Raksta oriģināls - K.Zellis. Die Schlacht bei Cēsis, die Esten und das historische Bewusstsein der Letten.// Forschungen zur baltischen Geschichte 4. -2009.
Prologs.
1930. gadā Latvijā uz ekrāniem parādījās pirmā nozīmīgākā latviešu spēlfilma "Lāčplēsis"[1], kurai pēc latviešu dzejnieka Edvarta Virzas vārdiem bija jābūt "spogulim, kurā atainojas latviešu varonība."[2] "Lielajai Latvijas tapšanas filmai", kurā nacionālā varoņeposa [3] sižets tika savīts ar 1919. gada norisēm, vajadzēja kalpot ne tikai kā nacionālā patriotisma katalizatoram, bet arī Latvijas tēla popularizētājai. 1930.gada decembrī filmu vajadzēja ieraudzīt arī igauņu skatītajam. Gaidāmā triumfa vietā filma Tallinā piedzīvoja pilnīgu fiasko.
Tā laika latviešu prese rakstīja: "Pagājušajā nedēļā "Lāčplēsi" sāka demonstrēt arī Tallinas labākais kinematogrāfs Rekord, kura īpašnieks Parikass filmas reklāmā ieguldījis 100 000 kronas. Viss teātris bijis grandiozi iluminēts un atstājis neizdzēšamu iespaidu. Premjērā piedalījies diplomātiskais korpuss, valdības pārstāvji u.c. augstas personas. "Lāčplēsis" neapšaubāmi būtu guvis lielus panākumus, ja tikai vien viņa inscenētāji būtu apsvēruši sava darba sekas. Igauņi noskatījušies "Lāčplēsi" atraduši tur nepiedodamu vēstures viltošanu un jutušies dziļi apvainoti, ka latvieši aizmirsuši savas brāļu tautas – igauņu palīdzību brīvības cīņās. Lieta nonākusi pat tik tālu, ka gaidāmās Latvijas – Igaunijas tuvināšanās vietā iznācis nepatīkams starpgadījums. Latvijas – Igaunijas tuvināšanās biedrība atteikusies izsūtīt goda kartes "Lāčplēša" izrādei un ģenerālis Peders [4] aizliedzis Igaunijas kareivjiem apmeklēt filmas izrādes. Pateicoties šādam naidīgam noskaņojumam, minētais kino "Lāčplēsi" otrā dienā bija spiests noņemt no ekrāna, dodot ar to mūsu filmai sāpīgu triecienu." [5] Prese gan norādīja, ka "pie notikuma, kā aizrādīts, vainojami vienīgi filmas inscenētāji, kas ar vēsturiskās sejas atveidu "Lāčplēsī" rīkojušies nepiedodami! Tā lai ir mācība turpmākā darbā",[6] tomēr nopietnāk iedziļināties šajā incidentā neviens necentās. Kaut arī nereti tā laika literatūrā kaujas pie Cēsīm tika tēlaini salīdzinātas ar Lāčplēša un Kalapuiša [7] kopīgā cīņa pret vācu spēkiem, [8] tomēr šajā gadījumā visi lauri tika Lāčplēsim vienam pašam [9].
Vai noticis bija vienkārši pārpratums? Vai arī šis incidents iezīmēja pārmaiņas latviešu vēsturiskajā apziņā, kur igauņiem vairs neatradās vieta?
Autora uzdevums nav apskatīt militārpolitiskās norises Latvijā 1919. gadā. Jautājums, uz kuru būtu jāatbild, ir savādāks, kā šīs norises un tieši 1919. gada 22. Jūnijs – Cēsu kauju diena, saglabājās tautas vēsturiskajā apziņā.
Cēsu kauju inkorporācija latviešu nacionālajā vēsturiskumā.
Kā trāpīgi atzīmēja Eliass Kaneti (Canetti), nācijas vēsture normālam cilvēkam ir nenozīmīga: "Viņš nezina nedz tās faktisko nozīmi, nedz kontinuitāti, nedz dzīvi kāda tā bijusi agrāk, viņš zina tikai dažus agrāk dzīvojošus vārdus. Figūras un mirkļi, kas iekļāvušies viņa apziņā, ir viņpus tā, ko kārtīgs vēsturnieks saprot ar vēsturi."[10] Šos E. Kaneti pieminētos "vārdus, mirkļus un figūras" var uzskatīt par zīmju un simbolu sistēmām, kuru kopums rada sociālpolitiskos nācijas mītus. Faktiski katrai nācijai ir savi rašanās, veidošanās un attīstības mīti. Daži no tiem ir pastāvošās politiskās, ekonomiskās un intelektuālās elites konstruēti, pastāvošā režīma lojalitātes pastiprināšanai, savukārt citi – kļūst par nācijas vēsturiskās apziņas pamatu, kas pastāv neatkarīgi no politiskās varas uzliktajiem uzsvariem, definējot grupas identitāti, nodrošinot sociālo un kultūras normu pārraidi, kā arī radot pēctecības un kontinuitātes apziņu.
Latviešu nācijas mītu radīja latviešu nacionālisti 19. gs. otrajā pusē. Tā saturu vispārējā formā var izskaidrot sekojoši: līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorijā laimē un pārticībā dzīvoja latvju ciltis, tad krustnešu izskatā ierodas vācu Melnais bruņinieks latvieši pakļaujot 600 gadu ilgā verdzības jūgā, kuru nokratīt izdodas tikai ar nacionālās pašapziņas izveidošanos. Šo mītu nostiprināja latviešu nacionālromantiķi – Andrejs Pumpurs,[11] Auseklis[12] u.c. 20. gs. sākumā mīts transformējās stāstā – par 700 gadu verdzību un latviešu "īsteno" atmodu, nodibinot un izcīnot savu valsti. Šis mīts tad arī kļuva par latviešu kolektīvās atmiņas pamatu, nododot sociālo ticējumu izkārtojumu, jūtas un morāles spriedumus par kopīgo pagātni.
Mīta savdabība ir tā, ka tas ir bipolārs: tas ataino simbolisku gaišo un tumšo spēku cīņu par to, lai tiktu radīta tā sociālpolitiskā kārtība, kas ir bijusi sabiedrības gadsimtu ilgu iemiesojums. Vienkāršojot šajā konstrukcijā ir nepieciešami labie (šajā gadījumā – latvieši) un ļaunie (vācieši – "Melnā bruņinieka pēcteči").[13] 1919.gada notikumi Latvijā pēc labākās gribas nav ierindojami bipolaritātes skalā, vienots skatījums uz tiem vismaz 20.-30. gados nebija iespējams. Tas lielā mērā noteica arī to, ka 1919. g. militārajām akcijām netika dots pat unificēts nosaukums: līdz pat šodienai Neatkarības karš, Atbrīvošanas [vai Atbrīvošanās] cīņas un Brīvības cīņas pat akadēmiskajā literatūrā ir sinonīmi.[14]
Ne katrs vēstures notikums kļūst par nacionālās mitoloģijas elementu: notikuma retranslēšana, aktualizācija un inkorporācija kopējā nacionālās mitoloģijas sastāvā ir svarīgākie elementi, lai tas paliktu tautas apziņā. Sociālpolitiskais mīts tiek izplatīts un nostiprināts ar vēstures palīdzību, kas pagātnes faktus izplata izmantojot pētnieciskas monogrāfijas, mācību līdzekļus, masu mēdijus, muzejus, mākslu, atceres dienas, pieminekļus, vietvārdus utt.
