Izstādes kalpo ne tikai sabiedrības izglītošanas procesam, aktualizējot dažādus politiskos, sociālos vai kultūras aspektus, bet tās ir spējīgas arī sabiedrisko domu ietekmēt veidotājiem vai pasūtītājiem vēlamā virzienā. Īpaši tās ir izstādes, kuras apmeklējums paredz stāvēšanu rindā, jeb izstādes, par kurām sabiedrībai ir augsta intereses pakāpe.
Savulaik Latvijas PSR Vēstures muzejā 1988.gadā tika sarīkota izstāde „Latvija starp diviem pasaules kariem”, ko apmeklēja ap 300 000 iedzīvotāju. Šī izstāde šodien ir nepelnīti aizmirsta, tomēr šķiet tieši ar to ļoti daudziem Latvijas iedzīvotāju apziņā tika atdzīvinātas stipri pabalējušās atmiņas par Latvijas „brīvvalsts laikiem”, radot augsni masu komunikācijas telpā gan stāstiem par „labajiem gadiem”, gan radot rūgtumu pret mūsu vēstures un valstiskuma laupītājiem. Lielā preču deficīta apstākļos izstādes apmeklētājiem atklājās pirms vairākām desmitgadēm ražoto produktu klāsts, kas žilbināja un veidoja imunitāti pret skeptiķu nostādnēm, ka bez pārējās „brālīgās republiksaimes” Latvijai draud ekonomisks sabrukums.
Šķiet neviena tematiskā vēstures izstāde Latvijā ar tādiem panākumiem nevar lepoties līdz šai pašai dienai. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijas muzejos nav bijušas interesantas un sabiedrībai aktuālas ekspozīcijās – tādas ir bijušas, tomēr vairāku iemeslu dēļ gan masu mediju, gan sabiedrības interese par tām bijusi neliela. Vai pie vainas ir efektīvu sabiedrisko attiecību neesamība muzejos, vai intereses trūkums sabiedrībā? Latvijas vēstures muzeji pēdējo gadu laikā ir apliecinājuši savu nespēju ieinteresēt par vēstures tematiku, izsaukt rezonansi par dažādām vēstures tēmām. Tomēr tā nav tikai Latvijas muzeju specifiska problēma, arī citās valstīs, muzeju izstādes visbiežāk var skatīt vienatnē pastaigājoties gar eksponātu rindām.
Tādēļ Berlīnē Vācijas vēstures muzejā (DHM) no 2010.gada 15.oktobra līdz 2011.gada 27.februārim [1] skatāmā izstāde „Hitlers un vācieši: tautas kopiena un noziegumi” bija interesanta jau vismaz ar to, ka atšķirībā no daudzām citām, nenoliedzami augstvērtīgām un aktuālām šī muzeja sagatavotajām izstādēm, minētā izstāde izpelnījās ļoti lielu sabiedrības uzmanību. Tikai pirmajās divās nedēļās to apmeklēja gandrīz 50 000 apmeklētāju, lai gan parasti Vācijas vēstures muzejs neatšķiras no mūsu muzejiem, kurā, ja neierodas skolotāja pavadībā atsūtītie skolnieki, kuri muzeja ekspozīciju apskati uzskata par obligātu un ne to patīkamāko piedevu klases braucienam uz Berlīni vai Rīgu, tad šajā gadījumā, pat pēc pirmās ažiotāžas noplakšanas vēl pērnā gada decembrī izstāde nevarēja sūdzēties par apmeklētāju trūkumu un dažviet nācās pat pastāvēt improvizētās rindās, lai apskatītu visus eksponātus. Pēc dažu apmeklētāju stāstījuma oktobrī – novembrī izstādes apmeklētājiem nācies pastāvēt pat vairāk kā pusstundu garā rindā.
Kādēļ šāda ažiotāža? Vispirms jau atzīstamā reklāmas kampaņa, kas paziņoja, ka tiekot pārkāpti tabu, lai pierādītu, ka Hitlera ēna vāciešus vairs nevajājot, ka esot pagājis pietiekošs laiks, lai runātu par pagātni no vēsturiskuma pozīcijām utt.[2] Tomēr jau izstādes atvēršanas dienā muzeja direktors paziņoja, ka izstāde neesot par Hitleru kā cilvēku, bet par sabiedrības atbildību, kas sniegusi savu lojalitāti diktatoram.
