Pārtikas Nodrošināšanas departaments (PND) - PND apgabala inspekcijai Rīgā.
[ 1942.g.19.augustā]
PND paziņo, ka saskaņā ar Ģenerālkomisāra š.g.5.augusta rīkojumu [Abt.III b Br.Nr.III 56/7939/42]
Ieslodzītajiem no š.g. 10.augusta noteiktas sekojošas pārtikas devas nedēļā
Maize -2100 gr.
Gaļa -200 gr.
Sviests – 140gr.
Biezpiens – 100.gr.
Barības līdz.150.gr.
Cukurs -120.gr.
Kafija -80.gr.
Papildu deva smagos darbos nodarbinātiem ieslodzītiem:
Maize 600.gr.
Gaļa 100.gr.
Sviests 40.gr.
Ar departamenta š. g. 15. augusta apkārtrakstu Nr. Sd –Sm, attiecīgie pilsētu un pagastu vecākie pilnvaroti, uz cietumu un koncentrācijas nometņu priekšnieku parakstītiem un iestādes apzīmogotiem pieprasījumiem – norēķiniem turpmāk izsniegt iepirkšanās apliecības augšminēto pārtikas devu saņemšanai saskaņā ar ieslodzījumu vietu priekšnieku uzrādīto ieslodzīto skaitu.
Iepirkšanas apliecības papilddevu saņemšanai smagos darbos nodarbinātiem ieslodzītiem izsniedzamas uz atsevišķu pieprasījumu pamata. Ieslodzījumu vietu priekšniekam pieprasījumā jāuzrāda smagos darbos nodarbināto skaits, saskaņā ar ģenerālkomisāra pilnvarotā pie Arodbiedrības savienības š.g. 17. jūlija M.D.2024 rīkojumā uzrādītām smago darbu grupām.
Cietumu un koncentrācijas nometņu pārvaldēm piekrīt atbildība par likumīgu papilddevu saņemšanu un to taisnīgu sadalīšanu smagos darbos nodarbinātiem ieslodzītiem.
Iepirkšanas apliecības izsniedzamas par laiku ne ilgāku par 4 nedēļām
Pieprasījumu un norēķinu periodi saskaņojami ar pārtikas kartīšu izdalīšanas periodiem,
No 1941.gada jūlija līdz 1942.gada oktobrim Latvijā pastāvēja oficiāli noteikts sausais likums. Līdz alkohola ieviešanai uz kartiņām - proti, katram 21.gadu sasniegušajam vidēji 0,25 ltr. mēnesī, alkoholu dalīja vadoties pēc šādiem principiem.
Dzērienu rūpniecības centrāle - Pārtikas nodrošināšanas departamentam. [1942.g.25.augustā.]
Uz š.g. 17.augusta rakstu Nr. [Atl], Dzērienu rūpniecības centrāle paziņo, ka atļaujas degvīna saņemšanai Centrāle izsniedz šādos gadījumos:
Rīgas un provinces uzņēmumos nodarbinātiem smaga, ilga un nakts darbu strādniekiem uz attiecīga lūguma pamata, kuram pievienots strādnieku saraksts un pierādījumi, ka sarakstā minētie strādnieki saņem papildu uztura devas. Degvīnu izsniedz 0,25 ltr mēnesī, vai par kartiņu periodu, vienīgi vīriešiem un pie kam, kas vecāki par 20 gadiem. Par izsniegto degvīnu uzņēmumi iesūta sarakstu ar strādnieku parakstiem par degvīna saņemšanu.
Tādas pašas devas Centrāle izsniedz upju un jūras kuģniecībā nodarbinātiem jūrniekiem uz Pārtikas nodrošināšanas dep. izsniegto pārtikas iepirkšanas apliecību pamata.
Asenizācijas darbos nodarbinātiem strādniekiem uz attiecīgu pierādījumu pamata izsniedz no 0,5 līdz 1 litram degvīna mēnesī. Bez tam dzērienus izsniedz atsevišķos gadījumos sevišķi steidzīgu un smagu darbu veikšanai.
Mežu strādnieki saņem caur Mežu departamentu 0,5 ltr mēnesī.
Drošības un kriminālai policijai aģentūras vajadzībām. Drošības, kriminālās un politiskās policijas ārējā dienesta darbiniekiem, tāpat cietumu un koncentrācijas nometņu darbiniekiem līdz š.g.1.augustam izsniedza Rīgā 1 ltr un provincē 0,5 ltr degvīna mēnesī. Tā kā ar augusta mēnesi lielākai daļai no šiem darbiniekiem izsniegtas vācu armijas pašapgādnieku kartiņas, pēc kurām kartiņas īpašnieks uz kuponu B var saņemt 0,5 ltr degvīna mēnesī, Dzērienu rūpn. centrāle pēc vienošanās ar Drošības dienesta vadību, degvīna devas ar š.g. 1.augustu turpina izsniegt tikai tiem darbiniekiem, kuriem šādu kartiņu nav, bet Rīgas darbiniekiem, kuri agrāk saņēma 1 ltr devu samazināja uz 0,5 ltr mēnesī.
Bez tam vēl Centrāle izsniedz atļaujas degvīna saņemšanai no frontes komandējumā vai atvaļinājumā iebraukušiem karavīriem uz komandējumu apliecību pamata. Degvīna devas lielums 0,5 ltr. iebraucot un uz pieprasījuma uz attiecīgu dokumentu pamata 0,5 ltr prombraucot. Vienreizēju degvīna devu no 0,25 – 0,5 ltr atsevišķos gadījumos izsniedz arī no frontes joslas atvaļinājumā iebraukušiem vai turp darbos uz vairākiem mēnešiem komandētiem strādniekiem.
Atļaujas reibinošu dzērienu saņemšanai reprezentācijas vajadzībām Centrāle izsniedz lielāku rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu direktoriem, valsts un pašvaldību iestāžu vadītājiem, sabiedriskiem darbiniekiem un māksliniekiem, kā aktieriem, rakstniekiem, gleznotājiem etc. Šo devu lielums atkarīgs no uzņēmuma veida, lieluma un darbības apjoma vai arī attiecīgās personas ieņemamā sabiedriskā stāvokļa, bet ne vairāk kā 1- 5 ltr mēnesī. Šo personu jubilejas gadījumā un augstākas amata personas uzņemšanas sarīkošanai dzērienus izsniedz atkarībā no dalībnieku skaita līdz 0,25 ltr uz personu.
Degvīns patērētājiem tiek pārdots – lielākos vairumos tieši no spirta fabrikas, mazākos daudzumos caur degvīna izdales punktiem, Dzērienu rūpniecības centrāles uzņēmuma veikaliem, Rīgas, Daugavpils, Ventspils un Liepājas tirdzniecības uzņēmumu un provinces patērētāju biedrību veikaliem.
Degvīna izdales punktos un Rīgas spirta fabrikas Rīgas veikalā tiek vestas dzērienu, kases un trauku grāmatas. Pārskati par pārdotiem dzērieniem līdz ar attaisnojošiem dokumentiem 2 reizes mēnesī 1. Un 15. tiek iesūtīti Rīgas Spirta fabrikai. Dokumentu pārbaudē spirta fabrikā nodarbināti 7 darbinieki, bez tam punktus revidē 2 spirta fabrikas revidenti un Dzērienu rūpniecības centrāles inspektori.
[....]Atļauju izsniegšana patērētāju biedrībām un norēķināšanās ar tām notiek caur C/S „Turība”, kura ik mēnešus iesniedz pārskatus par pārdotiem dzērienu vairumiem, kā arī atļaujas un prēmiju zīmes un citus dokumentus, uz kuriem dzērieni pārdoti. [...]
Visumā dzērienu iegādes atļauju izsniegšanā Centrāle vadās no Ģenerālkomisāra norādījumiem.
Gatavojot likumprojektu par krievu karagūstekņu un vietējo iedzīvotāju laulību aizliegumu Tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis 1942.g. 23.sept. izsūtīja jautājumus kompetentām iestādēm: šajā gadījumā Veselības departamenta (vadītājs Dr. Teodors Vankins) Tautas dzīvā spēka un eigenētikas daļai (vad.Džems Raudziņš). Piezīmes sagatavoja Džems Raudziņš un eigenētikas sektora vadītājs Dr. Teodors Upners.
Likums tika pieņemts vadoties pēc šiem ieteikumiem (sk.Rīkojumu Vēstnesis – 1943. – 12.sept.) Sk. http://kaspars-veesture.blogspot.com/search/label/sieviete Tomēr vācu iestādes izdarīja korekcijas atzīstot, ka Latvijā vēl neesot izveidota lietpratēju komisija, kas varot dot atļaujas laulību noslēgšanā.
Tieslietu pārvaldes ģenerāldirektors ierosinājis ģenerāldirektoru padomē izlemt jautājumu no latviešu tautas interešu ( rases tīrības, tautas goda, politiskā, tautas dzīvā spēka utml.) viedokļiem šādu jautājumu:
1) Vai pieļaujams laulības starp kara gūstekņiem un Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem?
2) Vai šo laulību aizliegumu attiecināt uz visiem kara gūstekņiem un visiem Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem, neatkarīgi no tautības, politiskās nostājas u.c. apstākļiem?
3) Ja laulības noslēgšanas aizliegumā pieļautu izņēmumus – kas noderētu tiem par kritēriju?[..]
Piezīmes
1) No tautas goda, politiskā un dzīvā spēka viedokļa pret laulībām ar kara gūstekņiem varētu būt šādi iebildumi: latvieši atšķaidīti pārāk stipri ar krievisko u.c. elementiem , zaudētu jau skaitliski vien dominējošo stāvokli savā zemē un varētu pat tuvākajā nākamībā pārvērsties no galvenās tautības mazākuma tautībā. Šīs bažas pastiprina vēl apstāklis, ka krieviskais elements sastāda Latvijā lielāko minoritāti, kurai pie tam visai teicama dzimstība. Principā pieļaujot karagūstekņu laulības, nepastāvētu nekādas drošības, ka kara gūstekņi tiešām saprecēsies ar to Latvijas ģenerālapgabala iedzīvotāju daļu, kurai rūp latviskā elementa stiprināšana. Nav arī nekādas garantijas, ka apprecējušies kara gūstekņi pārlatviskosies, bet drīzāk sagaidāms, ka šīs laulības savairos krieviskās aprindas un pastiprinās krievu ietekmi.
No tautību viengabalainības viedokļa var iebilst pret latviešu un krievu sajaukšanos tādēļ, ka divu tautību sajaukteņiem saskaldīta dvēseles dzīve (prof.P.Jurevičš), viņos vairāk internacionālisma, kādēļ no latviešu tautiskuma stiprināšanas viedokļa ne visai vēlami. Bez tam gūstekņu līdzšinējā dzīve maz pazīstama un nenoskaidrota. Iespējams ka viņiem Padomju savienībā ģimene, zināma politiska pagātne utt.
Sakarā ar to principā laulības starp kara gūstekņiem un Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem būtu noliedzamas.
Kā tiesisko pamatu šādam vispārīgām noliegumam varētu izlietot T.P. ģenerāldirektora rakstā minētos tiesību avotus: rīkojumu dzimtsarakstu nodaļām un 1941.g. 2.sept. Kara lauka komendanta rīkojumu; bez tam arī starplaikā izdoto 28.09.42. pirmo rīkojumu par vietējo krimināltiesību priekšrakstu pieskaņošanu vācu krimināltiesībām Austrumzemes reichkomisariātā(Austrumzemes reichskomisāra rīkojumu lapa, 4.10.42.g.36.nr.), kura 17 §nosaka cietumu , bet stingros gadījumos pārmācību namu personām, kas apzināti uztur ar kara gūstekņiem sakarus, kuri nav piespiedu kārtā nosacīti ar kara gūstekņu dienesta vai aroda pienākumu vai darba attiecībām, vai kas citādi veselīgu sajūtu rupji aizskārējā veidā stājas attiecībās ar kara gūstekņiem. Tomēr vēlamāka, varbūt, būtu tieša deklarācija, ka šādas laulības noliegta, jo atzīmētie 28.09.42. noteikumi laulību aizliegumu tieši neparedz, bet nosaka vienīgi sodus par neatļautu satiksmi un attiecībām ar gūstekņiem. Laulību aizliegumu varētu varbūt piesaistīt minētajam 17§, paskaidrojot, ka šādas laulības rupji aizskar veselīgu tautas izjūtu (līdzīgs apzīmējums lietots arī vācu 1939.g. 25. Novembra Verordnung zur Ergaenzung der Strafverschriften zum Schutz der Wehrkraft des deutschen Volkes, Reichsgesetzbl.I, 2319.lp. 4.§: „ Wer versaetzlich mit einem Kriegsgefangenen in einer Weise Umgang pflegt, die das gesunde Volksempfinden groeblich verletzt”, kamēr reihskomisāra rīkojumā lietots tikai „ gesundes Empfinden” )
Saimnieciskās intereses un grūtniecība nebūtu uzskatāmas par iemeslu kara gūstekņu laulību pieļaušanai. Sievietes, kas ielaidušās ar viņiem dzimuma sakaros, sodāmas un dzimušie bērni atzīstami pār ārlaulības bērniem un reģistrējami.
2) un 3) Ja tomēr laulību stingros noteikumus gribētu mīkstināt, tad izņēmumus drīkstētu pieļaut tikai tiem gadījumiem, kur tieši varētu sagaidīt , ka aprecējies gūsteknispēc savām rasistiskām dotībām un garīgā noskaņojuma ir tāds, kas ieplūdīs latvietībā. Tātad nekādā gadījumā nebūtu pieļaujamas kara gūstekņu laulības ar vietējām krievietēm (krieviskā elementa stiprināšanai), polietēm un tml. Laulības ar latvietēm izņēmuma gadījumos varētu atzīt, ja gūsteknis rasistiski vērtīgs un ieprecas latviskā vidē (latviskos apgabalos), līdz ar ko sagaidāma viņa ātra pārlatviskošanās. Konkrēto gadījumu izšķiršana ne rasiski – eugēniskā viedokļa nododama īpašai lietpratējai komisijai pie Sociālā departamenta Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļas( pārstāvji pieaicināmi arī no Veselības departamenta un Veselības kameras)