Atbrīvošanas kara vēsturi Latvijā tiešā nozīmē rakstījušas ir militārpersonas un īpaši ģenerāļi. Pirmais apkopojošais darbs bija Pētera Bērziņa [15] 1928. gadā sarakstītā grāmata "Latvijas brīvības cīņas 1918-1919",[16] kā arī sarakstītais šķirklis "Brīvības cīņas" Latviešu konversācijas vārdnīcai.[17] P. Bērziņa izstrādātā kara hronoloģija, kļūst par pamatu vēlāk tapušajiem darbiem. Tam sekoja ģenerāļa Mārtiņa Peniķa [18] divsējumu darbs [19] un 1938. g. viņa rediģētā "Latvijas atbrīvošanas kara vēsture", [20] kurā nodaļu par "Ziemeļlatvijas karaspēka cīņām" sarakstīja ģenerālis Eduards Kalniņš.[21] Bez šiem darbiem tapa arī Latvijas armijas jubileju izdevumi, un dažādu armijas pulku vēstures, ko rakstīja arī diemžēl rakstīja militārpersonas nevis vēsturnieki.[22]
Savu devumu sniedzis arī ģenerālis K. Berķis,[23] kas sniedzis savu skatījumu uz Cēsu kaujām, atzīmējot igauņu "apbrīnojamo palīdzību." "Apgāde, štābs - viss tas bez viņiem nebija domājams. Viņi mūsu karavīrus pielīdzināja savai armijai un nāca viscaur mums pretī. Mūsu karavīri saņēma no viņiem algu, ieročus, jo igauņi zināja un saprata, ka viņu liktenis ir mūsu liktenis. Mums pašiem bija tikai labā griba."[24] Kopumā jāatzīmē, ka šajos darbos, neskatoties uz autoru pārlieku lielo aizraušanos ar lielgabalu un durkļu skaitīšanu, un paviršu skatījumu uz starptautiskajām un iekšējās politikas norisēm, tika mēģināts sniegt izpratni par notikušo, un K. Berķa sacītais nav izņēmums, un igauņu faktora nozīmīgumu un igauņu devumu kaujās neviens nemēģināja apstrīdēt. Protams, rakstot no sava skatu punkta, latviešu loma nevilšus sanāca lielāka un ievērojamāka, piedevām pašu veiktais vienmēr šķiet nozīmīgāks. Arī nereti lietotie apzīmējumi "latviešu un igauņu armijas",[25] vai "apvienotie latviešu un igauņu spēki", "ziemeļu armijas grupas virspavēlnieks J. Zemitāns [26]" utt. varēja radīt lasītājam šķietamību par varenu Latvijas armiju Ziemeļvidzemē, kura tikai piepalīdzot igauņiem bija satriekusi vāciešus. Kā izteicās Igaunijas – Latvijas biedrības priekšsēdētājs profesors Ants Pīps (Piips) [27], ka ir saprotami, no tautas patmīlības un nākošo paaudžu patmīlības viedokļa, ka Cēsu kauju uzvaras latvji pierakstot savai armijai un vadoņiem.[28]
Tomēr pats nopietnākais pārmetums ģenerāļiem jāsaņem par to, ka neviens necentās iedziļināties Cēsu kauju iemeslos, ko latviešu vēsturnieks Āris Puriņš pamatoti nodēvējis par "neskaidrākajiem jautājumiem šā perioda vēsturē." [29] Šī perioda Cēsu kauju iemeslu traktējumā minēti divi iemesli: pirmkārt, vācu vēlme nodot visu Latviju A. Niedras valdības rīcībā; [30] un otrkārt - vāciešu vēlēšanās Latviju un Igauniju pārvērst par savu vasaļvalsti, tādējādi to padarot pieejamu vācu kolonizācijai.[31] Igaunijas armijas veiktās rekvīzijas, laupīšanas un vardarbība pret civiliedzīvotājiem, protams, netika pieminētas, tā vietā tēlojot ideālistisku ainu, ka iedzīvotāji necēla nekādus iebildumus pret rekvizīcijām vai mobilizāciju jo saprata, ka taisnība un kārtība bija meklējama tikai apvienojoties ar K. Ulmaņa pagaidu valdību.[32] Tāpat faktiski netika iztirzāta arī Antantes valstu un Vācijas loma šajos notikumos, veidojot uzskatu, ka Sabiedrotie savā naivumā ir pārlieku ticējuši vāciešiem, bet savukārt Vācijai Cēsu kauju labvēlīgs iznākums bija bez vai pirmais pakāpiens revanšam par zaudēto karu Rietumos. Vēsturi raksta uzvarētāji un šis ir bijis viens no tiem retajiem gadījumiem, kad latvieši ir bijusi iespēja to darīt. Tāpat tieši pateicoties notikumiem pie Cēsīm Latvijas Atbrīvošanas karš latviešu vēsturiskajā apziņā iesakņojās kā karš pret vāciešiem, otrajā plānā atbīdot boļševikus (kas ne visai labi iederējās šajā kopējā ainā, jo tie lielākoties bija latvieši) un P. Bermonta-Avalova krievu Rietumu brīvprātīgo armiju.
Latviešu trimdas vēsturnieks Edgars Andersons atzīmēja, ka Latvijā pēc Atbrīvošanas kara bija vērojama plaisa starp "kalpakiešiem" vai "dienvidniekiem" un "ziemeļniekiem." Latvijas neatkarības katastrofālajā brīdī 1919. gada jūnijā "ziemeļnieki" nebija izvairījušies kopā ar igauņiem nostāties pret vāciešiem un tos sakaut, kamēr "dienvidnieku" vairākums izmisīgajā situācijā bija palikuši neitrāli. Ģenerāļa Baloža stāvokļa dēļ "dienvidnieku" nopelnus vēlāk stipri izcēla, bet "ziemeļnieku" nopelnus lielā mērā atstāja novārtā.[33] Atbrīvošanās karu vēsture šo plaisu vismaz sabiedrības acīs centās ne tikai mazināt, bet pēc 1934. gada pat likvidēt vispār. Ja 20. gados autori monogrāfijās un rakstos periodikā atzīmēja, ka Baloža brigāde kopā ar vāciešiem bija atsvabinājusi no lieliniekiem Rīgu, bet tad vācieši bija pagriezušies Cēsu virzienā, bet par "dienvidniekiem" vēsture klusēja. Vēlāk tika radīta teoriju, ka palikdams Rīgā J. Balodis radīja nedrošu vācu spēku aizmuguri, tādējādi liekot pamatus ilūzijai par Latvijas karaspēku vienotību. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Cēsu kaujās vajadzēja atrast arī vietu "dienvidniekiem" un ģenerālim Balodim[34]. Jau 1934. gada jūnijā ģen. K. Berķis rakstīja: "Ap šiem vīriem [t.i. K. Ulmani un J. Balodi – K.Z.] pulcējās tas kodols, no kura vēlāk izauga mūsu valsts, visa mūsu armija. No šī kodola izauga arī mūsu spēki Ziemeļlatvijā."[35] Tad jau 30. gadu beigās K. Berķis patētiski stāstīja par to, ka Baloža un kalpakiešu varonība Cēsu kaujās "deva daudzos grūtos brīžos mums spēku un stiprināja mūsu ticību uzvarai."[36]
Padomju laika historiogrāfijā savukārt Atbrīvošanas karš viennozīmīgi tika traktētas, kā kontrrevolūcijas spēku uzbrukums Padomju Latvijai, savukārt Cēsu kaujas vai nu tika noklusētas vai arī pasniegtas kā spēkošanās starp diviem imperiālistiskajiem plēsoņām – Vāciju (landesvērs un dzelzsdivīzija) un Angliju ("baltigauņi un t.s. Latvijas armija").[37]
80. gadu beigās, brūkot padomju ideoloģijas monopolam vēstures traktēšanai, parādās interese par "aizmirsto" vēsturi. 1989. gadā Cēsu kauju 70. gadskārta nozīmīga bija ar to, ka šie pagātnes notikumi sāka ieņemt atkal savu vietu vēsturiskajā apziņā. Lai gan šo notikumu traktējums svārstījās no laipošanas starp padomju vēsturiskuma un nacionālās vēstures klišejām,[38] līdz pat neizpratnei par notikušo.[39]
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas atbrīvošanas karš nav saistījis pārlieku pētnieku uzmanību, ir tapuši tikai daži pētījumi par dažām šī kara epizodēm. Kā pozitīvu izņēmumu šeit var minēt tikai 90 gadu beigās sastādīto enciklopēdiju "Latvijas Brīvības cīņas 1918 -1920"[40] un biogrāfiskās vārdnīcas par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem un Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem.[41] Latvijas historiogrāfijas intereses šodien vairāk saistās uz jautājumu iztirzāšanu par valstiskuma zaudēšanu, padomju un nacistu okupāciju, savukārt 1919. g. militārpolitiskās norises lielā mērā tiek traktētas pēc "ģenerāļu vēstures" standartiem,[42] uzsverot, ka šajās dienās "apvienotā igauņu un latviešu karaspēka vienības sakāva savus mūžsenos ienaidniekus, Melnā bruņinieka pēctečus – vācu interventu spēkus.[43]
Arī skolās mācību programmas prasīja aktualizēt Atbrīvošanas kara norises. Laikam ritot informācija par norisēm kļuva plašāka. Ja divdesmitajos gados Frīdis Zālītis[44] savā "Latvijas vēsturē skolām un pašmācībai", aprobežojās ar vienkāršu reportāžu, atzīmējot, ka pēc Kurzemes un Vidzemes atbrīvošanas "izcēlās cīņas pašu uzvarētāju starpā",[45] kad landesvērs un dzelzsdivīzija pēc Rīgas atbruņošanas dodas Cēsu virzienā. Jautājumi, kāpēc viņi to darīja, un ko šai laikā darīja iepriekš pieminētā Rīgas atbrīvotāja Baloža brigāde, skolas bērniem laikam neradās. 30. gadu Zālīša mācību grāmatās Cēsu kauju notikumi jau ieguva detalizētu aprakstu, aprakstot tos kā sekas vāciešu nodomiem pakļaut visu Latviju. Šī kauja bija latviešu un vācu kauja, kurā latviešiem palīdzēja igauņi. Igauņu palīdzība tiek pasniegta kā rezultāts K. Ulmaņa noslēgtajam līgumam ar Igaunijas valdību. Sniedzot datus par spēku samēriem nekļūst skaidrs, cik tad īsti bija latviešu un cik igauņu cīņās pie Cēsīm: latviešu skolēnam vajadzēja pietikt ar formulējumu, ka vāciešus sakāvuši "latviešu un igauņu karapulki."[46] Savukārt Pētera Dreimaņa [47] sarakstītajās mācību grāmatās igauņi jūnija kaujās tiek pieminēti pavisam reti – biežāk lietojot apzīmējumus "latvju armija", kura neatkāpās, ielenca un sakāva daudz pārākos spēkus.[48] Par Cēsu kauju nozīme tika skatīta tikai no tā viedokļa, ka beidz pastāvēt "Niedras valdība", atgriežas K. Ulmaņa Pagaidu valdība un apvienojas Latvijas armijas ziemeļu un dienvidu grupas. Patētiskāk Cēsu kauju "lielā polītiskā nozīme" tiek skatīta P. Dreimaņa vidusskolām paredzētājā grāmatā: "Niedras valdībai bija jālikvidējas. Pats A. Niedra un visi viņa kabineta ministri nozuda. Tiem sekoja daudzi vācieši: visas dzelzceļu piestātnes ceļā uz Vāciju pārpildīja šejienes un ārzemju vācu bēgļi."[49]
Skolniekam priekšstatu par Cēsu kaujām noteica ne tikai mācību grāmatu saturs, bet arī patriotiskā audzināšana, kas bija obligāti jāveic. 1926. gada noteikumi par militāro audzināšanu un apmācību skolās noteica, ka, lai attīstītu audzēkņos dziļu tēvijas mīlestību, nelokāmu apziņu uzupurēties tēvijas labā, attīstītu viņos nacionālo un valstisko lepnumu: katru gadu jāsarīko ekskursijas, pēc iespējas, uz vēsturiskām vietām (Brāļu kapiem, kauju vietām, latvju pilskalniem, kara muzeju u.c.); jāsarīko svinīgi akti un skolēnu gājieni valsts svētkos, ņemot dalību parādēs un tautas varoņu godināšanā; jāpiegriež sevišķa vērība mācību un lasāmo grāmatu izvēlei, dodot priekšrocību tām, kurās ievietoti stāsti par varonību, tēvijas mīlestību, pašuzupurēšanos tēvijas labā vēstures stundās sevišķi jāizceļ latvju senlaiku brīvības cīņas un Latvijas atbrīvošanas laikmets, bet dziedāšanas stundās piegriežama sevišķa vērība patriotiskām dziesmām.[50] Protams, šāda nostāja veicināja arī latviešu lomas vērtējuma pieaugumu ne tika Cēsu kaujās, bet vēsturē vispār, liekot pamatus mītam par latviešiem, kā karotāju un varoņu tautu. Īpaši šeit tika izceltas Cēsu skolnieku rotas varonība, kura skolas mācību grāmatās tika īpaši izcelta, bet rotas karogs kļuva par relikviju, ko ik gadu pārmaiņus glabāja Ziemeļvidzemes vidusskolas.[51]
Padomju, starp citu arī nacistu, okupācijas gados par Cēsu kaujām skolniekam bija jāaizmirst. 80./90. gadu mijā brūkot padomju izglītības sistēmai, ideoloģizētās padomju mācību grāmatas tika atzītas par nederīgām, lai likvidētu vēstures mācību līdzekļu trūkumu tika reprintētas K. Ulmaņa režīma gados iespiestās vēstures grāmatas,[52] tādējādi faktiski ekspluatējot vecās klišejas: izceļot kalpakiešus un J. Balodi, bet par ziemeļniekiem sniedzot tikai vispārēju informāciju. Faktiski Atbrīvošanās kara epicentrs no Cēsīm tika pārcelts uz Rīgu, no 22. jūnija uz 11. novembri. Šodienas mācību grāmatas būtībā vairs neiedziļinās Atbrīvošanas kara norisēs – runājot par Cēsu kaujām, kas atspoguļotas labi ja pāris rindkopās, netiek aizmirsta igauņu palīdzība, dažās ir uzsvērts, ka uzvaru kaujās nodrošinājis iedzīvotāju atbalsts un Ziemeļlatvijas brigādes komandiera J. Zemitāna un štāba priekšnieka V. Ozola [53] militārais talants,[54] citās, ka izšķirošā nozīme bijusi igauņiem,[55] savukārt citas aprobežojas ar fakta konstatāciju – Ziemeļlatvijas brigāde Igaunijas armijas sastāvā sakāva vāciešus.[56] Tomēr kopumā jāatzīmē, ka sevišķi liela uzmanība šim notikumam netiek pievērsta,[57] daudz lielāku vērību pievēršot notikumiem pēc 1940. gada. Tomēr mācību grāmatas, kā arī zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ir radījusi neizdzēšamu vizuālo pieminekli igauņu līdzdalībai Atbrīvošanās karā – bruņuvilciena izskatā. Praktiski lielākā daļa Cēsu kaujām veltītā teksta tiek papildināti ar Igaunijas bruņuvilcienu attēliem, tādējādi padarot to par zināmā mērā šo notikumu ikonu.[58]
Ritualizācija.
Sabiedrības vēsturiskā atmiņa nav ilglaicīga, lai vēstures notikumu padarītu par nacionālā mīta elementu, to vajag ritualizēt. Rituāls vēsturi atdzīvina, padarot par liturģisku drāmu, tādējādi liekot simboliski pārdzīvot notikušo sabiedrībai, kurai tas radīts. Cēsu kauju piemiņas ritualizācija aizsākās 1921. gada 27. maijā, kad divpadsmit LR Satversmes sapulces deputāti ierosināja likumprojektu 22. jūniju atzīt par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.[59] Tā paša gada 30. septembrī Satversmes sapulcē izcēlās debates par šī likumprojekta lietderīgumu un pamatotību. Likumprojekta referents Markus Gailītis[60] atzīmēja, ka pieņemot likumu tiktu uzcelts "nezūdošs piemineklis mūsu Latvijas brīvības un neatkarības cīnītājiem."[61] Tieši 22. jūnijs M. Gailīša skatījumā ir tā "lūzuma diena Latvijas varoņu laikmeta vēsturē", kurā "kopā ar igauņiem tika salauzts tas ienaidnieks,[62] pret kuru mēs diez vai kad varēsim būt diezgan uzmanīgi [...] lai tad vēlāk viņu galīgi satriektu pēdējā agonijā tā paša gada rudenī".[63]
M. Gailīša likumprojektu aizstāvēja lielākā Satversmes sapulces frakcija – Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija Fēliksa Cielēna [64] personā, kurš norādīja, ja 18. novembris bija idejiski politiskas dabas notikums, tad "pirmais un visnopietnākais patiesais pamata akmens Latvijas valstij tika likts cīņās pie Cēsīm."[65] Ja 11. augusts izceļ cīņu pret Krieviju, tad " ja mēs patiesi gribam svinēt uzvaras piemiņas dienu, tad mums jāizvēlas cīņas, kas bija vērstas pret tiem ilggadējiem valdītājiem pār Latviju, kuru vapeņi atrodas šajā augstajā namā.[66] To tauta vislabāk sapratīs un šādu dienu svētīs."[67]
Pret šo likumprojektu iebilda Latvijas Zemnieku savienības (LZS) pārstāvis Jānis Goldmanis,[68] norādot, ka jāapzinās - "Latvijas valsts nav vienā dienā un nav vienā gadā izcīnīta"[69] un nevajag nodoties "lokālpatriotismam" vai "dažu grupu izcelšanai". J. Goldmanis ierosināja svinamo dienu pārnest uz 11. augustu,[70] "kad mēs ar lepnumu atskatītos atpakaļ uz šo cīņu gala iznākumu un teikt, ka mēs esam visus savus ienaidniekus pārvarējuši."[71] Likums 1921. gada 30. septembrī tika pieņemts, pret to balsojot 11. augusta aizstāvjiem un baltvācu minoritātes deputātiem, kas Satversmes sapulcē izsauca replikas: "Vai jūs gribat vēlreiz 22. jūniju piedzīvot?" [72]
1922. gada jūnijā notika pirmie jau oficiāli atzītie varoņu piemiņas dienas pasākumi, kas aprobežojās galvenokārt ar ziedu nolikšanu Rīgā Brāļu kapos. Armijas daļās tika nolasīta Apsardzības ministra Gustava Zemgala [73] uzruna, kurā tika atzīmēts - vēsture ir pierādījusi, "ka tautas brīvība izcīnāma un pasargājama tikai ar dzelzi un asinīm" un tas, ka latvju arājs var netraucēti dzīt vagas, jāpateicas "nacionālās armijas ieroču spožumam".[74] Igauņu nopelni ministra uzrunā netika uzsvērti. Kopumā svinības nenotika tik plaši, kā iecerēts. Iemeslus "šķidrajām" svinībām meklējot sociāldemokrāts mazinieks (meņševiks) Andrejs Petrevics [75] norādīja, ka "īsi pirms Jāņiem visiem drīzāk atmiņā ir alus muciņas, vaiņagi, un citi prieki nekā sēras par mūsu kritušajiem kareivjiem."[76]
Tas 1923. gada 20. novembrī Latvijas Republikas Saeimā deva iemeslu atsākt debates par 22. jūniju, kad otrajā lasījumā tika pieņemti grozījumi likumā par svinamajām dienām. Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena atkal neapmierināja Zemnieku savienību. Goldmanis ierosināja šo dienu pārcelt uz augusta otro svētdienu. Viņa argumentāciju bija papildinājusi atziņa, ka tā kā 23. jūnijs ir Jāņu priekšvakars, tad var sanākt pārāk daudz svinamo dienu. "Pagājušā gadā, kad te ieveda šo noteikumu par 22. jūniju, vai mēs neredzējām, kas bij šī gada 22. jūnijā mūsu Brāļu kapos? Mums kauns runāt par to mazo saujiņu ļaužu, kas bij šī gada 22. jūnijā Brāļu kapos."[77] LSDSP viedokli pauda Jūlijs Celms,[78] saskatot šeit mēģinājumu panākt izlīgumu ar tiem, kuriem šī diena esot kā skabarga acīs, kas ne vien esot pabalstījuši, bet pat organizējuši tos spēkus pret kuriem bijis jācīnās pie Cēsīm.[79]
Šajā dienā viņaprāt "sasniegts tika tas, ka no šī brīža beidza eksistēt Latvijas muižniecība, no šī brīža tika faktiski un juridiski ievadīta Latvijas agrārā reforma. Mēs pieminam nevis kādu atsevišķu karaspēka daļu, kura piedalījusies šinī kaujā, bet gan pieminam faktu, ka Latvijas vēsturē iestājies moments, ar kuru ir noslēgusies viena zināma vēsturiska cīņa [...]."[80]
Neskatoties uz Zemnieku savienības iebildumiem Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena tomēr tika saglabāta visu parlamentārisma laiku. Svētku diena bija pasludināta par brīvdienu, tajā notika piemiņas gājieni uz Brāļu kapiem, u.c. Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietām, oficiālo personu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju svinīgās runas, vainagu un ziedu nolikšana, kā arī karaspēka parādes dažādās Latvijas vietās. Presi šajās dienās pārpludināja Cēsu kauju dalībnieku atmiņas un varoņus godinoši raksti, kad "Latvijas drošsirdīgie ērgļi, pulkveža Berķa vadībā [...] izšķirošā kaujā lauza melnā bruņinieka spēkus, dodami nāvīgu triecienu bruņinieku algādžiem, tā, ka tie paniskās bailēs bēga no Cēsīm, nomezdami zābakus un pamezdami šautenes."[81]
Vienlaicīgi ar šīs dienas ritualizāciju norisinājās arī piemiņas vietu veidošana cīņās par brīvību kritušajiem.[82] 1924. gada 22. jūnijā Cēsīs tika likti pamati Uzvaras piemineklim uz ko ieradās Valsts prezidents J. Čakste un Ministru prezidents V. Zamuels, kas kļuva par vienu no pirmajiem "lielajiem"[83] Atbrīvošanas kara pieminekļiem.[84] Pieminekļa plāksne "No zobena saule lēca 1919-1920. Saviem kritušiem varoņiem" izraisīja neizpratni igauņiem, kas to uztvēra, kā mēģinājumu aizmirst igauņu nopelnus.[85] Igauņus, veidojot arī piemiņas vietas, saprotams, neviens netaisījās aizmirst – jau 1923. gada augustā Cēsu rajona Veselavas pagasta kapos tika atklāts obelisks Latvijas Atbrīvošanās cīņās kritušiem Igaunijas karavīriem ar uzrakstu "Kāpāt uz sārta, nesāt brīvību."[86] Vēlāk tapa piemiņas vietas Salaspilī[87] un Liepā, [88] u.c.[89]
Savulaik Satversmes sapulcē M. Gailīša ierosinājums celt piemineklis visiem, kas krituši pie Cēsīm, gan latviešiem, gan igauņiem, gan vāciešiem [90] palika tikai skaista ideja par nacionālo izlīgumu, kas būtu nepieciešams pēc pilsoņu kara,[91] par ko savukārt Atbrīvošanās karš nekad Latvijā nav uzskatīts.[92]
1934. gada 25. novembrī K. Ulmanis jau kā "latviešu tautas Vadonis" strīpoja 22. jūniju no svinamo dienu saraksta, turpmāk nosakot, ka Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena svinama 11. augustā.[93] Vai svinību pārcelšanas argumenti bija tādi paši kā Satversmes Sapulces un I Saeimas laikā, vai citi, ir grūti pateikt, jo avoti par to klusē un svētku pārcelšanai oficiālā argumentācija netika sniegta. Netiešu liecību gan par to sniedz neliela redakcijas piezīme armijas oficiozā "Latvijas Kareivis": "[...] savā laikā mūsu armijas vadībai [laikam jālasa – J. Balodim, K.Z.] radās nodoms no šīs dienas svinēšanas pavisam atteikties, reiz tā nevar vairot labu saskaņu divu valstu starpā, kas plecu pie pleca cīnījušies ar kopējo ienaidnieku [...]".[94] Tātad vainīgi igauņi ar savu sakāpināto izpratni par viņu nozīmes neizcelšanu? Domāju, ka nē. Vienkārši 22. jūnijs bija neērta diena, jo tajā nekādu lomu nespēlēja jaunā politiskā elite un vispirms jau ģenerālis J. Balodis. No šodienas viedokļa raugoties 22. jūnijs patiešām nebija veiksmīgi izvēlēta svētku diena: tā neuzrunāja ne kalpakiešus, ne baltvāciešus, bet svētku dienas galvenais pienākums tomēr ir sniegt izlīguma attiecības starp vēsturi un individuālo pārliecību,[95] t.i. vienot, nevis radīt vēl lielāku plaisu jau tā sašķeltajā sabiedrībā.
No citas puses raugoties Atbrīvošanās kara galvenais ieguvums bija demokrātiska Latvija, kuru K. Ulmanis 1934. g. 15. maijā sagrāva – tas prasīja sniegt jaunu vēsturiskumu, pēc kura īstenā brīvība tika iegūta 15. maijā, padzenot " simtgalvaino pūķi" – Saeimu. Apstāklis, ka 11. augusts nekļuva par brīvdienu, bet tikai piemiņas dienu, ko varēja svinēt arī pirmajā svētdienā pēc minētā datuma, ja tas iekrita darba dienā,[96] tieši liecina par nostājas maiņu, t.i. nozīmes nivelēšanu šiem svētkiem.
Šodien Latvijā tiek pieminētas abas dienas – gan 22. jūnijs [97] kā Varoņu piemiņas diena, gan 11. augusts, kā Latvijas brīvības cīnītāju diena.[98] No sabiedrības vēsturiskās apziņas gan abas, domāju, ir pagaisušas. Ja vēl 1994. gadā Cēsis 22. jūnijā apmeklēja gan Latvijas, gan Igaunijas prezidenti, gan premjeri, saskatot pirms 75. gadiem notikušajās kaujās pamatu "savienībai mūsdienās",[99] tad jau dažus gadus vēlāk šī diena izvērtās par vienkāršu karogu izkāršanu, kā to prasa likums un minējumiem – kāpēc tas tiek darīts, jo masu mēdīji šo dienu neaktualizē, aprobežojoties ar nelielām uzziņām – proti, pirms tik un tik gadiem tādas kaujas esot notikušas. Izņēmums ir Cēsis,[100] kurās piemiņas pasākumi regulāri notiek, tomēr te faktiski mēs varam runāt tikai par vēsturiskās atmiņas lokalizāciju.
Varētu šķist, ka šodien šīs abas dienas aizstājis ir 11. novembris – Lāčplēša diena,[101] kad notiek piemiņas pasākumi, armijas parāde, koncerti utt. Tomēr kā pierādīja TNS Latvija rīkotā aptauja – tikai 23% Latvijas iedzīvotājs zina, kāpēc šī diena tiek atzīmēta, savukārt 25% uzskata, ka tā ir Varoņu piemiņas diena.[102]
Masu informācijas līdzekļi par to metās vainot izglītības sistēmu,[103] tomēr šo piemiņas dienu "aizmiršanā", domājams, vaina ir meklējama citur. Vispirms jau Otrais pasaules karš un dzīve padomju režīmā transformēja latviešu nacionālo mītu – "700 gadu verdzinātāja" vācieša vietu dodot krieviem. 22. jūnijs 20. gados bija labi saprotams sabiedrībā – tā bija "vācu sakāves diena", šodien šī konstrukcija vairs nesakrīt ar sabiedrības uzskatiem par vēsturiskumu. Šodienas latviešu vēsturiskā apziņa ir saistīta ar neatkarības zaudēšanu 1940. gadā, padomju teroru, deportācijām, dzīvi padomju režīmā un valstiskuma atjaunošanu. 90 gadus veci notikumi beidzot ir kļuvuši apolitiski jeb par vēsturnieku vēsturi, kas šodien ļautu objektīvāk palūkoties uz šiem Latvijas, Igaunijas un baltvācu vēsturei svarīgajiem notikumiem bez savstarpējiem pārmetumiem un apvainojumiem.
Atsauces:
1. Režisors Aleksandrs Rusteiķis (1892-1958), Aizsargu organizācijas filma.
2. Ed[varts] Virza, „Lāčplēsis”, Brīvā Zeme, 1930, 11. marts.
3. Latviešu nacionālo eposu “Lāčplēsis” 1888. g. sarakstīja Andrejs Pumpurs (1841-1902).
4. Peders (Pödder) Ernests (1879-1932) – Igaunijas armijas ģenerālmajors, Cēsu kauju dalībnieks.
5. Skandāls ar „Lāčplēsi” Tallinā, Filma un Skatuve, 1930, 20. dec.
6. Turpat.
7. Varonis Kreicvalda Frīdriha Reinholda (Friedrich Reinhold Kreutzwald) (1803–1882) veidotajā igauņu nacionālajā eposā „Kalevipoegs” (1857–1861).
8. Skat., Ģenerālis Fr[icis] Virsaitis, Lāčplēša gara mūžīgums, Latvju varoņu gaitas. Brīvības cīņu chrestomatija, red. ģen. Fr. Virsaitis. Rīga 1938, 5.-8. lpp., šeit. 7. lpp.
9. Baltvācu preses izdevumi savukārt filmu atļāvās nodēvēt par šovinistisku, apzināti nepatiesu un tīšu naida kurināšanu nāciju starpā. Skat. „Lāčplēsis” Liepājā, Kurzemes Vārds, 1930, 18. marts.
10. Eliass Kaneti, Masa un vara, Rīga 1999, 143. lpp.
11. Skat. atsauci nr. 3.
12. Auseklis, īstajā vārdā Miķelis Krogzemis (1850-1879) – Latviešu dzejnieks, viņā dzejā (piem., Gaismas pils) spilgti parādās nacionālais simbolisms.
13. Latviešu izpratnē nebija starpība starp baltvācieti un Vācijas vācieti. Tā 1915. g. oficiālajā uzsaukumā latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai latvieši tika aicināti „pēc 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem” iet „ cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku”, neskatoties uz to, ka liela daļa Baltijas vāciešu I pasaules karā cīnījās kopā ar „lielo krievu tautu zem divgalvainā ērgļa spārniem.” Vēsturnieks Raimonds Cerūzis to skaidro kā „dzimtbūšanas atstāto mantojumu”, kas radījis stereotipisko kunga (vācieša) un kalpa (latvieša) „mūžīgo” konfliktu, kas iesakņojies latviešu vēsturiskajā apziņā. Skat., Raimonds Cerūzis, Vācu faktors Latvijā 1918-1939: Politiskie un starpnacionālie aspekti, Rīga 2004, 18. lpp.
14. 20. gs. 20.gados vēl lietoja apzīmējumu „Aizstāvēšanas cīņas”, bet šis apzīmējums plašāk neieviesās. Piemēram, 1923. g. 26. jūnija „Likums par vēsturiskajām kauju vietām” noteica, ka „kauju vietas, kur Latvijas aizstāvēšanas cīņās latvju tauta nesusi upurus, kā arī kaujās kritušo karavīru kapa vietas tiek uzskatītas par vēsturiskām.” Skat., Valdības Vēstnesis, 1923, 26. jūnijs.
15. Pēteris Bērziņš (1882-1954) - Latvijas armijas 2. šķiras kara ierēdnis, militārais vēsturnieks. Domājams, tieši pateicoties viņam, ieviesās „Brīvības cīņu” apzīmējums.
16. Pēteris Bērziņš, Latvijas brīvības cīņās 1918-1920, Rīga, 1928.
17. Latviešu konversācijas vārdnīca, 2. sēj., Rīga 1928, 2942.-2981. sl.
18. Mārtiņš Peniķis (1874-1964) - Latvijas armijas ģenerālis, militārvēsturnieks.
19. Mārtiņš Peniķis, Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. g. jūlijam, Rīga 1932; Mārtiņš Peniķis, Latvijas Nacionālās armijas cīņas 1919. gada vasarā un rudenī, Rīga 1931.
20. Latvijas atbrīvošanās kara vēsture, virsredaktors ģenerālis Mārtiņš Peniķis, 1. sēj., Rīga 1938.
21. Eduards Kalniņs (1876-1964) - Latvijas armijas ģenerālis, Cēsu kauju dalībnieks. Skat., Eduards Kalniņš, Ziemeļlatvijas karaspēka cīņas, 2. daļa: Cīņas ar vāciem, Latvijas atbrīvošanās kara vēsture, virsredaktors ģenerālis Mārtiņš Peniķis, 1. sēj., Rīga 1938, 198.-280. lpp.
22. Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos, galv. red. ģenerālis Aleksandrs Kalējs, Rīga 1929; Latvijas armija 20. gados, red. ģenerālis Hugo Rozenšteins, Rīga 1940; Valmieras kājnieku pulka vēsture: 1919 -1929, sast. pulkv[edis] Roberts Kļaviņs u.c., Rīga 1929; Vidzemes artilērijas pulka vēsture, Valdemāra Šēnfelda ievads, Rīga 1938.
23. Krišjānis Berķis (1884-1942) - Latvijas armijas ģenerālis. 1919. g. 2. Cēsu pulka komandieris, no 1934. g. Latvijas armijas komandieris, no 1940. g. aprīļa līdz padomju okupācijai Kara ministrs.
24. Kr[išjānis] Berķis, Cēsu kaujas, Latvju varoņu gaitas. Brīvības cīņu chrestomatija, red. ģenerālis Fr[icis] Virsaitis, Rīga 1938, 83.-87. lpp., šeit 87. lpp.
25. Parlamentārisma laikā pat armijas oficiozs „Latvijas Kareivis” atļāvās publicēt objektīvākas ziņas, piem., „Ģenerālis Reeks (toreizējais pulkvežleitnants – K.Z.) [...] bija faktiskais Cēsu kauju vadītājs un kā igauņu, tā latviešu spēku rīcības noteicējs. Igauņu armijas virsnieks (un nevis mūsu) bija arī Valdemārs Ozols [...] No Ziemeļatvijas brig[ādes] Cēsu kaujās piedalījās viens pulks (Cēsu – K.Z.), kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba p[riekšnie]ks bija pulkv.-ltn. Reeks. Visi ziņojumi par kaujas notikumiem, tāpat kā kaujas vadība nāca no šīs divīzijas štāba un ienāca tur. Operatīvā ziņā tanī laikā [...] Cēsu pulks bija tieši padots igauņu 6. pulkam.” Skat., Tā nu gan nedrīkstētu, Latvijas Kareivis, 1933, 30. aprīlis. Protams, oficiālās runās, avīžu ievadrakstos un mācību grāmatās šāda informācija neparādās.
26. Jorģis Zemitāns (1873-1928) - pulkvedis, 1919. g. Ziemeļlatvijas brigādes komandieris. Faktiski viņa vārds vēlāk saglabāja Cēsu kaujas un Latvijas armijas „ziemeļnieku” nopelnus kolektīvās atmiņas telpā. 1928. g. 1. jūlijā viņa vārdā tika pārdēvēta dzelzceļa stacija „Aleksandra vārti” Rīgā, savukārt 1933. g. Skrīveru pamatskolu pārdēvēja par J. Zemitāna sešgadīgo pamatskolu, bet 1995. g. Rīgā viņa nosauktajā laukumā atklāja pieminekli. Tāpat, pieminot 1919. gada 6. jūliju, kad Zemitāna brigāde ienāca Rīgā - 20.gadu sākumā Rīgas centrālā iela - Aleksandra iela ieguva Brīvības vārdu, bet 1935. g. maijā Vidzemes šoseja kur t.s. Baloža brigādes goda sardze sagaidīja Rīgā ienākošo Zemitāna brigādi, tika pārdēvēta par Brīvības gatvi.
27. Ants Pīps (1884-1942) - tiesībzinātņu profesors, diplomāts, politiķis.
28. Prof. [Ants] Piips, Vēl par Latviju un Cēsu kaujām, Latvijas Kareivis, 1934, 15. Jūlijs
29. Āris Puriņš, Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs, Rīga 2005, 335. lpp.
30. Ģen. Ed[uards] Kalniņš, Kā izveidojās Ziemeļlatvijas armija, Latvijas Kareivis, 1929, 26. jūnijs.
31. A[leksandrs] Grīns, 22. jūnijs un tā nozīme, Students, 1934, 21. jūnijs.
32. Ģen[erālis] Ed[uards] Kalniņš, Kā izveidojās Ziemeļlatvijas armija, Latvijas Kareivis, 1929, 26. jūnijs.
33. Edgars Andersons, Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Toronto 1983, 80.-81. lpp.
34. Ģen. J. Balodis gan vairījās no pasākumiem, kas bija saistīti ar Cēsu kauju piemiņu, tā, piemēram, 30. gados, atklājot kauju piemiņas vietas viņš šajās svinībās nepiedalījās. Skat., Piemineklis Latvijas atbrīvotājiem Liepas kalnā, Latvijas Kareivis, 1935, 13. augusts; Nākotne pieder drošajiem, Brīvā Zeme, 1938, 27. maijs.
35. Ģen[erālis] Kr[išjānis] Berķis, Atmiņas Cēsu kauju atceres dienās, Latvijas Kareivis, 1934, 21. jūnijs.
36. Ģen[erālis] Kr[išjānis] Berķis. Kā savienojās mūsu dienvidu un ziemeļu armija, Latvju varoņu gaitas. Brīvības cīņu chrestomatija (kā atsauce nr. 8), 94.-97. lpp., šeit 96. lpp.
37. Latvijas PSR vēsture no vissenākiem laikiem līdz mūsdienām, red. Aleksandrs Drīzulis, Rīga 1986, 64. lpp.
38. Skat. Elmārs Pelkaus, Cēsu kaujas, Zvaigzne, 1989, Nr. 10; Rihards Trejs, Cēsu kaujas, Lauku Avīze, 1989, 16. jūn.; Elmārs Pelkaus, 1919. gads pretspēku cīņā, Pretstatu cīņā. Latvija 1917-1950, sast. V[iktors] Leitāns, Rīga 1990, 73.-99. lpp.
39. Piem., Latvijas Tautas frontes laikrakstā „Atmoda” lasām, ka „Cēsu kaujas ir sākums brīvības cīņām, kas beidzās 11. novembrī” [sic! – K.Z.] Skat., A. Kavacis, Gaidām Cēsīs, Atmoda, 1989, 19. jūn.
40. Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920, Enciklopēdija, atbild.red. Inta Pētersone, Rīga 1999.
41. Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca, sast. Modris Šēnbergs, Ainārs Bambals u.c., Rīga 1995. Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918.–1940.: biogrāfiska vārdnīca, sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis, Rīga 1998.
42. Izņēmums ir latviešu vēsturnieka Āra Puriņa sarakstītā Andrieva Niedras politiskā biogrāfija, kurā autors mēģina revidēt ierasto vēstures skatījumu uz 1919. gada notikumiem. Atzīstot, ka „Cēsu kaujas motīvi jāmeklē gan starptautiskajā, gan iekšpolitiskajā situācijā un attiecībām ar Igauniju bija vienlīdz izšķiroša nozīme tajā ziņā, ka dažādie cēloņi saliedējās citādi neatrisināmā mezglā jeb konfliktā un tikai militāra nejaušība izšķīra Latvijas likteni”, tā Āris Puriņš, Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs, Rīga 2005, 336. lpp.
43. Juris Ciganovs, Cēsu kaujas 1919. gada vasarā, Tēvijas Sargs, 2000, Nr. 6.; Savukārt Latvijas Vēstures institūta izdotajā darbā notikumi tiek vērtēti, kā rezultāts „baltvāciešu sazvērestībai pret Latvijas valsti”. Skat., 20. gadsimta Latvijas vēsture, 2. sēj., Neatkarīgā valsts 1918-1940, atbild. red. Valdis Bērziņš, Rīga, 2003, 75.-99. lpp.
44. Frīdis Zālītis (1887-1944) – vēsturnieks, pedagogs.
45. Frīdis Zālītis, Latvijas vēsture skolām un pašmācībai, Rīga 1921, 284. lpp.; Frīdis Zālītis, Latvijas vēsture skolām un pašmācībai, Rīga 1923, 296. lpp.
46. Frīdis Zālītis, Latvijas vēsture vidusskolām, Rīga 1936, 339.-342. lpp. Līdzīgas iezīmes ir arī Aleksandra Grīna grāmatā „Latvijas vēsture pamatskolām, papildskolām un pašmācībai”, Rīga 1938, 246.-247. lpp.
47. Pēteris Dreimanis (1879-1971) - Latviešu vēsturnieks, pedagogs.
48. Pēteris Dreimanis, Latvijas vēsture pamatskolas V un VI klasei, Rīga 1931, 169.-170. lpp., arī Pēteris Dreimanis. Latvijas vēsture pamatskolas V un VI klasei, Rīga 1925, 157.-158. lpp.;
49. Pēteris Dreimanis, Latvijas vēsture vidusskolām, Rīga 1937, 267. lpp.
50. Noteikumi par militāro audzināšanu un apmācību valsts, sabiedriskās un privātās mācību iestādēs, Valdības Vēstnesis, 1926, 8. februāris.
51. Aleksandrs Grīns, Latvijas vēsture pamatskolām, papildskolām un pašmācībai, Rīga 1938, 247. lpp.
52. Frīdis Zālītis, Latvijas vēsture vidusskolām. Rīga 1991. [1937.g.izdevums]
53. Voldemārs Ozols (1884-1949) - pulkvedis-leitnants, 1919. g. Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieks, 1920. g. no Latvijas armijas demobilizējies.
54. Sarmīte Goldmane, Jolanta Klišāne u.c. Latvija 20. gadsimtā. Vēsture pamatskolai. Rīga 2006, 50. lpp.
55. Daina Bleiere, Ilgvars Butulis u.c. Pasaules vēsture vidusskolai. 3. sējums, Rīga 2003, 21. lpp.
56. Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns, Latvijas vēsture vidusskolai. 2. daļa, Rīga 2000, 67.-68. lpp.
57. Nacionālajā historiogrāfijā līdz šim ir sarakstīta tikai viena monogrāfija par Latvijas sabiedrotajiem Atbrīvošanas karā – poļiem, jācer, ka tāda nākotnē arī varētu tapt par igauņiem. Skat., Ēriks Jēkabsons, Piesardzīgā draudzība. Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā, Rīga, 2007.
58. Igauņu bruņuvilcienu attēli ir neatņemama jau 20.-30. gadu monogrāfiju un mācību literatūras sastāvdaļa, 90. gados igauņu bruņuvilcieni atrodami lielākajā daļā mācību grāmatu un publicistiskajos darbos. 2008. gada valsts 90. gadadienai veltītajā izdevumā Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs izdeva krāšņu fotoalbumu „90 Latvijas gadi”, kurā 1919. g. jūnija notikumus ataino ar „Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes” un Igaunijas armijas karavīru fotogrāfiju Cēsu stacijā, fotogrāfiju skat., 90. Latvijas gadi (1918-2008), Rīga 2008, 17. lpp.
59. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., III sesija. Rīga [1921], 1001. sl.
60. M. Gailīts (1882-1942) – 1919. g. LR pagaidu valdības pilnvarotais Ziemeļvidzemē; Studentu bataljona virsleitinants; Satversmes sapulcē – Bezpartejiskās bezzemnieku un mazsaimnieku grupas deputāts.
61. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga, 1921, 1434. sl.
62. M. Gailītis lieto arī tādus apzīmējumus „mūsu mūžsenais ienaidnieks”, „friči”.
63. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga 1921, 1438. sl.
64. Fricis Cielēns (1888-1964) - Latviešu politiķis, diplomāts, rakstnieks.
65. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga 1921, 1441. sl.
66. LR Satversmes sapulce un vēlāk Saeima sanāca bijušajā Vidzemes bruņniecības namā Rīgā.
67. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga 1921, 1442. sl.
68. Jānis Goldmanis (1875-1955) - Krievijas IV Valsts domes deputāts (1912), viens no latviešu strēlnieku pulku dibinātājiem Pirmā pasaules kara laikā; 1920. g. dec. – 1921. g. jūn. – Apsardzības ministrs.
69. Latgales Zemnieku partijas pārstāvis Jezups Kindzulis (1883-1941?) debatēs papildināja J. Goldmani, ka „visus 700 gadus gāja cīņa par Latviju,” tāpēc izcelt 22. jūniju ir nepareizi. Skat. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga 1921, 1442. sl.
70. 1920. g. 11. augustā tika parakstīts Latvijas – Padomju Krievijas miera līgums.
71. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921.g., IV sesija, Rīga 1921, 1440. sl.
72. Turpat, 1451. sl.
73. Gustavs Zemgals (1871-1939) - Latviešu politiķis, Apsardzības ministrs (1921-1923); Latvijas Valsts otrais prezidents (1927-1930).
74. Iz apsardzības ministra pavēles Nr.12. [17.06.1922.], Valdības Vēstnesis, 1922, 21. jūnijs.
75. Andrejs Petrevics (1883-1939) - Latviešu sociāldemokrāts, advokāts.
76. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, III sesija (no 1923.g. 9. okt. līdz 1923. g. 14. dec.), Rīga [1924], 178. sl.
77. Turpat, 176. sl.
78. Jūlijs Augusts Celms (1879-1935), tautsaimnieks, žurnālists, politiķis.
79. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, III sesija (no 1923. g. 9. okt. līdz 1923. g. 14. dec.), Rīga [1924], 179. sl.
80. Turpat, 180. sl.
81. 22. jūnija svinības Cēsīs, Policijas Vēstnesis, 1924, 27. jūnijs.
82. 1935. gadā Vidzemes šoseja ieguva Brīvības gatves nosaukumu, pieminot 1919. gada 6. jūliju, kad 1. Latviešu brigādes goda sardze sagaidīja Rīgā pa Vidzemes šoseju ienākošo Ziemeļlatvijas armijas avangardu ar brīvības cīņu varoni pulkvedi Jorģi Zemitānu priekšgalā, skat., Jauni Rīgas ielu un dārzu nosaukumi, Valdības Vēstnesis, 1935, 21. maijs.
83. Kopumā uz 1924. gadu bija uzcelti jau 13 pieminekļi, bet 4 atradās vēl celšanas stadijā. Skat., Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920, Enciklopēdija, atbild.red. Inta Pētersone, Rīga 1999, 233. lpp.
84. 17 m augstais obelisks tika veidots pēc arhitekta Paula Kundziņa meta, atklāts - 1924. g. 16. novembrī; Padomju laikā, 1951. g. nopostīts, atjaunots – 1998. g.
85. Igaunijā nedziļinājās ne pieminekļa, ne šīs svētku dienas Latvijā būtībā, t.i. pieminēti tika ne tikai jūnija kauju dalībnieki un kauju rezultāti, bet visi Atbrīvošanās kara dalībnieki un to devums cīņās par Latvijas Republiku.
86. Pirmais piemineklis Cēsu kauju atcerei. Veidots pēc vietējā lauksaimnieka Kārļa Bierņa meta, līdzekļus piemineklim savāca Veselavas pagasta sabiedrība.
87. Atklāts 1929. g. augustā Salaspils kapos. Autors – aizsargs Jānis Kalniņš. Uzraksts uz pieminekļa latviešu un igauņu valodā: „Dusiet saldi svešā zemē. Par Latvijas brīvību 1919.g.kritušajiem igauņu varoņiem / Salaspils aizsargi 19. VIII 29”. Padomju laikā iznīcināts, atjaunots 1990. g. Otrs piemineklis tika atklāts 1935. g. pie Aukšskaberņu mājām ar uzrakstu igauņu un latviešu valodā „Par Latvijas brīvību 1919. g. kritušiem igauņu varoņiem / Salaspils aizsargi 1935. g.”, Autors – Jānis Kalniņš.
88. Atklāts 1935. g. 11. augustā, autors – Augusts Julla. Uzraksts uz pieminekļa „Latviet, tev tēvzemes brīvību varoņi sniedza kā balvu, / kad šai vietai tuvojies tu, zemu liec savu galvu. / Igauņi! Piemiņa jums: Talkā nācāt mums.”
89. Pēc Latvijas neatkarīgas atgūšanas šo sarakstu papildināja pieminekļi Salaspilī (autors Uldis Streģis, 1990) un Priekuļu pagastā pie Raunas tilta (Voldemārs Koltovs 2004).
90. Satversmes Sapulces stenogrammas 1921. g., IV sesija, Rīga 1921, 1445. sl.
91. Drosmīgs mēģinājums paraudzīties uz šiem notikumiem arī no pilsoņu kara pozīcijām parādās Valda Klišāna vidusskolas mācību grāmatā, skat. Valdis Klišāns, Vēsture vidusskolai, 3. daļa, Rīga 2005, 68.-71. lpp.
92. Jau paši kara dažādie nosaukumi to nepieļauj. Atbrīvošanas karš prasa loģisku jautājumu: no kā? Asociatīvā atbilde: No vāciešiem un lieliniekiem. Brīvības cīņas savukārt norāda uz to, ka Pagaidu valdības pretinieki ir cīnījušies pret brīvību.
93. Pārgrozījumi likumā par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu, Valdības Vēstnesis, 1934, 1. novembris.
94. Latvijas Kareivis, 1934, 15. jūlijs.
95. Barry Schwartz, Collective Memory and Abortive Commemoration: President’s Day and the American Holiday Calendar, Social Research, Vol. 75, No.1, Spring 2008, p. 75-110, heir p. 76.
96. Pārgrozījumi likumā par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu, Valdības Vēstnesis, 1934, 1. novembris.
97. Saskaņā ar 1995. g. 21. septembra Saeimas pieņemtajiem grozījumiem „Likumā par svētku un atceres dienām” [spēkā ar 5.10.1995.], http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=37110 [skat. 01.02.2009.].
98. Saskaņā ar 2000. g. 18. maija Saeimas pieņemtajiem grozījumiem „Likumā par svētku un atceres dienām” [spēkā ar 1.06.2000.], http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=7435 [skat. 01.02.2009.].
99. Līga Laizāne, Latvijas un Igaunijas prezidenti godina Cēsu kauju varoņus, Diena, 1994, 24. jūnijs.
100. Arī vienīgā piemiņas grāmata Cēsu kauju 80. gadadienai tapusi Cēsīs. Skat., Cēsu kauju piemiņai / Võnnu lahingute mälestuseks, Cēsis 1999. Tāpat kauju gadadienas regulāri tiek pieminētas sadarbojoties Cēsu pašvaldības iestādēm, muzejam un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tomēr republikā kopumā šī diena netiek atzīmēta.
101. P. Bermonta-Avalova armijas padzīšana no Pārdaugavas 1919. gadā.
102. http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=2863 [skat.01.02.2009.].
103. Askolds Rodins, Bārenīte Lāčplēša diena, Diena, 2008, 12. novembris.
