Iznācis muzeja „Daugavpils un Latgales ebreji” direktora, pedagoga un novadpētnieka Josifa Ročko rakstu krājums „ Ebreji Latgalē”. Interesi par šo grāmatu var pamatot ar sekojošiem faktoriem:
1) Tas ir viens no nedaudzajiem kvalitatīvas novadpētniecības paraugiem, kurā balstoties uz vēsturiskiem pētījumiem, autors, izmantojot gan arhīvu dokumentus, gan laikabiedru liecības, cenšas rekonstruēt vairākas ebreju dzīves šķautnes Latvijas austrumos 20. gadsimtā.
2) Darbs tāpat ir interesants kā mēģinājums parādīt vienas Latvijas etniskās grupas problēmjautājumus lokalizētā līmenī.
Ja analizē sīkāk iepriekš nosauktos faktorus, tad jānorāda uz būtisku Latvijas šī brīža situāciju – praktiski kvalitatīvas novadpētniecības neesamību. Lai piedod atsevišķi entuziasti, bet pāris darbu [1] pēdējās desmitgades laikā nav daudz! Kādēļ tā ir problēma? Vispirms jau novadpētniecība spēj detalizētāk, lai arī nereti ar lielāku subjektivitātes devu, paraudzīties uz vēstures norisēm Latvijas mikrovidē. Šī detalizācija un subjektīvā pieredze, kuru vēsturnieki bieži uzskata par mazsvarīgu vai pat traucējošu, tiek fiksēta, kas nodrošina tās saglabāšanu.
Iespējas veikt novada, pilsētas, vai apskatāmā darba gadījumā vesela reģiona novadpētniecību Latvijā ir, tomēr tās netiek pietiekoši realizētas. Virkne provinces muzeju slīgst letarģiskā miegā, atgremojot šī brīža politiskās konjunktūras radīto vēsturiskuma izpratni [2], savukārt vēstures skolotāji, tā vietā, lai darītu reālu, savai profesionālajai orientācijai atbilstošu darbu, spiesti tupēt dažādos kvalifikācijas kursos, lai ierēdņi varētu ievilkt nepieciešamo krustiņu viņu portfolio. Kas no tā iegūst? Man šķiet neviens! Tādēļ jebkura kvalitatīva novadpētnieciska darba parādīšanās jāuztver kā notikums.
Otrā faktora sakarā jāatzīmē vēl kāda īpatnība, kas raksturīga Latvijas vēstures literatūrai un ne tikai. Rakstot Latvijas vēsturi, biežāk tiek rakstīta latviešu vēsture. Respektīvi - nevis zemes, bet vienas tautas vēsture. Etnisko minoritāšu problemātika labākajā gadījumā tiek apskatīta kādā nelielā nodaļā [3] vai pat labāk tām veltot atsevišķu grāmatu. Faktiski tas rada situāciju, kad etniskajām grupām jāķeras pie savas pagātnes, savas vēsturiskās identitātes meklējumiem pašiem. Kā to vērtēt? Neviennozīmīgi. Vispirms jau jāatzīmē: kurš tad labāk atklās sava etnosa vietu Latvijas vēsturē, ja ne paši.
Savukārt tam ir arī savi klupšanas akmeņi. Vispirms jau Latvijā, visas skaistās runas un mēģinājumi realizēt „integrācijas” politiku ir lemti neveiksmei kaut vai tikai viena iemesla dēļ – neviens nav pacenties determinēt visu etnisko grupu kopīgo vēsturiskumu Latvijā. Nav līdz šim radīts ne tikai Latvijas politiskā nacionālisma vēsturiskais koncepts, līdz ar to arī darbi, kas runātu nevis par latviešu, ebreju vai krievu vēsturi Latvijā, bet par Latvijas vēsturi. Turpretī darbu, kas baro gan latviešu, gan krievu etnisko nacionālismu mums netrūkst.
Piedevām šāda situācija rada vēl vienu problēmu – zaudēta tiek nelielo etnisko grupu vēsturiskums Latvijā, ko vienkāršākais varētu pārmest pašu etnisko grupu pārstāvjiem: paši vainīgi, ka neraksta! Tomēr pazūdot no Latvijas vēsturiskās telpas, piemēram, čigāniem, poļiem, baltkrieviem vai lietuviešiem – tiek zaudētas būtiskas vēstures nianses. No vēstures subjektiem šo etnosu pārstāvji pārvēršas vienkārši kailos statistiskajos datos.
Šāds skatījums ir nevar pretendēt uz vispusīgumu. Cik objektīvi ir runāt par 20.gadsimta vēstures norisēm Latvijā vadoties pēc etniskiem kritērijiem? Tas lielā mērā veicina vēstures profanizāciju. Latvijas vēsture tiek skatīta nereti caur savdabīgu etnisko polarizāciju: latvieši – vācieši – krievi – ebreji, katram no slāņiem piedēvējot kādu politisko, sociālekonomisko vai pat valstiskuma lojalitātes zemtekstu. Ar šādu skatījumu tiek veidota visa nacionālā vēsture, kopš valsts izveidošanās laikiem.
Bet nu pat pašu darbu! Grāmata saturs sastāv no 10 dažādiem (gan tematiski, gan apjoma ziņā) rakstiem, jeb, lietojot autora terminoloģiju – apcerējumiem. J. Ročko savus apcerējumus sāk ar vēsturniekiem ierasto historiogrāfisko analīzi. Vēsturiskajā literatūrā pieņemtā sistēma ir attaisnojama, tomēr, iespējams, raksti iegūtu daudz vairāk, ja autors, kā primāro izvirzītu konkrētā raksta problemātiku, mēģinot to atsegt ar savu savākto materiālu un tikai beigās to salīdzinātu ar historiogrāfijā pastāvošajām koncepcijām. Tas ļautu atsegt vairāk Latgales ebreju vēstures nianses, atšķirības, no vispārējās Latvijas ebreju vēstures. Iespējams ka šādu nianšu nav, bet tas dotu iespēju par to pārliecināties.
Grāmatas pirmais apcerējums „ Ebreju komunisti un komjaunieši Latgalē 1920 -1930 gados”[4] turpina Latvijas historiogrāfijā sākto nacistu propagandas paradigmas par „žīdisko boļševismu” un latviešu vēsturiskajā apziņā iesakņojušās šī pieņēmuma modifikāciju par ebreju lielo atbalstu padomju varai Latvijā 1940.-1941.gadā.[5] Raksts sagatavots, balstoties uz padomju laika historiogrāfiju, kā arī atsevišķu provinces muzeju fondos esošajām atmiņām par komunistisko pagrīdi 20.- 30.gados Latvijā. Kā atzīmē pats autors, aculiecinieku atmiņas laika noilguma dēļ vairs nav iespējams iegūt, bet bijušo pagrīdnieku bērni un mazbērni par šiem notikumiem praktiski nav informēti. Lai arī autors kritiski izvērtē padomju laika historiogrāfiju, tomēr atsevišķās vietās ir jūtams šīs historiogrāfijas radīto varoņtēlu atbalss. Autors pūlējies atsegt izvirzīto problemātiku balstoties uz Latgales dažādu reģionu ebreju komunistu un komjauniešu biogrāfiju bāzes. Tas ir pieņemami, tomēr rodas jautājums – cik šīs biogrāfijas ir patiesas un cik lielā mērā tās padomju vēstures pagrīdnieku heroizācijas interpretācijas sekas?
Uz vairāku Latgales pagrīdnieku biogrāfiskā materiāla analīzes autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kas šos cilvēkus noveda komunistiskajā partijā. Tas, ka daudzi no šiem, toreiz jauniem, cilvēkiem nāca no reliģiozām un nabadzīgām ģimenēm, kuros izraisīja vilšanās mesijas jeb glābēja gaidīšanā, bet no otras puses, reliģiozā audzināšana saglabāja ticību sociālajai vienlīdzībai, ko viņi vēlējās tuvināt ar saviem darbiem, jo komunisms tiem šķita šīs ideālās iekārtas iemiesojums. Autors uzsver, ka bieži šie jaunie cilvēki neredzēja robežas starp savām vēlmēm un reālajām iespējām, starp sapņiem un realitāti.
Daļa nākošo komunistu nākusi esot no turīgām ģimenēm, kuras atvases ebreju skolās esot iepazīstināt ar Talmuda mācību, tādēļ viņu priekšstati par sociālo vienlīdzību un pastāvošo nevienlīdzību varēja radīt iekšēju konfliktu un vēlmi sabiedrību mainīt.
Nevēlos iebilst autora dotajam skaidrojumam, tomēr rodas jautājums, vai autors uzskata ka tieši ebreju reliģiozā tradīcija bija galvenais iemesls ebreju jauniešu pievēršanai komunistiskai darbībai? Arī antisemīti jūdaismu centās sasaistīt ar komunismu – tikai izvirzot priekšplānā citus momentus – īpaši tieksmi uz „pasaules kundzību”[7]. Reliģijas un kultūras faktors nenoliedzami ir būtisks, bet vai saistību ar ateistisku un materiālismā balstītu ideoloģiju var pamatoti ar vilšanos reliģiozajā mācībā? Tas prasa papildus pētījumus un diskusijas par šo tēmu, ne tikai ebreju sakarā, bet arī no citu konfesiju ( katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku u..c.) aprindām nākošo komunistu biogrāfiju analīzē. Hipotētiskā līmenī šādi apgalvojumi šķiet pieņemami, bet vai tos var izvirzīt priekšplānā?
