1919. gada 6. maija izlīgums starp muižniecību ( lielgruntniecību) un zemniecību (mazgruntniecību)

1919.gada 10. maijā tika apstiprināts mācītāja Andrieva Niedras kabinets, kurā politiskā platforma tika bāzēta uz šī izlīguma. Vai tā bija alternatīva Ulmaņa pagaidu valdības politikai, vai vācu vēlme saglabāt savas vadošās pozīcijas? Vai to varam uzskatīt par izlīgumu? Vai šādai politikai bija nākotne un kāda tad izskatītos Latvija? Daudz jautajumu rodas..... A. Niedras valdība savas pilnvaras nodeva Antantes pārstāvjiem 1919. gada 24. jūnijā pēc Cēsu kaujām, rezultātā arī šie izlīgumi zaudēja savu politisko nozīmi. Tomēr izlīguma teksts ir interesants laikmeta avots.

  Apakšā parakstījušies Latvijas zemniecības un lielgruntniecības izlīgšanas komitejas locekļi caur šo apliecina pēc labākās ziņas un sirdsapziņas, ka pēc viņu pārliecības kā Latvijas zemniecība, tā arī lielgruntniecība, līdz viņa varēs atsvabinātā Latvijā netraucēti izteikt savas domas un vēlēšanās , atzīs par labu un apstiprinās izlīgšanu starp abām minētām iedzīvotāju grupām uz sekojošiem pamatiem:

1)      Neatlaidīga cīņa pret lielniecismu.
2)      Neatkarīgās Latvijas un viņas valdības pabalstīšana.

3)      Par valsts uzbūves stiprāko pamatu uzskatāma mazgruntniecība. 

4)      Lielgruntniecība atsakās no visām savām privilēģijām. Politikā, nodokļu un saimniecisko tiesību ziņā tiek mazgruntniecība un  lielgruntniecība nostādītas līdzvērtīgas. Bezzemniekiem tiek dota iespēja, iegūt ar valsts pabalstu zemes dzimtsīpašumu. 

5)      Jaunu mazgruntniecību nodibināšanai jāizlieto vispirms valstei piederošā un brīvprātīgi piedāvātā zeme. Lai iegūtu tālāko zemes vajadzību, tad lielgruntniecība ir ar mieru, ka viņu īpašumu viena daļa tiek pret atlīdzināšanu atsvabināta, lai nodibinātu bezzemniekiem jaunas mazgruntnieku saimniecības. Caur atsvabināšanu nedrīkst ciest pastāvošo saimniecību dzīves spēja. 

6)      Vāciešiem – baltiešiem tiek garantēts: 

a.       Kulturela autonomija ar tiesību sev uzlikt nodokļus; 

b.      Vācu valodas līdztiesība ar latviešu valodu ārēju darīšanu vešanā visās administratīvajās tiesu un pašvaldības iestādēs, kā arī pie debatēm valsts un pašvaldību iestādēs. 

c.       Baltijas vācieši ieņem Latvijas valdībā vienu trešo daļu ministru vietu. 

7)      Pie valsts un pašvaldību ierēdņu pieņemšanas nedrīkst svarā viņu tautība, bet to spējas, pie kam pirmajos desmit gados viņu pieņemšanai nav par kavēkli tas, ja viņi vēl pilnīgi nepārvalda latviešu valodu.

Parakstīja šo izlīgumu no lielgruntnieku puses: barons von Rādens - Mainhofs, barons von Volfs - Lindenbergs, un T. Samsons; no latviešu puses Latvijas Zemturu padomes locekļi Andrievs Niedra, Dr. T. Vankins, P. Eglite

Avots:

Latvijai. //  Latvijas Avīze. – 1919. - 17.jūn.