Gatavojot likumprojektu par krievu karagūstekņu un vietējo iedzīvotāju laulību aizliegumu Tieslietu ģenerāldirektors A.Valdmanis 1942.g. 23.sept. izsūtīja jautājumus kompetentām iestādēm: šajā gadījumā Veselības departamenta (vadītājs Dr. Teodors Vankins) Tautas dzīvā spēka un eigenētikas daļai (vad.Džems Raudziņš). Piezīmes sagatavoja Džems Raudziņš un eigenētikas sektora vadītājs Dr. Teodors Upners.
Likums tika pieņemts vadoties pēc šiem ieteikumiem (sk.Rīkojumu Vēstnesis – 1943. – 12.sept.) Sk. http://kaspars-veesture.blogspot.com/search/label/sieviete Tomēr vācu iestādes izdarīja korekcijas atzīstot, ka Latvijā vēl neesot izveidota lietpratēju komisija, kas varot dot atļaujas laulību noslēgšanā.
Tieslietu pārvaldes ģenerāldirektors ierosinājis ģenerāldirektoru padomē izlemt jautājumu no latviešu tautas interešu ( rases tīrības, tautas goda, politiskā, tautas dzīvā spēka utml.) viedokļiem šādu jautājumu:
1) Vai pieļaujams laulības starp kara gūstekņiem un Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem?
2) Vai šo laulību aizliegumu attiecināt uz visiem kara gūstekņiem un visiem Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem, neatkarīgi no tautības, politiskās nostājas u.c. apstākļiem?
3) Ja laulības noslēgšanas aizliegumā pieļautu izņēmumus – kas noderētu tiem par kritēriju?[..]
Piezīmes
1) No tautas goda, politiskā un dzīvā spēka viedokļa pret laulībām ar kara gūstekņiem varētu būt šādi iebildumi: latvieši atšķaidīti pārāk stipri ar krievisko u.c. elementiem , zaudētu jau skaitliski vien dominējošo stāvokli savā zemē un varētu pat tuvākajā nākamībā pārvērsties no galvenās tautības mazākuma tautībā. Šīs bažas pastiprina vēl apstāklis, ka krieviskais elements sastāda Latvijā lielāko minoritāti, kurai pie tam visai teicama dzimstība. Principā pieļaujot karagūstekņu laulības, nepastāvētu nekādas drošības, ka kara gūstekņi tiešām saprecēsies ar to Latvijas ģenerālapgabala iedzīvotāju daļu, kurai rūp latviskā elementa stiprināšana. Nav arī nekādas garantijas, ka apprecējušies kara gūstekņi pārlatviskosies, bet drīzāk sagaidāms, ka šīs laulības savairos krieviskās aprindas un pastiprinās krievu ietekmi.
No tautību viengabalainības viedokļa var iebilst pret latviešu un krievu sajaukšanos tādēļ, ka divu tautību sajaukteņiem saskaldīta dvēseles dzīve (prof.P.Jurevičš), viņos vairāk internacionālisma, kādēļ no latviešu tautiskuma stiprināšanas viedokļa ne visai vēlami. Bez tam gūstekņu līdzšinējā dzīve maz pazīstama un nenoskaidrota. Iespējams ka viņiem Padomju savienībā ģimene, zināma politiska pagātne utt.
Sakarā ar to principā laulības starp kara gūstekņiem un Latvijas ģenerālapgabala pilsoņiem būtu noliedzamas.
Kā tiesisko pamatu šādam vispārīgām noliegumam varētu izlietot T.P. ģenerāldirektora rakstā minētos tiesību avotus: rīkojumu dzimtsarakstu nodaļām un 1941.g. 2.sept. Kara lauka komendanta rīkojumu; bez tam arī starplaikā izdoto 28.09.42. pirmo rīkojumu par vietējo krimināltiesību priekšrakstu pieskaņošanu vācu krimināltiesībām Austrumzemes reichkomisariātā(Austrumzemes reichskomisāra rīkojumu lapa, 4.10.42.g.36.nr.), kura 17 §nosaka cietumu , bet stingros gadījumos pārmācību namu personām, kas apzināti uztur ar kara gūstekņiem sakarus, kuri nav piespiedu kārtā nosacīti ar kara gūstekņu dienesta vai aroda pienākumu vai darba attiecībām, vai kas citādi veselīgu sajūtu rupji aizskārējā veidā stājas attiecībās ar kara gūstekņiem. Tomēr vēlamāka, varbūt, būtu tieša deklarācija, ka šādas laulības noliegta, jo atzīmētie 28.09.42. noteikumi laulību aizliegumu tieši neparedz, bet nosaka vienīgi sodus par neatļautu satiksmi un attiecībām ar gūstekņiem. Laulību aizliegumu varētu varbūt piesaistīt minētajam 17§, paskaidrojot, ka šādas laulības rupji aizskar veselīgu tautas izjūtu (līdzīgs apzīmējums lietots arī vācu 1939.g. 25. Novembra Verordnung zur Ergaenzung der Strafverschriften zum Schutz der Wehrkraft des deutschen Volkes, Reichsgesetzbl.I, 2319.lp. 4.§: „ Wer versaetzlich mit einem Kriegsgefangenen in einer Weise Umgang pflegt, die das gesunde Volksempfinden groeblich verletzt”, kamēr reihskomisāra rīkojumā lietots tikai „ gesundes Empfinden” )
Saimnieciskās intereses un grūtniecība nebūtu uzskatāmas par iemeslu kara gūstekņu laulību pieļaušanai. Sievietes, kas ielaidušās ar viņiem dzimuma sakaros, sodāmas un dzimušie bērni atzīstami pār ārlaulības bērniem un reģistrējami.
2) un 3) Ja tomēr laulību stingros noteikumus gribētu mīkstināt, tad izņēmumus drīkstētu pieļaut tikai tiem gadījumiem, kur tieši varētu sagaidīt , ka aprecējies gūsteknispēc savām rasistiskām dotībām un garīgā noskaņojuma ir tāds, kas ieplūdīs latvietībā. Tātad nekādā gadījumā nebūtu pieļaujamas kara gūstekņu laulības ar vietējām krievietēm (krieviskā elementa stiprināšanai), polietēm un tml. Laulības ar latvietēm izņēmuma gadījumos varētu atzīt, ja gūsteknis rasistiski vērtīgs un ieprecas latviskā vidē (latviskos apgabalos), līdz ar ko sagaidāma viņa ātra pārlatviskošanās. Konkrēto gadījumu izšķiršana ne rasiski – eugēniskā viedokļa nododama īpašai lietpratējai komisijai pie Sociālā departamenta Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļas( pārstāvji pieaicināmi arī no Veselības departamenta un Veselības kameras)
Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. – Paderborn, Verlag Ferdinand Schöning, 2009. – S.400., Abbild.
2009. gada aprīlī klajā nākusi vācu vēsturnieka Bjorna Feldera grāmata "Latvija Otrajā pasaules karā. Starp padomju un vācu okupācijām 1940 -1946." Darba pamatā ir B. Feldera 2006. gadā aizstāvētā disertācija Tībigenes universitātē. Savā darbā autors centies sniegt vispārēju Otrā pasaules kara izraisīto problēmu apskatu, kas ir neapšaubāmi nozīmīgs darbs, kaut vai no tā viedokļa raugoties, ka vairāk pēdējos gados vācu vēsturnieku uzmanību saistījuši tikai šauri šī laika problēmu loki Latvijā, īpaši holokausta norises Latvijā šajā laikā.[1]
Faktiski B. Feldera darbs ir pirmais apkopojošais darbs par Otro pasaules karu Latvijā, kas izdots ārpus valsts robežām.[2] Latvijas vēsturniekiem daudzi grāmatā iztirzātie jautājumi var likties pašsaprotami un dažbrīd varbūt pat pārlieku fragmentāri izskatīti, tomēr jāatceras, ka darba potenciālajai mērķauditorijai auditorija par šiem notikumiem daudz neko nezina. Arī recenzents pēc iespējas to centies ņemt vērā.
Grāmatu veido trīs pamatnodaļas, kas veltītas padomju okupācijai 1940-41.gadā, nacistu okupācijai 1941 -45.gadā un padomju varas atgriešanās laikam 1942-46.gadā. Jāatzīmē, ka šāda struktūra ir tuva tai, ko lieto Latvijas vēsturnieki apskatot šo laika periodu. Iebildumus var radīt tikai hronoloģiskās robežas. Otrais pasaules karš sākās 1939.gada 1.septembrī un šis notikums skāra ne tikai karojošās puses – arī Latviju, neskatoties uz pašpasludināto neitralitāti. Faktiski no autora uzmanības loka pazudušas 1939.gada norises Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Jau faktiski 1939.gada 5.oktobra pakts par savstarpējo palīdzību Latviju pārvērta par daļēju PSRS protektorātu, kas nenoliedzami atviegloja Latvijas okupāciju 1940.gada vasarā.[3]
Dīvaina var šķist arī autora vēlme Otro pasaules kara norises Latvijā beigt ar 1946. gadu. Diemžēl darbā neatradu nekādu ne teorētiski, ne faktoloģiski pamatotu kritēriju šādai pieejai. Arī pēdējā nodaļā dotais pēckara situācijas aprakstu autors pamatoti nodēvējis par "apskatu"[4] un tas aptver laika periodu līdz pat 1953.gadam. Tādējādi kādēļ pētījuma robeža ir nosprausta ar 1946.gadu ir neskaidra.
Padomju okupācijas periodu autors atsedzis astoņās apakšnodaļās, kurās apskatījis padomju "anšlusu" Latvijā 1940.gadā, Staļinisma etnopolitiku un latviešu kā "ienaidnieku nācijas" uztveri padomju politikā, padomju okupācijas režīma un Latvijas nacionālo minoritāšu attiecības un to reakciju uz okupāciju. Atsevišķas nodaļas veltītas latviešu komunistiem [5] un "baigajam gadam" kā padomju demogrāfiskās politikas izpausmei. Noslēdz šo nodaļu latviešu sabiedrības uztvere un reakcija uz "krievu laiku" – kurā autors pievēršas arī latviešu pretestības formām ikdienā un organizētājai pretestībai.
Rakstot par pirmo padomju okupācijas laiku (1940. - 1941. g.) B. Felders izvēlējies apskatīt J. Staļina t.s. etniskuma jeb rusificēšanas politikas aspektus kopsakarībās ar norisēm Latvijā. B. Felders aizstāv uzskatu, ka J. Staļins nedomāja tikai šķiriskajās kategorijās, bet arī etniskajās, kas daudzas nekrievu tautas, tai skaitā latviešus, atļāvis stigmatizēt kā "ienaidnieku nācijas" (Feindnation). Tas lielā mērā noteicis arī padomju politiku un represijas pret latviešu sabiedrību pēc okupācijas. [6] Izejot no šādas koncepcijas autors padomju okupācijas perioda analīzi aizsāk ar nacionālā jautājuma evolūciju boļševiku ideoloģijā, ar etniskā ienaidnieka tēla veidošanu, kas noslēdzies ar 1937.gadu ar t.s. "latviešu akciju" sākšanos. [7] Tas, ka latviešu komunistus Staļins uzskatījis ja ne par naidīgiem vai kontrrevolucionāriem, tad vismaz par aizdomīgiem, noteicis arī padomju okupācijas sistēmu, kuras stratēģija divide et impera balstījusies uz dažādu etnisko grupu pretnostādīšanu. Pret latviešiem esot opozicionēti ebreji un krievi, kuri līdz tam oficiālajā līmenī netika atzīti par boļševikiem naidīgām nācijām. [8] Autora piedāvātais modelis runāt par iecerēto "Latvijas PSR bez latviešiem" un padomju režīmu kā "mazāk ebreju kā vairāk krievu kundzību"[9] tomēr šķiet pārspīlēts, lai gan B. Feldera izklāstītais faktoloģiskais materiāls šo koncepciju labi atsedz. Tomēr vēl strīdīgs ir jautājums, kad īsti Padomju Savienībā nostiprinājās t.s. "lielkrievu nacionālisms"? Tā, piemēram, pēc britu vēsturnieka Dominika Līvena domām, forsēts krievu nacionālisms padomju ideoloģijā nostiprinājās tikai Otrā pasaules kara laikā, tādējādi iekšpolitikā realizējoties tikai pēckara gados. [10] Ja šāda koncepcija labi attaisnotos pēckara PSRS politikas raksturojumam, tad runājot par 1940./41. gada sovjetizācijas procesiem Latvijā, šāda pieeja varētu dot ne visai objektīvu situācijas novērtējumu. Tāpat Latvijā pēdējā laikā tapušie pētījumi nepierāda piemēram, etnisko minoritāšu aktīvo lomu 1940. gada notikumos un iesaistīšanos padomju pārvaldē.[11]
Lasot grāmatā par padomju okupācijas periodu man radās iespaids, ka autors vai nu pārlieku pieslējies Staļina politikas etniskuma koncepcijai, tādēļ tā laika padomju politikā dominējošo šķirisko principu atstājis novārtā vai arī nonācis latviešu vēsturiskās atmiņas ietekmē.
Par nacistiskās Vācijas okupācijas laiku autors piedāvā apskatīt sešās apakšnodaļās, kurās apskata Latvijas nākotni nacistu plānos, holokaustu, latviešu koloborāciju, "nacionālajiem projektiem" ko mēģināja realizēt caur t.s. zemes pašpārvaldi un latviešu leģionu.[12] Atsevišķas apakšnodaļas autors veltījis arī iedzimtības higiēnai (Erbhygiene) un eigenētikai un pretestības kustībai.
Šajā nodaļā vairāk varētu vēlēties dot plašāku ieskatu, sekojot iepriekšējā nodaļā izvēlētai koncepcijai, nacistu etniskajai politikai okupētajā Latvijā, kurā etniskuma principi spēlēja lielu lomu.[13] Autors šajā sakarā vairāk apskatījis tikai nacistu veikto holokaustu, kā vietējo iedzīvotāju "pašattīrīšanās" akciju. B.Felders atklāj, ka jau no paša sākuma Latvijas ebreju iznīcināšana bija Einzatcgrupas A projekts, kas tikai inscenēja "pašdarbību" no latviešu puses. [14] Varētu gan vēlēties, lai autors pilnīgāk atsegtu t.s. "pašattīrīšanās" akcijas, jo bez ebrejiem šajās akcijās cieta arī citas iedzīvotāju kategorijas: padomju varas aktīvie atbalstītāji, cilvēki, kas bija guvuši labumu no padomju režīma [15] un vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši. [16]
Jāsaka, ka šajā darbā, autors atstājis novārtā veselu virkni tēmu, kas palīdzētu izprast nacistiskās okupācijas laiku un arī autora piedāvāto tematiku. Šaja gadījumā vairāk varētu velēties detalizētākus nacistu saimnieciskās, administratīvās, represīvās, kā arī kultūrpolitikas iztirzājumus.
Lai raksturotu pašpārvaldes interpretācijas nacistu okupācijas politikai, autors veltijis vienu no apjomīgākajam nodaļām grāmatā par kas veltīta iedzimtības higiēnai un eigenētikai. [17] Nodaļa nenoliedzami ir interesants un nozīmīgs pētījums šā perioda vēsturē, tomēr neskaidra ir autora izvēle parādit tieši šo, tajā laikā latviešu pašpārvaldē perifēru jautājumu.
Darba trešo nodaļu, kas veltīta padomju režīma atgriešanās un sovjetizācijas problemātikai, veido divas apakšnodaļas: Pirmā no tām veltīta padomju pagrīdei nacistu okupētajā Latvijā, otra – Latvijas sovjetizācijai pēc 1944.gada. Autors tāpat ieskicē arī nacionālo partizānu kara un padomju represīvas politikas norises Latvijā. [18] Autors uzskata, ka pēc kara gados Staļina plānus atviegloja tas apstāklis, ka latviešus varēja apvainot kā "fašistus" un tādējādi netraucēti veidot LPSR kā padomju – krievu koloniju veicot etnisko un kulturālo rusifikāciju.[19] Faktiski autora piedāvātais skatījums ir līdzīgs 20.gs. 90.gadu Latvijas historiogrāfijai, kurā bija nostiprinājies uzskats par padomju politiku Latvijā kā genocīda formu pret latviešu tautu. [20] Jebkurā gadījumā šāda pieeja ir diskutējam, bet ne noliedzama.
Darbā atrodamas arī dažviet neuzmanības kļūdas, kas vairāk saistās ar latviešu īpašvārdu rakstību gan tekstā, gan atsaucēs, kā arī konsekventi netiek ievērota izvēlētais orģinālrakstības ievērošanas princips,[21] tāpat atrodamas arī dažas nebūtiskas kļūdas,[22] kuras tomēr nemazina darba vērtību.
Kopumā vērtējot darbs sniedz labu, faktoloģiski pamatotu priekšstatu par norisēm Latvijā Otrā pasaules kara laikā, kuras sabiedrība pret savu gribu kļuva par divu diktatoru ideoloģisko un politisko eksperimentu objektu. Cerams, ka darba izlasīšana daudziem Eiropā, kas neizprata Latvijas un Baltijas vēsturi kopumā šis darbs dzēsīs daudzus mūsu vēstures "baltos (un arī melnos) plankumus."
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2009. – Nr.4.
Atsauces:
1.Piem. A. Kugler. Scherwitz. Der jüdische SS-Offizier. - Köln, Kiepenheuer & Witsch, 2004.; A.Angrick, P.Klein. Die "Endlösung" in Riga. Ausbeutung und Vernichtung 1941 -1944. – Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006.;
2.2004.gadā iznāca skotu vēsturnieka Dž.Sveina darbs, kas veltīts bija šim laika periodam, bet problēmjautājumi darbā tika izskatīti mikrolīmenī. Sk. G.Swain. Between Stalin and Hitler: Class War and Race War on the Dvina. – London, Routledge Curzon, 2004.
3.Latvija Otrajā pasaules karā. - 125 -126.lpp.
4.Björn M.Felder. Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzen 1940 -1946. –Paderborn, 2009. (turpmāk: Felder. ) - S.355
5.Respektīvi, vairāk tiem slāņiem, kas izvēlējās sadarbību ar padomju režīmu – t.i. sociāldemokrātiem un liberāliem no "Jaunāko Ziņu" aprindām. Pašiem komunistiem, jeb kā autors tos nodēvējis latviešu staļinistiem, atvēlēta salīdzinoši mazāka vērība.
6.ibid. - S. 55.
7.ibid. -S. 54.-75.
8.ibid. – S.75.-76.
9.bid. – S. 91.,93.
10.Д. Ливен. Российская империя и ее враги с 16 века до наших дней. –М.,Европа, 2007. – с. 461.-462.
11.Sk. A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji; D.Bleiere Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1940.gada jūnijs -1941.gada jūlijs.//abi: Latvijas ebreji un padomju vara 1928 -1953. Sat. L.Dribins - R., LU FSI, 2009. – 69.-115; 116 -153.lpp.
12.Faktiski autors gan vairāk pievērsies 1941 -43.gada militārās kolaborācijas atspoguļojumam, pašai leģiona formēšanai un pašpārvaldes lomai tajā veltot, domāju, par maz vērības. Sk. Felder. –S.266. – 275.
13.Sk., piem. Kangeris K. "Latgales jautājums" vācu okupācijas laikā (1941 -1944): nacionālsociālistiskās rases politikas aspekti.// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. – R., Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. – 89. -108.lpp.; Kangeris K. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941 – 1945): labi okupācijas varas "kalpi" vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie?// Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. Gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. – 21.sēj. – R., LVIA, 2007., - 84. -121.lpp. ; Равдин Б. На подмостках войны: русская культурная жизнь Латвии времен нацистской оккупации (1941-1944))./ Stanford Slavic Studies. Vol. 26 — Stanford, 2005.; u.c.
14.Felder - S. 205 -223.
15.Piem, t.s. komjaunsaimnieki vai 10 hektārnieki.
16.K.Zellis. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā (1941.gada jūlijs – decembris)./ Okupētā Latvija 20.gadsimta 40.gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti – 16.sēj. – R., LVIA, 2005. – 153. -154.lpp.
17.Felder, - S.275,- 297.
18.ibid., -S.340., 342-344.
19.ibid, - S. 338. Jāsaka, ka līdzīga sovjetizācijas taktika tika lietota arī virknē Austrumeiropas valstu, kuras nonāca padomju ietekmes sfērā, kuras mērķis bija atbrīvoties no reālās un iedomātās opozīcijas komunistu varas nostiprināšanai.
20.Sk.M.Kotts, I.Šneidere, V.Nollendorfs. Par genocīdu pret latviešiem: trīs viedokļi.// Cīņa par Baltiju. Latvijas Okupācijas Muzeja gadagrāmata, 2004. – R., Latvijas 50.gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. -323. – 329.lpp.
21.Piem., Emīlijas un Antona Benjamiņu vārdi sniegti vāciskajā transkripcijā (Sk- S.127), Jūlijs Lācis darbā pārvērties par Jūli (Sk.-S.126.),
22.Piemēram, autoru maldinājusi Viļa Lāča un Jūlija Lāču vienādie uzvārdi, kā rezultātā tie minēti kā "brāļi" (Sk. - S.125.,128.)
Iznācis septiņu autoru rakstu krājums, kas veltīts Latvijas ebreju un to attiecību peripetijām par staļinistisko padomju režīmu. Tas noteicis arī krājuma hronoloģisko ietvaru izvēli– laika periodu no 1928. līdz 1953. Gadam[1], ko PSRS vēsturē dēvē par "staļinisma laiku," savukārt Latvijas vēsturē šī perioda sākumu saistot ar 3 Saeimas vēlēšanām, kad vietējie komunisti pirmo reizi piedalījās vēlēšanās, kas veicināja to ietekmes pieaugumu. Tādejādi krājuma veidotājiem ir veiksmīgi izdevies atrast hronoloģisko robežšķirtnes sākumu Padomju Savienības un Latvijas vēsturē.
Krājuma sastādītājs un zinātniskais redaktors Leo Dribina ievadraksts "Latvijas ebreji un padomju vara", kurā autors ieskicē tēmas vietu Latvijas historiogrāfijā un pamato pētījuma nepieciešamību. Pētījumu nepieciešamību pēc autora domām, galvenokārt nosaka divi faktori: pirmkārt, tēmas nepietiekamā izpēte; un otrkārt, nacistu radītā koncepta par "žīdisko boļševistismu" saglabāšanos daļas sabiedrības vēsturiskajā apziņā. [2] Uz avotiem balstītu pētījumu par ebreju un padomju režīma neviennozīmīgajām attiecībām trūkums Latvijā ļāvis saglabāties daudziem aizspriedumiem, faktiski historiogrāfija ir atsegusi tikai fragmentāras šīs problēmas grupas.[3] Jāatzīst, ka Latvijas vēsturnieku galvenā interese pēdējās desmitgades bija pievērsta galvenokārt holokausta problemātikai, citus jautājumus atbīdot perifērijā, [4] tādēļ krājuma iznākšana tiešām aizpildīs šīs problemātikas lakūnu Latvijas historiogrāfijā.
Ja runājam par otru autora izvirzīto faktoru, tad nenoliedzami tas ir nozīmīgs Latvijas sociālajā apziņā pastāvošs stereotips par ebrejiem kā 5 kolonnu 1940.gadā. Tomēr jāatzīmē, ka koncepts jeb mīts par "žīdisko boļševismu" nebūt neradās Vācijā, bet gan Krievijā pilsoņu kara gados reakcionārajās baltgvardu aprindās, kas ar emigrāciju to ievazāja gan Vācijā, gan citur Eiropā.[5] Tādēļ, domāju, nepieciešama būtu arī krājumā pamatīgāk ieskicēt 1919. gada "lielinieku" varas un Latvijas ebreju attiecības [6], ņemot vērā lielo ebreju kopienas sociālo diferensāciju tajā laikā.[7]
Krājuma pētniecisko daļu ievada Artura Žvinkļa raksts "Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam", kurā autors, balstoties uz statistisko materiālu, izskata ebreju politiskās simpātijas un uzskatus demokrātiskā režīma apstākļos. Autors secina, ka vairuma ebreju politiskās simpātijas nepiederēja komunistiem, un mazskaitlīgajā Latvijas komunistiskajā partijā to bija skaits nevarēja būt noteicošais. Iebildumus varētu radīt tikai tas fakts, ka autors lielāko krievu valodā iznākušo laikrakstu "Cегодня" dēvē par "iespaidīgu ebreju sabiedriskās domas paudēju" [8] Vai tikai fakts, ka avīze piederēja un to ilgu laiku rediģēja etniskie ebreji, padara šo avīzi par ebreju sabiedriskās domas paudēju [9]? Ņemot vērā, ka ebreju sociālā un ekonomiskā elite vairāk turējās pie vācu valodas telpas, tad vai līdzīgus apgalvojumus nevar attiecināt uz "Rigaesche Rundschau"?
Hronoloģiski nākamo periodu – t.i. Ulmaņa autoritārā režīma gadus (1934 -1940), apskata prof. Aivars Stranga savā rakstā, norādot, ka šajā periodā nevar runāt par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nopietnu ietekmi uz Latvijas iekšpolitisko stāvokli, bet pašā partijā – par ebreju skaitlisko dominanti, pat ebreju blīvi apdzīvotajos Latvijas rajonos.[10] Par krājuma pamatrakstu varētu dēvēt otro A. Strangas rakstu "Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji." Tieši šis raksts atsedz nacistu propagandas melīgumu, kas apgalvoja, ka "kad 1940.gad 17.jūnijā boļševiki okupēja Latviju [...] žīdu bari ielenca boļševikus, pasniedzot viņiem rozes, pat skūpstot un visādi suminot."[11] A. Stranga analizējot gan okupācijas spēku sagaidīšanu Rīgā, gan provincē, secina, ka sagaidītāji "darbojās vairāk brutālu instinktu, ne skaidras ideoloģijas vai priekšstatu vadīti" un "ebreji nebija dominējošie sagaidītāju vidū."[12]
Vienlaicīgi raksts atsedz būtisku un līdz šim nepietiekami pētītu jautājumu - sabiedrības attieksmi pret padomju okupāciju, jo līdzšinējie pētījumi vairāk bija veltīti Latvijas politiskās elites un padomju varas attiecību peripetijām. Tādējādi šis raksts ir nozīmīgs devums ne tikai Latvijas ebreju, bet arī Latvijas vēsturē kopumā izpratnei.
Dainas Bleieres darbs par ebreju lomu pirmajā padomju okupācijas gadā (1940-41) faktiski turpina nacistiskās mitoloģijas graušanu, kas apgalvoja, ka padomju vara Latvijā bijusi "žīdiska". Autore balstoties uz plašu avotu materiālu, analizē ebreju faktoru komunistiskajā partijā, komjaunatnē, pārvaldes un tiesu institūcijās, izpildkomitejās, bankās, presē u.c., secinot, ka ebreju īpatsvars vadošajos amatos ir bijis apgriezti proporcionāls attiecīgās jomas nozīmei padomju režīma varas sistēmā, kas liecina, ka režīma politika apzināti bija vērsta uz to, lai neļautu ebrejiem ieņemt pārāk spēcīgas pozīcijas.[13]
Ēriks Žagars savukārt savā pētījumā apskata ebreju dalību padomju militarizētajās un represīvās struktūrās, tādējādi apgāžot vēl vienu nacistiskās Vācijas propagandas radīto mītu, ka "visa vara Latvijā bija nodota čekas ,līdz zobiem apbruņotas žīdu gvardes un citu salašņu rokās ,pie kam galvenie darītāji un spīdzinātāji bija žīdi [...]"[14] Autors izskatot ebreju lomu armijā, milicijā, strādnieku gvardē un čekā, uzsver, ka "nekādas ebreju dominantes Padomju Latvijas varas struktūrās 1940. – 1941.gadā nebija", ka vienlaikus ja ebreji arī bija represīvo struktūru pārstāvji, tad vienlaikus ebreju kopiena arī smagi cieta no represijām un deportācijām – tieši tāpat kā citas Latvijas etniskās grupas. [15]
Latvijas ebreju liktenim Padomju Savienībā un Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados veltīts Josifa Šteimaņa raksts. Raksts veidots balstoties uz publicētajiem darbiem un faktiski neko jaunu šīs tēmas izpētē neienes. Autors apgalvo, ka pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941.gada jūnijā ebreji cerējuši, ka Sarkanā armija "izglābs" ebrejus.[16] Principā ebreju iznīcināšana sākās tikai ar operācijas "Barbarosa" sākumu, un informācija par ebreju šaušanām, kas notika, piemēram, Lietuvā Latviju dabiski nevarēja sasniegt, gan vācu armijas straujās virzības dēļ, gan tādēļ, ka tie Lietuvas ebreju bēgļi, kas devas caur Latvijas teritoriju to nevarēja zināt. Uzskatu, ka priekšstats, ka ebreji ir bēguši uz Padomju Savienību, lai glābtos no iznicināšanas ir maldīgs. Par vācu rasistisko pretebreju politiku Latvijas sabiedrība gan bija labi informēta pirms padomju okupācijas, tāpēc varbūt vairāk taisnībai atbilstu tas, kā to intervijā recenzentam skaidroja vēsturniece, profesore Aleksandra Rolova: "Mēs bēgām no pazemojuma."[17]
Autors apgalvo, ka pēc viņa aplēsēm bēgļu gaitās devušies ne vairāk kā 16 000 ebreji, būtu nepieciešams detalizēts pamatojums viņa aprēķiniem. Tā kā lielākā darba daļa ir balstīta uz atmiņu materiāla, raksts daudz vairāk iegūtu, ja autors izmantojot attiecīgu metodiku, būtu kritiski tās izvērtējis un mēģinājis sniegt analīzi par Latvijas ebreju sociālo atmiņu PSRS vai Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara gados, nevis pastiprinātu uzmanību veltījis atmiņu autoru biogrāfijām – respektīvi, kas viņi bija pirms un par ko viņi kļuva pēc kara.
Irēnas Šneideres pētījums veltīts Latvija ebrejiem no 1944. – 1955.gadam. Autore apskata pēckara staļinisma laiku, analizējot ebreju vietu tajā. Faktiski raksts jādēvē par vienu no nozīmīgākajiem šajā krājumā (paralēli A.Strangas un D.Bleieres darbiem), kurš atsedz ne tikai ebreju neviennozīmīgās attiecības ar padomju režīmu šajā periodā, bet sniedz arī informāciju gan par 1941.g. aizbēgušo Latvijas ebreju atgriešanos un Padomju ebreju ieceļošanu , gan par ebreju iesaistīšanos pēc kara sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, gan par ebreju izceļošanas mēģinājumiem un represijām pret tiem. Autore uzsver, ka pēc Otrā pasaules kara tā arī neizdevās atjaunot ebreju kopienu Latvijā, attieksmē pret padomju režīmu esot vērojama diferenta attieksme, jo uzskati vietējiem ebrejiem esot atšķīrušies no iebraucējiem no Padomju Savienības. Lasot I. Šneideres darbu rodas jautājums, kas varētu būt pētījuma vērts – kādas bija vietējo un no PSRS ieceļojošo ebreju savstarpējās attiecības? Jācer, ka arī šis jautājums kādreiz tiks pētīts.
Kopumā krājums nenoliedzami ir liels solis uz priekšu ne tikai Latvijas ebreju vēsturē, bet arī Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Autori atseguši būtisku jautājumu, proti, ebreju etniskās grupas kolaborācija ar padomju varu nebija vairāk, pat nereti tā bija mazāk izteikta, nekā latviešu vai Latvijas krievu sadarbība ar staļinistisko režīmu. Grāmatas autori tādējādi ir realizējuši pētījuma koncepciju un atseguši mītu, par ebreju pārlieku lielo saistību ar komunistisko režīmu. Ar lielu nepacietību jāgaida darba loģiskais turpinājums – pētījums, vai pētījumu krājums par Latvijas ebrejiem un padomju varu pēc Staļina nāves un līdz PSRS sabrukumam.
Publicēts: Etnicity.Politic of Recognition. – 2010. – Nr. 1., p.93.-98.
Atsauces:
1.Par staļinisma ēras sākumu gan tiek uzskatīts 1929. gads.
2.L.Dribins. Ebreji un padomju vara. Tēmas vieta historiogrāfijā un publicistikas vēsturē.// Latvijas ebreji un padomju vara. 1928 -1953. –Rīga, 2009. – 8.,15.lp.
3.Piemēram, represijas pret ebrejiem pēc Otrā pasaules kara ( I.Šneideres darbos); Pavisam nesen klajā nākuši detalizēti pētījumi par ebreju lomu pirmās padomju okupācijas gados (1940. -1941; D.Bleieres un A.Strangas pētījumos) – sk., piem, I.Šneidere. Politiskās prāvas pret ebrejiem Latvijā 1944. -1952.gadā.// Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -2.sēj. – Rīga, 2001., 328. -349.lpp., u.c.; A.Stranga. 1940.gada okupācija: "vadošo kadru" etniskais sastāvs. // Diena. – 2008. – 25.apr. ; A.Stranga. Ebreji Baltijā no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam. 14.gs. – 1945.gads. – Rīga, 2008. u.c.
4.Vēsturnieks K.Kangeris atzīmē, ka vismaz 50 % no visām publikācijām Latvijā par vācu okupācijas laiku ir tieši vai daļēji saistītas ar ebreju jautājumu. Sk. K.Kangeris. 1995. -2004.gadā ārzemēs publicētie vēstures pētījumi par vācu okupācijas laiku Latvijā/Baltijā.//Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. -15.sēj. – Rīga, 2005. – 128.lpp.
5.Sk. M.Kellogg. The Russian Roots of Nazism: White Emigres and the Making of National Socialism, 1917 -1945. –Cambridge, 2005
6.Autora iztirzājums par Stučkas pretebrejisko politiku un Latvijas ebreju provācisko noskaņojumu, nedod skaidrību, kādēļ vēlāk 20.gados labējā prese saistīja ebrejus ar komunistiem. Domāju šeit lielu lomu spēlēja ebreju piederība nevis ebreju etniskā, bet sociālā piederība. Sk. L.Dribins. Ebreji un padomju vara. – 9.-11.lpp.
7.S.Bogojavļenska. Ebreju Rīga.//Katram bija sava Rīga. Daudznacionālas pilsētas portrets no 1857.līdz 1914.gadam./ sast. K.Volfarte, E.Oerlanders. –Rīga, [2004], -181.lpp.
8.A.Žvinklis. Ebreji Latvijas parlamentārās iekārtas laikā no 1928. līdz 1934.gadam. – 41.lpp.
9.Faktiski autors ir nonācis tā laika "Cегодня" kritiķu ietekmē, kas apgalvoja, ka laikraksts neesot viss krievisks, bet ebrejisks. Laikraksts tomēr būtu jāuzskata par krievu emigrantu laikrakstu. Sk. Latvijas Republikas prese 1918 -1940. -Rīga, 1996. – 439.lpp;V.Volkovs. Krievi Latvijā.// Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne. – Rīga, 104. -105.lpp.
10.A.Stranga. Ebreji Latvijas komunistiskajā partijā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados. 1934.gada 15.maijs – 1940.gada 17.jūnijs. – 64.,65.lpp.
11.Albatross (A. Kroders). Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija. -1941. - 11.jūnijs.
12.A.Stranga. Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā un ebreji. – 106.lpp.
13.D.Bleiere. Latvijas sovjetizācijas sākumposms. Ebreju loma. 1941.gada jūnijs – 1941.gada jūlijs. – 146.lpp. 14.Žīdisma pastari Jelgavā.// Nacionālā Zemgale. – 1941. - 4.jūlijs. 15.Ē.Žagars. Padomju militarizētās un represīvās struktūras Latvijā 1940. -1941.gadā. Ebreju dalība. – 174.lpp. 16.J.Šteimanis. Latvijas ebreji Padomju Savienībā un PSRS bruņotajos spēkos (1941.gada 22.jūnijs – 1945.g. 9.maijs). – 16.lpp. 17.Intervija ar prof.A.Rolovu, Āhene, Vācija, 2008.g. 2.jūlijs.
Iznācis desmitais Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas sējums. Priecē, ka arī šajos hiperekonomijas laikos muzejam ir atradušies līdzekļi krājuma izdošanai. Gadagrāmata tematiski sadalīta četrās daļās, ko veido pētījumi, raksti, kas veltīti bruņojuma vēsturei, ieskats muzeja krājumos un Kara muzeja notikumu hronikai. Gadagrāmata ir bagātīgi ilustrēta ar fotodokumentiem no muzeja arhīva. Grāmatas sākumā atzīmēts, ka izdevumā izmantoti arī priekšmeti, bet recenzentam piešķirtajā eksemplārā priekšmetisko pielikumu neizdevās atrast.
Gadagrāmatai nav sastādītāja ievada, kas ļautu izprast tajā iekļauto rakstu atlases principus vai vienojošo koncepciju. Recenzents jau apskatot iepriekšējos izdevumus [1], atzīmēja kā trūkumu vienotas koncepcijas trūkumu. Gadagrāmatai, domāju, ir jāsniedz muzeja iepriekšējā gada pētniecības, izglītības darba u.c. sasniegumu kopaina. Vai grāmatas tematiskā (nevis hronoloģiskā, jo visi krājumā ievietotie raksti veltīti tikai 20.gs. problemātikai) daudzveidība ir muzeja tiešām plašā darba lauka sekas, vai arī vienotas pētnieciskās koncepcijas stratēģijas trūkums muzejā?
Tāpat jāatzīmē Kara muzeja speciālistu nepietiekamo devumu krājuma veidošanā – vairāk kā pusi no krājuma rakstiem sarakstījuši ar muzeju tieši nesaistīti pētnieki. Vai muzeja speciālisti savus pētījumus publicē citur? Ja tā – tad muzeja notikumu hronikā, vajadzētu dižoties nevis ar muzeju apmeklējušo prominenču fotogrāfijām, bet sniegt arī muzeja darbinieku pētījumus citos izdevumos, uzstāšanos konferencēs utt. Bez tam desmitā (sava veida jubilejas) sējuma iznākšanai, domāju, nepieciešams būtu dot atskatu uz to, kas tad iepriekšējos sējumos ir publicēts (vismaz indeksa formā), kādas tēmas skatītas, kādas savukārt izpalikušas. Tas ļautu ne tikai izvērtēt iepriekšējā dekādē sasniegto, bet arī nospraust jaunus mērķus un uzdevumus muzeja pētnieciskajā darbā.
Tā kā liela daļa gadagrāmatas autoru ir ar muzeju nesaistīti, tad publicējot viņu rakstus, lietderīgi būtu norādīt vai viņu iesniegtie raksti ir pirmpublicējumi vai arī pārpublikācijas (tas attiecas arī uz tulkotajiem ārvalstu kolēģu rakstiem.) Tā Z. Butkus un M. Ilmvjersa raksta pirmpublikācija ir ņemta no "Lietuvos istorijos studijos"[2], bet profesora A.Zundas raksts no "Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstiem"[3]. Vēl neizpratni radīja apstāklis, kāpēc Ļ. Žvanko rakstā pielikumā sniegtais arhīvu materiāls ir sniegts krievu valodā, savukārt Z. Butkus un M. Ilmvjersa rakstā sniegts ir tikai tulkojums no krievu valodas. Domāju, ka nepieciešama konsekvence avotu materiāla pasniegšanā. Kā trūkums jāatzīmē arī rakstu anotāciju svešvalodā pazušana no gadagrāmatas. Vai tas skaidrojams ar orientēšanos tikai un vienīgi uz latviski lasošo auditoriju?
Gadagrāmatas pētījumu daļu sastāda 11 pētnieku raksti, kas hronoloģiski aptver laika periodu no 1905.gada līdz pat Otrajam pasaules karam, tikai A.Zundas raksts hronoloģiskās robežas paildzina līdz 1993.gadam. Raksti sakārtojuma princips iespējams bijis hronoloģisks.[4]
Kara muzeja nodaļas vadītājs Dainis Poziņš balstoties uz žandarmērijas izmeklēšanas materiāliem sniedzis ieskatu 1905.gada revolūcijas kaujinieku problemātikā [5] - respektīvi, par LSDSP kaujinieku veiktajiem terora aktiem Rīgā 1905.gada pavasarī. Raksts sniedz interesantas liecības gan par kaujinieku izgatavotajām bumbām, gan par sprādzienu izmeklēšanas gaitu. Domāju raksts kļūtu interesantāks un aptverošāks, ja autors censtos plašāk ieskicēt arī jautājumus par kaujinieku grupām Latvijā, to stratēģiju un mērķiem, mēģinot atbildēt kādēļ terora akti pastiprinās tikai 1905.gada pavasarī, bet ne, piemēram, janvārī. Tas ļautu pārdomāt arī dažus apgalvojumus, piemēram, vai par kļūdu būtu jāuzskata terora aktu izdarīšana sabiedriskās vietās, aculiecinieku klātbūtnē (18.lpp.), vai tā arī bija pārdomāta taktika, savu mērķu realizācijā. Jācer, ka autors turpinās iesāktās tēmas izstrādi un nākotnē mēs sagaidīsim vēl autora pētījumus par kaujiniekiem Latvijā 1905.gada revolūcijas laikā.
Ukraiņu vēsturniece Ļubova Žvanko gadagrāmatā publicējusi savu pētījumu par latviešu bēgļiem Harkovā 1915. un 1916.gadā.[6] Autore atzīmējusi, ka rakstā doti tikai galvenie pētījumu punkti potenciālai pētniecībai nākotnē, tādēļ jācer, ka nākotnē autore varēs piedāvāt plašāku un izvērstāku rakstu par latviešu (varbūt pat labāk Kurzemes un Vidzemes guberņu bēgļu – jo līdz šim vēstures literatūrā ir izpalikuši detalizēti pētījumi par ebreju vai vācu bēgļu gaitām) bēgļu likteni Ukrainā. Savukārt Jāņa Tomaševska raksts veltīts Latvju kareivju nacionālo savienības mēģinājumiem vienot latviešu strēlniekus kopējiem nacionāliem mērķiem.[7]
Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturei, neskatoties uz apritējušajiem 90 gadiem, veltīti tikai 3 pētījumi un Egila Gelderiņa detalizētais un bagātīgi ilustrētais raksts par kājnieku bruņojumu.[8] Gatis Ošs savā rakstā[9] skar iepriekš vēstures literatūrā nepietiekami skatītu un interesantu tēmu par vācu karaspēka kriminālajām aktivitātēm Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. Nenoliedzami vērtīgais un uzslavas pelnījušais jaunā vēsturnieka raksts tomēr liek uzdot dažus jautājumus, uz kuriem recenzents neatrada atbildes rakstā. Pirmkārt, kas īsti tiek saprasts ar "vācu karaspēku"? Vai tās būtu Reihsvēra 8 armijas, landesvēra vācu, dzelzsdivīzijas, vai Rietumkrievijas Brīvprātīgās armijas daļas? Vai balstīšanās tikai uz etniskuma kategorijām var sniegt objektīvu ainu par notiekošo Latvijā 1919.gadā? Otrkārt, neskaidrības rada "kriminālo aktivitāšu" jēdziens – šajā gadījumā vajadzētu izskaidrot, vai kriminālos pārkāpumus determinēja 1903.gada Krievijas impērijas Sodu likums, Kara tiesu likums vai 1899 un 1907.gada Hāgas konvencijas vai arī kādi citi tiesību avoti. Objektīvākai problēmas atainošanai vajadzētu nākotnē pieskarties arī noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, ko veica arī, piemēram, Igaunijas un Latvijas armijas karavīri.
Atbrīvošanās kara tematiku iztirzā arī gadagrāmatu patstāvīgais autors Murmanskas vēsturnieks Aleksandrs Čapenko, kurš apskata 2. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas korpusa piedalīšanos Bermontiādē Lietuvā,[10] un Barba Ekmane, kura pētījusi Rīgas garnizona gatavošanos pilsētas aizstāvēšanai 1919. gada oktobrī.[11] Ņemot vērā aizpērnajā gadagrāmatā B. Ekmanes publicēto darbu par gatavošanos Liepājas aizstāvībai [12], kā pozitīvs moments minama pētījuma tēmas tālāka attīstība, nevis haotiska mētāšanās no tēmas uz tēmu. [13]
Prof. Ilgvars Butulis savā rakstā apskata Latvijas Aizsargu organizācijas institucionalizēšanās problēmas 20.gadu sākumā.[14] Profesionāliem vēsturniekiem raksts būs vērtīgs ieskats Aizsargu organizācijas vēstures veidošanas vēsturē. Tomēr, tā kā paramilitārām organizācijām iepriekš gadagrāmatā nav pievērsta īpaša uzmanība, tādēļ būtu lietderīgi ja raksta ievadā tiktu apskatīta problemātikas priekšvēsture, bet rakstu noslēgtu plašāks pārskats par Aizsargu organizācijas satversmes likteni un organizācijas tiesisko pamatu un regulāciju nākotnē.
LKM speciālists Kārlis Dambītis savā darbā iztirzā jaunāko no Latvijas armijas vienībām – Zenītartilērijas pulka vēsturi. [15] Raksts ir teicams militāro formējumu vēstures paraugs, kurš veikts lielākoties balstoties uz arhīvu materiālu. Nozīmīgs ir lietuviešu vēsturnieka Zenona Butkusa un igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva publicēšanai sagatavotais PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova ziņojums par braucienu uz Lietuvu, Latviju un Igauniju 1937.gada februārī. [16] Ziņojumā uzsvērta Baltijas valstu draudzīgums un pārliecība, ka tās negatavojas nopietni pretoties iespējamajai padomju ekspansijai šajā virzienā. Kritiski jāvērtē dokumentā minēto atsevišķu amatpersonu propadomiskais noskaņojums, kas balstās tikai uz vizītē pieredzēto, tomēr ziņojums lieliski parāda arī padomju ekspansionisma politikas plānus.
Uz savāktās biogrāfisko datu bāzes prof. Ē. Jēkabsons detalizēti atsedz latviešu lomu Sarkanās armijas un PSRS represīvo struktūru vadībā PSRS 20 -30 gados. 17] Autors pierāda, ka augstākajos amatos Sarkanajā armijā bija tikai 5,60% latviešu, tādējādi apgāžot pieņēmumu, par latviešu sevišķi augsto īpatsvaru atbildīgajos amatos. Tāpat autoram izdevies noskaidrot, ka no 113 latviešu tautības augstākajiem virsniekiem, tikai 22 bija nākuši no latviešu strēlnieku vienībām. Jācer, ka autors iesākto darbu turpinās, apskatot arī zemākā komandējošā sastāva "latvisko īpatsvaru".
Hronoloģiski krājumu noslēdz prof. A. Zundas raksts "Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993)"[18] Kā jau sākumā minēju raksts ir gandrīz pilnībā Vēsturnieku komisijas rakstos publicētā raksta dvīnis. [19] Atšķirības – mainīts nosaukums, nav pirmās rindkopas, kā arī tekstā vārdi "Lielbritānija" nereti aizstāta ar "Anglija", vai Apvienotās Karalistes oficiālo institūciju nosaukumi doti oriģinālrakstībā, nevis tulkojumā kā tas ir komisijas rakstos. Šajā gadījumā Kara muzeja gadagrāmatas redkolēģija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus lasītāju maldināšanā.
Krājumu kā ierasts noslēdz ieskats muzeju krājumā. Lasītājs tiek iepazīstināts ar trimdas mākslinieka Kārļa Smiltēna gleznām [20] un 1916.gada pirmo četru mēnešu Krievijas 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēlēm. [21] Diemžēl līdz šim Kara muzejs tikai iepazīstina ar krājumiem, Tomēr vai muzeja zinātniskais potenciāls neļauj sagatavot arī kādu avotu edīciju – ja ne veidojot atsevišķu sēriju, tad publicējot to gadagrāmatā? Tas nenoliedzami celtu gan gadagrāmatas, gan muzeja autoritāti akadēmiskajās aprindās.
Kara muzeja gadagrāmata būtu jāvērtē kā nopietns un interesants izdevums, kas, diemžēl nav izmantojis savu potenciālu un aizvien atgādina steigā savāktu rakstu apkopojumu, nevis kādas koncepcijas vienotu veselumu. Bet, kā teica senie romieši sub sole nihil perfectum, tādēļ jānovēl Latvijas Kara muzeja kolektīvam sagatavot arī nākošo sējumu, bet Latvijas Republikas Aizsardzības ministram, kura pārraudzībā ir muzejs, sekmēt tajā pētnieciskā un izglītības darba kvalitatīvu turpināšanos. Latvijas Kara muzeja gadagrāmatas kā vienīgā valstī zinātniskā militārās vēstures izdevuma iznākšana ir jāsekmē un jāattīsta, kas sekmēs ne tikai muzeja reglamentā noteikto funkciju izpildi, bet arī bagātinās nacionālo historiogrāfijas klāstu, kā arī rosinās plašāku sabiedrības interesi par Latvijas vēstures norisēm.
Publicēts: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – 2010. – Nr.1.
ATSAUCES: 1. Sk. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2007. – Nr. 4. – 163 -168.lpp. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls – 2008. – Nr.2. – 194.-197.lpp. 2. Butkus, Z., Ilmjärv M. SSRS Generalinio štabo viršininko maršalo Aleksandro Jegerovo 1937 m. vasario 15–26 d. vizito į Lietuvą, Latviją ir Estiją ataskaita. Lietuvos istorijos studijos, -2008. – Nr. 22, 178 - 201. Sk http://www.if.vu.lt/files/LIS%20serveris/LietuvosIstorijosStudijosNo22.pdf 3. A. Zunda. Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts.// Okupētā Latvija 1940 -1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 19.sēj. – Rīga, LVIA, 2007., - 71.- 98.lpp. 4. Hronoloģiskuma princips gan netiek ievērots Ē. Jēkabsona darbu, kura hronoloģiskās robežas ir no 1921. līdz 1938. gadam ievietojot kā pēdējo. 5. D. Poziņš. Vidzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes materiāli par bumbu sprādzieniem Rīgā un to izgatavošanu fabrikā Fenikss 1905.gada pavasarī.//Latvijas kara muzeja gadagrāmata X. – 9.-18.lpp. 6. Ļ. Žvanko. Latviešu bēgļi Pirmā pasaule kara gados Harkovā (1915-1916). – 19. -29.lpp. 7. J. Tomaševskis. Latvju kareivju nacionālā savienība: mēģinājums vienot latviešu karavīrus kopējiem nacionāliem mērķiem (līdz 1917.gada Oktobra apvērsumam). – 52.- 48.lpp. 8. E. Gelderiņš. Kājnieku apbruņojums Latvijas Atbrīvošanās cīņās. – 223.- 257.lpp. 9. G. Ošs. Vācu karaspēka kriminālās aktivitātes Kurzemē un Zemgalē 1919.gadā. – 49. – 57.lpp. 10. A. Čapenko. 2.Rietumu brīvprātīgo korpusa izveidošanās un piedalīšanās Bermontiādē Lietuvas teritorijā 1919.gadā. – 74.- 81.lpp. 11. B. Ekmane. Rīgas garnizona gatavošanās pilsētas aizstāvēšanai. 1919.gada oktobris. – 58.- 73.lpp. 12. B. Ekmane. Gatavošanās Liepājas aizstāvībai 1919.gada rudenī. Par ko vēsta Latvijas Valsts vēstures arhīva glabātie dokumenti.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VIII. –R.,LKM, 2007. – 43. -45.lpp. 13. Piemēram, pagājušajā gadagrāmatā V.Kateriničs sniedza izsmeļošu rakstu par bruņucepurēm no 1.pasaules kara līdz 1940.gadam. Lasītāji varētu vēlēties nākošajā gadagrāmatā uzzināt par bruņucepurēm pēc 1940.gada, bet tā vietā V.Kateriničs iepazīstina lasītājus ar vācu "nāves pulksteni". Sk.V. Kateriničs. Bruņucepures no 1.pasules kara līdz 1940.gadam.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. IX. –R.,2008., - 216. -242.lpp; V.Kateriničs. 21 diennakts laika aiztures uzspridzinātājs ar pulksteņa mehānismu J –Feder 504.// Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. X. –R.,2009., - 258. -268.lpp. 14. I.Butulis. Latvijas aizsargi ceļā uz aizsargu kongresu un organizācijas satversmes projekta pieņemšanu (1921 – 1923). – 82.-98.lpp. 15. Kārlis Dambītis. Latvijas armijas Zenītartilērijas pulks. -99.-117.lpp. 16. Z. Butkus, M .Ilmjervs. Pārskats par PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Aleksandra Jegorova 1937.gada 15. -26. februāra vizīti Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. – 118.-141.lpp. 17. Ē. Jēkabsons. Latvieši Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta vadībā PSRS 1921 -1938.gadā. – 173.-220.lpp. 18. A. Zunda. Latvijas Republikas zelta liktenis un Rietumvalstis (1940 -1993). -142.-172.lpp. 19. Sk.2.atsauci. 20. I. Zeltiņa. Mākslinieks Kārlis Smiltēns –kara atainotājs. – 239. -302.lpp. 21.I. Krīgere. Karavīru dienests un sadzīve krievu 12. Armijas 43.korpusa 110.divīzijas 439. Iļjeckas kājnieku pulka pavēļu atspoguļojumā. – 277.- 292.lpp.
otrdiena, 2010. gada 11. maijs
Iznākusi grāmata par LU Vēstures un filozofijas fakultāti padomju laikā
Nav iespējams saprast un adekvāti novērtēt „reālā sociālisma” izpausmes Padomju Latvijā – Komunistiskās partijas ideoloģisko diktātu un kontroli, tās ietekmi uz dažādu sociālo slāņu dzīvi, cilvēku darbiem un prātu, sīki neanalizējot norises atsevišķās, arī nelielās struktūrās – kā teica padomju laikā, - darba kolektīvos. Katrai no šīm struktūrām ir sava individuāla vēsture, tās ir pieredzējušās gan pielāgošanos apstākļiem un konformismu, gan cieņpilnas nostājas piemērus un protestus. Vienas tādas struktūras izpētei veltīta LU Akadēmiskajā apgādā izdotā grāmata „Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā. Personības, struktūras, idejas (1944-1991)”.
Zinātniskais pētījums ir pirmais plašākais mēģinājums aptvert un izprast akadēmisko un ikdienas dzīvi LU Vēstures un filozofijas fakultātē no 1944. līdz 1991. gadam (Vēstures fakultāte (1944-1954), Vēstures un filoloģijas fakultāte (1954-1970), Vēstures un filozofijas fakultāte (no 1970)). Grāmatas pirmajā daļā ir publicēti mutvārdu vēstures avoti - interviju fragmenti ar padomju laika fakultātes mācībspēkiem, bet otro daļu veido galvenokārt Latvijas Valsts arhīva dokumentu studijās balstīts pētījums. Grāmatas autori ir vēsturnieki Jānis Keruss, Ineta Lipša, Inese Runce, Kaspars Zellis.
Karš un sieviete ir šķietami nesavienojamas lietas. Tie ir sava veida pretmeti – sieviete kā dzīvības devēja un karš kā šīs dzīvības iznīcinātājs. Karš ir bijis vīriešu prerogatīva, kurā sievietei labākajā gadījumā tika atvēlēta izņēmuma loma, jo kara laika vēsture ir vienmēr bijusi vīriešu vēsture.
Padomju propagandā, kuras uzdevums bija mobilizēt visus resursus cīņā pret nacistisko Vāciju, līdzās vīrietim karavīram tika rādīta arī sieviete varone, kas, nesaudzējot savu dzīvību, cīnās pret fašistiskajiem agresoriem.[1] Otrā frontes pusē šāda prakse netika lietota, un tā visbiežāk tika izmantota kā kontrpropagandas kategorija, lai pierādītu, ka Staļinam ir tik maz spēku, ka tas uz fronti sūta pat sievietes, sieviešu emancipāciju ierindojot „boļševistisko nejēdzību” kategorijā.[2]
Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma propaganda mēģināja noteikt visus sabiedrības sociālo slāņu rīcības algoritmus. Arī sievietes uzdevumi un pienākumi tika stingri determinēti. Sievietes tēla veidošanā tika izmantotas gan Kārļa Ulmaņa režīma ideoloģijas klišejas, gan nacionālsociālisma ideologu doktrīnas, kuras daudzos jautājumos bija identiskas, jo balstījās patriarhālajā konservatīvismā, kurš noliedza emancipāciju un par sievietes galveno pienākumu uzskatīja bērnu radīšanu, audzināšanu un rūpes par ģimeni.[3]
Kaut arī propagandas tematikā sievietei nebūt nebija atvēlēta prioritārā loma, tomēr intensitāte tika aizstāta ar regularitāti. Sieviete un ar viņu saistītā tematika regulāri parādījās laikrakstos un žurnālos, sievietēm domāti raidījumi skanēja radiofonā.[4] Sākot ar 1942. gadu, izdeva specializētu žurnālu namamātēm „Mana Māja”,[5] kurš tika prezentēts kā padomu un ierosmju žurnāls saimniecību iekārtošanas talkā. Žurnāla nepieciešamību tā izdevēji pamatoja ar to, ka „vairāk kā puse no tautas ienākumiem iet caur namamātes rokām. Sevišķi kara laikā namamātes pienākums ir tai uzticēto mantu taupīgi un lietderīgi izmantot un pārvaldīt. Šo pienākumu viņa var uzņemties ar prieku. Namamāte ar savu personību var novērst traucēkļus saimnieciskā darbā un radīt kārtīgus dzīves apstākļus.”[6]
Propaganda sievietes tēla radīšanā galvenokārt izmantoja divas metodes: pirmkārt, rādot pozitīvo piemēru – t. i., radot etalonu, uz ko latviešu sievietei nāktos tiekties. Otrkārt, akcentējot negatīvos aspektus „dažu neapzinīgo” sieviešu uzvedībā, dzīves uztverē un attieksmē pret notiekošo, radot uz šī fona pareizos rīcības modeļus.
Protams, parauga lomā tika nostādītas vācu sievietes un jaunavas, kuras, kaut arī ar novēlošanos,[7] arī bija pievērsušās domām par ģimeni un mātes pienākumiem.[8] Savukārt kā pretstatu rādīja padomju sievieti, kura pielīdzināta vīrietim un ir atrauta no savu tiešo pienākumu pildīšanas.[9]
Sievietes tēlu propaganda ekspluatēja ne tikai kā subjektu, bet arī objektu. Proti, sievietes tēlu propaganda nenogurstoši izmantoja arī kā simbolu dažādām manipulācijām. Tā, piemēram, lai uzsvērtu 1941. gada jūnija deportāciju traģiskumu, plaši izmantoja mātes tēlu, kas sēro par saviem zudušajiem dēliem un meitām.[10] Savukārt propagandas kampaņās vervēšanai policijā un leģionā sieviete kļuva par simbolu dzimtenei, ko vervējamajiem nepieciešams aizstāvēt no Austrumu briesmām,[11] bet 1944. gadā, atgriežoties padomju armijai, par simbolu iebrucēju necilvēcībai propagandā kļūst „zemcilvēku” piesmietā latviešu sieviete.[12] „Tagad ir karš,” rakstīja dzejniece Z. Lazda: „Karš prasa varonību un upurus, un šīs jaunās prasības ievelk jaunas zīmes mātes maigajā vaigā. Mūs aizgrābj mātes varones tēls, kas ir gatava visu ziedot, visu panest, vēršot visasāko sāpju dzeloni pati pret savu sirdi. Mūs aizgrābj mūsdienu mātes spēks un lepnums; spēks panest visu un izturēt, arī zaudējot to, kas bijis dārgs un tuvāks par sevi pašu; lepnums par saviem dēliem, kas degdami iet drosmīgās cīņās par savas zemes un tautas labumu.”[13]
Pētījums par sievieti kā simbolu un tā izmantošana nacistu okupētajā Latvijā ir atsevišķa pētījuma vērta tēma, tādēļ rakstā galvenokārt tiks apskatīta tā propagandas tematika, kas tika vērsta noteiktai mērķauditorijai – Latvijas sievietēm.
Sieviete–māte
Sieviete–māte, ģimenes pavarda sargātāja bija nozīmīga kategorija nacisma rasu ideoloģiskajā sistēmā, jo tikai uz viņu gūlās atbildība par āriešu rases tālāku evolūciju un veselību.[14] Profesora K. Kundziņa[15] vārdiem runājot, „sieviete ir izredzētā, lai līdzinātu ceļu atdzimšanai”.[16]
Galvenā sievietes misija bija būt mātei. K. Kundziņš „Tēvijā” šo galveno sievietes pienākumu pamatoja šādi: “Mēs dziļi cienām sievieti, kas veic krietnus saimniecības darbus ar lietpratību un izturību, mēs apbrīnojam sievieti censoni, kas kļūst par daudzu kultūras vērtību sargātāju un līdzradītāju, bet augstāk par visu stāv un laikam mūžam stāvēs sievietes–mātes misija tās vispusīgā un visaptverošā nozīmē. (..) Jo kas vīrietim cīnītāja un uzvarētāja gods, tas sievietei mātes gods.”[17] Jau
1942. gadā okupētajā Latvijas teritorijā tika izplatīti plakāti, kuros bija redzama sieviete tautastērpā ar bērnu uz rokām, kas mudināja: „Sievietes gods – tautas gods. Nākamās latviešu paaudzes par dzīvību pateiksies tev.”
„Sievietes pirmā, labākā un piemērotākā vieta ir ģimenē, kur tai ir brīnišķais uzdevums – dāvāt savai zemei un tautai bērnus, kas nodrošina nācijas nemirstību. Tātad sievietei ir jābūt mātei. Tauta bez mātēm ir kā atmatā pamests lauks, kas nedod ražu. Tikai pilnīga atmatas pāraršana var dot jaunus ražotājus spēkus,” rakstīja „Mana Māja”. „Tikai pilnīga uzskatu maiņa mūsu sieviešu vairumam [izcēlums – K. Z.], kas vēl vadās no sevis pielūgšanas un lutināšanas, kurām bērni bojā figūru, rada grumbas sejā un vēl citas nelaimes, var uzvest mūsu tautu uz veselīga ceļa.”[18] Zenta Mauriņa savukārt atzīmēja, ka „bez varoņiem tauta nonīkst, bet sieviete ir tā, kas gādā, lai nezustu varoņu cilts.”[19]
„Kamēr vien dzīve pastāvēs, sievietes dabiskais stāvoklis būs kļūt par sievu, sievai par māti,” rakstīja V. Tihovskis. Tās sievietes, kas nevarot veikt šo misiju, bieži pašas esot pie tā vainīgas. Izdalāmas esot divas grupas šādu sieviešu: „.. viena daļa ir tādu, kas atstāj laukus, atstāj veselīgus dzīves nosacījumus un dabisku dzīves apstākļu attīstību un traucas pēc iedomātās augstākās izglītības, lai emancipētos un kļūtu neatkarīgas.” Rezultātā šādas „kanceleju jaunkundzes” iegūst vilšanos un tukšuma izjūtu. Savukārt otrā daļa esot tādas, ko „pārspīlētā kultūras atmosfēra apreibina un pārņem savā varā,” kuras tiecas pēc baudām un ārējā spožuma, bet rezultātā „pamostas drausmīgā tukšumā”.[20]
Propagandā tika uzsvērts, ka mātes pienākums sievietēm esot jāveic, lai likvidētu tās sekas, ko tautai sagādājis „baigais gads”, gan Latvijas brīvvalsts laikā valdošais „plutokrātiskais gars”, kas tautas dzimstību samazinājis katastrofāli. Vajadzējis būtu tikai vairākus gadu desmitus, uzsvēra R. A. Jansons, lai pateiktu, ka “te ne boļševiki, bet plutokrāti strādājuši savā vaļā”.[21]
“Mūsu tautai bija beigas, jo lauki palika bez latviešu ļaudīm. Viņi tagad atkal jāpiepilda ar latvisku darbaspēku un latviešu bērniem. Lai saimnieka ģimenēs dzimst tik bagāts bērnu skaits, ka tas pēc laika dos īstus zemes mīļotājus,” aicināja tā laika prese.[22] Aiz patriotisma un politiskās konjunktūras maskas šeit netieši parādījās vēl viens dzimstības aizstāvju iegansts – darbaroku trūkums laukos, kas šajos gados bija kļuvis par akūtu problēmu. Tādēļ, uzsvēra „Tēvija”, “sieviete, kas negrib rūpēties par jauno paaudzi, ir tautas nākotnes naidnieces, un tādēļ pret tām jāvēršas visai sabiedrībai”.[23]
1944. gadā laikraksts „Līdums” formulēja jaunu dzimstības pieauguma nepieciešamību, atzīmējot, ka „pašlaik, kad labākas rītdienas vārdā visos frontes sektoros krīt daudz vīru un jaunekļu, mūsu skats ļoti tieši pievēršas mātei. Tai atkal ir jādod savai tautai daudz rasiski tīru un augstvērtīgu pēcnācēju (..)”[24]
“Ģimene ir āriešu stipruma pamats,” apgalvoja rakstnieks T. Zeltiņš (1914–1991), un to, pēc viņa domām, ebreji vienmēr ir zinājuši un visiem spēkiem centušies iznīdēt. “Dažādas “brīvās mīlestības “ un citas tikumu ārdītājas “teorijas” ir nākušas vienīgi no žīdu spalvas. (..) Kā palīgieroci šim ārdītāja darbam lika modes, kuru noteikšanu savās rokās bija sagrābuši Parīzes žīdi.”[25]
Arī bezbērnu dzīves koncepcijas autori bijuši ebreji, kas arī “neskopojās ar dažādu preparātu produkciju. Neapzinīgie ārieši akli priecājās par moderno un ērto dzīvi, bet žīds, viltīgi smaidīdams, berzēja rokas – viņš acīmredzot tuvojās savam mērķim.” Ebreju plāni nenoliedzami būtu piepildījušies, ”ja Ādolfs Hitlers nebūtu kļuvis par āriešu likteņa noteicēju. Ārieši saklausīja savu asiņu brīdinājumu un atgriezās pie savu dzimtu dižciltīgās ētikas kodeksa.”[26]
Kā pozitīvais piemērs ģimeņu politikā tika minēta Vācija, kur “svētīgie likumi” praktiski atvieglinājuši un veicinājuši dzimstības pieaugumu, tajā pašā laikā lielu vērību pievēršot eigēnikai, kas “rūpējās par rases vitālo spēku pasargāšanu”.[27]
Arī latviešiem, kā uzsvēra propaganda, “vecākajai āriešu tautai, kura pieder pie nordiskās rases”, jāsaglabā rases tīrība. “Mēs, latvieši, varam būt laimīgi,” rakstīja “Tālavietis”, “ka arī mūsu tauta un rase saskaņā ar minēto likumu [domāts 1935. gada 15. septembrī pieņemtais Vācu asiņu un vācu goda aizsardzības likums – K. Z.] ir pasargāta no bastardizēšanās un zemākiem asiņu piejaukumiem.”[28]
“Grēki pret rasi un asinīm ir vissmagākie grēki pasaulē. Nācija, kura nododas šiem grēkiem, ir nolemta,” savulaik atzīmēja Hitlers.[29]Arī latviešu prese, vadoties pēc “Vadoņa” ieskatiem, mēģināja ebrejiem uzvelt vainu par “asins noziegumiem”. Tā T. Zeltiņš dainās saskatīja arī faktus, ka žīdi jau senatnē esot izmantojuši latviešu sievietes, arī 30. gadu beigās kāds žīds Jeremijs Lapa esot izvarojis 60 sievietes. Vēl var minēt T. Zeltiņa stāstu “Kāpnes”, kurās parādīts “žīds–izvarotājs”.[30] Tie praktiski bija vienīgie seksuālā antisemītisma piemēri, ko minēja prese, un tas ļauj apgalvot, ka šis antisemītisma veids Latvijai bija svešs un sakņojās galvenokārt T. Zeltiņa aizspriedumos.[31]
Tomēr atšķirībā no propagandas politikas realizētāji neatzina latviešu asinis par gana tīrām. Jau 1941. gada 24. novembrī Okupēto Austrumu apgabalu ministrija nosūtīja Ostlandes reihsministram H. Lozem norādījumu, ka ieņemtajās teritorijās laulību slēgšana starp vāciešiem un vietējiem principā jāaizliedz. Izņēmumus varētu pieļaut Igaunijā un, iespējams, Latvijā un Lietuvā, tomēr tika atzīmēts, ka bērni, kas vietējām meitenēm radušies no vāciešiem, jāuzlūko kā hibrīdi, kas no rasu politikas viedokļa ir nevēlami.[32] Laulības starp vāciešiem un vietējiem tika aizliegtas, bet iedzīvotājiem to izskaidroja šādi: „Asiņu aizsardzības likuma nolūks ir vācu asiņu aizsardzība rases tīrības ziņā. Tādēļ likums noliedz laulības noslēgšanu ar personām, kurām svešas asinis, pie kuriem pirmām kārtā pieskaitāmi žīdi. Šajā ziņā nav jāuzsver, ka tādas tautas kā latvieši, igauņi un lietuvji vāciešiem nekādīgi nav asins sveši, bet gluži otrādi – asins radinieki.” Tomēr pirms laulībām šī asinsradniecība esot jāpierāda un priekšteču izcelšanās jāapstiprina. Lai to izdarītu, nepieciešamas attiecīgas iestādes, kuras dotajos apstākļos nevarot tik viegli radīt, tādēļ pastāvošais aizliegums neesot jāuzskata par vispārīgu noliegumu.[33]
1942. gada 4. septembrī Tieslietu ģenerāldirektors A. Valdmanis izdeva rīkojumu, ar kuru aizliedza noslēgt un reģistrēt laulības starp latviešu tautas piederīgiem un krievu karagūstekņiem bez ģenerālkomisāra Rīgā atļaujas. Tiem, kas vēlējās to darīt, bija no Tieslietu ģenerāldirekcijas jāpieprasa atļaujas, iesniedzot motivētus lūgumus.[34]
1943. gadā latviešu sievietei parādījās jauna precinieku kategorija – atbrīvotie krievu karagūstekņi.[35] Nostāja pret atbrīvoto krievu un baltiešu sieviešu laulību slēgšanu bija nevēlama, tomēr, tā kā tas neskāra vācu „tīrās asinis”, Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas ierēdņi ieteica vācu iestādēm nepieņemt aizliegumu pret šādu parādību.[36] Toties iekšlietu ģenerāldirektors O. Dankers 1943. gada
10. septembrī izdeva rīkojumu, ar kuru noliedza un atzina par spēkā neesošām visas tās laulības, kas noslēgtas ar personām, kas nav latviešu tautas piederīgie un kuri pirms 1940. gada 17. jūnija nebija Latvijas pavalstnieki. Tieslietu ģenerāldirekcija varēja pieļaut izņēmumus, ja vēlējās laulāties ar personām, kurām bija ciltsradniecīgas[37] (artverwandt) asinis.[38]
Lai gan Z. Mauriņa (1897–1978) uzsvēra, ka „nekas sievieti tā neraksturo, kā drauga, mūža biedra izvēle. Šai izvēlē izpaužas sievietes neapzinātā gaume, jā, pat viņas pasaules uzskats, viņas tikumiskais līmenis, viņas garīgā brīvība vai – verdzība. (..) Latvju sieviete ir aktīvāka, patstāvīgāka, viņa parasti negaida, lai vīrietis viņu iekaro, viņa pati izraugās, vērtē, izšķiras, uzdrīkstas,”[39] – tomēr, kā redzam, rasu politikas noteicēji šo latviešu sievietes izvēli sašaurināja.
Lai veicinātu latviešu sievietes vēlmi kļūt par māti, tika realizētas arī praktiskas palīdzības kampaņas, kuras mēģināja atdarināt Vācijā pastāvošo sistēmu.[40] Jau 1942. gadā zīdaiņu namos sāka uzņemt ne tikai bērnus, bet arī pašas mātes, ja tās atradās grūtos materiālos apstākļos. Mātes zīdaiņu namā drīkstēja atrasties 5–6 mēnešus, saņemot bezmaksas ēdienu un, palīdzot saimniecības darbā, saņemot arī nelielu atlīdzību.[41]
Ģimeņu mātēm kā atvieglojumu no 1942. gada 17. Maija[42] izdeva t. s. „mātes kartes”. Tādas oficiāli izdot bija pilnvarota tikai Tautas Palīdzība (TP), bet praktiski mātes karšu izsniegšanu kārtoja TP Mātes un bērna aizgādības daļa. Ādolfs Šilde (1907–1990) savās atmiņās raksta: „Mātes kartes” bija jaunievedums, ko diktēja kara apstākļi, kur ģimenes galva bija parasti frontē, bet mātei ar mazajiem bērniem radās allaž apgādes un līdzīgas grūtības. Lai nebūtu jāstāv rindā un jāatstāj bērnus ilgāku laiku vienus, mātes karte atviegloja ģimenes mātei mājas soli. Tāpat mātes karti izsniedza grūtniecēm, sākot ar 4. grūtniecības mēnesi. Arī pārējām mātēm bija regulēts mātes kartes iegūšanas laiks. Tās bija mātes ar zīdaini līdz 1 gada vecumam, kā arī katra māte ar vismaz 4 bērniem, no kuriem jaunākais nebija vēl sasniedzis 5 gadu vecumu.”[43]
Lai veicinātu dzimstību jeb, kā toreiz teica, „tautas dzīvā spēka attīstību”, TP no saziedotajiem līdzekļiem piešķīra arī naudas veltes bērnu labākai apgādībai. Veltes piešķīra bērniem līdz viena gada vecumam, kā arī grūtniecēm, sākot ar sesto grūtniecības mēnesi. Veltes nolūks bija palīdzēt sagādāt bērniem un grūtniecēm labāku iztiku, ārstēšanu, drēbes, apavus un bērna audzināšanai nepieciešamo aprūpi. Pirmajam bērnam ģimenē piešķīra 100 RM, otrajam un trešajam – 125 RM, ceturtajam un turpmākajiem – 150 RM. Grūtniece saņēma 50 RM.[44]
1943. gada februārī Tautas Palīdzība (TP) Rīgā atklāja Mātes skolu topošajām mātēm. Tās programmā bija trīs atsevišķi priekšlasījumu cikli: kurss topošajām mātēm, kurss mazbērnu audzināšanā un vispārējā audzināšanas mācība. Bez teorijas sievietes apguva arī praktiskas zināšanas zīdaiņu kopšanā, apģērba piemērošanai kara laikam, zīdaiņu un mazbērnu apģērba darināšanā utt.[45]
Pirmos divus kursus apmeklēja 131 kursante. Mātes skolu vadīja juriste Rūta Heine, kura, Ādolfa Šildes vārdiem runājot, bija apveltīta ar „pedogoģiskām dāvanām”, kam „pievienojās siltā iejūta un prasme iejūsmināt jaunās sievietes ģimenes uzdevumiem un garīgai kultūrai”. Kā lektores piesaistīja Ausmu Rogu un virkni jaunākās paaudzes kultūras darbinieču.[46]
Dzimstības pieauguma un ģimeniskuma propaganda nav iedomājama arī bez Ģimenes dienas[47] svinībām, ko nacistu okupētajā Latvijā organizēja Tautas Palīdzība. Organizēšanas veidu var rekonstruēt pēc Ģimenes dienas rīcības komitejas priekšsēdētāja un TP Sabiedriskās aizgādības direktora Ādolfa Šildes 1944. gada 19. aprīļa izsūtītā apkārtraksta TP nodaļām par gaidāmo svētku programmu:
„TP šais dienās sasauca organizāciju un iestāžu pārstāvju apspriedi, kurā uzstādīja visas Latvijas mērogā sekojošu Ģimenes dienas programmu:
1.Raksti laikrakstos un žurnālos par ģimenes jautājumiem.
2.Ģimenes dienas dievkalpojumi.
3.Ģimenes dienas sarīkojumi.
4.Radio priekšnesumi, piemērotas kinofilmas un teātra izrādes.
5.Ģimenes dienas akti darba vietās.
6.Ģimenes dienas atzīmēšana pašās ģimenēs.
7.Veltes izsniegšana ģimenēm, kā arī jaunpiedzimušiem.
8.Krusttēvu uzdevumu uzņemšanās par ģimenēm, kam vajadzīgs atbalsts.”
Veltes jāpiešķir „no lieliniekiem cietušām, kā arī daudzbērnu ģimenēm un jaunpiedzimušiem un topošām mātēm krietnās veselīgās ģimenēs.” Godinot kritušos, no lieliniekiem cietušos un citus, aktus var „kuplināt arī ar nelieliem referātiem par tautas dzīvā spēka un ģimenes svarīgākajiem jautājumiem”.[48]
Visumā, kā iespējams spriest pēc atreferējumiem presē, visas Ģimenes dienas svinības lielos vilcienos notika pēc viena scenārija. 1942. gadā gan TP Propagandas daļa kopā ar Kultūras un sabiedrisko lietu departamentu izsludināja „Ģimenes dienas daiļdarbu sacensību”, kura nolikumā bija teikts, ka „daiļdarbu idejiskajam saturam jābūt patriotiskam un laikmeta garam atbilstošam, kas rāda bezbērnu ģimenes traģēdiju vai bērniem svētītās latvju ģimenes laimi”.[49] Savukārt 1943. gadā Ģimenes dienas svinības rotāja skates „Māte un bērns” atklāšana TP Aizgādības direkcijas telpās. Izstāde rādīja, kā pareizi jābaro un jākopj zīdainis, kādas ir tā izplatītākās slimības un cik lielu postu tautas nākotnei nodara sociālās slimības – alkohols un veneriskās slimības.[50]
Jāatzīst, ka jau Ģimenes dienas nosaukumā, gan šo svinību sakarā publicētajos rakstos sievietei–mātei bija atvēlēta tikai sekundāra nozīme. Galvenais bija bērni, jo „ģimene nav domājama bez bērniem”, un šiem bērniem bija jābūt daudz. 1943. gadā „Tēvija” mēģināja ieviest skaidrību jēdzienos, apgalvojot, ka normāla ģimene esot tā, kurā tiek audzināti četri bērni, tā, kurā esot mazāk par četriem bērniem, esot „mazā ģimene”, bet savukārt tikai vismaz piecu bērnu ģimene uzskatāma par „lielo”, un tikai tā ir „īstenā mūsu tautas glābēja”.[51] Rezumējot: sievietei–mātei bija vērtība tikai tad, ja tā bija precēta sieva ar prāvu bērnu pulciņu.
Sieviete – ģimenes pavarda sargātāja
Pēc bērnu radīšanas nākamais pienākums bija rūpes par „ģimenes pavarda sargāšanu” – ar to tika saprasta gan bērnu audzināšana, gan mājsaimniecība.
„Sievietei jābūt savas tautas dvēselei, tai jānes gara gaisma katrā mājā. Viss audzināšanas sākums ir mātes rokās, tāpēc arī sievietei pašai jāaug, tai jāveido bagātāka savas dvēseles dzīve. Bet šai garīgai augšanai jānoris jaunā pasaules uzskatā, jaunās Eiropas kultūras veselīgā izpratnē. Mātēm meitas jāaudzina darbam, izturībai un uzticībai, ne dīkdienībai, izpriecām un izšķērdībai,”[52] rakstīja „Mana Māja”. „Kādus mēs uzaudzināsim bērnus, tāda būs arī tauta. Tautas labās gara īpatnības jākopj mūsu bērnos. Mums jārūpējas, lai bērni uzaugtu garīgi un fiziski veseli.”[53]
Profesors Pauls Dāle (1889–1968) atzīmēja, ka „ģimenes gars veido pamazām cilts garu, bet cilšu gars – tautas garu”. Sieviete tātad bija atbildīga par šā gara veidošanu un latvisko tikumu ieaudzināšanu bērnos. Pēc filozofa domām, šie latviskie tikumi bija godaprāts, sirsnība, čaklums, viesmīlība, optimistiska ticība dzīvei, dzīvotprieks, centība pēc izglītības un dzimtenes mīlestība.[54]
Kara laikā uzmanība tika veltīta ne tikai sieviešu tikumiskajai augšanai, bet arī pagrimšanai. Jau okupācijas pirmajos mēnešos sākās vieglas uzvedības sieviešu kaunināšana par to attiecībām ar padomju okupantiem. Tā, piemēram, L. Vīndedze savā rakstā “Nacionālajā Zemgalē” vaicāja: “Vai tā bija latvju māte, kas ar savām meitām un sarkanarmiešiem līksmojās līdz rīta ausmai tanī laikā, kad simtiem latviešu dēlu smaka čekas pagrabos? Vai tās bija latviešu meitas, kas (..) kafejnīcā dejoja un smēja barā sarkanarmiešu, piemirstot dēlus, brāļus un vīrus, kas bija notiesāti lēnai, moku pilnai nāvei? Neapzinīgās - kur bija jūsu nacionālā pašapziņa, lepnums un beidzot, kur bija jūsu sirdsapziņa?”[55]
Tomēr drīz vien latviešu sieviete sāka sakarus arī ar „atbrīvotājiem” – vācu karavīriem, par ko prese neuzdrošinājās pārmest, tādēļ jautājums tika vispārināts un šīs sievietes tika kauninātas par to, ka tās, atmezdamas lepnumu un godu, piedāvā sevi katram, kas pēc tām alkst. Profesors K. Kalniņš gan piebilda, ka nicināms un nožēlojams esot arī katrs, kas ar savu cinismu vai neģēlību sabojā šīs sievietes. Bet visnožēlojamākās esot pašas šīs sievietes.[56] Vieglas uzvedības sieviešu jautājumu uzskatīja par nopietnu problēmu, jo tā liecināja par visas tautas tikumisko veselību un atrāva šīs sievietes no tām uzliktās misijas – „būt par tautas dzīvo sirdsapziņu, tautas morāles un tikumu sargātāju, spēka, varonības, izturības vairotāju”.[57]
Atklātāk sievietes, kas sagājās ar vācu karavīriem, kritizēja pretestībnieku nelegālie laikraksti. Tā, piemēram, Latviešu Nacionālistu savienības (LNS) laikraksts „Tautas Balss” 1942. gada maijā publicē rakstu „Mūsu tautai zudušās”, kurā norāda, ka „neskatoties uz vairākkārtējiem brīdinājumiem,[58] ir tomēr indivīdi, kas negrib saprast laikmeta nopietnību, tā savā vieglprātībā mēģina ārdīt latviskos tikumus. Pārbaudot ienākošos datus, mēs esam spiesti publicēt to personu vārdus, kas met ēnu uz mūsu tautas morāli un godu.” Tam sekoja vairāku sieviešu vārdi un adreses.[59]
Vācu pusi savukārt šajā sakarībā nodarbināja pavisam citi aspekti. Proti, nesankcionēta karavīru saikne ar vietējām sievietēm var novest pie „jaukteņu” rašanās, kas no rasu politikas viedokļa nebija pieļaujams, turklāt ar šādiem sakariem varēja izplatīties veneriskās slimības, tādējādi graujot vērmahta kaujasspējas.[60] Tādēļ sakarus starp vācu karavīriem un vietējām meitenēm bija ieteikts aprobežot tikai ar ārstnieciski pārbaudītām un uzraudzītām (respektīvi – ievietotām vērmahta bordeļos) ielasmeitām. Par šo normu pārkāpumu Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pārstāvis Dr. Ludvigs Runteieteica karavīriem piemērot disciplinārsodus, bet sievietes sodīt par prostitūciju (Gewerbsunzucht).[61]
Problēmas tas neatrasināja, un jau 1942. gada aprīlī Ostlandes vērmahta pavēlnieks ziņoja Ostlandes reihskomisāram, ka atvērtie bordeļi Rīgā, Viļņā un Kauņā neatrisinot saslimstības problēmu ar dzimumslimībām. Tā, piemēram, bordeli Rīgā 1942. gada martā apmeklēja 1153 karavīru. Vainotas tika nekontrolētās brīvās prostitūtas, kuras pēc pamatīgas sanitārās kontroles ieteica ievietot bordeļos, kurus plānoja atvērt Jelgavā, Daugavpilī, Šauļos, Liepājā, Minskā un Baranivicē.[62] Tā paša gada aprīlī Ostlandes reihskomisariātā notika pārrunas par bordeļu jautājumu. Augstākais SS un policijas vadītājs F. Jekelns principā noraidīja atklāto namu veidošanas nepieciešamību kā neatbilstošu viņa pasaules uzskatam, citi savukārt ieteica cīnīties ar gumijas līdzekļu palīdzību, kas attīstītu arī „dzimtenes farmakoloģisko industriju”, bet tomēr publisko namu nepieciešamība tika akcentēta visaugstākajā līmenī.[63]
Protams, „Tautas Balss” retorikā tās bija „tautai zudušās” sievietes, jo īstās latvietes rūpējās par „mājas garu”, veidojot to saticībā un tautas gara kultūras iespaidā. Kā atzīmēja J. Bīne (1895–1955), sievietei jārūpējas, lai māja vienmēr būtu tīra un tautiska, un tas jādarot ar divkāršu skubu, „jo mūsu vidū uzturas vācu tautas dēli un meitas, kas savā dzimtenē pieraduši pie savas īpatnēji vāciskās mājas kultūras un tādēļ tautisku īpatnību meklē arī mūsu mājās. Gādāsim, lai viņu spriedums būtu labvēlīgs un mums godu darītu jaunajā Eiropā.”[64]
Lai mācītu sievietei pareizi kopt ģimenes pavardu, pie TP sekcijas „Sievietes darbs” jau 1942. gada rudenī tika izveidota Sievietes dzīves skola,[65] kuras programma sastāvēja no četrām daļām: vispirms tika apgūta praktiskā mājturība, tad laulības higiēna, slimnieku kopšana mājas apstākļos un pirmā palīdzība.[66] Trešajā daļā sievietes apguva audzināšanas jautājumus „tiklab attiecībā uz bērniem, kā uz sevi pašu”, un visbeidzot viņām tika sniegts „pārskats par mūsu jaunāko literatūru un tautas dziesmām, tautas tērpiem un latvisko mājas iekārtu”. Sievietes dzīves skolā tika uzņemtas visas, kas vēlējās, tomēr lielākoties šo iespēju izmantoja sievietes no 20 līdz 30 gadiem, un jau pirmajā 1942./43. mācību gadā skolu bija izgājušas 238 audzēknes.[67]
Domājams, pats grūtākais sievietes pienākums kara laikā bija pabarot savu ģimeni, iztiekot tikai no normētajām pārtikas devām, apzinīgi atsakoties no cerības iegādāties no spekulantiem kaut ko pārtikai. Propaganda uzsvēra, ka „spekulantu labklājības veicināšana nelietderīgi aizņem visu brīvo namsaimnieces laiku un sevišķi ļauni atsaucas uz tiem patērētājiem, kuri, godīgi un apzinīgi būdami, prot iztikt ar normētu pārtikas devu, jo, turpinoties kaktu tirdzniecībai, pastāvīgi samazinās normētu preču daudzumi”.[68]
Lauksaimniecības Galvenās direkcijas (LGD) Mājturības nozares vadītāja Grieta Strauta norādīja, ka „ļoti daudz uzturvielu namamātes aizlaiž bojā savas nemākulības un nevīžības dēļ. Pieradušas rīkoties ar neierobežotiem uztura daudzumiem, viņas vēl aizvien atkritumu spainī, krāsnī vai suņiem nevērīgi aizmet ļoti daudz uzturā izmantojama materiāla”.[69]
Pamācības par pareizu, ekonomisku ēstgatavošanu sniedza gan radiofons, gan prese, tika izdotas speciālas pavārgrāmatas.[70] Lai iemācītu sievietes iztikt ar to nelielo daudzumu, kas tika piešķirts uz kartītēm, jau no 1942. gada Arodbiedrību centrālās savienības (ACS) Darba sievietes daļa sadarbībā ar Nacionālistisko sieviešu organizāciju fabrikās un uzņēmumos strādājošām sievietēm sāka rīkot kursus visdažādākos mājsaimniecības jautājumos.[71]
Aplūkojot kara laika recepšu klāstu, jāsecina, ka sievietes mājsaimnieces pienākumi nebija no vieglajiem. Bija jāmāk pagatavot „kaulu mērce”[72] vai „garšīgā veģetārā kāpostu vira”,[73] no kartupeļiem jāgatavo „sviests”, lai varētu iztikt ar 200 g sviesta devu nedēļā,[74] bet no kartupeļu mizām jāpagatavo kartupeļu milti[75] utt. Prese uzsvēra, ka „pie labas gribas katra namamāte var ik dienas 50 g gaļas devu pārvērst garšīgos ēdienos, apzinīgi atsakoties no cerības iegādāties no spekulantiem kādu gaļas vai tauku gabalu.
Milzīgie spekulācijas apmēri un kampaņas tās apkarošanai liecina, ka namamātēm tomēr nācās izmantot „melnā tirgus” piedāvājumu,[76] lai ģimene nedzīvotu pusbadā, kaut arī tas, propagandas valodā runājot, „ kavēja uzvaras lietu”.
1943. gadā Saimniecības ģenerāldirekcija kopā ar ģenerālkomisāra Rīgā propagandas daļu atklāja ceļojošu izstādi „Saimnieko pareizi”, kurā apgaismoja Latvijas iedzīvotājus un jo īpaši namamātes par pareizu maltītes gatavošanu, par elektrības un kurināmā taupīšanu, par apģērba kopšanu, karu piesakot arī kaitēkļiem – kodēm, grauzējiem u. c., kas iznīcina deficītos pārtikas un tekstilizstrādājumus.[77]
“Zemgale” atzīmēja, ka sievietes uzdevums ir būt ne tikai „dzīves prieka pilnam biedram vīram darbā un atpūtā, gādīgai mātei, bez liekas sentimentalitātes un īstam cilvēka bērnam, kas abām kājām droši nostājies dzīvē”, bet arī būt skaistai un radīt prieku esot liels un cēls pienākums.[78]
Sievietes tēla evolūcija uz žurnālā „Mana Māja”: no sievietes-mātes līdz vīrieša aizstājējai darba frontē
Šāda pienākuma pildīšana Latvijas kara gadu sievietei bija tikpat grūts uzdevums kā pabarot ģimeni tikai ar pārtikas kartīšu devu. Jau 1942. gada 14.–
15. martā Rīgas I valsts tirdzniecības uzņēmuma rīkotā kara laika modes skate Mazajā Ģildē sievietei piedāvāja „no vecā materiāla šūtās jaunās kleitas”, apavus ar koka zolēm u. c. „modernas” lietas.[79] Arī turpmāk žurnāli neskopojās ar padomiem, kā no nolietotiem apģērbiem izgatavot „jaunus”. Koka apavi, kurus dēvēja par „klikatiņām”, kļuva par sava veida kara laika sievieti raksturojošu simbolu, ko savai sievai vai līgavai varēja uzmeistarot „jebkurš vīrietis”, iepazīstoties ar padomiem, ko nereti publicēja presē.[80] Ja tādi apavi neapmierināja, nācās ieklausīties padomos, cik veselīgi ir staigāt ar basām kājām,[81] vai doties pie spekulantiem.
Sevis „modernizēšanai” bija ieteicams izmantot arī citus modernus materiālus. Piemēram, pakulas, kuru „dzijiņas spēj aizstāt katru ārzemju rokdarbu materiālu”.[82] Ejošs kara laika materiāls bija salmi un meldri, no kuriem sieviete varēja pagatavot somas, cepures, kurpes un segas.[83] Jāpiebilst, ka sievietei nācās apģērbt no vecajām drēbēm ne tikai sevi vien, bet arī vīru un bērnus, kuru apģērba apgādes problēmas skāra ne mazāk.
Sākot ar 1943. gadu, vērīgie okupācijas ierēdņi pamanīja, ka sievietes pārāk daudz uzmanības velta savām frizūrām, veidojot dažādas cirtas un cekulus. Tāpēc Latvijas Saimniecības kameras amatniecības galvenā daļa visām frizētavām aizliedza likt ilgviļņus dāmām, kuras nebija sasniegušas 16 gadu vecumu[84] vai kurām bija „dabīgais cirtojums”. Aizliedza veidot fantāzijas frizūras un vakara frizūras, kā arī frizūras ar „augsti sakārtotiem veltņiem virs pieres un ielokiem pakausī (pāža frizūras)”. Pamatojums bija, ka „dāma, kas vairākas stundas pavada pie friziera, rada divkāršu zaudējumu – viņa izšķiež savu un vienlaicīgi arī friziera darba laiku”.[85]
Kara laika apstākļos mājas pavarda un arī sevis kopšana nebija no vieglajiem uzdevumiem, piedevām rūpēm par savējiem klāt nāca arī rūpes par latviešu karavīriem.
Atbalstīt karavīrus frontē varēja dažādi, piemēram, sarakstoties, kļūstot tādējādi par „dzimtenes meiteni” vai iesaistoties Tautas Palīdzības koordinētajā Latviešu karavīru palīdzībā (LKP),[86] kuru izveidoja 1943. gadā, lai vāktu ziedojumus (pārtiku, drēbes, grāmatas, radio u. c.) latviešu karavīriem, organizētu to kultūras dzīvi, apmeklētu lazaretēs ievainotos un rūpētos par kritušo karavīru ģimeņu aprūpi.[87]
Par organizācijas darbību liecina 1945. gada 5. aprīlī Kuldīgas apriņķa Padures pagasta LKP pilnvarotā V. Vansoviča ziņojums: „Pie Padures pag. esošās Ortslazaretes esmu nodibinājis brīvprātīgo darbinieču kopu, kuras dalībnieces vismaz reizi nedēļā apmeklē tur esošos ievainotos latviešu karavīrus, uzklausa viņu vajadzības un cenšas tās pēc iespējas apmierināt. Starp citu, šīs darbinieces rūpējās par lasāmvielas (laikrakstu, grāmatu) un rakstāmpiederumu sagādi ievainotiem karavīriem. Atsevišķos gadījumos kopas darbinieces rūpējās arī par ievainoto apdāvināšanu ar cepumiem u. tml.”[88]
Tika organizētas arī „adīšanas” talkas. Tā, piemēram, 1944. gada decembrī pēc vilnas vākšanas akcijas Kuldīgas apriņķī vien, saņemot pārstrādāto vilnu, „adīšanas talkā” iesaistījās 264 dalībnieces, kas 1945. gada pirmajos divos mēnešos noadīja 1308 zeķu pārus un 23 cimdu pārus.[89] Tādējādi propagandas radītais sievietes tēls, kas, ikdienas darbus padarījusi, „sēstas pie stellēm un ņem rokās adāmo vai šujamo”, lai „ar dzijas mīksto, krāsaino tecējumu mājās palicēju domas aizvērpjas pie mīļajiem frontē”,[90] nebija tikai tukši vārdi. Mājas sajūtu nācās radīt arī tiem, kuri no savām ģimenēm bija atrauti vai tās zaudējuši.
Sieviete un darbs
Bez pienākumiem, ko sievietei uzlika bērni un ģimene, tai vajadzēja arī ar savu darbu kaldināt „jaunās Eiropas” uzvaru. Jau nacistiskās okupācijas pirmajā mēnesī sieviete tika aicināta “pierādīt savas lielās garīgās spējas un fizisko izturību. Tieši tagad ir svarīga katra darba stunda, katra minūte. – Pierādīsim atkal savu varonību, sirdsdedzi – savu lielo pateicību mūsu atbrīvotājiem. – Strādāsim! Iesim plecu pie pleca ar mūsu vīriem, veidosim labāku, gaišāku nākotni.”[91]
Propaganda atzīmēja, ka valstij būtu ļoti izdevīgi, ja sievieti varētu nodarbināt tikai ģimenē vai mājsaimniecībā, un sievietes darbam esot pagaidu raksturs, ko tautai ir uzspiedis karš, un sieviete labprātīgi esot uzņēmusies nest šo darba nastu kopā ar vīriem, lai panāktu ātrāku „zemes jaunbūvi”.[92] Atšķirībā no boļševikiem, kuri sievieti spieda smagi „stahanoviski” strādāt un cīnīties ar ieroci, nacionālsociālisms sievieti apsolīja pēc kara atbrīvot pilnībā no darba, lai tā netraucēti varētu audzināt bērnus un kopt mājas pavardu.[93] Tā, piemēram, 1943. gada 13. oktobrī ģenerālkomisārs Rīgā sievietēm ar savu mājsaimniecību, kurā bija bērni, jaunāki par 14 gadiem, savu saimniecības uzdevumu veikšanai noteica saīsinātu darba laiku – apmēram divas dienas nedēļā. Ja viņām šādus darba laika saīsinājumus ražošanas apstākļu dēļ nevar piešķirt, tad dodama katru divu nedēļu laikā viena pilnīgi brīva diena (veļas diena). Šī norma gan neattiecās uz sievietēm, kas strādāja 48 stundas nedēļā un tikai dienas maiņā.[94]
Īpaši aktuāls sieviešu darba jautājums kļuva kara beidzamajos gados. „Pār mums šobrīd valda totālā kara likums. Ar aukstu un skaidru prātu aplūkojot, tas nozīmē: likums par neatvairāmo izšķīrēju cīņu būt vai nebūt, uz dzīvību vai nāvi,” skaidroja propaganda. „Ar priekšzīmīgu nostāju un nevainojamu strādāt gribu ķerties pie darba ir šīs izšķirīgā laika stundas pavēle visām sievietēm un jaunavām!”[95]
Rūte Zvīgzne, atgriezusies no latviešu žurnālistu brauciena uz Vāciju, ar patosu rakstīja: „Vācijā jo dienas aug augumā cieņa pret sievieti un viņas darbu. Arvien stingrāk iesakņojas atziņa, ka tautas spēks tikpat atkarīgs no sievietēm un mātēm, kā no vīriešiem un karavīriem. (..) Sieviete ar savu īpatnējo strādāšanas, domāšanas un reaģēšanas veidu veic darbu, kas kopā ar vīriešu sasniegumiem ir augstākais spēks, ko vispār kāda tauta spēj izraisīt.”[96]
Uz žurnālu vākiem sieviete pie darbagalda rūpnīcā vai tīrumā nomainīja sievietes–mātes tēlu. 1944. gada jūlijā, kad padomju karaspēks ielauzās Latvijā, sievietes pienākumu skaitam pievienoja arī ierakumu un prettanku grāvju izbūvi.[97] Arodu Savienības uzņemtajā filmā „Latvju sieviete strādā uzvarai”[98] sievietes, izlasījušas viņām domātos uzsaukumus, dodas uz Darba pārvaldi, lai viņas norīko darbos, kas visvairāk atbalsta fronti. Sieviete stājas darbā pret boļševismu aizbraukušā vīra vietā. Vīri cīnās un, ja nepieciešams, arī mirst par latviešu sarkanbaltsarkano karogu, bet sievas, māsas un meitas cenšas darīt visu iespējamo, lai atbalstītu cīnītājus. Šādam „vēsturiskam dokumentam”, kā to dēvēja nedēļas žurnāls „Laikmets”,[99] vajadzēja totālajā karā ievilkt arī latviešu sievietes. Propaganda nepārtraukti uzsvēra: „Neviens vairs nevar kurnēt, ka tam jāstrādā vienpadsmit stundu dienā.”[100] Faktiski tas nozīmēja to, ka, līdzīgi kā Vācijā,[101] sievietes vērtību noteica ne tikai sievas un daudzbērnu mātes loma, bet arī tās spēja iesaistīties „darba frontē”.
Noslēgumam
Sieviete rada bērnus, rūpējas par ģimeni, strādā, bet vīrietis karo – tādu sociālās rīcības algoritmu noteica propaganda, uz sievietes pleciem uzveļot visu civilās dzīves pienākumu un atbildības nastu. Sievietēm karš prasīja vairāk ziedošanās un upuru nekā vīriešiem. Šajā rakstā nav iespējams aptvert visu to problemātiku, ar ko kara laikā bija spiestas saskarties sievietes. Latvijas vēsturē vācu okupācijas laika sieviešu vēsture joprojām ir balts plankums.[102] Savus pētniekus gaida sieviete, kas tika aizvesta uz darbiem Vācijā, sieviete – frontes un Sarkanā Krusta māsa, sieviete–ieslodzītā, sieviete vērmahta bordelī, sieviete–bēgle utt. Šādu pētījumu nepieciešamību nosaka ne tikai prasība pēc objektīvākas vēstures, bet arī cieņa pret šo sieviešu paaudzi, kas līdz šim palikusi vēstures ēnā.
Atsauces:
1.Pēc oficiālās statistikas, padomju armijā bija 490 253 sievietes, piedevām vēl ap 500 000 dienēja kā palīgpersonāls – sanitāres, veļas mazgātājas, pavāres utt. Sk.: Роль женщин в Великой Отечественной Войне. Pieejams: http://www.a-z.ru/women_cd2/index.htm(sk. 10.04.2007.); Звягинцев, В. Война на весах Фемиды. Москва : Терра-Книжный клуб, 2006, с. 426.
2.Jau okupācijas pirmajās nedēļās laikraksts “Tēvija” priecīgi vēstīja, ka „no tramvajiem un dzelzceļiem pazudīs tās nevīžīgās, izspūrušās sievietes, kas neprata ne matus sasukāt, bet ko komunisti bija salikuši vīriešu vietās.” Sk.: Virs drupām. Tēvija, 1941. g. 15. jūl.
3.Lipša, I. Sievietes tēla veidošana K. Ulmaņa autoritārajā režīmā (1934–1940). Vēsture: Avoti un cilvēki. Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes XVI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture X. Daugavpils : DU Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2007, 139.–146. lpp.
4.No 1941. gada 18. augusta no pirmdienas līdz sestdienai plkst. 11.30–12.30 skanēja raidījums „Darbam un mājai”, kas bija domāts namamātēm, strādniekiem un zemniekiem. Sk.: Hallo Latvija, 1941, Nr. 7.
5.Reklāmās tas tika proponēts kā „latvju sievietes žurnāls”, kurš „pūlēsies pilnīgi aptvert visas tās problēmas, kas skar latvju sievieti.” Sk.: Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 26. [28.12.-3.01]; ManaMāja. Saimniecības Ģenerāldirekcijas Literatūras apgāda izdevums. Iznāca no 1.01.1942. līdz 14.07.1944, divas reizes mēnesī. Redaktores – Grieta Strauta (1942–1943), Veronika Strēlerte (1943– 1944).
6.Lühtje. Kara pārvaldes padomnieks. Ievadam. Mana Māja, 1942. g. 1.janv
7.Uzsvērts, ka vācu jaunekļi jau gada laikā aizrautīgi pieķērušies jaunajām nacionālsociālisma „idejām par savas tēvzemes varenuma un spēka atdzemdināšanu”. Sk.: Sieviete un ģimene nacionālsociālistiskajā Vācijā. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
8.Turpat.
9.Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
10.Sk.: Latvija sēro. Tēvija, 1942. g. 13. jūn.; S. Vidberga zīmējums. Līdums, 1944. g. 8. Jūn
11.Sk.: N. Strunkes zīmējumu „Augšamcelšanās”. Līdums, 1944. g. 6. apr.; Oberšārfīrers K. Krūklītis. Imantas pulkvedis un viņa vīri. Laikmets, 1944. g. 19. Maijs
12.Čaks, R. Pa nezvēru pēdām. Laikmets, 1944. g. 1. sept.
13.Lazda, Zinaīda. Māte. ManaMāja, 1942. g. 10. Maijs
14.Rozenberg, Alfred. Mythus des 20. Jahrhunderts. Eine Wertung der seelisc-geistigenGestaltenkämpfe unserer Zeit. München : Hoheneichen Verlag, 1934, S. 593–595; Sievietes veselība bija viens no iemesliem, kādēļ sievietes nevarēja saņemt tabakas izstrādājumu kartiņas. Norādījumos par tabakas izstrādājumu sadali skaidri tika noteikts, ka “smēķētāju sarakstā nav ietilpināmas sievietes.” Ar neizpratni tika uztverts arī fakts, ka dažos Latvijas apgabalos sievietēm pienācās alkohola deva. Sk.: Papirosus – tikai smēķētājiem. Zemgale, 1941. g. 9. dec.
15.Kārlis Kundziņš (1883, Smiltene – 1967, Sietla, ASV), Dr. theol., no 1921. gada dibināja un vadīja Latvijas Bērnu palīdzības savienību, viens no Rīgas Akadēmiskās draudzes vadītājiem. Kara laikā – TP Mātes un bērna aizgādības sekcijas vadītājs
16.Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
17.Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
18.Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, Nr. 2, 1942. g. 20. janv.
19.Dr. phil. Mauriņa, Z. Dažas rindas jaunā gadā. Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 27. [4.–10. janv.]
20.Tichovskis, V. Mātes rota. Tēvija, 1943. g. 8. maijs.
21.Jansons, Reinholds A. Latviešu tautas apdraudējums. Zemgale, 1941. g. 1. dec.
22.Virs drupām. Tēvija, 1941. g. 15. jūl.; Mūsu nākotne būs atkarīga no mūsu pašu enerģijas. Tālavietis, 1941. g. 29. jūl.
23.L. S. Vislielāko cieņu mātēm! (Vēstule “Tēvijai” no Rēveles). Tēvija, 1941. g. 21. nov.
24.Latviešu māte. Līdums, 1944. g. 13. apr.
25.Liepājas “Kurzemes Vārds” rakstīja šai sakarā: ”Kas parādīja sievietei nemorālisko krāsošanos un citus modernās kosmētikas “daiļdarbus”? – Žīdietes.” Sk.: Žīds un viņa tikumi. Kurzemes Vārds,
1941. g. 28. sept.; līdzīgi sk.: J. Z. Nepatīkami skati! Nacionālā Zemgale, 1941. g. 11. Jūl.
26.Zeltiņš, T. Ģimene. Zemgale, 1941. g. 20. sept.; T. Z. Ģimene ir tautas mūžības iemiesojums. Tālavietis, 1941. g. 25. sept.; Sk.arī: Sievietei. Daugavpils Latviešu Avīze, 1941. g. 21. sept.; Zeltiņš, T. Tautas dzīvības šūpulis. Līdums, 1944. g. 13. apr.
27.Zeltiņš, T. Tautas nemirstībai. Zemgale, 1941. g. 25. okt.; Kā Vācija palīdz ģimenei. Zemgale, 1941. g. 11. dec., Kurzemes Vārds, 1941. g. 16. dec.
28.Št. Jaunā mācība. Tālavietis, 1941. g. 30. aug.; Rase un tauta. Tālavietis, 1941. g. 18. sept.
29.Hitler, A. Mein Kampf. Zwei Bände in einem Band. München : Zentral Verlag der NSDAP, 1943, S. 272.
30.Zeltiņš, T. Senlatviešu antizemitisms. Zemgale, 1941. g. 30. aug.; Zeltiņš, T. Žīdi tautas dziesmās. Daugavas Vēstnesis, 1941. g. 25. okt.; Zeltiņš, T. Kāpnes. Zemgale, 1941. g. 20. aug.; Noziedzīgā līdzjūtība. Tālavietis, 1941. g. 15. Nov
31.Vācu psihologs V. Reihs uzskatīja, ka viens no pamatavotiem, kas ietekmēja nacistu uzskatus par rases un asins tīrību, bija iracionālas bailes no sifilisa, tas spilgti parādās Hitlera “Mein Kampf”. Sk.: Райх, Вильгельм. Психология масс и фашизм. СПб. : Университетская книга, 1997, c. 102.
32.LVVA, P- 70. f., 3. apr., l.32., 1. lp.
33.[DZimO] Laulības Austrumapgabalā. Mana Māja, 1942. g. 25. marts; Ventas Balss, 1942. g. 17. marts u. c.
34.Rīkojumu Vēstnesis, 1942. g. 8. sept.
35.Sakari ar karagūstekņiem bija aizliegti pilnīgi. Tā, piemēram, 1944. gada 28. jūnijā tika iesākta krimināllieta pret kādu Jekaterinu Skačkovs, kurai no sakara ar karagūstekni Nikolaju Kiseļevu
1943. g. 17. nov. bija piedzimis bērns. Sk.: LVVA, P-821.,1. apr., l.2., 5. lp.
36.LVVA, P- 70. f., 3. apr., l.33., 4. lp.
37.„Par latviešiem ciltsradniecīgiem jāuzskata personas, kas savās rases īpatnībās atbilst latvju tautai un ir ar būtiskām ziemeļrases pazīmēm.” Sk.: Paziņojums par atļauju izprasīšanu izņēmuma kārtā slēdzamām laulībām ar ienācējiem. [1943. g. 24. sept.]. Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 29. sept.
38.Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 12. sept.
39.Mauriņa, Z. Dažas rindas jaunā gadā. Sendergruppe Ostland, 1942, Nr. 27. [4.–10. janv.]
40.Sk.: Pine, Lisa. Nazi Family Police 1933–1945. Oxford : Berg, 1997, p. 8–46.
41.Zvaigzne, R. Māte un bērns valsts paspārnē. Mana Māja, 1942. g. 10. marts.
42.Pirmā Ģimenes diena [Mātes diena] nacistu okupācijas laikā.
43.Šilde, Ād. Ardievas Rīgai. NY : Grāmatu Draugs, 1988, 203. lpp.; Ģimenes dienas svinības Latvijā. Tēvija, 1942. g. 18. maijs.
44.Šilde, Ād. Ardievas Rīgai ... 203.–204. lpp.
45.R. Z.Sievietes darbs. Mana Māja, 1943, Nr. 24 [decembris].
46.Šilde, Ād. Ardievas Rīgai ... 202. lpp.
47.Nacistiskajā Vācijā tā tika atzīmēta kā Vācu mātes godadiena.
48.LVVA, P-1015. f., apr. 1., l.21., 13. lp.
49.Sacensība literāriem darbiem. Tēvija, 1942. g. 16. maijs.
50.Atklāta skate “Māte un bērns”. Tēvija, 1943. g. 10. maijs.
51.V. U. Ģimene. Tēvija, 1943. g. 10. maijs.
52.Vanaga, K. Latvju sieviete jaunās gaitās. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
53.Upatniece, E. Veidosim mūsu bērnu nākotni. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
54.Prof. Dāle, P. Ģimenes gars. Mana Māja, Nr. 23, 1943. g. dec.
55.Vīndedze, L. Latvju sieviete laika griežos. Nacionālā Zemgale, 1941. g. 17. Jūl
56.Prof. Kundziņš, K. Latviešu sieviete. Tēvija, 1941. g. 25. okt.
57.R. Sieviete – tautas dzīvā sirdsapziņa. Tālavietis, 1941. g. 6. nov.
58.Sk.: Latviešu sievietei. Tautas Balss, 1942. g. 15. apr. Jāatzīmē, ka galvenais visumā demokrātiski noskaņotās LNS arguments bija: latviešu sievietei „jādod dzīvību bērniem, kuru dzīslās rit latviešu asinis”.
59.Mūsu tautai zudušās. Tautas Balss, 1942. g. 15. maijs.
60.1941. gada oktobrī par slimu sieviešu piegādi vācu karavīriem tika apcietināts kāds students Visvaldis V. , kurš tika apvainots komunistiskā darbībā (?!) Sk.: LVVA, 3273. f., 25. apr., l.466.
61.LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 1. lp.
62.LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 9. lp.
63.LVVA, P-70. f., 3. apr., 32.l., 10.–12. lp.
64.Bīne, Jēkabs. Mājas kultūra. Mana Māja, 1942. g. 8. febr.
65.Uzsāks darbu Sievietes dzīves skola. Tēvija, 1942. g. 20. okt.
66.Kurss ilga 3 mēnešus, 4 reizes nedēļā pa 4 stundām, kas maksāja 15 RM. Sk.: Rīgas dzīve. Tēvija, 1943. g. 6. janv.; L. K. Sieviete dzīves skolā. Tēvija, 1943. g. 8. janv.
67.R. Z. Sievietes darbs. Mana Māja, Nr. 24, 1943 [decembris].
68.Zaļais, H. Gaļas norma vienai nedēļai. Mana Māja, 1942. g. 20. janv.
69.Strauta, G. Mājturības sekciju darbs. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.
70.Piem.: Taupīgā saimniece. Latvijas Mājturības institūta absolventes G. Strautas red. R. : LGD, 1942; Lūse, Lidija. Taupīgā namamāte virtuvē. R. : A. Gulbis, 1942; Kara laika virtuve. Pēc Dr. M. Hindhede’s, Luize’s Holle’s un citu praktiskām kara laika receptēm, kas piemērotas mūsu tagadējiem apstākļiem. R. : O. Krolls, 1942.
71.Mājsaimniecības padomi uzņēmumos. Mana Māja, 1942. g. 25. okt.
72.Lai kaut nedaudz ilustrētu stāvokli pārtikas apgādē, atļaujos sniegt šo recepti: „Kaulus sacērt nelielos gabaliņos vai pat ar cirvja pietu sašķaida un sakarsētā katliņā kopā ar sīpoliem, sasmalcinātām selerijām un burkāniem apcep. Pēc tam pārsijā ar miltiem, sajauc un izkārš.” Sk.: Namamātēm. Sendergruppe Ostland, 1941, Nr. 19.
73.Namamātēm. Hallo Latvija, 1941, Nr. 16.
74.Vīksne, A. Kara laika sviests. Mana Māja, 1942. g. 1. janv.
75.Lūse, L. Neizmetīsim kartupeļu mizas. Mana Māja, 1942. g. 25. febr.
76.Sk.: Zellis, K. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā 1942.–1943. gadā. Okupētā Latvija 1940–1990. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2005. gada pētījumi. R. : LVIA, 2007, 225.–226. lpp.; Mg. iur. Sīmanis, R. Būsim apzinīgi patērētāji. Mana Māja, 1942. g. 10. nov.
77.Ceļojošā izstāde „Saimnieko pareizi”. Mana Māja, Nr. 10, 1943. g. [marts].
78.V. Šm. Sievietes misija. Zemgale, 1941. g. 2. dec.
79.R. Z. Kara laika modes apskate. Mana Māja, 1942. g. 25. marts.
80.Zvīgzne, R. Klip klap klikatiņas. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.; Eglīte, E. Prievītes klikatiņām. Mana Māja, 1942. g. 25. apr.
81.Dr. med. Bieziņš, A. Staigājiet kailām kājām! Mana Māja, 1942. g. 25. maijs.
82.Priedīte, I. Mūsu pašu pakuliņas. Mana Māja, 1942. g. 25. maijs.
83.Zvīgzne, R. Salmu izstrādājumi. Mana Māja, 1942. g. 25. jūl.; Salmu audumi; Meldru segas. Mana Māja, 1942. g. 10. sept.
84.Ilgviļņus aizliedza likt arī vīriešiem, lai tie sabiedrībā negrozītos kā „Mezopotāmijas lauvas”, vīriešiem frizētavās bija arī aizliegts lietot fēnus (lai taupītu elektrību), veidot ondulācijas un „citus liekos darbus”.
85.Tur nevar nekā darīt! Tēvija, 1943. g. 14. maijs.
86.Priekšnieks – B. Pavasars.
87.Latviešu karavīru palīdzība. Mana Māja, Nr. 15, 1943. g. aug.
90.Mājās palicējas. Mana Māja, Nr. 5, 1944. g. marts.
91.Vīndedze, L. Latvju sieviete laika griežos. Nacionālā Zemgale, 1941. g. 17. jūl.
92.Sieviete nacionālsociālistiskā valstī. Tālavietis, 1941. g. 27. dec.
93.Z. R. Sievietes klusā cīņa. Mana Māja, 1942. g. 10. sept.
94.Rīkojumu Vēstnesis, 1943. g. 28. okt.
95.M. V. Sievietes pie darba. Mana Māja, Nr. 11, 1943. g. jūn.
96.Zvīgzne, R. Sieviete kara saimniecībā. Mana Māja, Nr. 13, 1943. g. jūl.
97.Sievietes aicinātas lielajā darba talkā. Līdums, 1944. g. 8. jūn.
98.Rež. Ansis Tipāns.
99.Eig. Latviešu sieviete strādā uzvarai. Laikmets, 1944. g. 21. jūl.
100.Lejnieks, Juris. Darba leģionāri. Junda, 1944, Nr. 6.
101.Pine, L. Nazi Family Policy... P. 22–23.
102.Kā izņēmumu var minēt I. Dreimanes darbu par sievieti–koloboranti. Sk.: Dreimane, I. Sieviešu sadarbība ar nacistu represīvajām struktūrām Latvijā 1941.–1944. gadā. Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2004. gada pētījumi. R. : LVIA, 2005, 319.–368. lpp.
Darbs publicēts krājumā: Sieviete Latvijas vēsturē./Sast.K.Zellis – R., LU Akadēmiskais apgāds, 2007.