Autors, protams, min arī citus iemeslus ebreju jaunatnes iesaistei komunistiskajā darbībā – bezdarbu, nabadzību, nelegālās darbības romantiku, idealizēto skatījumu uz stāvokli Padomju Savienībā.
Mikrolīmenī iespējams pētījums būtu nozīmīgāks, ja biogrāfiskā analīze tiktu veikta tikai par vienas vietas, piemēram, Daugavpils vai Preiļu visiem komunistiem neatkarīgi no tautības vai reliģiozitātes. Iegūtos rezultātus varētu izmantot, lai izskaidrotu ne tikai etniskos, bet arī reliģiskos, sociālos, ekonomiskos faktorus cilvēku saistībai ar komunistisko partiju. Iespējams veidot arī hronoloģiski salīdzinošu analīzi – no kādām aprindām nāca komunisti 20.gados, no kādam savukārt 30. gadu otrajā pusē. Īpatnības var iepazīt tikai salīdzinot, nevis izraujot kādu etnisku vai sociālu grupu no vispārējā konteksta.
Otrajā J. Ročko apcerojumā „Daugavpils ebreji Spānijas pilsoņu kara frontēs (1936 -1939)”[8], apskatītas 16 Daugavpils ebreju – Spānijas pilsoņu kara „internacionālo brigāžu” cīnītāju biogrāfijas. Informācija galvenokārt ņemta no padomju laika izdevuma par Lavijas iedzīvotājiem Spānijas pilsoņu karā un no Izrālēlā iznākušās ārstes Evas Vateres grāmatas „Latvijas ebreji cīņā pret nacismu”.[9] Apcerējuma kompilatīvais raksturs tikai aktualizē aizmirstu tēmu, bet nesniedz neko jaunu.
Apjomīgākais grāmatas raksts „Latgales deportēto ebreju likteņi (pēc 1941. gada 14. jūnija deportēto upuru atmiņām)”[10]. Rakstu autors sagatavojis balstoties uz vairāk kā piecdesmit represēto cilvēku atmiņām. Izmantotie mutvārdu vēstures avoti sniedz ļoti interesantu ieskatu par ebreju atmiņu par šiem traģiskajiem notikumiem. Domāju, lietderīgi to būtu pārtulkot arī latviešu valodā. Neviennozīmīgi gan var uztvert autora apgalvojumu, ka padomju deportācijas būtībā paglāba deportētos ebrejus no drošas nāves holokaustā. Viens totalitārs režīms ebrejiem izrādījies mazāk asinskārs kā otrs, kas arī ietekmējot izsūtīto atmiņu specifiku.[11] Izlasot rakstu, šāda savdabīga apgalvojuma pierādījumus neatradu. Ja tas ir autora pieņēmums, tad jāsaka, ka tas ir metodoloģiski aplams. Savukārt, ja tas izriet no deportēto atmiņām – tad tas ir savdabīgs vēsturiskās atmiņas recidīvs, kas pelnījis būtu detalizētāku analīzi.
Varbūt raksts būtu arī pilnīgāks, ja autors atteiktos no šo atmiņu piesaistes konkrētiem apgabaliem, bet par raksta struktūras kritērijiem izvēlētos citus principus, kas izriet no avotiem vai pašiem respondentiem, nevis ģeogrāfiskām vietām Latvijas kartē![12]
Rakstā „Pēdējie liecinieki (no holokausta vēstures Daugavpilī un Latgalē)”[13] autos, sniedz liecinieku atmiņas par notikušo traģēdiju. Autors savācis ne tikai holokaustā izdzīvojušo atmiņas, bet arī citu tautību liecinieku stāstīto. Rakstā izmantots daudz unikāla materiāla, tomēr tā izklāsts un analīze varētu būt pārdomātāki. Vispirms jau, izmantojot mutvārdu vēstures avotus, tos vajadzētu analizēt līdzīgi tam, kā autors to dara ar historiogrāfiju. Piedevām mutvārdu vēstures avotiem nepieciešams arī tāds pats zinātniskais aparāts kā vēstures literatūrai. Aprakstošā pieeja aculiecinieku stāstītajam, rada brīžiem fragmentāru un pat haotisku skatījumu. Pieļaujams, ka šādas atmiņas būtu lietderīgi izdot arī kā atsevišķu darbu, ar atbilstošiem komentāriem. Autoram savukārt varētu ieteikt metodoloģiskā ziņā vairāk sadaroties ar Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centru.
Nākošie divi grāmatas apcerējumi veltīti jau iznākušu darbu apskatam. Vispirms tās ir Daugavpils geto ieslodzītā Lietuvas ebreja Haima Kuricka atmiņu grāmatas „Izdzīvot un pastāstīt” [14] pārstāsts [15] un Džefrija Sveina Daugavpils vēsturei veltītā darba „Starp Staļinu un Hitleru”[16] nodaļas par genocīdu analīzei. [17] Tā kā J.Ročko grāmata domāta plašam lasītāju lokam, tad lasītāju iepazīstināšana ar šiem darbiem un to saturu ir apsveicama.
Rakstā „Ebreji Līvānos” [18] mēģināts rekonstruēt ebreju dzīvi šajā Latgales pilsētiņā no ebreju ienākšanas līdz holokaustam. Darbs sniedz vispārēju pārskatu tematikā, tomēr vēlētos norādīt uz dažām nepieņemamiem trūkumiem zinātniskajā aparātā. Autora izmantotais 1.vidusskolas (kādas?) 11.klases radošais darbs „Ebreju dzīve Līvanos (1900 -1941)”, no kura ņemtas vairākas atsauces uz Latvijas Valsts vēstures arhīva fondiem, prasītos gan pēc autoru norādēm, gan gada un vietas, kur šāds darbs ticis veikts. Tāpat no Valsts arhīva padomju drošības dienestu krimināllietu 1986.fonda (nevis 19866 f.[19]) ņemtos materiālus, kuru kopijas cik var noprast atrodas Muzejā „Ebreji Latvijā”, nepieciešams atsauces dot uz pirmavotu nevis uz tā kopijām.
Raksts par Latgales ebreju bēgļiem Vācijas – PSRS kara laikā [20], balstās uz mutvārdu vēstures avotiem. Raksts bez šaubām interesants un sniedz netradicionālu skatījumu tematikā. Tomēr, tas pelnījis tos pašus pārmetumus, ko iepriekšējie uz mutvārdu vēsturi balstītie autora pētījumi. Lai arī autors pats norāda, ka vēlējies no intervijām, iegūt atbildes uz 15 dažādiem jautājumiem [21] - tomēr raksta topoloģiskā struktūra, atbildes uz tiem padara nepārskatāmas. Vai tā vietā, lai nodalītu Daugavpils bēgļu atmiņas no citu Latgales vietu atmiņām nebūtu bijis labāk pieturēties pie paša izvirzīto jautājumu atklāšanas? Ja autors balstoties uz atmiņām pūlētos atklāt gan iemeslus, kas spieda ebrejus pamest Latviju, gan par vietējo iedzīvotāju attieksmi pret ebreju bēgļiem u.c. raksta zinātniskā vērtība būtu daudz lielāka.
Apcerējumā „Ebreji – Daugavpils un Latgales skolu direktori” [22] autors mēģina parādīt ebreju lomu Latgales izglītībā, analizējot dažādu skolu direktorus. Materiāls ir savākts bagātīgs, bet diemžēl trūkst šī materiāla analīze. Biogrāfiskais materiāls ir pateicīgs dažādu parametru gan kvantitatīvai, gan kvalitatīvai analīzei. Izlasot rakstu, bez biogrāfiskām ziņām neko vairāk nevar uzzināt. Faktiski autors ir tikai apkopojis materiālu – bet gaidpilno analītisko daļu atstājis citu ziņā!
Savukārt pēdējais grāmatas raksts stāsta par Daugavpils mākslinieku Solomonu Geršovu.[23] Raksta publicistiskais raksturs tikai aktualizē informāciju par savulaik Padomju Savienībā slaveno novadnieku, nesniedzot kvalitatīvi jaunu informāciju.
Noslēgumā jāuzsver, ka minētie iebildumi nebūt neapšauba grāmatas nozīmību un autora paveikto lielo darbu. Darbs nenoliedzami ir novitāte ebreju etnosa vēstures izpratnē Latvijā, kas, domāju, jāiepazīst katram, kas interesējās par attiecīgo problemātiku.
