Karš un sieviete ir šķietami nesavienojamas lietas. Tie ir sava veida pretmeti – sieviete kā dzīvības devēja un karš kā šīs dzīvības iznīcinātājs. Karš ir bijis vīriešu prerogatīva, kurā sievietei labākajā gadījumā tika atvēlēta izņēmuma loma, jo kara laika vēsture ir vienmēr bijusi vīriešu vēsture.
Padomju propagandā, kuras uzdevums bija mobilizēt visus resursus cīņā pret nacistisko Vāciju, līdzās vīrietim karavīram tika rādīta arī sieviete varone, kas, nesaudzējot savu dzīvību, cīnās pret fašistiskajiem agresoriem.[1] Otrā frontes pusē šāda prakse netika lietota, un tā visbiežāk tika izmantota kā kontrpropagandas kategorija, lai pierādītu, ka Staļinam ir tik maz spēku, ka tas uz fronti sūta pat sievietes, sieviešu emancipāciju ierindojot „boļševistisko nejēdzību” kategorijā.[2]
Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma propaganda mēģināja noteikt visus sabiedrības sociālo slāņu rīcības algoritmus. Arī sievietes uzdevumi un pienākumi tika stingri determinēti. Sievietes tēla veidošanā tika izmantotas gan Kārļa Ulmaņa režīma ideoloģijas klišejas, gan nacionālsociālisma ideologu doktrīnas, kuras daudzos jautājumos bija identiskas, jo balstījās patriarhālajā konservatīvismā, kurš noliedza emancipāciju un par sievietes galveno pienākumu uzskatīja bērnu radīšanu, audzināšanu un rūpes par ģimeni.[3]
Kaut arī propagandas tematikā sievietei nebūt nebija atvēlēta prioritārā loma, tomēr intensitāte tika aizstāta ar regularitāti. Sieviete un ar viņu saistītā tematika regulāri parādījās laikrakstos un žurnālos, sievietēm domāti raidījumi skanēja radiofonā.[4] Sākot ar 1942. gadu, izdeva specializētu žurnālu namamātēm „Mana Māja”,[5] kurš tika prezentēts kā padomu un ierosmju žurnāls saimniecību iekārtošanas talkā. Žurnāla nepieciešamību tā izdevēji pamatoja ar to, ka „vairāk kā puse no tautas ienākumiem iet caur namamātes rokām. Sevišķi kara laikā namamātes pienākums ir tai uzticēto mantu taupīgi un lietderīgi izmantot un pārvaldīt. Šo pienākumu viņa var uzņemties ar prieku. Namamāte ar savu personību var novērst traucēkļus saimnieciskā darbā un radīt kārtīgus dzīves apstākļus.”[6]
Propaganda sievietes tēla radīšanā galvenokārt izmantoja divas metodes: pirmkārt, rādot pozitīvo piemēru – t. i., radot etalonu, uz ko latviešu sievietei nāktos tiekties. Otrkārt, akcentējot negatīvos aspektus „dažu neapzinīgo” sieviešu uzvedībā, dzīves uztverē un attieksmē pret notiekošo, radot uz šī fona pareizos rīcības modeļus.
Protams, parauga lomā tika nostādītas vācu sievietes un jaunavas, kuras, kaut arī ar novēlošanos,[7] arī bija pievērsušās domām par ģimeni un mātes pienākumiem.[8] Savukārt kā pretstatu rādīja padomju sievieti, kura pielīdzināta vīrietim un ir atrauta no savu tiešo pienākumu pildīšanas.[9]
Sievietes tēlu propaganda ekspluatēja ne tikai kā subjektu, bet arī objektu. Proti, sievietes tēlu propaganda nenogurstoši izmantoja arī kā simbolu dažādām manipulācijām. Tā, piemēram, lai uzsvērtu 1941. gada jūnija deportāciju traģiskumu, plaši izmantoja mātes tēlu, kas sēro par saviem zudušajiem dēliem un meitām.[10] Savukārt propagandas kampaņās vervēšanai policijā un leģionā sieviete kļuva par simbolu dzimtenei, ko vervējamajiem nepieciešams aizstāvēt no Austrumu briesmām,[11] bet 1944. gadā, atgriežoties padomju armijai, par simbolu iebrucēju necilvēcībai propagandā kļūst „zemcilvēku” piesmietā latviešu sieviete.[12] „Tagad ir karš,” rakstīja dzejniece Z. Lazda: „Karš prasa varonību un upurus, un šīs jaunās prasības ievelk jaunas zīmes mātes maigajā vaigā. Mūs aizgrābj mātes varones tēls, kas ir gatava visu ziedot, visu panest, vēršot visasāko sāpju dzeloni pati pret savu sirdi. Mūs aizgrābj mūsdienu mātes spēks un lepnums; spēks panest visu un izturēt, arī zaudējot to, kas bijis dārgs un tuvāks par sevi pašu; lepnums par saviem dēliem, kas degdami iet drosmīgās cīņās par savas zemes un tautas labumu.”[13]
Pētījums par sievieti kā simbolu un tā izmantošana nacistu okupētajā Latvijā ir atsevišķa pētījuma vērta tēma, tādēļ rakstā galvenokārt tiks apskatīta tā propagandas tematika, kas tika vērsta noteiktai mērķauditorijai – Latvijas sievietēm.
Sieviete–māte
Sieviete–māte, ģimenes pavarda sargātāja bija nozīmīga kategorija nacisma rasu ideoloģiskajā sistēmā, jo tikai uz viņu gūlās atbildība par āriešu rases tālāku evolūciju un veselību.[14] Profesora K. Kundziņa[15] vārdiem runājot, „sieviete ir izredzētā, lai līdzinātu ceļu atdzimšanai”.[16]
Galvenā sievietes misija bija būt mātei. K. Kundziņš „Tēvijā” šo galveno sievietes pienākumu pamatoja šādi: “Mēs dziļi cienām sievieti, kas veic krietnus saimniecības darbus ar lietpratību un izturību, mēs apbrīnojam sievieti censoni, kas kļūst par daudzu kultūras vērtību sargātāju un līdzradītāju, bet augstāk par visu stāv un laikam mūžam stāvēs sievietes–mātes misija tās vispusīgā un visaptverošā nozīmē. (..) Jo kas vīrietim cīnītāja un uzvarētāja gods, tas sievietei mātes gods.”[17] Jau
1942. gadā okupētajā Latvijas teritorijā tika izplatīti plakāti, kuros bija redzama sieviete tautastērpā ar bērnu uz rokām, kas mudināja: „Sievietes gods – tautas gods. Nākamās latviešu paaudzes par dzīvību pateiksies tev.”
1942. gadā okupētajā Latvijas teritorijā tika izplatīti plakāti, kuros bija redzama sieviete tautastērpā ar bērnu uz rokām, kas mudināja: „Sievietes gods – tautas gods. Nākamās latviešu paaudzes par dzīvību pateiksies tev.”
„Sievietes pirmā, labākā un piemērotākā vieta ir ģimenē, kur tai ir brīnišķais uzdevums – dāvāt savai zemei un tautai bērnus, kas nodrošina nācijas nemirstību. Tātad sievietei ir jābūt mātei. Tauta bez mātēm ir kā atmatā pamests lauks, kas nedod ražu. Tikai pilnīga atmatas pāraršana var dot jaunus ražotājus spēkus,” rakstīja „Mana Māja”. „Tikai pilnīga uzskatu maiņa mūsu sieviešu vairumam [izcēlums – K. Z.], kas vēl vadās no sevis pielūgšanas un lutināšanas, kurām bērni bojā figūru, rada grumbas sejā un vēl citas nelaimes, var uzvest mūsu tautu uz veselīga ceļa.”[18] Zenta Mauriņa savukārt atzīmēja, ka „bez varoņiem tauta nonīkst, bet sieviete ir tā, kas gādā, lai nezustu varoņu cilts.”[19]
„Kamēr vien dzīve pastāvēs, sievietes dabiskais stāvoklis būs kļūt par sievu, sievai par māti,” rakstīja V. Tihovskis. Tās sievietes, kas nevarot veikt šo misiju, bieži pašas esot pie tā vainīgas. Izdalāmas esot divas grupas šādu sieviešu: „.. viena daļa ir tādu, kas atstāj laukus, atstāj veselīgus dzīves nosacījumus un dabisku dzīves apstākļu attīstību un traucas pēc iedomātās augstākās izglītības, lai emancipētos un kļūtu neatkarīgas.” Rezultātā šādas „kanceleju jaunkundzes” iegūst vilšanos un tukšuma izjūtu. Savukārt otrā daļa esot tādas, ko „pārspīlētā kultūras atmosfēra apreibina un pārņem savā varā,” kuras tiecas pēc baudām un ārējā spožuma, bet rezultātā „pamostas drausmīgā tukšumā”.[20]
Propagandā tika uzsvērts, ka mātes pienākums sievietēm esot jāveic, lai likvidētu tās sekas, ko tautai sagādājis „baigais gads”, gan Latvijas brīvvalsts laikā valdošais „plutokrātiskais gars”, kas tautas dzimstību samazinājis katastrofāli. Vajadzējis būtu tikai vairākus gadu desmitus, uzsvēra R. A. Jansons, lai pateiktu, ka “te ne boļševiki, bet plutokrāti strādājuši savā vaļā”.[21]
“Mūsu tautai bija beigas, jo lauki palika bez latviešu ļaudīm. Viņi tagad atkal jāpiepilda ar latvisku darbaspēku un latviešu bērniem. Lai saimnieka ģimenēs dzimst tik bagāts bērnu skaits, ka tas pēc laika dos īstus zemes mīļotājus,” aicināja tā laika prese.[22] Aiz patriotisma un politiskās konjunktūras maskas šeit netieši parādījās vēl viens dzimstības aizstāvju iegansts – darbaroku trūkums laukos, kas šajos gados bija kļuvis par akūtu problēmu. Tādēļ, uzsvēra „Tēvija”, “sieviete, kas negrib rūpēties par jauno paaudzi, ir tautas nākotnes naidnieces, un tādēļ pret tām jāvēršas visai sabiedrībai”.[23]
1944. gadā laikraksts „Līdums” formulēja jaunu dzimstības pieauguma nepieciešamību, atzīmējot, ka „pašlaik, kad labākas rītdienas
“Ģimene ir āriešu stipruma pamats,” apgalvoja rakstnieks T. Zeltiņš (1914–1991), un to, pēc viņa domām, ebreji vienmēr ir zinājuši un visiem spēkiem centušies iznīdēt. “Dažādas “brīvās mīlestības “ un citas tikumu ārdītājas “teorijas” ir nākušas vienīgi no žīdu spalvas. (..) Kā palīgieroci šim ārdītāja darbam lika modes, kuru noteikšanu savās rokās bija sagrābuši Parīzes žīdi.”[25]
Arī bezbērnu dzīves koncepcijas autori bijuši ebreji, kas arī “neskopojās ar dažādu preparātu produkciju. Neapzinīgie ārieši akli priecājās par moderno un ērto dzīvi, bet žīds, viltīgi smaidīdams, berzēja rokas – viņš acīmredzot tuvojās savam mērķim.” Ebreju plāni nenoliedzami būtu piepildījušies, ”ja Ādolfs Hitlers nebūtu kļuvis par āriešu likteņa noteicēju. Ārieši saklausīja savu asiņu brīdinājumu un atgriezās pie savu dzimtu dižciltīgās ētikas kodeksa.”[26]
Kā pozitīvais piemērs ģimeņu politikā tika minēta Vācija, kur “svētīgie likumi” praktiski atvieglinājuši un veicinājuši dzimstības pieaugumu, tajā pašā laikā lielu vērību pievēršot eigēnikai, kas “rūpējās par rases vitālo spēku pasargāšanu”.[27]
Arī latviešiem, kā uzsvēra propaganda, “vecākajai āriešu tautai, kura pieder pie nordiskās rases”, jāsaglabā rases tīrība. “Mēs, latvieši, varam būt laimīgi,” rakstīja “Tālavietis”, “ka arī mūsu tauta un rase saskaņā ar minēto likumu [domāts 1935. gada 15. septembrī pieņemtais Vācu asiņu un vācu goda aizsardzības likums – K. Z.] ir pasargāta no bastardizēšanās un zemākiem asiņu piejaukumiem.”[28]
“Grēki pret rasi un asinīm ir vissmagākie grēki pasaulē. Nācija, kura nododas šiem grēkiem, ir nolemta,” savulaik atzīmēja Hitlers. [29]Arī latviešu prese, vadoties pēc “Vadoņa” ieskatiem, mēģināja ebrejiem uzvelt vainu par “asins noziegumiem”. Tā T. Zeltiņš dainās saskatīja arī faktus, ka žīdi jau senatnē esot izmantojuši latviešu sievietes, arī 30. gadu beigās kāds žīds Jeremijs Lapa esot izvarojis 60 sievietes. Vēl var minēt T. Zeltiņa stāstu “Kāpnes”, kurās parādīts “žīds–izvarotājs”.[30] Tie praktiski bija vienīgie seksuālā antisemītisma piemēri, ko minēja prese, un tas ļauj apgalvot, ka šis antisemītisma veids Latvijai bija svešs un sakņojās galvenokārt T. Zeltiņa aizspriedumos.[31]
Tomēr atšķirībā no propagandas politikas realizētāji neatzina latviešu asinis par gana tīrām. Jau 1941. gada 24. novembrī
1943. gadā latviešu sievietei parādījās jauna precinieku kategorija – atbrīvotie krievu karagūstekņi.[35] Nostāja pret atbrīvoto krievu un baltiešu sieviešu laulību slēgšanu bija nevēlama, tomēr, tā kā tas neskāra vācu „tīrās asinis”, Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas ierēdņi ieteica vācu iestādēm nepieņemt aizliegumu pret šādu parādību.[36] Toties iekšlietu ģenerāldirektors O. Dankers 1943. gada
10. septembrī izdevarīkojumu , ar kuru noliedza un atzina par spēkā neesošām visas tās laulības, kas noslēgtas ar personām, kas nav latviešu tautas piederīgie un kuri pirms 1940. gada 17. jūnija
10. septembrī izdeva
Lai gan Z. Mauriņa (1897–1978) uzsvēra, ka „nekas sievieti tā neraksturo, kā drauga, mūža biedra izvēle. Šai izvēlē izpaužas sievietes neapzinātā gaume, jā, pat viņas pasaules uzskats, viņas tikumiskais līmenis, viņas garīgā brīvība vai – verdzība. (..) Latvju sieviete ir aktīvāka, patstāvīgāka, viņa parasti negaida, lai vīrietis viņu iekaro, viņa pati izraugās, vērtē, izšķiras, uzdrīkstas,”[39] – tomēr, kā redzam, rasu politikas noteicēji šo latviešu sievietes izvēli sašaurināja.
Lai veicinātu latviešu sievietes vēlmi kļūt par māti, tika realizētas arī praktiskas palīdzības kampaņas, kuras mēģināja atdarināt Vācijā pastāvošo sistēmu.[40] Jau 1942. gadā zīdaiņu namos sāka uzņemt ne tikai bērnus, bet arī pašas mātes, ja tās atradās grūtos materiālos apstākļos. Mātes zīdaiņu namā drīkstēja atrasties 5–6 mēnešus, saņemot bezmaksas ēdienu un, palīdzot saimniecības darbā, saņemot arī nelielu atlīdzību.[41]
Ģimeņu mātēm kā atvieglojumu no 1942. gada 17. Maija[42] izdeva t. s. „mātes kartes”. Tādas oficiāli izdot bija pilnvarota tikai Tautas Palīdzība (TP), bet praktiski mātes karšu izsniegšanu kārtoja TP Mātes un bērna aizgādības daļa. Ādolfs Šilde (1907–1990) savās atmiņās raksta: „Mātes kartes” bija jaunievedums, ko diktēja kara apstākļi, kur ģimenes galva bija parasti frontē, bet mātei ar mazajiem bērniem radās allaž apgādes un līdzīgas grūtības. Lai nebūtu jāstāv rindā un jāatstāj bērnus ilgāku laiku vienus, mātes karte atviegloja ģimenes mātei mājas soli. Tāpat mātes karti izsniedza grūtniecēm, sākot ar 4. grūtniecības mēnesi. Arī pārējām mātēm bija regulēts mātes kartes iegūšanas laiks. Tās bija mātes ar zīdaini līdz 1 gada vecumam, kā arī katra māte ar vismaz 4 bērniem, no kuriem jaunākais nebija vēl sasniedzis 5 gadu vecumu.”[43]
Lai veicinātu dzimstību jeb, kā toreiz teica, „tautas dzīvā spēka attīstību”, TP no saziedotajiem līdzekļiem piešķīra arī naudas veltes bērnu labākai apgādībai. Veltes piešķīra bērniem līdz viena gada vecumam, kā arī grūtniecēm, sākot ar sesto grūtniecības mēnesi. Veltes nolūks bija palīdzēt sagādāt bērniem un grūtniecēm labāku iztiku, ārstēšanu, drēbes, apavus un bērna audzināšanai nepieciešamo aprūpi. Pirmajam bērnam ģimenē piešķīra 100 RM, otrajam un trešajam – 125 RM, ceturtajam un turpmākajiem – 150 RM. Grūtniece saņēma 50 RM.[44]
1943. gada februārī Tautas Palīdzība (TP) Rīgā atklāja Mātes skolu topošajām mātēm. Tās programmā bija trīs atsevišķi priekšlasījumu cikli: kurss topošajām mātēm, kurss mazbērnu audzināšanā un vispārējā audzināšanas mācība. Bez teorijas sievietes apguva arī praktiskas zināšanas zīdaiņu kopšanā, apģērba piemērošanai kara laikam, zīdaiņu un mazbērnu apģērba darināšanā utt.[45]
Pirmos divus kursus apmeklēja 131 kursante. Mātes skolu vadīja juriste Rūta Heine, kura, Ādolfa Šildes vārdiem runājot, bija apveltīta ar „pedogoģiskām dāvanām”, kam „pievienojās siltā iejūta un prasme iejūsmināt jaunās sievietes ģimenes uzdevumiem un garīgai kultūrai”. Kā lektores piesaistīja Ausmu Rogu un virkni jaunākās paaudzes kultūras darbinieču.[46]
Dzimstības pieauguma un ģimeniskuma propaganda nav iedomājama arī bez Ģimenes dienas[47] svinībām, ko nacistu okupētajā Latvijā organizēja Tautas Palīdzība. Organizēšanas veidu var rekonstruēt pēc Ģimenes dienas rīcības komitejas priekšsēdētāja un TP Sabiedriskās aizgādības direktora Ādolfa Šildes 1944. gada 19. aprīļa
„TP šais dienās sasauca organizāciju un iestāžu pārstāvju apspriedi, kurā uzstādīja visas Latvijas mērogā sekojošu Ģimenes dienas programmu:
1. Raksti laikrakstos un žurnālos par ģimenes jautājumiem.
2. Ģimenes dienas dievkalpojumi.
3. Ģimenes dienas sarīkojumi.
4. Radio priekšnesumi, piemērotas kinofilmas un teātra izrādes.
5. Ģimenes dienas akti darba vietās.
6. Ģimenes dienas atzīmēšana pašās ģimenēs.
7. Veltes izsniegšana ģimenēm, kā arī jaunpiedzimušiem.
8. Krusttēvu uzdevumu uzņemšanās par ģimenēm, kam vajadzīgs atbalsts.”
Veltes jāpiešķir „no lieliniekiem cietušām, kā arī daudzbērnu ģimenēm un jaunpiedzimušiem un topošām mātēm krietnās veselīgās ģimenēs.” Godinot kritušos, no lieliniekiem cietušos un citus, aktus var „kuplināt arī ar nelieliem referātiem par tautas dzīvā spēka un ģimenes svarīgākajiem jautājumiem”.[48]
Visumā, kā iespējams spriest pēc atreferējumiem presē, visas Ģimenes dienas svinības lielos vilcienos notika pēc viena scenārija. 1942. gadā gan TP Propagandas daļa kopā ar Kultūras un sabiedrisko lietu departamentu izsludināja „Ģimenes dienas daiļdarbu sacensību”, kura nolikumā bija teikts, ka „daiļdarbu idejiskajam saturam jābūt patriotiskam un laikmeta garam atbilstošam, kas rāda bezbērnu ģimenes traģēdiju vai bērniem svētītās latvju ģimenes laimi”.[49] Savukārt 1943. gadā Ģimenes dienas svinības rotāja skates „Māte un bērns” atklāšana TP Aizgādības direkcijas telpās. Izstāde rādīja, kā pareizi jābaro un jākopj zīdainis, kādas ir tā izplatītākās slimības un cik lielu postu tautas nākotnei nodara sociālās slimības – alkohols un veneriskās slimības.[50]
Jāatzīst, ka jau Ģimenes dienas nosaukumā, gan šo svinību sakarā publicētajos rakstos sievietei–mātei bija atvēlēta tikai sekundāra nozīme. Galvenais bija bērni, jo „ģimene nav domājama bez bērniem”, un šiem bērniem bija jābūt daudz. 1943. gadā „Tēvija” mēģināja ieviest skaidrību jēdzienos, apgalvojot, ka normāla ģimene esot tā, kurā tiek audzināti četri bērni, tā, kurā esot mazāk par četriem bērniem, esot „mazā ģimene”, bet savukārt tikai vismaz piecu bērnu ģimene uzskatāma par „lielo”, un tikai tā ir „īstenā mūsu tautas glābēja”.[51] Rezumējot: sievietei–mātei bija vērtība tikai tad, ja tā bija precēta sieva ar prāvu bērnu pulciņu.
Sieviete – ģimenes pavarda sargātāja
Pēc bērnu radīšanas nākamais pienākums bija rūpes par „ģimenes pavarda sargāšanu” – ar to tika saprasta gan bērnu audzināšana, gan mājsaimniecība.
„Sievietei jābūt savas tautas dvēselei, tai jānes gara gaisma katrā mājā. Viss audzināšanas sākums ir mātes rokās, tāpēc arī sievietei pašai jāaug, tai jāveido bagātāka savas dvēseles dzīve. Bet šai garīgai augšanai jānoris jaunā pasaules uzskatā, jaunās Eiropas kultūras veselīgā izpratnē. Mātēm meitas jāaudzina darbam, izturībai un uzticībai, ne dīkdienībai, izpriecām un izšķērdībai,”[52] rakstīja „Mana Māja”. „Kādus mēs uzaudzināsim bērnus, tāda būs arī tauta. Tautas labās gara īpatnības jākopj mūsu bērnos. Mums jārūpējas, lai bērni uzaugtu garīgi un fiziski veseli.”[53]
Profesors Pauls Dāle (1889–1968) atzīmēja, ka „ģimenes gars veido pamazām cilts garu, bet cilšu gars – tautas garu”. Sieviete tātad bija atbildīga par šā gara veidošanu un latvisko tikumu ieaudzināšanu bērnos. Pēc filozofa domām, šie latviskie tikumi bija godaprāts, sirsnība, čaklums, viesmīlība, optimistiska ticība dzīvei, dzīvotprieks, centība pēc izglītības un dzimtenes mīlestība.[54]
Kara laikā uzmanība tika veltīta ne tikai sieviešu tikumiskajai augšanai, bet arī pagrimšanai. Jau okupācijas pirmajos mēnešos sākās vieglas uzvedības sieviešu kaunināšana par to attiecībām ar padomju okupantiem. Tā, piemēram, L. Vīndedze savā rakstā “Nacionālajā Zemgalē” vaicāja: “Vai tā bija latvju māte, kas ar savām meitām un sarkanarmiešiem līksmojās līdz rīta ausmai tanī laikā, kad simtiem latviešu dēlu smaka čekas pagrabos? Vai tās bija latviešu meitas, kas (..) kafejnīcā dejoja un smēja barā sarkanarmiešu, piemirstot dēlus, brāļus un vīrus, kas bija notiesāti lēnai, moku pilnai nāvei? Neapzinīgās - kur bija jūsu nacionālā pašapziņa, lepnums un beidzot, kur bija jūsu sirdsapziņa?”[55]
Tomēr drīz vien latviešu sieviete sāka sakarus arī ar „atbrīvotājiem” – vācu karavīriem, par ko prese neuzdrošinājās pārmest, tādēļ jautājums tika vispārināts un šīs sievietes tika kauninātas par to, ka tās, atmezdamas lepnumu un godu, piedāvā sevi katram, kas pēc tām alkst. Profesors K. Kalniņš gan piebilda, ka nicināms un nožēlojams esot arī katrs, kas ar savu cinismu vai neģēlību sabojā šīs sievietes. Bet visnožēlojamākās esot pašas šīs sievietes.[56] Vieglas uzvedības sieviešu jautājumu uzskatīja par nopietnu problēmu, jo tā liecināja par visas tautas tikumisko veselību un atrāva šīs sievietes no tām uzliktās misijas – „būt par tautas dzīvo sirdsapziņu, tautas morāles un tikumu sargātāju, spēka, varonības, izturības vairotāju”.[57]
Atklātāk sievietes, kas sagājās ar vācu karavīriem, kritizēja pretestībnieku nelegālie laikraksti. Tā, piemēram, Latviešu Nacionālistu savienības (LNS) laikraksts „Tautas Balss” 1942. gada maijā publicē rakstu „Mūsu tautai zudušās”, kurā norāda, ka „neskatoties uz vairākkārtējiem brīdinājumiem,[58] ir tomēr indivīdi, kas negrib saprast laikmeta nopietnību, tā savā vieglprātībā mēģina ārdīt latviskos tikumus. Pārbaudot ienākošos datus, mēs esam spiesti publicēt to personu vārdus, kas met ēnu uz mūsu tautas morāli un godu.” Tam sekoja vairāku sieviešu vārdi un adreses.[59]
Vācu pusi savukārt šajā sakarībā nodarbināja pavisam citi aspekti. Proti, nesankcionēta karavīru saikne ar vietējām sievietēm var novest pie „jaukteņu” rašanās, kas no rasu politikas viedokļa nebija pieļaujams, turklāt ar šādiem sakariem varēja izplatīties veneriskās slimības, tādējādi graujot vērmahta kaujasspējas.[60] Tādēļ sakarus starp vācu karavīriem un vietējām meitenēm bija ieteikts aprobežot tikai ar ārstnieciski pārbaudītām un uzraudzītām (respektīvi – ievietotām vērmahta bordeļos) ielasmeitām. Par šo normu pārkāpumu Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pārstāvis Dr. Ludvigs Runte ieteica karavīriem piemērot disciplinārsodus, bet sievietes sodīt par prostitūciju (Gewerbsunzucht ).[61]
Problēmas tas neatrasināja, un jau 1942. gada aprīlī Ostlandes vērmahta pavēlnieks ziņoja Ostlandes reihskomisāram, ka atvērtie bordeļi Rīgā, Viļņā un Kauņā neatrisinot saslimstības problēmu ar dzimumslimībām. Tā, piemēram, bordeli Rīgā 1942. gada martā apmeklēja 1153 karavīru. Vainotas tika nekontrolētās brīvās prostitūtas, kuras pēc pamatīgas sanitārās kontroles ieteica ievietot bordeļos, kurus plānoja atvērt Jelgavā, Daugavpilī, Šauļos, Liepājā, Minskā un Baranivicē.[62] Tā paša gada aprīlī Ostlandes reihskomisariātā notika pārrunas par bordeļu jautājumu. Augstākais SS un policijas vadītājs F. Jekelns principā noraidīja atklāto namu veidošanas nepieciešamību kā neatbilstošu viņa pasaules uzskatam, citi savukārt ieteica cīnīties ar gumijas līdzekļu palīdzību, kas attīstītu arī „dzimtenes farmakoloģisko industriju”, bet tomēr publisko namu nepieciešamība tika akcentēta visaugstākajā līmenī.[63]
Protams, „Tautas Balss” retorikā tās bija „tautai zudušās” sievietes, jo īstās latvietes rūpējās par „mājas garu”, veidojot to saticībā un tautas gara kultūras iespaidā. Kā atzīmēja J. Bīne (1895–1955), sievietei jārūpējas, lai māja vienmēr būtu tīra un tautiska, un tas jādarot ar divkāršu skubu, „jo mūsu vidū uzturas vācu tautas dēli un meitas, kas savā dzimtenē pieraduši pie savas īpatnēji vāciskās mājas kultūras un tādēļ tautisku īpatnību meklē arī mūsu mājās. Gādāsim, lai viņu spriedums būtu labvēlīgs un mums godu darītu jaunajā Eiropā.”[64]
Lai mācītu sievietei pareizi kopt ģimenes pavardu, pie TP sekcijas „Sievietes darbs” jau 1942. gada rudenī tika izveidota Sievietes dzīves skola,[65] kuras programma sastāvēja no četrām daļām: vispirms tika apgūta praktiskā mājturība, tad laulības higiēna, slimnieku kopšana mājas apstākļos un pirmā palīdzība.[66] Trešajā daļā sievietes apguva audzināšanas jautājumus „tiklab attiecībā uz bērniem, kā uz sevi pašu”, un visbeidzot viņām tika sniegts „pārskats par mūsu jaunāko literatūru un tautas dziesmām, tautas tērpiem un latvisko mājas iekārtu”. Sievietes dzīves skolā tika uzņemtas visas, kas vēlējās, tomēr lielākoties šo iespēju izmantoja sievietes no 20 līdz 30 gadiem, un jau pirmajā 1942./43. mācību gadā skolu bija izgājušas 238 audzēknes.[67]
Domājams, pats grūtākais sievietes pienākums kara laikā bija pabarot savu ģimeni, iztiekot tikai no normētajām pārtikas devām, apzinīgi atsakoties no cerības iegādāties no spekulantiem kaut ko pārtikai. Propaganda uzsvēra, ka „spekulantu labklājības veicināšana nelietderīgi aizņem visu brīvo namsaimnieces laiku un sevišķi ļauni atsaucas uz tiem patērētājiem, kuri, godīgi un apzinīgi būdami, prot iztikt ar normētu pārtikas devu, jo, turpinoties kaktu tirdzniecībai, pastāvīgi samazinās normētu preču daudzumi”.[68]
Lauksaimniecības Galvenās direkcijas (LGD) Mājturības nozares vadītāja Grieta Strauta norādīja, ka „ļoti daudz uzturvielu namamātes aizlaiž bojā savas nemākulības un nevīžības dēļ. Pieradušas rīkoties ar neierobežotiem uztura daudzumiem, viņas vēl aizvien atkritumu spainī, krāsnī vai suņiem nevērīgi aizmet ļoti daudz uzturā izmantojama materiāla”.[69]
Pamācības par pareizu, ekonomisku ēstgatavošanu sniedza gan radiofons, gan prese, tika izdotas speciālas pavārgrāmatas.[70] Lai iemācītu sievietes iztikt ar to nelielo daudzumu, kas tika piešķirts uz kartītēm, jau no 1942. gada Arodbiedrību centrālās savienības (ACS) Darba sievietes daļa sadarbībā ar Nacionālistisko sieviešu organizāciju fabrikās un uzņēmumos strādājošām sievietēm sāka rīkot kursus visdažādākos mājsaimniecības jautājumos.[71]
Aplūkojot kara laika recepšu klāstu, jāsecina, ka sievietes mājsaimnieces pienākumi nebija no vieglajiem. Bija jāmāk pagatavot „kaulu mērce”[72] vai „garšīgā veģetārā kāpostu vira”,[73] no kartupeļiem jāgatavo „sviests”, lai varētu iztikt ar 200 g sviesta devu nedēļā,[74] bet no kartupeļu mizām jāpagatavo kartupeļu milti[75] utt. Prese uzsvēra, ka „pie labas gribas katra namamāte var ik dienas 50 g gaļas devu pārvērst garšīgos ēdienos, apzinīgi atsakoties no cerības iegādāties no spekulantiem kādu gaļas vai tauku gabalu.
Milzīgie spekulācijas apmēri un kampaņas tās apkarošanai liecina, ka namamātēm tomēr nācās izmantot „melnā tirgus” piedāvājumu,[76] lai ģimene nedzīvotu pusbadā, kaut arī tas, propagandas valodā runājot, „ kavēja uzvaras lietu”.
1943. gadā Saimniecības ģenerāldirekcija kopā ar ģenerālkomisāra Rīgā propagandas daļu atklāja ceļojošu izstādi „Saimnieko pareizi”, kurā apgaismoja Latvijas iedzīvotājus un jo īpaši namamātes par pareizu maltītes gatavošanu, par elektrības un kurināmā taupīšanu, par apģērba kopšanu, karu piesakot arī kaitēkļiem – kodēm, grauzējiem u. c., kas iznīcina deficītos pārtikas un tekstilizstrādājumus.[77]
“Zemgale” atzīmēja, ka sievietes uzdevums ir būt ne tikai „dzīves prieka pilnam biedram vīram darbā un atpūtā, gādīgai mātei, bez liekas sentimentalitātes un īstam cilvēka bērnam, kas abām kājām droši nostājies dzīvē”, bet arī būt skaistai un radīt prieku esot liels un cēls pienākums.[78]
Sievietes tēla evolūcija uz žurnālā „Mana Māja”: no sievietes-mātes līdz vīrieša aizstājējai darba frontē
Šāda pienākuma pildīšana Latvijas kara gadu sievietei bija tikpat grūts uzdevums kā pabarot ģimeni tikai ar pārtikas kartīšu devu. Jau 1942. gada 14.–
15. martā Rīgas I valsts tirdzniecības uzņēmuma rīkotā kara laika modes skate Mazajā Ģildē sievietei piedāvāja „no vecā materiāla šūtās jaunās kleitas”, apavus ar koka zolēm u. c. „modernas” lietas.[79] Arī turpmāk žurnāli neskopojās ar padomiem, kā no nolietotiem apģērbiem izgatavot „jaunus”. Koka apavi, kurus dēvēja par „klikatiņām”, kļuva par sava veida kara laika sievieti raksturojošu simbolu, ko savai sievai vai līgavai varēja uzmeistarot „jebkurš vīrietis”, iepazīstoties ar padomiem, ko nereti publicēja presē.[80] Ja tādi apavi neapmierināja, nācās ieklausīties padomos, cik veselīgi ir staigāt ar basām kājām,[81] vai doties pie spekulantiem.
15. martā Rīgas I valsts tirdzniecības uzņēmuma rīkotā kara laika modes skate Mazajā Ģildē sievietei piedāvāja „no vecā materiāla šūtās jaunās kleitas”, apavus ar koka zolēm u. c. „modernas” lietas.[79] Arī turpmāk žurnāli neskopojās ar padomiem, kā no nolietotiem apģērbiem izgatavot „jaunus”. Koka apavi, kurus dēvēja par „klikatiņām”, kļuva par sava veida kara laika sievieti raksturojošu simbolu, ko savai sievai vai līgavai varēja uzmeistarot „jebkurš vīrietis”, iepazīstoties ar padomiem, ko nereti publicēja presē.[80] Ja tādi apavi neapmierināja, nācās ieklausīties padomos, cik veselīgi ir staigāt ar basām kājām,[81] vai doties pie spekulantiem.
Sevis „modernizēšanai” bija ieteicams izmantot arī citus modernus materiālus. Piemēram, pakulas, kuru „dzijiņas spēj aizstāt katru ārzemju rokdarbu materiālu”.[82] Ejošs kara laika materiāls bija salmi un meldri, no kuriem sieviete varēja pagatavot somas, cepures, kurpes un segas.[83] Jāpiebilst, ka sievietei nācās apģērbt no vecajām drēbēm ne tikai sevi vien, bet arī vīru un bērnus, kuru apģērba apgādes problēmas skāra ne mazāk.
Sākot ar 1943. gadu, vērīgie okupācijas ierēdņi pamanīja, ka sievietes pārāk daudz uzmanības velta savām frizūrām, veidojot dažādas cirtas un cekulus. Tāpēc Latvijas Saimniecības kameras amatniecības galvenā daļa visām frizētavām aizliedza likt ilgviļņus dāmām, kuras nebija sasniegušas 16 gadu vecumu[84] vai kurām bija „dabīgais cirtojums”. Aizliedza veidot fantāzijas frizūras un vakara frizūras, kā arī frizūras ar „augsti sakārtotiem veltņiem virs pieres un ielokiem pakausī (pāža frizūras)”. Pamatojums bija, ka „dāma, kas vairākas stundas pavada pie friziera, rada divkāršu zaudējumu – viņa izšķiež savu un vienlaicīgi arī friziera darba laiku”.[85]
Kara laika apstākļos mājas pavarda un arī sevis kopšana nebija no vieglajiem uzdevumiem, piedevām rūpēm par savējiem klāt nāca arī rūpes par latviešu karavīriem.