Tomēr Hitlera izstāde, būtībā palika bez paša diktatora. Kāpēc? Iespējams runas par „Trešā reiha” ligu pārdzīvošanu ir pārspīlētas.[3] Bet iespējams, Hitleru nemaz nav iespējams ievietot izstādes rāmjos. Ir bijis tikai mīts par Hitleru – vienu viņa tēlu radīja nacistu propagandas mašinēriju, otru – pretinieki. Rezultātā pats Hitlera tēls atrodas kaut kur telpā starp „vareno Lielvācijas vadoni” un kariķēto histēriski maniakālo fīreru. Hitlera cilvēciskošana šķiet vēl ir pāragra vācu sabiedrībai, un, domāju, arī tuvākajā nākotnē neiespējama. To pašu var teikt par Staļinu vai pat par K. Ulmani - šīs personas ir kļuvušas par sava laika metaforām. Vai sabiedrība Latvijā būtu gatava izsvērti izvērtēt Kārļa Ulmaņa personību? Arī Ulmaņa tēls ir gan polarizējošs, gan provocējošs. Tāpat pietiekoši atrauts no sabiedrības. Uzliekot vēsturisko atbildību tikai uz diktatora pleciem, nevilšus tiek mentāli reabilitēta sabiedrība. Vai kāds Latvijas muzejs būtu gatavs sagatavot izstādi nevis par Ulmani vai ulmaņlaikiem, bet par sabiedrību, kas šo vadoni gan dievināja, gan noliedza?
Faktiski nekā jauna, par ko nebūtu pirms tam lasīts vai skatīs vēstures grāmatās izstādē nebija. Hitlera krūšutēlu vai nacistu simbolikas publiska izstādīšana iespējams ir novitāte vācu sabiedrībai. Vācijas antikvariātos visi nacisma simboli tiek politkorekti aizklāti ar uzlīmēm – sak, nedod dievs, kāds piešūs pantu par aizliegtās simbolikas propagandu. Apjautājot antikvariātu grāmattirgotājus par nacistu ideologu vai propagandas darbiem, labākajā gadījumā jums uz jums šķībi paskatīsies un atbildēs ka tādu šajā godājamajā veikalā vai pat ielas grāmatu stendā nav! Tai pašā laikā VDR ideoloģiskā literatūra un simbolika pieejama bez kādiem ierobežojumiem. Tā esot nostaļģija [4], komplektā ar trabantiem,[5] ampelmaņiem [6] un VDR plaša patēriņa produkcijas imitācijām.[7] Tādēļ pat īpaši nepārsteidza, ka Berlīnē redzamie izstādes plakāti, kas aicināja uz „Hitlera izstādi” bija palikuši bez fīrera ģīmetnes.
Tomēr par šo laiku Vācijā tiek rakstīts daudz, katru gadu lasītajiem tiek piedāvāti vairāki simti jaunu pētījumu, populārzinātnisku sacerējumu vai bilžu grāmatu pat nacisma laiku, tās vadoni utt. Tomēr visiem darbiem ir viena izteikta kopējā iezīme – par šo tēmu tiek runāts, bet tikai neaizmirstot par šī režīma noziegumiem pret okupētajām valstīm, ebrejiem un galu galā pašu vācu tautu. Jebkurš mēģinājums citādi paraudzīties uz Lielvācijas vai Otrā pasaules kara vēsturi tiek uztverts ar lielām aizdomām. Tikai pēdējos gados ir aktualizējušās tēmas par t.s. „bumbu karu”, vācu iedzīvotāju deportācijām no Sudetiem, Silēzijas, Prūsijas, par padomju kara noziegumiem pret civiliedzīvotājiem Vācijā.[8] Tomēr, lai arī šajos darbos neviens neapstrīd Hitlera režīma noziedzīgo raksturu, parādās cilvēki, kam tas šķiet baiss revizionisms.
Izstādes veidotāji problemātikai piegāja hrestomātiski - piedāvājot hronoloģiski tematisku skatījumu: sadalot to astoņos blokos. Pirmajā blokā „Fīrera mīts un vadonisma kustība” veltīta tieši Ād. Hitlera personībai – viņa izaugsmei no „nezināma karavīra” līdz „ nācijas pestītājam”. Tieši Pirmais pasaules karš kļuva par katalizatoru ne tikai Ādolfa Hitlera karjerā, bet arī pārvērta visu Rietumu civilizāciju. Ne velti izstādi atklāj milzīga Heiriha Hoffmana [9] fotogrāfijas „Hitlers pūlī” fotoreprodukcija, kurā fiksēts 1914.gada 2.augusts Minhenē Odeona laukumā, kur pūlis ar gavilēm sveic kara sākšanos. Pūlī redzams arī nākošais fīrers [10], ko izstādes veidotāji izgaismojuši ar gaismas palīdzību. Seko ieskats fīrera biogrāfjā – parasts Lincas skolnieks skolasbiedru vidū, nepazīstams pastkaršu gleznotājs, vienkāršs karavīrs karā. Karš beidzās, Vācija ir sakauta, tās kultūras, ekonomikas un pasaules kundzības plāni ir sagrauti. Pārtikas trūkums – 1918./19.gadā tikai Berlīnē no bada mirst 10 000 cilvēku. 2 miljoni karavīru ir krituši, 4 miljoni ievainoti, kropli kareivji kā no Oto Diksa [11] vai Maksa Bekmaņa [12] gleznām, kļūst par ielas ikdienas tēliem. T.s. Versaļas miers Vāciju ierauj vēl lielākā postā. Kā atzīmē vēsturnieks Gerds Krumeišs līdz pat 60 gadiem apzīmējums ”Versaļa” blakus pasaules ekonomiskajai krīzei bija pamatargumenti, kādēļ vācieši varu 1933.gadā nodeva Hitleram.[13] Versaļas revīzija, kas kļuva par nacistu programmas un propagandas stūrakmeni, bija vērsta uz kolektīvās traumas par kara zaudēšanu, netaisnības un kolektīvā negoda pārvarēšanu.[14]
Lai arī šis aspekts labi atklājas izstādei veltītajā rakstu krājumā/katalogā, tomēr ekspozīcijā „Versaļas traumai” nebija veltīta pietiekoša uzmanība. Vai tās ir bailes, ka to varētu uztvert kā attaisnojumu, kādēļ tauta mentāli leģimitēja Hitlera režīmu? Vai arī izstādes kapacitāte šo jautājumu neļāva izvērst?
Pastiprināta uzmanība izstādē pievērsta Hitlera darba „Mana cīņa” izdevumiem, ne tikai vācu, bet arī citu Eiropas tautu valodās. Izstādes veidotāji atzīst, ka mīts par „nelasāmu bestselleri” īsti neatbilst patiesībai.[15] Izstādē redzamais Gerharda Hauptmaņa [16] pasvītrotais un repliku bagātais šīs grāmatas eksemplārs liecina, ka šis darbs saviļņoja pat vācu intelektuāļus. Savukārt grāmatas pārdošanas tirāžas cēlās līdz ar nacistu popularitātes nostiprināšanos – tikai 1933.gadā tika pārdoti 900 000 šīs grāmatas eksemplāri.[17] Faktiski šie dati ļauj padomāt cik pamatoti ir balstīties uz fīrera suģestijas spējām [18], kas piekrāpis vācu tautu vai balstīties nacionālajā mītā par intelektuāļu „faustiskumu”.[19] Varbūt tomēr vācu tautas vairākums labi zināja gan sava vadoņa mērķus, gan uzskatus, bet tomēr izvēlējās parakstīt „paktu ar velnu”?
Otrais izstādes bloks veltīts Hitleram un Nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (NSDAP). Partijas līderi, ideologi, SA vīri, ierastie 20 -30.gadu Vācijas ielu politikas līdzekļi – plakāti, brošūras, sapulces, kastetes, steki – viss tas, kas partiju Hitlera vadībā noveda pie varas. Domāju interesantākais šajā sadaļā bija 1932.gada 20.aprīlī sūtītās vācu bērnu vēstules un apsveikumi „tēvocim Adijam” vai „mīļajam Hitlera kungam”, apsveicot viņu 43 gadu jubilejā un paužot savu ticību viņa „Vācijas glābšanas” politikai. Lasot šos naivos sacerējumus, nevilšus nākas aizdomāties, kāds liktenis šos jaunos Hitlera pielūdzējus varēja piemeklēt pēc 10 – 15 gadiem.
Trešais bloks veltīts varas pārņemšanai un nacionālajai revolūcijai: 1933.gada janvāra Reihstāga vēlēšanas, reihstāga degšana, kreiso partiju aizliegums, Dahavas koncentrācijas nometne. Hrestomātiska pieeja, ko ierasti var skatīt tēmai veltītos darbos. Ceturtais bloks veltīts sabiedrības nacifikācijai. Īpaša vērība pievērsta sabiedrības „uniformēšanai”, kā tās standartizācijas un vienādošanas pierādījumam. Vesels stends izstādē nokārts ar dažādām nacistu – SA, SS, RAD, Hitler Jugend utt. formas blūzēm. Uniforma kļūst par ne tikai par vācu tautas kopības pazīmi, tā reglamentēja vācu dzīvi norādot katra uzdevumus un vietu jaunajā sabiedrībā.[20]
Līdztekus tiek parādītas arī „Trešā reiha” ikonas –jaunā arhitektūra , autobāņu celtniecība, radio aparātu ražošana utt. Ar popkultūras vērienu nacisma ienākšanu vācu ikdienā raksturo izstādē redzamās krājkasītes, kurā sabiedrība krāja KdF „tautas vāģim”, cigarešu paciņās atrodamās partijas vadītāju kartītes, kuru kults tos padarīja līdzīgiem kino vai sporta zvaigznēm citās zemēs, ar nacistu simboliku rotātie trauki, dvieļi, rotaļlietas utt. Šīs ekspozīcijas daļa organiski pāraug piektajā izstādes blokā – „Vadonības valsts.” Paralēli vācu dzīvei šajā laikā – parādēm, Hitlera kultam, pat kapakmeņiem ar kāškrustiem un rūnām, redzami plakāti un uzraksti „Žīdiem nav vietas mūsu dzīve”, nodedzinātu sinagogu attēli - norādot uz antisemitīsma pieaugumu sabiedrībā.
Sestais un septītais izstādes bloks veltīts „iznīcināšanas karam” un vācu sabiedrībai šajā karā. Eitanāzija, holokausts, nacistu politikas realizācija okupētajās teritorijās, attieksme pret karagūstekņiem nevilšus kontrastē ar propagandas radītajiem varonīgās tautas cīņas tēliem un bumbu karā sagrautajām vācu pilsētām. Apskatot šos blokus redzams, ka visa vaina par Otrā pasaules kara izcelšanos uzlikta Hitlera režīmam. Izstādē pat nav pieminēts t.s. „Molotova – Rībentropa pakts”, kas domājams izskaidrojams ar bailēm, ka kāds varētu pārmest kara revizionismu un vācu vainas relativizāciju. Arī vācu sabiedrības traģēdijas kara laikā – bumbu karš, „pārvietošana” u.c. šķiet, izstādes koncepcijas veidotājiem liekas taisnīga samaksa par lojalitāti Hitleram.
Izstādes noslēdzošais astotais bloks veltīts Hitlera vietai Vācijas vēsturiskajā apziņā pēc Otrā pasaules kara. No Nirnbergas tribunāla un denacifikācijas process līdz nacionālsociālisma fetišizācijai. Izstāde parāda Hitlera tēla ekspluatāciju gan populārajā kultūrā, gan politiskajā dzīvē. Kino plakāti, VDR propagandas izdevumi par „brūno Bonnu”, gan „Der Spiegel” vāki, kurus rotā fīrers, tikai vēlreiz atgādina, ka stāsts par Hitleru vāciešiem nav beidzies.
Kā ierasts DHM izstādēm tiek sagatavoti arī teicami katalogi, kuros var atrast ne tikai eksponātu aprakstus, bet arī vadošo speciālistu rakstus par izstādes tematiku. Arī šis izstādes katalogs nav izņēmums. Tajā apkopotas vadošo pētnieku tēzes par izstādē redzamo problemātiku. Dažu autoru tēzes izmantotas arī recenzējot izstādi. Izstādes katalogā atrodamas gan vēsturniekiem ierastas tematikas aprobācija, gan izvirzītas jaunas tēmas – piemēram, Hamburgas universitātes profesora Petera Reičala [21] apskats par Hitlera tēlu vācu filmās [22], DHM zinātniskās līdzstrādnieces Simones Erpelas darbs par Hitlera medialo prezentāciju presē un internetā [23] u.c.
Latvijas muzeju ekspozīcijas, kā arī vēstures literatūra lielākoties tiek iesprostota hronoloģiskajos rāmjos, neskatot noteiktu vēstures procesu vai notikumu dzīvotspēju arī pēc to beigām. Vēstures notikumi vai personas turpina dzīvot mūsu personīgajā, sociālo grupu vai nācijas kolektīvajā atmiņas telpā. Tādēļ šo jautājumu nevajadzētu atstāt novārtā. Hitlera izstādes Berlīnē nozīmība iespējams slēpjas tieši tur, ka tas ir mēģinājums izprast, parādīt ne tikai nacisma ēru Vācijā un tās vadoni, bet arī šī laika un tēla vitalitāti pēc Otrā pasaules kara beigām.
Atsauces:
1. Izstādi bija iecerēts eksponēt līdz 6.februārim, bet interesentu dēļ to pagarināja par trīs nedēļām. Ar izstādi virtuāli var iepazīties: http://www.dhm.de/ausstellungen/hitler-und-die-deutschen/flashpano/panoramen_flash.html (sk. (20.02.2011.)
2. Wir werden Hitler einfach nicht mehr los.// http://www.welt.de/debatte/article10492041/Wir-werden-Hitler-einfach-nicht-mehr-los.html (sk. 20.02.2011.)
3. B.Petsch. Debate um „Hitler und die Deutschen”// http://diepresse.com/home/kultur/kunst/602499/Berlin_Debatte-um-Hitler-und-die-Deutschen (sk. 20.02.2011.) Gustavs Strenga savā recenzijā saista ar bailēm no Hitlera personības. Arī vācu prese atzīmēja, ka vēl 2004.gadā iecerētā izstāde esot apturēta, saskatot tajā par daudz personas kultu. Sk.G.Strenga. Hitlers Berlīnē. // Rīgas Laiks – 2010. – Nr.12.
4. Ostalgie - Vārdu spēle no Ost Nostalgie (nostaļģija pēc Austrumiem, resp. VDR.)
5. Vācijas Demokrātiskās Republikas vieglo automobiļu marka.
6. VDR republikā lietots atšķirīgs ceļu satiksmes luksaforos izmantots apzīmējums
7. Vācu vēsturnieks Norberts Freijs to skaidro ar bailēm vilkt paralēles starp SED (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, Vācijas Sociālistiskās vienotības partija) diktatūru VDR un nacistu teroru. Sk. N. Frei. 1945 und wir. Das Dritte Reich im Bewußtsein der Deutschen. – München: DTV, 2009. – S.20.-21.; 33.-35.
8. Jörg Friedrich. Der Brand. Deutschland im Bombenkrieg 1940-1945. – Berlin,2002.; Joachim Hoffmann. Stalins Vernichtungskrieg 1941 -1945. Planung, Ausführung und Dokumentation. – Müchen, 2000.
9. H.Hofmans (Heinrich Hoffmann, 1885 – 1957) Ād. Hitleram pietuvināts fotogrāfs. Viens no ievērojamākajiem nacistiskā režīma propagandas fotogrāfiem. Starp citu, arī viņam savulaik DHM bija cerējusi veidot izstādi, kuras projekts tika noraidīts baidoties no nacisma glorifikācijas propagandas, kas spilgti redzama autora darbos.
10. Tiek pieļauts, ka bildi H.Hofmans ir viltojis, iemontējot tajā Hitlera tēlu.
11. O.Dikss (Wilhelm Heinrich Otto Dix, 1891 -1969) vācu gleznotājs, avangardists.
12. M.Bekmans (Max Beckmann, 1884 -1950) vācu gleznotājs, ekspresionists.
13. Gerd Krumeich. Hitler, die Deutschen und der Erste Weltkrieg.// Hitler und die Deutschen. Volksgemeinschaft und Verbrechen. –Dresden, Sandstein Verlag, 2010. -S.30.
14. Turpat. – S.32.
15. O. Plöckinger. Hitlers „Mein Kampf”. Von der „Abrechnung” zum „Buch der Deutschen”.// Hitler und die Deutschen. - S.50.
16. G.Hauptmanis (Gerhart Johann Robert Hauptmann, 1862 -1946) vācu rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, Nobela prēmijas literatūrā (1912) laureāts.
17. Apogeju „Mana cīņa” piedzīvoja 1943.gadā, kad tika izdots 1 700 000 šīs grāmatas eksemplāru. Sk. O. Plöckinger. Hitlers „Mein Kampf”. Von der „Abrechnung” zum „Buch der Deutschen”.// Hitler und die Deutschen.– S.55 – 56.
18. Spilgti to var skatīt piem, V.Kleperera darbā LTI. Sk. V.Kleperers. LTI. Trešā reiha valoda filologa piezīmēs. – R.,ABG, 2004. – 109.- 123.lpp.
19. Herfried Münkler. Die Deutschen und ihre Mythen. – Hamburg, Rowohlt, 2010. – S.130 -133.
20. Sk.sīk. Irene Guenther. Die Uniformieung der Gesellschaft im „Dritten Reich”.// Hitler und die Deutschen. - S.104. – 111.
21. P.Reičela darbs „Erfundene Erinnerung. Weltkrieg un Judenmord im Filme und Theater” (München, C.Hanser Verlag, 2004.) sniedz ļoti detalizētu skatījumu uz Otrā pasaules kara prezentāciju vācu kino un teātrī, un tā lielo iespaidu uz vācu kolektīvo atmiņu.
22. P.Reichel. „Bruder Hitler”im deutschen Film. // Hitler und die Deutschen. - S. 148. -153.
23. S.Erpel. Hitler entdämonisiert. Die mediale Präsenz des Diktators nach 1945 in Presse und Internet.// Hitler und die Deutschen.– S. 154. -160.
Recenzija publicēta: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls - 2011 - Nr.1.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru