U.Neiburgs, V. Zelče (red).(Divas) puses: latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. Rīga,Mansards, 2011. 423.lpp.,ilustr.
2011. gada decembrī klajā nāca Latvijas Universitātes Sociālo
zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieku sagatavotā un
apgādā „ Mansards” izdotā grāmata „(Divas) puses: latviešu kara stāsti. Otrais
pasaules karš karavīru dienasgrāmatās.” Grāmata izdota valsts pētījumu
programmas „Nacionālā idenitāte" projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte”
ietvaros. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Frīdriha Eberta fonds (Friedrich- Ebert-Stiftung).
„(Divas) puses” ir neparasta grāmata par Otro pasaules karu.
Tas nav ierastais stāsts par politiķiem un ģenerāļiem, kas izraisīja vai
plānoja šo karu, tas nav arī stāsts par varonīgajām kaujām vai gremdēšanās
vēsturiskajā traumatismā. Grāmata ir par karu, ko savās frontes dienasgrāmatās aprakstījuši
vienkāršie karavīri, kuri karu redzēja nevis noliekušies pār kartēm tālā
frontes aizmugurē, bet kauju pirmajās līnijās. Darba pamatu veido trīs latviešu
sarkanarmiešu un trīs latviešu leģionāru dienasgrāmatas.
Šie cilvēki savus pārdzīvojumus un redzējumus rakstīja nevis
pēc kara, kad bija zināmi uzvarētāji un virkne citu faktu, bet laikā, kad skaidrs
bija tikai tas, ka ir karš, kurā šo cilvēku eksistenciālie pamati un dzīves
vērtības tika demontētas un apdraudētas. Un lai arī dienasgrāmatas tapušas
pretējās ierakumu pusēs, tomēr tās vieno ilgas pēc normalitātes. Ideoloģisku
pretnostādījumu un klišeju neesamība šajos darbos tikai vēlreiz apliecina, ka
lielākai daļai latviešu karavīru šis karš bija svešs. Tas bija karš, kurā pret
savu gribu, totalitāro lielvalstu ģeopolitisko ambīciju apmierināšanai, tika
ierauti arī Latvijas pilsoņi.
Šāda grāmata par Otro pasaules karu bija nepieciešama jau
sen. Tā neiegrūž mūs atpakaļ kara laika ierakumos, kurus pirms vairāk nekā
sešdesmit gadiem izraka nacisti un komunisti, vai šodien turpina rakt politiķi,
tā veicina šo ierakumu aizbēršanu ar izpratni un godpilnu piemiņu pret visiem,
kas šajos ierakumos bija ierauti.
Grāmata ir ne tikai labi arheogrāfiski sagatavota un
komentēta, bet to papildina arī virkne sastādītāju rakstu. Vita Zelče savā
rakstā apskata kara ietekmi uz sabiedrību un par tā atstātajām pēdām šodienas
Latvijas sabiedrībā. Uldis Neiburgs savukārt sniedz ieskatu gan padomju, gan
vācu pusē karojošo latviešu vienību vēsturē. Klinta Ločmele savā rakstā skārusi
Otrā pasaules kara veterānu pasauli šodienas „karojošo atmiņu” kontekstā. Karavīru
dienasgrāmatas kā vēstures un sociālās atmiņas avots analizētas grāmatas
sagatavotāju – Lauras Ardavas, Didža Bērziņa un Gitas Siliņas rakstā.
Nepārspīlējot, tā ir grāmata, kura ir jāizlasa katram, kurš
vēlas saprast Otro pasaules karu un Latvijas cilvēkus, kuri tajā bija ierauti.
Grāmata, cerams, būs nozīmīga arī ar to, ka tā aizsāk apgāda „Mansards”
paspārnē jaunu grāmatu sēriju „Nospiedumi”, kur paredzēts publicēt pagātnes
liecības, kā arī darbus par vēstures un sociālās atmiņās jautājumiem. Jāvēl,
lai šie nodomi jau drīzumā īstenotos!