Atsauces:
1. Kā vienu no labākajiem novadpētniekiem recenzents uzskata U. Lasmaņa un V.M.Švurcānes darbus. Sk. U.Lasmanis. Ko nepieredzēja hercogs Jēkabs. Divu okupācijas režīmu – padomju un fašistu – radītie cilvēkzudumi Jēkabpils apriņķī 1940 -1965. Piemiņai, patiesībai, apskaidrībai. – R.,2005. ; V.M. Švurcāne. Lībiešu ciems, kura vairs nav. – R., 2003.
2. Apgalvojums veidojies recenzentam pēdējo divu gadu laikā apmeklējot daudzus provinces vēstures muzejus. Apgalvojums ir zināmā mērā provakatīvs, cerot izraisīt varbūt diskusiju par mūsu muzeju kvalitāti.
3. Tā, piemēram, darbā „Latvijas vēsture 20.gadsimts” minoritāšu problēma skara aptuveni 17 lapaspusēs no 421, t.i., 4 % no kopējā teksta, ņemot vērā to, ka dotajā laika periodā kā minimums 1/3 Latvijas iedzīvotāju piederēja pie citiem etnosiem. Sk. D.Bleiere u.c. Latvijas vēsture 20.gadsimts. –R.,2005. – 185. – 196., 248. -250., 363. – 366., 402.-405.lpp.
4. И. Рочко. Евреи - комунисты и комсомольцы Латгалии 1920 - 1930 -х годов.// Иосиф Рочко. Евреи в Латгалии. Историчецкие очерки. Книга 1. - Даугавпилс, 2010. – c.5. – 49.
5. Sk.piem. Latvijas ebreji un padomju vara 1928 – 1953. Zinātnisks apcerējums./ Sast.L.Dribins. –R., 2009.
6. J.Dāvis. Žīdu vispasaules iekarošanas plāns un tā pārvēršana īstenībā. 2.pārstr.un paplašin.izd. – R., Latvju Grāmata, 1942.
7. И. Рочко. Евреи Даугавпилса на фронтах гражданской войны в Испании (1936 -1939). – c. 50. – 79.
8. Борцы Латвии в Испании 1936-1939.Воспоминания и документы. - Рига: Лиесма,1979.; Ева Ватер. Евреи Латвии в борьбе с нацизмом. – Израиль, [b.d.] Šeit gan varētu paskaidrot ar ko Izraēlā iznākusī grāmata atšķiras no Rīgā publicētās autores darba Евреи Латвии в борьбе с нацизмом - Latvian jews in fight against nazism: [книга памяти о евреях Латвии] - Рига: Б/и, 2004.
9. И. Рочко. Судъбы депортированных евреев Латгалии (по воспоминаниям жертв депортации 14 июня 1941 года ) – c. 80. -150.
10. - c. 85.
11. Piedevām, lasot darbu, vairākos rakstos ganpar padomju, gan nacistu okupācijas laiku, rodas jautājums: Vai Jēkabpils būtu jāuzskata par Latgales apriņķi??? Sk.141- 144. 216. Kā pats autors atzīst Krustpils, kas agrāk piederēja pie Daugavpils apriņķa tika pievienota Jēkabpils apriņķim, un šis administratīvais dalījums bijis arī spēka nacistu okupācijas laikā. Tomēr Jēkablils apriņķis bija Zemgales gebītskomisariāta sastāvā.
12. И. Рочко. Последние свидетели (из истории холокоста в Даугавпилсе и Латгалии). – c. 151. – 253.
13. Хаим Курицкий. Уцелеть и рассказать. H.Kuricka grāmata ivritā iznāca Izraēlā 2004. gadā. Ar muzeja „ Ebreji Latvijā” atbalstu to krievu valodā iztulkoja Igors Jeļņiks. Tulkojums glabājās J.Ročko personīgajā arhīvā.
14. И. Рочко. О книге Х.Курицкого. "Уцелеть и рассказать". – c.236. -253.
15. Swain Geoffrey. Between Stalin and Hitler: Class War and Race War on the Dvina, 1940-46 . –London, 2004.
16. И. Рочко. О главе "Геноцид" в книге Дж.Свейна "Между Сталиным и Гитлером: Классовая борьба и война расс на берегах Даугавы, 1940 -1946". – c.254. – 277.
17. И. Рочко. Евпеи в Ливани. – c.278. –
18. - c. 287.
19. И. Рочко. Судьбы евреев - беженцев из Латгалии (1941 -1945)(По воспоминаниям свидетелей). – c. 300. – 418.
20. - c.301 -302.
21. И. Рочко. Евреи - директора школ Даугавпилса и Латгалии. – c. 419. - 472.
22. И. Рочко. Соломон Гершов - художник из Двинска. – c. 473. - 481.
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls - 2011 - Nr.1.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru