvojoties, pieauga nepieciešamība pēc latviešu aktīvākas sadarbības, notiek atgriešanās pie kara sākumā izmantotajām klišejām par austrumu draudiem, neizmantojot gan "krieva" jēdzienu, bet aizstājot tos ar eifemizetājiem jēdzieniem - "moskoviti", "huņņi" u.c.

Vai sabiedrība nacistiskajai propagandai ticēja? Vismaz kara laikā noteikti nē, par to ir daudzas tiešas un netiešas liecības. Gan policijas ziņojumi, gan neskaitāmās baumas, kas Latvijā izplatījās kara gados. Ja attiecībā pret oficiālajiem ziņojumiem tika ziņots, ka no tiem "neviens necer izzināt īsto patiesību un paļaujas katrs tikai uz saviem ieskatiem un spriešanas spējām" [17], tad līdzīgi, domāju, tika uztverta arī "pretkrievu" propaganda. Tā 1942.gada augustā latviešu politiskās palīgpolicijas stāvokļa pārskatā no Jēkabpils apriņķa minēts ka latviešiem nav vērojams naidīgs noskaņojums pret krieviem un poļiem, bet gan cilvēki tiek dalīti vienīgi pēc to komunistiskās darbības padomju okupācijas gadā. [18] Arī Daugavpils gebītskomisārs savā 1942.g.19.marta pārskatā ģenerālkomisāram Rīgā min, ka ir kļūdaini uzskatīt ka vietējie krievi esot inficēti ar boļševismu.[19]

Domājams, ka tieši šīs propagandas kampaņas, radīja dažādas baumas krievu vidū, par to izsūtīšanu no savām dzīves vietām vai tiesībās pielīdzinot ebrejiem. [20] Faktiski uz etniskās pamata balstītie stereotipi arī guva izpausmes nacistu politikā. Tā 1942.gada vasarā notikušās "Latgales akcijas" laikā, kurā tika izsūtīti ap 8000 t.s. politiski neuzticamie iedzīvotāji, no kuras cieta arī krievi, tikai tāpēc ka tiem bija "aizdomīga" tautība. Jēkabpils apriņķa latviešu politiskās palīgpolicijas vecākais izmeklēšanas ierēdnis P.Bite šajā sakarā ziņoja, ka "Daugavpils apriņķi nupat norisinājusies nevēlamo elementu izsūtīšana darbos uz Vāciju. Šī akcija skārusi arī Jēkabpils apriņķa Krustpils rajonu, pie kam bez attiecīgo Jēkabpils iestāžu ziņas. Lojāli domājošie iedzīvotāji te pārmet objektivitātes trūkumu – esot starpgadījumi, kad izsūtot tos kas to neesot pelnījuši, turpretī īstie vainīgie [21] paliekot.[...] Esot arī gadījumi, kad bez apstākļu noskaidrošanas, lai aizņemtu brīvās vietas vagonos, darbos uz Vāciju turpat uz vietas nozīmējot krievu tautības iedzīvotājus, kas gan komunistu varas laikā, gan arī tagad komunistiem nemaz nesimpatizējot." [22]

Nākošajā gadā t.s. "Sommerreise" ("Vasaras ceļojuma") akcijas laikā šāda iepriekšējā gada pieredze radīja Latgales iedzīvotājos, īpaši jau krievos, pamatotu satraukumu. "Visi politiski kompromitētie un tādi kuri tikai iedomājās ka viņiem kaut ko var pierakstīt par vainu, baidoties no izsūtīšanām – naktīs neguļot mājās." [23]

Šīs akcijas radīja arī spriedzi latviešu un krievu starpā. Vietējie krievi, poļi un lietuvieši latviešiem esot sākuši pārmest "ka tie pārāk draudzīgi un padevīgi esot vāciešiem.[...] Latvieši nekaunoties savu spēku pielikt arī pie citu tautu apspiešanas, paši nekā nesaņemdami un nezinādami par savu nākotni." [24]

Jāatzīst ka apgabalos, kur krievi dzīvoja izsenis, tie latviešu apziņā tika uztverti kā līdzīgi, ar kuriem pastāvēja normālas kaimiņu attiecības. Šādos reģionos vācu pretkrieviskā propaganda un politika palika nesaprasta.

Protams savādāka krieva izpratne varēja veidoties tajos apgabalos, kur krievu minoritātes pirms kara nebija. Bezpersonificētais nacistiskās propagandas krieva tēls tur varēja vairāk iespaidot latviešus. Tomēr jau drīz vien karš lika iepazīt arī krievus apgabalos, kur to iepriekš nebija. Te vispirms jārunā par krievu karagūstekņiem un kara beigās – par bēgļiem. Latviešu sabiedrība īpaši nešķiroja vai karagūsteknis vai bēglis bija baltkrievs, ukrainis vai krievs. Krievs latvieša apziņā bija tas kas nāca no austrumiem, jeb respektīvi, no Padomju Savienības, un sazinājās krievu valodā. Kad 1943.gada vasarā sabiedrībā parādījās baumas, ka Daugavpilī un tās apkārtnē kārtības policijas funkcijas pārņemšot ukraiņi, vietējiem bija pret to bija lieli aizspriedumi, "jo ukrainieši [resp.ukraiņi-K.Z.] tiek uzskatīti kā kuri katri krievi." [25] Tāpat 1942.g. novembrī, kad Kuldīgā pilsētas valde sarīkoja pasākumu darbiniekiem un strādniekiem par godu pilsētas 700.gadu jubilejai, starp tiem bija arī brīvlaistie karagūstekņi – ukraiņi, kuri bija sākuši dziedāt savas dziesmas. Tas izraisīja incidentu ar vietējo kārtības policijas pārstāvi, kurš iebilda pret "krievu dziesmu dziedāšanu." [26] Jautājums uz kuru jāmēģina ieskicēt atbildes uz jautājumu - kā veidojās latviešu attieksme pret šiem "jaunpienācējiem".

Lai arī vācu propaganda krievu karavīriem gūstu iztēloja ļoti rožainās krāsās, kur gūstekņu nometnes vairāk līdzinājās atpūtas namiem, ar kārtīgu ēdināšanu, brīvā laika pavadīšanu un interesantu darbu, [27] tomēr īstenībai šī uzburtā aina bija tālu no reālās īstenības.[28] Ņemot vērā ka Latvijā bija vērojams akūts darba roku trūkums lauksaimniecībā, vācu varas iestādes bija spiestas zināmu daudzumu karagūstekņu nodot lauksaimniekiem, lai nekristos pārtikas produkcijas apmēri. Gribētāju pieņemt savās saimniecībās karagūstekņus bija vairāk nekā okupācijas iestādes piedāvāja.

Padomju gūstekņu problemātikas pētnieks Ārons Šneiers (Шнеер) savā darbā "Gūsts" min ka Latvijas centrālajos un rietumu rajonos, kur iedzīvotāju pamatmasa bija latvieši, attieksme pret karagūstekņiem, izņemot dažus gadījumus esot bijusi naidīga. Turpretī Latgalē, kur bijis zināms skaits krievu tautības iedzīvotāju pret karagūstekņiem izturējušies ar lielu līdzjūtību, kā vienīgo piemēru minot Audriņu gadījumu.[29] Domājams autors, neskatoties uz savu erudīciju ir nonācis pārlieku lielā padomju historiogrāfijas mītu varā. Var pieņemt to, ka Latvijas latviskajos apgabalos pret karagūstekņiem, kā pret "svešajiem" izturējās atturīgāk, piedevām neuzticību vairoja arī valodas barjeras. Autora rīcībā nav faktu, kas liecinātu par būtiskām atšķirībām attieksmē pret krievu karagūstekņiem Latvijas austrumu un rietumu apgabalos.

1942.gada martā politiskās policijas sniegtajā ziņojumā teikts: "Gūstekņi parasti dzīvo vienās telpās ar saimniecības pārējiem ļaudīm un nereti kopā ar paša ģimeni. Tāpat netiek ievēroti noteikumi par gūstekņu uzraudzību, jo tie no saimniecību robežām bez uzraudzības tiek izlaisti vieni vairākus kilometrus. Nereti konstatēti gadījumi, ka gūstekņi vieni paši pajūgos brauc pēc malkas pat 15 km attālumā. Bez tam gūstekņu apģērbam trūkst gūstekņu zīmju un nekādi pēc ārējā izskata tos nav iespējams atšķirt no vietējiem iedzīvotājiem, jo visi labi nobaroti un vairums apģērbti pašu lauksaimnieku izsniegtos apģērbos. Bez tam vairākās vietās konstatēti gūstekņi ar komunistisku pārliecību, ko paši lauksaimnieki apzināti slēpj, jo baidās, ka tāds gūsteknis var tikt atņemts, saimniecība paliktu bez strādnieka." [30]

Faktiski, lauksaimniekam saņemot gūstekni, vajadzīgs bija laiks, lai to padarītu darbaspējīgu – paēdinātu, ļautu pieņemties spēkā, apģērbtu utt. Tāpēc kad, piemēram, Jēkabpils apriņķi lauksaimniekiem 1942.gada augustā atkārtoti tika atņemti apmēram 80 % darbā nodoto karagūstekņu, tas izsauca lielu neapmierinātību zemniecībā. [31]

Bija gadījumi, kad gūstekņi mēģināja bēgt, dažkārt pat uzbrūkot un nogalinot savus saimniekus, par to tika ziņots avīzēs, mudinot lauksaimniekus pret gūstekņiem izturēties pēc gūstekņu turēšanas mājas arestā noteikumiem, kuri lielākoties tika pārkāpti un ar kuriem lauksaimnieki bija neapmierināti un nereti pat zobojās. Bēgšanu visbiežāk saistīja ar baumām par drīzu kara beigšanos un silta laika [32] iestāšanos. Frontei tuvojoties palielinājās arī gūstekņu bēgšanu skaits

Tomēr vēl 1944.gada aprīlī, kad padomju armija jau bija pietuvojusies Latvijas robežām un padomju aviācijas uzlidojumos jau cieta Latgales pilsētas, kad tikai dažam nacistu propagandas apstulbinātajam "brīnumieroču" gaidītājam varēja likties ka karš var netikt zaudēts, varam sastapt arī šādus policijas ziņojumus: "karagūstekņi ar darbu un dzīves apstākļiem apmierināti, par ko liecina Oškalna bandas [33] ar varu atbrīvotie gūstekņi, kas pie pirmās izdevības no [partizānu –KZ] nometnes aizbēguši un pieteikušies uzraudzības iestādēs."[34]

Nereti gadījās ka karagūstekņu attiecībās ar vietējiem ielavījās arī romantika, kas okupācijas varu satrauca tīri no rasistiskā viedokļa par to, ka no šīm attiecībām varēja rasties "jaukteņi". 1942.gada 4.septembrī Tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis izdeva rīkojumu, ar kuru aizliedza noslēgt un reģistrēt laulības starp latviešu tautas piederīgiem un krievu karagūstekņiem bez ģenerālkomisāra Rīgā atļaujas. Tiem, kas vēlējās to darīt, bija caur Tieslietu ģenerāldirekciju jāpieprasa atļaujas iesniedzot motivētus lūgumus. [35] Faktiski romantiski sakari ar karagūstekņiem bija noliegti pilnībā. Par to neievērošanu varēja draudēt lielas nepatikšanas. Tā 1944.gada 28.jūnijā tika iesākta krimināllieta pret kādu Jekaterinu Skačkovu, kurai no sakara ar karagūstekni Nikolaju Kiseļevu 1943.gada17.novembrī bija piedzimis bērns.
[36]

Laikam ritot okupētajā Latvijā parādījās jauna precinieku kategorija – atbrīvotajie krievu karagūstekņi, kuri, vismaz būtiskāko kara laika tiesību - apgādes ziņā bija pielīdzināti pamatiedzīvotājiem,[37] tomēr nacisti rasistiski tos nepielīdzināja latviešiem. Nostāja pret atbrīvoto krievu un baltiešu sieviešu laulību slēgšanu bija nevēlama, tomēr tā kā tas neskāra vācu "tīrās asinis", tad Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas ierēdņi ieteica vācu iestādēm nepieņemt aizliegumu pret šādu parādību.[38] Tā vietā iekšlietu ģenerāldirektors O.Dankers 1943.g. 10.septembrī izdeva rīkojumu, ar kuru noliedza un atzina par spēkā neesošām visas tās laulības, kas noslēgtas ar personām, kas nav latviešu tautas piederīgie un kuri pirms 1940.g.17.jūnija nebija Latvijas pavalstnieki. Tieslietu ģenerāldirekcija varēja pieļaut izņēmumus, ja vēlējās laulāties ar personām, kurām bija ciltsradniecīgas [39] (artverwandt) asinis.[40]

Šodien apskatot gūstekņu problemātiku jābūt īpaši uzmanīgam pret padomju laikā pierakstītajām gūstekņu atmiņām, kuras ir ļoti tendenciozas. Nevarēja tak atzīt ka pie "budžiem" bija labi un ka šie "padomju varas ienaidnieki" būtībā izglāba tūkstošus no bada un epidēmiju sērgām karagūstekņu nometnēs. Esmu vairāk balstījies uz pretējās puses avotiem, kuri protams arī ir tendenciozi, bet kuriem nevar pārmest simpātijas pret karagūstekņiem. Piedaloties vairākās mutvārdu ekspedīcijās Austrumlatvijā, lielākoties par vietējo un karagūstekņu attiecībām varēja dzirdēt tikai labāko. Karagūstekņu problemātika Latvijā Otrā pasaules kara gados faktiski nav pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas historiogrāfijā izpelnījusies ievērību, un tā joprojām gaida savu pētnieku. Karagūstekņi bija spilgta bet fragmentāra parādība Latvijas teritorijā – frontei tuvojoties tos steigā izveda uz Vācijas nometnē, kur ja arī bija lemts izdzīvot, sekoja apsūdzība "dzimtenes nodevībā" un vēl ilgāki gadi padomju soda nometnēs.

Okupētajā Latvijā sākot ar 1943.gada otro pusi parādījās arī ģenerāļa Andreja Vlasova Krievu atbrīvošanās armijas (KAA- POA) vienības. Latvijā faktiski šo vienību parādīšanās bija fragmentāra. Vietējie karaklausības vecuma Latvijas krievi tāpat kā latvieši tika mobilizēti leģionā, policijas bataljonos vai vērmahta izpalīgos; viņu vervēšanu vlasoviešu rindās nesaskanēja ar okupācijas varas interesēm. 1944 gada vasarā Rīgā (vīriešiem) un Līgatnē (sievietēm) tika organizēti KAA propagandistu kursi. 1944.gadā dažas, nelielas vlasoviešu vienības pēc sekundārām un vēl pārbaudāmām liecībām atradās arī Latvijas teritorijā, kur lielākoties tika izmantotas atsevišķu frontes iecirkņu stiprināšanai un policejiskām akcijām.[41] Tomēr vietējo iedzīvotāju, gan latviešu, gan krievu atmiņās vlasovieši vairāk parādās kā kara laika dīvainība bez īpašas sociālās vai emocionālās konotācijas, kurus vairums bija "iepazinuši" lasot "Двинский Вестник" vai epizodiski saskaroties.

1943.gada nogalē Latvijā aizvien lielākā skaitā ieradās bēgļi no Krievijas, [42] atnesot līdz ne vien dažādas baumas, bet arī slimības, tādējādi saspīlējot jau tā trauksmaino noskaņu, kas bija raksturīgas tā laika sabiedrībai.[43] Okupācijas režīma propaganda to pasniedza sekojoši:" Vācu valdības atbalstā pie mums no Padomju savienības izpostītiem apgabaliem un kara joslas rajoniem iebrauc evakuētie Padomijas iedzīvotāji. Līdzīgi gāju putniem tie pametuši savu dzimteni, lai meklētu patvērumu no kaujaslīnijām un kara trokšņa. Šie evakuētie cilvēki ir sirmjgalvji, sievietes un bērni, un tie tiek novietoti mūsu lauku saimniecībās.[...]Šie nelaimīgie ir tādi paši zemnieki kā mēs, bet auguši un dzīvojuši citos politiskos un saimnieciskos apstākļos, tādā iekārtā, kura mūsu uztverē ir nepieņemama un pret kuru cīnās mūsu tēvi, vīri un dēli."[44]

Iedzīvotājiem tika izskaidrots, ka bēgļi jāapgādā ar telpām, kuras būtu apkurināmas, tīras un vēlams ar atsevišķu ieeju. Uztura ziņā tie tika pielīdzināti laukstrādniekiem.[45] Ar tajā laikā grūti dabūjamo apģērbu un apavus vietējiem lauksaimniekiem arī nācās dalīt ar bēgļiem. "Savstarpējās attiecībās", tika uzsvērts, "jāievēro lietišķuma princips. Mums jābūt cilvēcīgiem, izpalīdzīgiem, bet ne pārāk viesmīlīgiem, lai atsevišķos gadījumos mūsu sirsnīgo viesmīlību neizmantotu par velti."[46]

Lai arī ar bēgļiem centās aizstāt akūto darba roku trūkumu laukos, tomēr kā darbaspēks tie neizrādījās efektīvi. Tā, piemēram, no Abrenes apriņķa Vīksnas pagasta 1944.gada martā ziņoja, par grūtībām, kas saistās ar bēgļu kā darbaspēka izmantošanu: "parasti ģimenes galva novietotā saimniecībā saistās darbā kā laukstrādnieks, bet ģimene, resp. sieva ar bērniem novietotā saimniecībā paliek kā īrnieki, jo viņa pastāvīgā darbā saimniecībā nevar saistīties apkopjamo bērnu dēļ." [47] Protams bija arī citādi piemēri tā 1944.gadā Iecavas pagasta vecākais Fr.Pēks un pagasta sekretārs J.Zellis vēstulē Pārtikas nodrošināšanas departamentam sūdzējās par izveidojušos situāciju ar nodarbinātību pagastā. "Praktiskā dzīve un vērojumi laukos rāda, ka pašlaik ārkārtīga tieksme un cenšanās apmesties uz dzīvi laukos, lauku ciemos vai mazpilsētās, saņemt neražotāju pārtikas kartīti un tad dzīvot kā dīceniekam, [48] jo pilsētās darba pārvaldes spiež iestāties darbā. Šeit ģimene, vai tās atsevišķus locekļus, kuri saņēmuši neražotāju pārtikas kartītes iesaistīt darbā ir praktiski gandrīz neiespējami, (izņēmums vienīgi tie, kuri iesaistīti rūpniecību un iestāžu darbos). To summu, ko maksā racionēto pārtikas produktu iegāde mēnesī, ir iespējams nopelnīt ar ½ -1 dienas darbu. Pastāv gan darba atlīdzības noteikumi, tomēr faktisko atlīdzību taču nosaka piedāvājums un pieprasījums. Akūtais darba roku trūkums laukos radījis nerakstītu, bet faktiski pastāvošu darba spēka atlīdzību, dažkārt maksātā atlīdzība ir grozījusies par 1.dienu RM20 līdz 50. – vai 1-2 klg.sviesta vai speķa, vai 1-2 prēmiju punkti.

Iecavas ciemā dzīvo apmēram 150 ģimeņu [! KZ], kuras saņem neražotāju pārtikas kartītes. Parastais šo ģimeņu sastāvs –māte, vēl pa daļai darba spējīga, meita ar 1-3 bērniem. Pēc darba pārvaldes izdotiem noteikumiem, šo ģimeņu locekļi dažas dienas nedēļā būtu ieskaitāmi darbos, turpretīm praktiski tas gandrīz neiespējami, tiek simulētas slimības un stāstīti grūti pārbaudāmi visdažādākie iemesli, lai no darba izvairītos.

Lauksaimniekos pret šādām ģimenēm valda dibināts naids un rūgtums, jo lauksaimnieces tāpat ar 1-5 bērniem, nevien apkopj tos, bet arī strādā vēl lopkopībā un laukos. Saimniecībās vasaru novietotie Krievijas bēgļi tāpat strādā saimniecībā un laukos neprasot ne sev, ne bērniem neražotāju kartiņas, turpretīm ciemā spēcīgas, darba spējīgas sievietes dzīvo bez darba."[49] Lai arī bēgļus, kā pozitīvo piemēru varēja rādīt, lai kauninātu latviešus, tomēr vairāk bēgļu lielais vairums radīja Latvijā sociālu, ekonomisku un politisku spriedzi: bēgļu parādīšanās tieši liecināja par vācu milzīgajām neveiksmēm frontē, tieši brīdinot par drīzu padomju armijas atgriešanos Latvijā. Jau 1944.gada janvārī politiskā policija ziņoja ka, "aizvien lielāku neapmierinātību iedzīvotājos rada pēdējā laikā pastiprinātā krievu bēgļu iepludināšana Latvijā. Tā pieaugušos apmēros apgrūtina vietējos iedzīvotājus kā saimnieciskā tā politiskā laukā. Novērots ka Krievijas bēgļi daudzos gadījumos aģitē komunistisku propagandu krievu minoritātes aprindās, kā arī izplata dažādas baumas ar to rādot savu naidīgo nostāju pret pašreizējo iekārtu.[50]

Citā ziņojumā vietējiem Jēkabpils apriņķa krieviem tika pārmesta, cenšanās nodibināt un izveidot draudzīgas attiecības ar krievu bēgļiem. Satraukumu radīja tas, ka "visās sarunās tiek pārrunāti politiski jautājumi. Bēgļi bieži norādot, ka viņi tikai piespiedu kārtā atstājuši savas dzīves vietas Krievijā. Šajā sakarībā vietējie krievi ir stipri līdzjūtīgi. Tāpat sakarā ar Krievijas bēgļu ieplūdumu vietējie palikuši aktīvāki savstarpējā satiksmē un viņu slepenās valodās izriet jautājumi par gaidāmo boļševiku atgriešanos." [51]

Tuvojoties frontei sabiedrības neapmierinātība ar bēgļiem palielinājās. Nereti paši bēgļi arī esot izrādījuši neapmierinātību ar vietējiem apstākļiem. "Daudzi izsakoties, ka pirms izsūtīšanas uz šejieni, vācieši viņiem esot solījuši labus dzīves un saimnieciskos apstākļus. Esot solījuši katrai ģimenei savas lauku mājas, teikuši, ka latviešus izsūtīšot uz Franciju un citām Vakareiropas zemēm un viņi palikšot šeit par saimniekiem. Bieži tie visai atklāti izrādot cerību, ka šeit drīz ienākšot boļševiki un līdz ar to izrādot savas simpātijas komunismam. Arvien biežāk un stūrgalvīgāk tie atsakoties no darba un nepaklausot darba devēju norādījumus.[52]

Krievijas bēgļu jautājums satrauca latviešu sabiedrību tikai dažus mēnešus, jau 1944.gada jūliju.1944.gada 23.jūnijā sākās padomju armijas lielā vasaras ofensīva Baltkrievijas un Baltijas frontēs, kura rezultātā 27.jūlijā krita Daugavpils un Rēzekne, 29.jūlijā – Jelgava, 30.jūlijā – Tukums un Ķemeri. [53] Sākās civiliedzīvotāju labprātīga vai piespiedu došanās bēgļu gaitās, tādējādi piedzīvojot līdzīgu likteni kā pirms pāris mēnešiem parādījušajiem krievu bēgļiem.

Ne latviešu ne krievu sabiedrība ar vācu okupācijas varu nesaistīja nekādas cerības. Ja latviešu vidū 1941.g.jūlijā valdošais patoss ātri noplaka, gan nacistu noraidošās nostājas pret valsts neatkarības atjaunošanu dēļ, gan sākoties saimnieciskajām grūtībām, krievu nostāja pret vācu okupantiem jau sākotnēji bija rezervēta. Faktiski gan latviešus, gan Latvijas krievus vienoja naids pret vāciešiem, taču glābiņu katrs etnoss saskatīja citā pusē. Ja latviešu sabiedriskā doma vairāk (kā atzīmēja nacisti) "sirga ar angļu slimību", cerot, ka Lielbritānija neļaus PSRS otrreiz okupēt Latviju, tad krievu sabiedrība naivā cerībā raudzījās uz to spēku, kas latviešus baidīja visvairāk.

Mikrolīmenī, izņemot dažus ekscesus, latviešu un krievu attiecības varētu raksturot kā mierīgu līdzāspastāvēšanu. Karš un nacistiskā okupācija ne radīja etniskas problēmas abu tautu vidū – tās būtiski neatšķīrās no tām kādas tās bija neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados. Arī karagūstekņu vai bēgļu parādīšanos Latvijā vairāk uztvēra ar cilvēcisku līdzjūtību, nevis ievērojot vācu okupācijas politikas priekšrakstus.

Atsauces
1. Djokić D. The Second World War II: discourses of reconciliation in Serbia and Croatia in the late 1980s and early 1990s. // Journal of Southern Europe & the Balkans, Nov. 2002, Vol. 4., p. 127. -140.; Nedelsky N. The wartime Slovak state: a case study in the relationship between ethnic nationalism and authoritarian patterns of governance.// Nations And Nationalism, Apr.2001, Vol. 7.,p.215. - 234.; uc.
2. Neatkarīgās Latvijas historiogrāfijā krievu problemātikai otrā pasaules kara gados pievērsušies vairāki autori. Īpaši jāatzīmē Okupācijas muzeja pētnieka Ulda Neiburga pētījumi par krievu militāro kolaborāciju okupētajā Latvijā [sk. Neiburgs U. Latvijas krievi Vācijas bruņotajos spēkos Otrajā pasaules karā. // Latvijas Vēsures Institūta Žurnāls. – 2007. – Nr.1.; Neiburgs U. Latvijas krievi Hitlera pusē cīņā pret boļševismu.// http://www.dialogi.lv/article.php?id=2589&t=0&rub=3 (sk. 04.11.2007); Neiburgs U. Latvijas krievi Hitlera pusē.// Mājas Viesis – 2006. -29.sept. ] un Borisa Ravdina darbs par krievu kultūras dzīvi Latvijas ģenerālapgabalā [sk. Равдин Б. На подмостках войны : русская культурная жизнь Латвии времен нацистской оккупации (1941-1944))./ Stanford Slavic Studies. Vol. 26 — Stanford, 2005.] Savukārt krievu karagūstekņu problemātiku, lai arī globālākā mērogā pētījis bijušais Daugavpils, tagad Yad Vashem vēsturnieks Ārons Šneiers, sniedzot daudz materiāla arī par gūstekņu jautājumu Latvijā. [sk. Арон Шнеер. Плен. –T.1.-2. - Иерусалим: Ной, 2003.]
3. Ervin Staub. The Origins of Genocide and Other Group Violence. – Cambridge, Univ.Press, 1992. –p.35. – 43.
4. Sk. Zellis K.„Baigais gads” – mīts un tā evolūcija.// Mīti Latvijas vēsturē. –R.,,Žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 2006. – 92.-99.lpp.
5. Sk. Zellis K. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā ( 1941.gada jūnijs – decembris)// Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 16.sēj. –R.,LVIA, 2005. -243. -250.lpp.
6. Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs (turpmāk –LVVA), P-74f.,1.apr.,2.l., 1.lp.
7. Būtisks šīs fāzes raksturojums – nerēķināšanās ar etniskajiem un nacionālajiem aspektiem okupētajās teritorijās.
8. Sk.Boļševisms- tautu un personību bende.// Zemgale.- 1941. -27.septembris; No saules līdz saulei par 400 gr.maizes. Kur noveda kolhozu sistēma.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. - 2.augusts. u.c.
9. A. Skrodelis. Trīs ļaunumi.// Tālavietis. -1941. -28.oktobris.
10. Kolektivizācijas drauds kritis.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. -24.jūlijs
11. Dr. Zenta Mauriņa. Krievu revolūcija.// Tālavietis. -1941. -20.septembris.
12. Jānis Lapiņš. Rases sakraments. No cikla par nacionālsociālistisko filosofiju.// Tēvija. -1941. -18.jūlijs.; līdzīgi: “ Krievi vēl vairāk tagad sajaukušies ar mongoļiem, ar žīdiem un viņu tautai galvā uzvilkts komunisma mācības maiss.” Sk. Izlaupīšanas un pārtautošanas gads.// Tēvija. -1941. - 8.jūlijs.
13. Piemēram, rakstot par 1940.21.06. demonstrāciju Rīgā, atzīmē, ka tajā piedalījies “šis netīrais, riebīgais žīdu un krievu slaistu[...]barbaru pūlis, kurš mūžam bēdzis no darba un skaidras dzīves”. Sk. Lielā atpestīšana.// Tēvija. -1941. - 7.jūlijs.[izcēlumi mani –K.Z.]; sk.arī Pagājušā gada 18.jūlijā komunisti sarīkoja manifestācijas, kurās prasija Latvijas pievienošanu PSRS. // Tēvija. -1941.-18.jūlijs. Pat rakstos par krievu ciešanām boļševiku jūgā vai par to, ka krievi arī vēlas atbrīvoties no boļševisma, nav jūtamas simpātijas pret tautu. Sk. R. Čaks. Boļševisma pēdējā stunda.// Zemgale. -1941. - 7.novembris.
14. LVVA. P-74.f., 1.apr., 2.l., 1.lp.
15. Wolfgang Diewerge. Deutsche Soldaten sehen die Sowjet-Union. Feldpostbriefe aus dem Osten. — Berlin: Wilhelm Limpert-Verlag, 1941.
16. Sabiedrībā gan šādi raksti tika uztverti neviennozīmīgi. Tā latviešu politiskā palīgpolicija ziņoja, ka pēc ziņojumiem par drausmīgo nabadzību PSRS, audzi gaidījuši Krievijas sabrukumu jau 1941.gada ziemā. Tā kā nekas tamlīdzīgs neesot noticis, tad „daudzi jūtas vīlušies un vadās pārliecībā, ka aprakstītie apstākļi par dzīvi PSRS ir bijuši pārspīlēti, ko tagad vēl apstiprina karavīru atstāstītais par padomju zemnieku dzīvi.” Sk. LVVA, P-252.f., 1.apr., 43.l.,56.lp.
17. LVVA, P-252.f., 1.apr., 44.l.,51.lp.
18. LVVA, P-252.f., 1.apr., 43.l.,66.lp.
19. LVVA, P -69.f., 1.a.apr., 18.l., 4.lp.
20. LVVA, P-252.f., 1.apr.,43.l,66.lp.
21. T.i. komunistiski noskaņotie vai padomju varas gada aktīvisti.
22. LVVA, P-252.f., 1.apr. 43.l., 61.lp.
23. LVVA, P-252.f., 1.apr.44.l. 52.lp.
24. LVVA, P-252.f., 1.apr.44.l. 52.lp.
25. LVVA, P-252.f., 1.apr.,44.l. 36.lp.
26. LVVA, P-97.f., 1.apr.,2.l., 539.lp.
27. Bundesarchiv Berlin (turpmāk- BA) R-90/155. Deutsche Propaganda unter Soldaten der Roten Armee.
28. Арон Шнеер. Плен. –T.2. - Иерусалим: Ной, 2003. Elektroniskā versija - http://www.jewniverse.ru/RED/Shneyer/glava1otv%5B1%5D.htm [sk.17.11.2008.]
29. Арон Шнеер. Плен. –T.2. - Иерусалим: Ной, 2003. Elektroniskā versija - http://www.jewniverse.ru/RED/Shneyer/glava1otv%5B1%5D.htm [sk.17.11.2008.]
30. LVVA, P-252.f., 1.apr., 43.l.,33.lp.
31. LVVA, P-252.f., 1.apr., 43.l.,67.lp.
32. Ziemas laikā gūstekņu bēgšanas gadījumi parasti nenotika, jo bez apģērba un provīzijas tāda rīcība varēja sagādāt papildus grūtības.
33. Otomāra Oškalna vadītās sarkano partizānu vienības.
34. LVVA, P-252., 1.apr., 44.l.,78.lp.
35. Rīkojumu Vēstnesis. -1942. – 8.septembris.
36. Sk. LVVA, P-821.f.,1.apr.,l.2., 5.lp.
37. LVVA, P-30.f., 1.apr.l.178.,2.lp.
38. LVVA, P- 70.f., 3.apr., l.33., 4.lp.
39. „Par latviešiem ciltsradniecīgiem jāuzskata personas, kas savās rases īpatnībās atbilst latvju tautai un ir ar būtiskām ziemeļrases pazīmēm.”. Sk. Paziņojums par atļauju izprasīšanu izņēmuma kārtā slēdzmām laulībām ar ienācējiem.[1943.g.24.sept.]//Rīkojumu Vēstnesis. -1943. -29.septembris.
40. Rīkojumu Vēstnesis. -1943. -12.septembris.
41. Neiburgs U. Latvijas krievi Hitlera pusē.// Mājas Viesis – 2006. -29.sept.; Гофман И. Власов против Сталина. Трагедия Русской освободительной армии. 1944-1945. –M., Астрель, 2005; Окороков А. Особый фронт. –М.,Русский путь, 2007. –с. 160.-164.
42. 1943.g.29.oktobrī jau tika izstrādātas propagandas vadlīnijas civiliedzīvotāju evakuācijai no armiju grupas Nord apgabaliem. Sk. LVVA, P-70.f., apr.5., l.73 .,70.lp.
43. Latviešu kartotēkas darbinieku grupas konidenciālais pārskats par attieksmi prêt vācu okupācijas varu Latvijā 1943. – 1944. gadā.// Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti. 1941 -1945. /sast. V.Samsons. – R.,Zinātne, 1990. - 175.lpp.; Iedzīvotāju ievērībai. Atutošana lauku pirtīs.// Tēvija. - 1944. – 10.marts.
44. Par evakuēto padomju iedzīvotāju uzņemšanu.// Mana Māja (lauku izdev.) -1943. –novembris
45. Pārtikas Nodrošināšanas departaments gan ieviesa korekcijas paziņojot ,ka Krievijas bēgļiem apgādes grāmatiņas pirms triju mēnešu nodzīvošanas Latvijas teritorijā nevar izsniegt. Tie bēgļi, kuri vecāki par 14.gadiem un kuri, saziņā ar pagasta lauksaimniecības savienības vadītāju, pilnā apmērā nodarbināti lauksaimniecībā, ir ieskaitāmi attiecīgās saimniecības apgādājamo saimes locekļu skaitā un tiem izsniedzamas pašražotājiem paredzētās kartītes. Bēgļiem, kuri nav nodarbināti lauksaimniecībā, izsniedzamas neražotāju kartītes. Viņiem izsniedzamām pārtikas kartītēm sviesta kuponi ir nogriežami un ieturāmi. Sk. LVVA, P.30.f.,1.apr.,213.l, 3.lp.
46. Par evakuēto padomju iedzīvotāju uzņemšanu.// Mana Māja (lauku izdev.) -1943. –novembris.
47. LVVA, P.30.f.,1.apr.,213.l, 53.lp.
48. Resp – slaistiem, tie kas atrodas dīkā.
49. LVVA, P.30.f.,1.apr.,213.l, 34.lp.
50. LVVA, P-252.f., 1.apr., 44.l.,70.lp.
51. LVVA, P-252.f., 1.apr., 44.l.,63.,66.lp.
52. LVVA, P-252.f., 1.apr., 44.l.,71.lp. 1944.gada martā tika ziņots, ka bēgļi nestrādājot un „uz saimnieku jautājumiem atbildot, ironiski smaidot, ka viņi neesot nākuši, lai kalpotu Latvijas buržujiem.” Sk. Turpat, 74.lp.
53. Vispārējā stāvokļa raksturojums no 1944.g.jūnija līdz 1944.g.10.oktobrim.// Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. Dokumentu un atmiņu krājums. –V sēj. /Sast.R. Kociņš. –Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, 1977. -15. - 22.lpp; 20.augustā Padomju spēkus no Tukuma un Ķemeriem dienvidu virzienā atspieda vācu pretuzbrukums. Ķemerus Padomju armijai atkārtoti izdevās ieņemt tikai 18.oktobrī, bet no Tukuma frontes līnija atradās tikai 10.km.attālumā. Sk. F. Kurowski Bridgehead Kurland: The Six Epic Battles of Heeresgruppe Kurland. – Winnipeg, 2002. –p.81.