Darbs pēc savas būtības ir dažādu autoru keisstudijas par padomju ikdienas vēstures jautājumiem. Darbu izdevis Sociālās politikas un gendera pētījumu centrs. Tā kā lielākā daļa rakstu ir veltīta pēckara problemātikai, tad tā varētu ieinteresēt arī latviešu pētniekus un vēstures interesentus. Neiztirzāšu visus autoru veikumu, bet pievērsīšos tikai dažiem, manuprāt, interesantākajiem rakstiem un tēmām.
I.Karpenko savā rakstā „Reevakuantu sociālā atbalstīšana (Ļeņingradas 40 gadu pieredze)” apskata problēmas ar ko cilvēkiem nācās saskarties atgriežoties pēc 1944.gada atpakaļ Ļeņingradā, kā veidojās varas veidotā reevakuācijas politika, kā tā ietekmēja cilvēku dzīvi. Latvijas vēsturē reevakuācija joprojām nav guvusi vēsturnieku ievērību. Kā tika veidota Baltijas iedzīvotāju reevakuācijas politika, kādas bija šis politikas nianses salīdzinot ar citiem PSRS reģioniem, ar kādām problēmām vajadzēja saskarties no evakuācijas pārbraukušajiem cilvēkiem? Tie ir tikai daži jautājumi, ko nāktos arī kādreiz pētīt. Piedevām Latvijas vēsturē pēckara gados nepētīts ir arī t.s. ”maišelnieku” problēma, no izpostītajiem padomju apgabaliem Latvijā pārtikas meklējumos iebraukušo cilvēku jautājums.
E. Čujevas raksts „Pasaule pēc kara”: sūdzības kā valsts un Lielā Tēvijas kara invalīdu attiecību regulētājas”, sniedz pārskatu ne tikai kā kara invalīdi cīnījās par savām, valsts noteiktajām, bet praktiski neievērotājam tiesībām pēckara gados, bet arī ieskicē sūdzību praksi, kā padomju valsts fenomenu. Tiek uzsvērta šo sūdzību patrionālās, problēmu ģenerelazācijas u.c. stratēģijas, kas ļāva kara invalīdiem varai par sevi atgādināt. Raksts būtu interesents pētniekiem, kas mēģinātu skatīt sūdzības, ko rakstīja Latvijas iedzīvotāji republikāniskajām, rajonu u.c. instancēm.
Amerikāņu vēsturnieces Ennas Ļivšitcas darbā „Pirmsrevolucijas pēc formas, padomju pēc satura? Izglītības reformas kara gados un pēckara normas meklējumi”, apskata izglītības reformu, kura plānota tika jau pirmskara gados, bet realizēta kara un pēckara gados. Kā galvenie šīs reformas cēloņi meklējami esot gan Staļina vēlmē pastiprināt ideoloģisko audzināšanu, gan ekonomiskajā nepieciešamībā, jo 20 gadu eksperimenti neesot spējuši nodrošināt valsti ar kvalificētiem speciālistiem. Autore uzsver divu padomju politiķu lomu šīs izglītības reformas sagatavošanā. Pirmais no tiem ir toreizējais Politbiroja locekļa kandidāts Andrejs Ždanovs, kurš „kā krievu patriots ticējis krievu (pirmsrevolūcijas) tradīciju nozīmībai”, kurš faktiski ielika pamatus tai morāli ideoloģiskajai politikai ko pēc kara pazīst kā „ždanovščinu”. Otra persona – Izglītības tautas komisārs no 1940.gada Vladimirs Potjomkins, kurš jau pirms 1917.gada bija strādājis izglītības sfērā un cara laika krievisko izglītības sistēmu atzina par pareizāko. Tieši šo abu personu darbības rezultāts noved pie atgriešanās pie cariskās izglītības sistēmas.
Šeit labi parādās viena valsts politikas sfēra, kur cara laikā kultivētais „krieviskums” pārņem padomju „internacionālismu”. Darbā skarti arī vairāki izglītības reformas un ar to saistīto problēmu apraksti. Tomēr lasot šo fantastisko ( pilnīgi subjektīvi) darbu, nespēju atsaukt atmiņā darbus, kas būtu veltīti izglītības problemātikai padomju laikā Latvijā. Vēl viens robs?
O.Liskovas darbs veltīts pēckara padomju kūrortu politikas apskatam. Kā šajā sistēmā iekļāvās mūsu Jūrmala, atkal jautājums Latvijas vēsturniekiem.
Šeilas Ficpatrikas raksts „ Sabiedrības parazīti” veltīts padomju iekārtai „svešo” iedzīvotāju marginalizācijai un kriminalizācijai. Klaidoņi, bezdarbnieki, sektanti, spekulanti utt. bija tie, kas „traucēja komunisma celtniecībai”, valsts attieksmes un politikas evolūcija pret šiem slāņiem analizēta šajā Čikāgas universitātes profesores darbā. Līdzīga rakstura ir arī krievu vēsturnieces Natālijas Lebinas raksts „Antipasaules: anomāliju konstrukcijas principi 50 -60.gados”, kuras uzmanības centrā nonākuši t.s. „stiļagas”, „farsovščiki” un valūtas spekulanti.
Tāpat krājumā atrodami arī raksti par ģimenes konfliktu risināšanas praksēm caur biedru tiesām un partijas šūniņām ( Latvijas arhīvos arī šai tēmai atrastos pietiekoši daudz materiāla izpētei), padomju patērētāja konstrukcijas praksei, alkohola lietošanas praksēm un cīņai pret žūpošanu, kā arī padomju sievietes dzimtes vienlīdzības kultūras kodu radīšanas un politikas aprakstiem.
Sociālās politikas un gendera pētījumu centrs: http://socpolicy.ru/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru