ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis

Par Vasju, Herbi un piemiņas dienām


Latvijas publiskajā telpā Otrais pasaules karš šķiet nav beidzies nekad. Pēc kara beigām padomju propagandā kara norises bija nepieciešamas, lai turpinātu demonizēt nacistisko okupācijas režīmu, tādējādi izceļot gan savu dižos nopelnus „fašistiskā nezvēra” sagrāvē, gan nivelējot noziegumus, kas tika pastrādāti „svētajā Tēvijas karā”. Latvijā īpašu lomu, šajā nomelnošanas procesā spēlēja vairāki faktori – bija nepieciešams mentāli leģitimēt uzvarētāju režīmu sabiedrības acīs, kā arī nomelnot „fašistu līdzskrējējus - buržuāziskos nacionālistus”, kuri atradās Rietumos, turpinot nomelnot „padomju realitāti”.
  Rietumu latviešiem savukārt arī tika veidos vienpusīgs un neobjektīvs viedoklis par to, kas tad īsti noticis Otrā pasaules kara gados un pēc tiem Latvijā. Nav jāmeklē tajā pusē izdotās vēstures grāmatas, kurās jestri tika klāstīts par latviešu varonīgajam cīņām leģionā par Latvijas brīvību, aizmirstot pat tādus recidīvus, kā ebreju nogalināšana, nacionālā pretestības kustība, latvieši sarkanarmijā utt. Dažādas ēverģēlības parādījās arī latviešu literatūrā. Izcilā latviešu rakstnieka Jāņa Klīdzēja romānā „Gribējās saullēkta” aprakstītā padomju Latvija varētu būt izcils tam piemērs. 
Faktiski gan vienā, gan otrā pusē, masu informācijas līdzekļos turpinājās kara laikā izstrādāto propagandas paradigmu un klišeju atražošana. Protams, tas viss notika informācijas kara apstākļos, kad rietumu demokrāti, un austrumu komunisti sacentās savstarpējā nomelnošanā, nesmādējot arī nacistu radītos propagandas šedevrus. Aplūkot varam kaut vai „LIFE” 1953. gada decembra numura 12. - 16. lpp (http://books.google.lv/books?id=_D8EAAAAMBAJ&printsec=frontcover&rview=1#v=onepage&q&f=false), kurā Latvijas okupācijas norises ilustrētas izmantojot 1942. gadā Ostland Film GmbH uzņemto filmu „Sarkanā migla”, kura pat Gebelsa ministrijā tika atzīta par labu antikomunistisko propagandas materiālu un tika izrādīta, īpaši kara beigās, vācu okupētājās teritorijās „ kuras tieši nebija piedzīvojušas boļševiku briesmas”.
Pēc neatkarības atgūšanas, tā vietā, lai objektīvi izvērtētu un apzinātos savu vēsturi, Latvijā tika pārņemta rietumu trimdas pagātnes izpratne, pieņemot to par „objektīvāku”. Faktiski uz kara laika propagandas paradigmām būvētais vēsturiskums, daudziem par izbrīnu izrādījās konfrontējošs. Nav brīnums, ka arī otra puse savā bruņojumā pārņēma padomu puses radītās propagandas klišejas un atverot laikrakstus lasītājs nevilšus tiek ierauts ierakumos, kuros ir tikai viena taisnība, un kā Staļina tētiņš mācīja: „ja neesi ar mums, tad esi pret mums.”
 Pašlaik mūs ierakumos jautājums par Herberta Cukura pārapbedīšanu Latvijā – Brāļu kapos. „Nacionālie spēki” savukārt velk vienādības zīmi ar citu kara noziegumos apsūdzēto Vasiliju Kononovu, kuram, lūk, Rīgas Dome esot pat vainagu uz kapa uzlikuši. (http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156319553 ) Jezga ap Cukuru un Kononovu turpināsies vēl ilgi! Kaut arī ne paša H. Cukura ne V. Kononova vairs sen nav.  Norimsies strīdi ap šiem līķiem, parādīsies citi – tā vien šķiet, ka kara propagandā tik populārā mirušo izmantošana savu mērķu sasniegšanai Latvijā sāk iegūt jau slimīgas aprises.
Latvijā Otrais pasaules karš ne tikai atnesa divas okupācijas un valstiskuma zaudēšanu uz vairākiem gadu desmitiem, kas principā būtu viegli pārvaramas lietas. Smagākais ko karš izdarīja – sašķēla Latvijas sabiedrību. Ne padomju režīms, ne atjaunotās Latvijas politiķi nav bijuši ieinteresēti šīs sašķeltības mazināšanā – vieglāk ir turēties katram pie savas puspatiesības. Ienaidnieka tēla konstrukcija – vai tā būtu krievvalodīgo piektā kolonna, vai latviešu fašisti – tomēr ļauj piesaistīt daļu elektorāta, kurš nav jāapgaismo ar neizprotamiem ekonomiskajiem vai sociālajiem problēmu risinājumu variantiem, bet, tā vietā, piedāvājot lozungus – „ latvieti, nepadodies”, vai „фашизм непройдёт”.
Lai cik arhaisks neliktos šodien Spānijas diktators Francisko Franko – bet pēc uzvaras pilsoņu karā viņš tomēr mēģināja vienot kara sašķelto sabiedrību, veidojot kolektīvu, abās pusēs – republikāņu un nacionālistu - kritušo piemiņas memoriālu „Kritušo ieleja” (Valle de los Caidos). Nerunāsim par izpildījumu – bet ideju! Kopējs memoriāls „par tēviju kritušajiem” faktiski atzina, ka abās pusēs karojošie ir krituši par savu dzimteni.
Tagad iedomāsimies: Latvijā tiek uzcelts memoriāls par Dzimteni kritušajiem Otrajā pasaules karā – kurā blakus guļ gan sarkanarmieši, gan leģionāri un šucmaņi. Nav divu – savstarpēji konfrontējošu – piemiņas dienu, tā vietā, vienā dienā (kāpēc tas nevarētu būt 17.06.?) un vienā vietā pieminam visus, kas krituši vēloties Latviju redzēt labāku (kaut arī katrs citādu). Otrais pasaules karš un sveši totalitāri režīmi šiem cilvēkiem lika nogalināt vienam otru – bet uzvarētāji nebija ne vieni, ne otri! Nebūtu šo notikumu lidotājs Herberts Cukurs turpinātu konstruēt savus lidaparātus, bet Latgales zemnieks Vasīlijs Kononovs, strādātu tīrumā un brīvdienās iedzeru šmakolku. Gan vienu, gan otru par kara noziedzniekiem padarīja ne jau pašu apzināts dzīves ceļš, bet totalitāru režīmu diktēti apstākļi.
Vieni kapi, viena piemiņas diena – varētu būt labs sākums reālai kritušo piemiņai un to pēcteču samierināšanai.
P.S. Pilnībā atzīstu savas idejas par utopiskām, bet fantazēt arī pie mums nav liegts!

1 komentārs:

tinuzuu teica...

Nez vai Jums ar tādām idejām patiešām ļāva aizstāvēt promocijas darbu... :?
Netipiski skaisti!