Atbalstīt karavīrus frontē varēja dažādi, piemēram, sarakstoties, kļūstot tādējādi par „dzimtenes meiteni” vai iesaistoties Tautas Palīdzības koordinētajā Latviešu karavīru palīdzībā (LKP),[86] kuru izveidoja 1943. gadā, lai vāktu ziedojumus (pārtiku, drēbes, grāmatas, radio u. c.) latviešu karavīriem, organizētu to kultūras dzīvi, apmeklētu lazaretēs ievainotos un rūpētos par kritušo karavīru ģimeņu aprūpi.[87]
Par organizācijas darbību liecina 1945. gada 5. aprīlī ziņojums : „Pie Padures pag. esošās Ortslazaretes esmu nodibinājis brīvprātīgo darbinieču kopu, kuras dalībnieces vismaz reizi nedēļā apmeklē tur esošos ievainotos latviešu karavīrus, uzklausa viņu vajadzības un cenšas tās pēc iespējas apmierināt. Starp citu, šīs darbinieces rūpējās par lasāmvielas (laikrakstu, grāmatu) un rakstāmpiederumu sagādi ievainotiem karavīriem. Atsevišķos gadījumos kopas darbinieces rūpējās arī par ievainoto apdāvināšanu ar cepumiem u. tml.”[88]
Tika organizētas arī „adīšanas” talkas. Tā, piemēram, 1944. gada decembrī pēc vilnas vākšanas akcijas Kuldīgas apriņķī vien, saņemot pārstrādāto vilnu, „adīšanas talkā” iesaistījās 264 dalībnieces, kas 1945. gada pirmajos divos mēnešos noadīja 1308 zeķu pārus un 23 cimdu pārus.[89] Tādējādi propagandas radītais sievietes tēls, kas, ikdienas darbus padarījusi, „sēstas pie stellēm un ņem rokās adāmo vai šujamo”, lai „ar dzijas mīksto, krāsaino tecējumu mājās palicēju domas aizvērpjas pie mīļajiem frontē”,[90] nebija tikai tukši vārdi. Mājas sajūtu nācās radīt arī tiem, kuri no savām ģimenēm bija atrauti vai tās zaudējuši.
Sieviete un darbs
Bez pienākumiem, ko sievietei uzlika bērni un ģimene, tai vajadzēja arī ar savu darbu kaldināt „jaunās Eiropas” uzvaru. Jau nacistiskās okupācijas pirmajā mēnesī sieviete tika aicināta “pierādīt savas lielās garīgās spējas un fizisko izturību. Tieši tagad ir svarīga katra darba stunda, katra minūte. – Pierādīsim atkal savu varonību, sirdsdedzi – savu lielo pateicību mūsu atbrīvotājiem. – Strādāsim! Iesim plecu pie pleca ar mūsu vīriem, veidosim labāku, gaišāku nākotni.”[91]
Propaganda atzīmēja, ka valstij būtu ļoti izdevīgi, ja sievieti varētu nodarbināt tikai ģimenē vai mājsaimniecībā, un sievietes darbam esot pagaidu raksturs, ko tautai ir uzspiedis karš, un sieviete labprātīgi esot uzņēmusies nest šo darba nastu kopā ar vīriem, lai panāktu ātrāku „zemes jaunbūvi”.[92] Atšķirībā no boļševikiem, kuri sievieti spieda smagi „stahanoviski” strādāt un cīnīties ar ieroci, nacionālsociālisms sievieti apsolīja pēc kara atbrīvot pilnībā no darba, lai tā netraucēti varētu audzināt bērnus un kopt mājas pavardu.[93] Tā, piemēram, 1943. gada 13. oktobrī
Īpaši aktuāls sieviešu darba jautājums kļuva kara beidzamajos gados. „Pār mums šobrīd valda totālā kara likums. Ar aukstu un skaidru prātu aplūkojot, tas nozīmē: likums par neatvairāmo izšķīrēju cīņu būt vai nebūt, uz dzīvību vai nāvi,” skaidroja propaganda. „Ar priekšzīmīgu nostāju un nevainojamu strādāt gribu ķerties pie darba ir šīs izšķirīgā laika stundas pavēle visām sievietēm un jaunavām!”[95]
Rūte Zvīgzne, atgriezusies no latviešu žurnālistu brauciena uz Vāciju, ar patosu rakstīja: „Vācijā jo dienas aug augumā cieņa pret sievieti un viņas darbu. Arvien stingrāk iesakņojas atziņa, ka tautas spēks tikpat atkarīgs no sievietēm un mātēm, kā no vīriešiem un karavīriem. (..) Sieviete ar savu īpatnējo strādāšanas, domāšanas un reaģēšanas veidu veic darbu, kas kopā ar vīriešu sasniegumiem ir augstākais spēks, ko vispār kāda tauta spēj izraisīt.”[96]
Uz žurnālu vākiem sieviete pie darbagalda rūpnīcā vai tīrumā nomainīja sievietes–mātes tēlu. 1944. gada jūlijā, kad padomju karaspēks ielauzās Latvijā, sievietes pienākumu skaitam pievienoja arī ierakumu un prettanku grāvju izbūvi.[97] Arodu Savienības uzņemtajā filmā „Latvju sieviete strādā uzvarai”[98] sievietes, izlasījušas viņām domātos uzsaukumus, dodas uz Darba pārvaldi, lai viņas norīko darbos, kas visvairāk atbalsta fronti. Sieviete stājas darbā pret boļševismu aizbraukušā vīra vietā. Vīri cīnās un, ja nepieciešams, arī mirst par latviešu sarkanbaltsarkano karogu, bet sievas, māsas un meitas cenšas darīt visu iespējamo, lai atbalstītu cīnītājus. Šādam „vēsturiskam dokumentam”, kā to dēvēja nedēļas žurnāls „Laikmets”,[99] vajadzēja totālajā karā ievilkt arī latviešu sievietes. Propaganda nepārtraukti uzsvēra: „Neviens vairs nevar kurnēt, ka tam jāstrādā vienpadsmit stundu dienā.”[100] Faktiski tas nozīmēja to, ka, līdzīgi kā Vācijā,[101] sievietes vērtību noteica ne tikai sievas un daudzbērnu mātes loma, bet arī tās spēja iesaistīties „darba frontē”.
Noslēgumam
Sieviete rada bērnus, rūpējas par ģimeni, strādā, bet vīrietis karo – tādu sociālās rīcības algoritmu noteica propaganda, uz sievietes pleciem uzveļot visu civilās dzīves pienākumu un atbildības nastu. Sievietēm karš prasīja vairāk ziedošanās un upuru nekā vīriešiem. Šajā rakstā nav iespējams aptvert visu to problemātiku, ar ko kara laikā bija spiestas saskarties sievietes. Latvijas vēsturē vācu okupācijas laika sieviešu vēsture joprojām ir balts plankums.[102] Savus pētniekus gaida sieviete, kas tika aizvesta uz darbiem Vācijā, sieviete – frontes un Sarkanā Krusta māsa, sieviete–ieslodzītā, sieviete vērmahta bordelī, sieviete–bēgle utt. Šādu pētījumu nepieciešamību nosaka ne tikai prasība pēc objektīvākas vēstures, bet arī cieņa pret šo sieviešu paaudzi, kas līdz šim palikusi vēstures ēnā.
Atsauces:
1. Pēc oficiālās statistikas, padomju armijā bija 490 253 sievietes, piedevām vēl ap 500 000 dienēja kā palīgpersonāls – sanitāres, veļas mazgātājas, pavāres utt. Sk.: Роль женщин в Великой Отечественной Войне. Pieejams: http://www.a-z.ru/women_cd2/index.htm (sk. 10.04.2007
2. Jau okupācijas pirmajās nedēļās laikraksts “Tēvija” priecīgi vēstīja, ka „no tramvajiem un dzelzceļiem pazudīs tās nevīžīgās, izspūrušās sievietes, kas neprata ne matus sasukāt, bet ko komunisti bija salikuši vīriešu vietās.” Sk.: Virs drupām. Tēvija, 1941. g. 15. jūl.
3. Lipša, I. Sievietes tēla veidošana K. Ulmaņa autoritārajā režīmā (1934–1940). Vēsture: Avoti un cilvēki. Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes XVI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture X. Daugavpils : DU Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2007, 139.–146. lpp.
4. No 1941. gada 18. augusta no pirmdienas līdz sestdienai plkst. 11.30–12.30 skanēja raidījums „Darbam un mājai”, kas bija domāts namamātēm, strādniekiem un zemniekiem. Sk.: Hallo Latvija, 1941, Nr. 7.
5. Reklāmās tas tika proponēts kā „latvju sievietes žurnāls”, kurš „pūlēsies pilnīgi aptvert visas tās problēmas, kas skar latvju sievieti.” Sk.: Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 26. [28.12.-3.01]; Mana Māja. Saimniecības Ģenerāldirekcijas Literatūras apgāda izdevums. Iznāca no 1.01.1942
6. Lühtje. Kara pārvaldes padomnieks. Ievadam. Mana Māja, 1942. g. 1.janv
7. Uzsvērts, ka vācu jaunekļi jau gada laikā aizrautīgi pieķērušies jaunajām nacionālsociālisma „idejām par savas tēvzemes varenuma un spēka atdzemdināšanu”. Sk.: Sieviete un ģimene nacionālsociālistiskajā Vācijā. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
8. Turpat.
9. Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
10. Sk.: Latvija sēro. Tēvija, 1942. g. 13. jūn.; S. Vidberga zīmējums. Līdums, 1944. g. 8. Jūn
11. Sk.: N. Strunkes zīmējumu „Augšamcelšanās”. Līdums, 1944. g. 6. apr.; Oberšārfīrers K. Krūklītis. Imantas pulkvedis un viņa vīri. Laikmets, 1944. g. 19. Maijs
12. Čaks, R. Pa nezvēru pēdām. Laikmets, 1944. g. 1. sept.
13. Lazda, Zinaīda. Māte. Mana Māja, 1942. g. 10. Maijs
14. Rozenberg, Alfred. Mythus des 20. Jahrhunderts. Eine Wertung der seelisc-geistigen Gestaltenkämpfe unserer Zeit. München : Hoheneichen Verlag, 1934, S. 593–595; Sievietes veselība bija viens no iemesliem, kādēļ sievietes nevarēja saņemt tabakas izstrādājumu kartiņas. Norādījumos par tabakas izstrādājumu sadali skaidri tika noteikts, ka “smēķētāju sarakstā nav ietilpināmas sievietes.” Ar neizpratni tika uztverts arī fakts, ka dažos Latvijas apgabalos sievietēm pienācās alkohola deva. Sk.: Papirosus – tikai smēķētājiem. Zemgale, 1941. g. 9. dec.
15. Kārlis Kundziņš (1883, Smiltene – 1967, Sietla, ASV), Dr. theol., no 1921. gada dibināja un vadīja Latvijas Bērnu palīdzības savienību, viens no Rīgas Akadēmiskās draudzes vadītājiem. Kara laikā – TP Mātes un bērna aizgādības sekcijas vadītājs
16. Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
17. Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
18. Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, Nr. 2, 1942. g. 20. janv.
19. Dr. phil. Mauriņa, Z. Dažas rindas jaunā gadā. Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 27. [4.–10. janv.]
20. Tichovskis, V. Mātes rota. Tēvija, 1943. g. 8. maijs.
21. Jansons, Reinholds A. Latviešu tautas apdraudējums. Zemgale, 1941. g. 1. dec.
22. Virs drupām. Tēvija, 1941. g. 15. jūl.; Mūsu nākotne būs atkarīga no mūsu pašu enerģijas. Tālavietis, 1941. g. 29. jūl.
23. L. S. Vislielāko cieņu mātēm! (Vēstule “Tēvijai” no Rēveles). Tēvija, 1941. g. 21. nov.
24. Latviešu māte. Līdums, 1944. g. 13. apr.
25. Liepājas “Kurzemes Vārds” rakstīja šai sakarā: ”Kas parādīja sievietei nemorālisko krāsošanos un citus modernās kosmētikas “daiļdarbus”? – Žīdietes.” Sk.: Žīds un viņa tikumi. Kurzemes Vārds,
1941. g. 28. sept.; līdzīgi sk.: J. Z. Nepatīkami skati! Nacionālā Zemgale, 1941. g. 11. Jūl.
1941. g. 28. sept.; līdzīgi sk.: J. Z. Nepatīkami skati! Nacionālā Zemgale, 1941. g. 11. Jūl.
26. Zeltiņš, T. Ģimene. Zemgale, 1941. g. 20. sept.; T. Z. Ģimene ir tautas mūžības iemiesojums. Tālavietis, 1941. g. 25. sept.; Sk.arī: Sievietei. Daugavpils Latviešu Avīze, 1941. g. 21. sept.; Zeltiņš, T. Tautas dzīvības šūpulis. Līdums, 1944. g. 13. apr.
27. Zeltiņš, T. Tautas nemirstībai. Zemgale, 1941. g. 25. okt.; Kā Vācija palīdz ģimenei. Zemgale, 1941. g. 11. dec., Kurzemes Vārds, 1941. g. 16. dec.
28. Št. Jaunā mācība. Tālavietis, 1941. g. 30. aug.; Rase un tauta. Tālavietis, 1941. g. 18. sept.
29. Hitler, A. Mein Kampf. Zwei Bände in einem Band. München : Zentral Verlag der NSDAP , 1943, S. 272.
30. Zeltiņš, T. Senlatviešu antizemitisms. Zemgale, 1941. g. 30. aug.; Zeltiņš, T. Žīdi tautas dziesmās. Daugavas Vēstnesis, 1941. g. 25. okt.; Zeltiņš, T. Kāpnes. Zemgale, 1941. g. 20. aug.; Noziedzīgā līdzjūtība. Tālavietis, 1941. g. 15. Nov
31. Vācu psihologs V. Reihs uzskatīja, ka viens no pamatavotiem, kas ietekmēja nacistu uzskatus par rases un asins tīrību, bija iracionālas bailes no sifilisa, tas spilgti parādās Hitlera “Mein Kampf”. Sk.: Райх, Вильгельм. Психология масс и фашизм. СПб. : Университетская книга, 1997, c. 102.
32. LVVA, P- 70. f., 3. apr., l.32., 1. lp.
33. [DZimO] Laulības Austrumapgabalā. Mana Māja, 1942. g. 25. marts; Ventas Balss, 1942. g. 17. marts u. c.
34. Rīkojumu Vēstnesis, 1942. g. 8. sept.
35. Sakari ar karagūstekņiem bija aizliegti pilnīgi. Tā, piemēram, 1944. gada 28. jūnijā tika iesākta krimināllieta pret kādu Jekaterinu Skačkovs, kurai no sakara ar karagūstekni Nikolaju Kiseļevu
1943. g. 17. nov. bija piedzimis bērns. Sk.: LVVA, P-821.,1. apr., l.2., 5. lp.
1943. g. 17. nov. bija piedzimis bērns. Sk.: LVVA, P-821.,1. apr., l.2., 5. lp.
36. LVVA, P- 70. f., 3. apr., l.33., 4. lp.
37. „Par latviešiem ciltsradniecīgiem jāuzskata personas, kas savās rases īpatnībās atbilst latvju tautai un ir ar būtiskām ziemeļrases pazīmēm.” Sk.: Paziņojums par atļauju izprasīšanu izņēmuma kārtā slēdzamām laulībām ar ienācējiem. [1943. g. 24. sept.]. Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 29. sept.
38. Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 12. sept.
39. Mauriņa, Z. Dažas rindas jaunā gadā. Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 27. [4.–10. janv.]
40. Sk.: Pine, Lisa. Nazi Family Police 1933–1945. Oxford : Berg, 1997, p. 8–46.
41. Zvaigzne, R. Māte un bērns valsts paspārnē. Mana Māja, 1942. g. 10. marts.
42. Pirmā Ģimenes diena [Mātes diena] nacistu okupācijas laikā.
43. Šilde, Ād. Ardievas Rīgai. NY : Grāmatu Draugs, 1988, 203. lpp.; Ģimenes dienas svinības Latvijā. Tēvija, 1942. g. 18. maijs.
44. Šilde, Ād. Ardievas Rīgai ... 203.–204. lpp.
45. R. Z.Sievietes darbs. Mana Māja, 1943, Nr. 24 [decembris].
46. Šilde, Ād. Ardievas Rīgai ... 202. lpp.
47. Nacistiskajā Vācijā tā tika atzīmēta kā Vācu mātes godadiena.
48. LVVA, P-1015. f., apr. 1., l.21., 13. lp.
49. Sacensība literāriem darbiem. Tēvija, 1942. g. 16. maijs.
50. Atklāta skate “Māte un bērns”. Tēvija, 1943. g. 10. maijs.
51. V. U. Ģimene. Tēvija, 1943. g. 10. maijs.
52. Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
53. Upatniece, E. Veidosim mūsu bērnu nākotni. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
54. Prof. Dāle, P. Ģimenes gars. Mana Māja, Nr. 23, 1943. g. dec.
55. Vīndedze, L. Latvju sieviete laika griežos. Nacionālā Zemgale, 1941. g. 17. Jūl
56. Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
57. R. Sieviete – tautas dzīvā sirdsapziņa. Tālavietis, 1941. g. 6. nov.
58. Sk.: Latviešu sievietei. Tautas Balss, 1942. g. 15. apr. Jāatzīmē, ka galvenais visumā demokrātiski noskaņotās LNS arguments bija: latviešu sievietei „jādod dzīvību bērniem, kuru dzīslās rit latviešu asinis”.
59. Mūsu tautai zudušās. Tautas Balss, 1942. g. 15. maijs.
60. 1941. gada oktobrī par slimu sieviešu piegādi vācu karavīriem tika apcietināts kāds students Visvaldis V. , kurš tika apvainots komunistiskā darbībā (?!) Sk.: LVVA, 3273. f., 25. apr., l.466.
61. LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 1. lp.
62. LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 9. lp.
63. LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 10.–12. lp.
64. Bīne, Jēkabs. Mājas kultūra. Mana Māja, 1942. g. 8. febr.
65. Uzsāks darbu Sievietes dzīves skola. Tēvija, 1942. g. 20. okt.
66. Kurss ilga 3 mēnešus, 4 reizes nedēļā pa 4 stundām, kas maksāja 15 RM. Sk.: Rīgas dzīve. Tēvija, 1943. g. 6. janv.; L. K. Sieviete dzīves skolā. Tēvija, 1943. g. 8. janv.
67. R. Z. Sievietes darbs. Mana Māja, Nr. 24, 1943 [decembris].
68. Zaļais, H. Gaļas norma vienai nedēļai. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
69. Strauta, G. Mājturības sekciju darbs. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.
70. Piem.: Taupīgā saimniece. Latvijas Mājturības institūta absolventes G. Strautas red. R. : LGD, 1942; Lūse, Lidija. Taupīgā namamāte virtuvē. R. : A. Gulbis, 1942; Kara laika virtuve. Pēc Dr. M. Hindhede’s, Luize’s Holle’s un citu praktiskām kara laika receptēm, kas piemērotas mūsu tagadējiem apstākļiem. R. : O. Krolls, 1942.
71. Mājsaimniecības padomi uzņēmumos. Mana Māja, 1942. g. 25. okt.
72. Lai kaut nedaudz ilustrētu stāvokli pārtikas apgādē, atļaujos sniegt šo recepti: „Kaulus sacērt nelielos gabaliņos vai pat ar cirvja pietu sašķaida un sakarsētā katliņā kopā ar sīpoliem, sasmalcinātām selerijām un burkāniem apcep. Pēc tam pārsijā ar miltiem, sajauc un izkārš.” Sk.: Namamātēm. Sendergruppe Ostland, 1941, Nr. 19.
73. Namamātēm. Hallo Latvija, 1941, Nr. 16.
74. Vīksne, A. Kara laika sviests. Mana Māja, 1942. g. 1. janv.
75. Lūse, L. Neizmetīsim kartupeļu mizas. Mana Māja, 1942. g. 25. febr.
76. Sk.: Zellis, K. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā 1942.–1943. gadā. Okupētā Latvija 1940–1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2005. gada pētījumi. R. : LVIA, 2007, 225.–226. lpp.; Mg. iur. Sīmanis, R. Būsim apzinīgi patērētāji. Mana Māja, 1942. g. 10. nov.
77. Ceļojošā izstāde „Saimnieko pareizi”. Mana Māja, Nr. 10, 1943. g. [marts].
78. V. Šm. Sievietes misija. Zemgale, 1941. g. 2. dec.
79. R. Z. Kara laika modes apskate. Mana Māja, 1942. g. 25. marts.
80. Zvīgzne, R. Klip klap klikatiņas. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.; Eglīte, E. Prievītes klikatiņām. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.
81. Dr. med. Bieziņš, A. Staigājiet kailām kājām! Mana Māja, 1942. g. 25. maijs.
82. Priedīte, I. Mūsu pašu pakuliņas. Mana Māja, 1942. g. 25. maijs.
83. Zvīgzne, R. Salmu izstrādājumi. Mana Māja, 1942. g. 25. jūl.; Salmu audumi; Meldru segas. Mana Māja, 1942. g. 10. sept.
84. Ilgviļņus aizliedza likt arī vīriešiem, lai tie sabiedrībā negrozītos kā „Mezopotāmijas lauvas”, vīriešiem frizētavās bija arī aizliegts lietot fēnus (lai taupītu elektrību), veidot ondulācijas un „citus liekos darbus”.
85. Tur nevar nekā darīt! Tēvija, 1943. g. 14. maijs.
86. Priekšnieks – B. Pavasars.
87. Latviešu karavīru palīdzība. Mana Māja, Nr. 15, 1943. g. aug.
88. LVVA, P-954. f., apr. 1., l.29 (Latviešu karavīru palīdzības pilnvarotais Ventspilī), 41. lp.
89. LVVA, P-954. f., apr. 1., l.26 (Latviešu karavīru palīdzība), 91.–92. lp.
90. Mājās palicējas. Mana Māja, Nr. 5, 1944. g. marts.
91. Vīndedze, L. Latvju sieviete laika griežos. Nacionālā Zemgale, 1941. g. 17. jūl.
92. Sieviete nacionālsociālistiskā valstī. Tālavietis, 1941. g. 27. dec.
93. Z. R. Sievietes klusā cīņa. Mana Māja, 1942. g. 10. sept.
94. Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 28. okt.
95. M. V. Sievietes pie darba. Mana Māja, Nr. 11, 1943. g. jūn.
96. Zvīgzne, R. Sieviete kara saimniecībā. Mana Māja, Nr. 13, 1943. g. jūl.
97. Sievietes aicinātas lielajā darba talkā. Līdums, 1944. g. 8. jūn.
98. Rež. Ansis Tipāns.
99. Eig. Latviešu sieviete strādā uzvarai. Laikmets, 1944. g. 21. jūl.
100. Lejnieks, Juris. Darba leģionāri. Junda, 1944, Nr. 6.
101. Pine, L. Nazi Family Policy... P. 22–23.
102. Kā izņēmumu var minēt I. Dreimanes darbu par sievieti–koloboranti. Sk.: Dreimane, I. Sieviešu sadarbība ar nacistu represīvajām struktūrām Latvijā 1941.–1944. gadā. Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2004. gada pētījumi. R. : LVIA, 2005, 319.–368. lpp.
Darbs publicēts krājumā: Sieviete Latvijas vēsturē./Sast.K.Zellis – R., LU Akadēmiskais apgāds, 2007.
