Ilgvars Misāns. Klio Latvijā: Raksti par historiogrāfijas problēmām. LU Vēstures un filozofijas raksti. 2.sēj. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 158.lpp. il.
Iznācis LU profesora, Dr. hist.
Ilgvara Misāna rakstu krājums „KLIO LATVIJĀ: Raksti par historiogrāfijas
problēmām”. Rakstu krājumu veido 11 raksti un izvērsti referāti, kuri iepriekš
bijuši publicēti Vācijā, Francijā, Polijā u.c., par Latvijas vēstures izpratnes
un rakstīšanas problēmām. Krājuma nepieciešamība tikusi traktēta, gan kā
iespējas došana latviešu lasītājiem iepazīties ar tiem rakstiem, kas publicēti
valodās, kas diemžēl Latvijā tiek lietotas aizvien mazāk, gan arī ar to, ka
rakstos tvertās problēmas iespējams būtu nepieciešams apspriest arī Latvijā.
Raksts „Teodors Zeids un Latvijas
viduslaiku vēstures izpēte” sniedz ievērojamā pēckara medievistikas speciālista
Teodora Zeida (1912 – 1994) zinātniskās darbības izvērtējumu, kuras pilnbriedu
, kā atzīmē I. Misāns sasniedza laikā, kad „rakstīt objektīvi vēsturniekam
nebija iespējams”( 19.lpp.). Tādējādi rakstā tverta vēl viena nozīmīga, līdz
šim līdz galam neizrunāta tēma: vēsturnieka profesionālās darbības mijiedarbība
ar padomju varu ar tās radītajām „matricām”. Šķiet padomju laika historiogrāfija,
kas „pēcatmodas” periodā tika atzīta par nekam nederīgu, vēl joprojām nav
zinātniski izvērtēta, un, iespējams, pastiprināts skatījums uz reālo izpētes
darbu, atsijājot ideoloģiskās nodevas režīmam, vēl stāv Latvijas vēsturniekiem
priekšā.
Nepietiekam izvērtēts ir ne tikai
padomju vēstures mantojums, bet arī baltvācu historiogrāfijas devums. Krājuma
raksts „Leonīds Arbuzovs un latviešu historiogrāfija” veltīts Leonīda Arbuzova
jaunākā ( 1882 - 1951 ) darbībai. I. Misāns rakstā L.Arbuzovu pamatoti dēvē par
„ievērojamāko viduslaiku Livonijas pētnieku 20. gadsimtā”, kura darbībai un
vēlāk atstumtībai Latvijā 20 – 30. gados tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
Autors konstatē, ka latviešu atmiņu kultūrā L. Arbuzovs pirmām kārtām asociējās
kā konservatīvās vācbaltu vēstures izpratnes aizstāvis, laikā pieņēmās spēkā
latviešu nacionālā vēsture. „Tiem kam nacionāls skats skatījums uz pagātni ir
pirmajā vietā , Arbuzovs būs atpalicis domātājs, tāds cilvēks, kurš licis
šķēršļus progresīvās starpkaru laika latviešu historiogrāfijas attīstībai. Ja
vēstures skatījumu no nacionālā viedokļa noliekam malā , kļūst redzams Arbuzova
lielums un nozīme Baltijas viduslaiku un jauno laiku vēstures izpētē”.
(121.lpp.)
Virkne rakstu veltīta
historiogrāfijas un nacionālās vēstures atmiņas mijiedarbībai. Tā rakstā „Labie
laiki? Sliktie laiki? Zviedru laiki Latvijas historiogrāfijā kopš 1918.gada”
iztirzāts tiek „labo zviedru laiku” konstrukcijas nacionālajā historiogrāfijā.
Citos rakstos tiek runāts gan par Hanzas savienības, gan Vācu ordeņa
kultūrvēsturisko mantojumu Latvijā un tā pretrunīgo iespaidu, gan uz latviešu
eiropeisko identitāti, gan nacionālo pašapziņu. Ļoti nozīmīgs ir arī raksts „„Mēs
allaž esam bijuši karotāju tauta””, kurā tiek dots Austrumbaltijas krusta karu
attēlojums un novērtējums nacionālajā historiogrāfijā.
Vairākos rakstos profesors skāris
arī mūsdienu Latvijas vēstures rakstīšanas problemātiku, skatot gan
historiogrāfijas transformācijas procesu pēc 1991.gada, gan izvirzot jautājumus
par politikas un ideoloģijas klātbūtni šodienas latviešu vēsturnieku darbos.
To vai grāmata izsauks arī kādas
diskusijas vai kontraversus, rādīs laiks un arī vēstures zinātnes līmenis Latvijā.
Darbu rekomendēju izlasīšanai ne tikai profesionāliem vēsturniekiem vai
pagātnes pētniekiem, bet arī visiem tiem, kas par pagātni runā un raksta
publiskajā sfērā.
1 komentārs:
Jā - sērijas pirmais darbs un recenzija par to atrodama šeit! :)
http://www.arhivi.lv/index.php?1&210&view=article&art_id=834
Ierakstīt komentāru