Latvijas konsula Vitebskā ziņojums par latviešu stāvokli Baltkrievijā

Izraksts no Latvijas Konsula Vitebskā  [1] 1929.g. 22. Decembra konfidenciālā ziņojuma Nr.11.

Augsti godātais Ministra kungs [2]

Pēc „latviešu zemnieku & darba ļaužu kongresa”, kurš notika š.g. 25. – 27. novembrī Minskā, par kuru ziņoju savā š.g. 29.nov. ziņojumā Nr. 10, & kur, kā zināms, tika nolemts kolektivizēt latviešu lauksaimniecības 100 % apmērā, latviešu stāvoklis Baltkrievijā kļuvis ārkārtīgi slikts.

Latviešu kongresa dalībnieki bija gandrīz visi bez izņēmuma kompartijas biedri & viņu lielākai daļai nebija nekas kopīgs ar latviešu lauksaimniekiem Baltkrievijā. Un tomēr viņi uzstājās Baltkrievijas latviešu zemnieku resp. lauksaimnieku vārdā & nolēma bez izņēmuma kolektivizēt visas latviešu saimniecības, iesākot pirmā kārtā ar Mogiļevas okrugu [3], kur latviešu saimniecību kolektivizācija, saskaņā ar kongresa lēmumu , nobeidzama jau 1930.gadā.

Latviešu viensētu saimniecību kolektivizācijas izvešana pirmā kārtā Mogiļevs okrugā izskaidrojama ar to, ka latviešu zemnieki, kuri dzīvoja Mogiļevas & Bobruiskas apvidū , bija 1917.g. oktobra revolūcijas resp. apvērsuma viskarstākie piekritēji, jo minētos apgabalos latvieši savu zemi nebija izpirkuši no muižniekiem, bet gan rentējuši & apstrādājuši savu zemi kā „arendatori”[4]. Tāpēc lielā piekrišana oktobra apvērsumam, jo caur to tie cerēja galīgi iegūt rentēto zemi bez maksas savā īpašumā. Sākumā tas tā arī bija, & Mogiļevas latvieši cerību pilni apkopa savu pašu zemi, pie kam skaitījās par visrevolucionārākiem elementiem Baltkrievijā.

Cita aina bija Vitebskas, Polockas un pa daļai Pleskavas apvidos. Minētās guberņās paši muižnieki jau gadus 40 – 50 atpakaļ bija izpārdevuši savas muižas latviešu kolonijām, vai arī atsevišķiem viensētniekiem („hutorjaniem”[5]) & latviešu zemnieki šo savu zemi & mājas bija līdz oktobra revolūcijai jau pilnīgi izmaksājuši & tāpēc tiem oktobra apvērsums maz ko deva & līdz ar to nebija arī sevišķs sajūsminājums par šo apvērsumu, bet gan gluži otrādi: bija jābaidās, ka daļa no iepirktās zemes būs jāatdod „bednjakiem”[6] , pret kuriem tie izturējās noteikti naidīgi, caur ko jau no paša sākuma izpelnījās „ kontrrevolucionāru” & „kulaku” titulus. Tomēr arī šo apvidu latviešu lauksaimniekiem sākumā dzīve tomēr vēl bija panesama, lai gan tie tika palikti ar vēl neredzēti lielu nodokļu nastu & kā „ kulaki” tika ierindoti „ļišencos”[7], t.i. tie palika bez balss tiesības. Pateicoties Baltkrievijas primitīvai lauksaimniecībai latviešu saimniecības tomēr no otras puses tika atzītas kā priekšzīmīgas & zināmā mērā sākumā pat pabalstītas. Tas sevišķi sakāms par to laiku, kamēr par Baltkrievijas zemkopības tautas komisāru bija komunists Priščepovs[8], kurš kā partijas labās opozīcijas piekritējs uzstājās pret „kolchoziem”, atzīmēdams, ka Baltkrievijā lauksaimniecības kolektivizēšana nav iespējama. Tādēļ tas stiprā mērā piekopa viensētu saimniecību dibināšanu uz valsts fonda zemes.

Lieta krasi grozījās sākot ar 1928. gadu, kad iesākās nesaudzīga cīņa pret labā spārna opozīcijas novirzījumu, kurš sāpīgi atsaucās uz viensētniekiem & pirmā kārtā uz turīgajiem zemniekiem, tā sauktiem „kulakiem”, pie kuriem bez izņēmuma tika pieskaitītas visas latviešu saimniecības. Nodokļu nasta kļuva tik liela, ka latviešu zemkopjiem pie labākās gribas nebija iespējams to samaksāt. 1928.gadā Baltkrievijā iesākās dzirnavu, lopu & saimniecības inventāra izpārdošana, t.i. latviešu saimniecību izputināšana vārda pilnā nozīmē. Radās jauna kustība: cenšanās par katru cenu pārvērsties no „ kulaka” par „bednjaku”. Šīs kustības rezultāti bija tie, ka nevienā latviešu saimniecībā 1929.gadā nebija palikušas vairāk par divām vai trim govīm & tikai viens zirgs.

1929.g. gadā krita arī labā virziena Baltkrievijas lauksaimniecības komisārs Priščepovs, & līdz ar to iesākās „kolchozu” dibināšana spaidu ceļā. Visi latvieši bez izņēmume, sevišķi Vitebskas & Polockas okrugos & Baltkrievijai tuvu stāvošā Smoļenskas guberņā, bija & ir pret kolektīvām saimniecībām, & tāpēc viņiem tika atņemti labākie zemes gabali & nodoti „kolchoziem”, kuros ievietoja „bedņajkus” krievus, žīdus & pilsētu bezdarbniekus, kuru lielākā daļa līdz šim laikam vēl nekad nebija nodarbojusies ar lauksaimniecību. Latviešu zemkopju stāvoklis tagad palicis neciešams, bagātākie nevien zaudējuši savas saimniecības, bet pat ieslodzīti cietumos, aizsūtīti uz Solovkiem [9] & utt.

Konsulātu tagad katru dienu apmeklē deputācijas no dažādām latviešu kolonijām ar lūgumiem ar Latvijas valdības palīdzību dot viņiem iespēju pārceļot uz Latviju. Ārzemes pases vietējās valsts iestādes atsakās viņiem izdot & latvieši netic konsulāta aizrādījumiem, ka Latvijai nav iespējams iejaukties Krievijas iekšējās darīšanās & pieprasīt latviešu kolonistu izlaišanu uz Latviju, jo tie , lai gan latvju tautības, tomēr skaitās par PSRS pavalstniekiem & palaiduši garām optacijas [10] termiņu.

Vēl krasāka palikusi aina pēc novembra mēneša latviešu kongresa Minskā. Delegāciju skaits pieaug ar katru dienu, bijušas konsulātā delegācijas arī no Mogiļevas & Bobruiskas okrugiem. Izrādās, ka arī tur, kad lieta ar kolektivizāciju palikusi nopietna, visi latviešu zemnieki ir pret apvienošanos kolektīvās saimniecībās.

Sevišķi interesantas delegācijas bija ieradušās š.g. 10. & 11. decembrī no Mogiļevas gub.& Smoļenskas latviešu zemniekiem. Šie delegāti centās aizrādīt uz vācu tautības kolonistu resp. zemnieku izlaišanu no Padomju Krievijas. Ja Vācijas valdībai izdevies panākt savas tautas brāļu izlaišanu no Krievijas, tad jau to pašu varot panākt arī Latvijas valdība.

Pēc konsulāta aizrādījumiem, par vācu kolonistu izceļošanas faktisko priekšspēli, kas notikusi Maskavā, iekams tikai viena niecīga daļa no tiem saņēma atļauju izceļot, latvieši – delegāti aizrādīja, ka arī viņiem būšot jādara tas pats, t.i. visiem pacelties un doties uz Maskavu pēc izbraukšanas vīzām.

Pēdīgi minētie delegāti griezās ar sirsnīgu lūgumu caur Latvijas valdību nodot viņu lūgumus uz izceļošanu Tautu Savienībai Ženēvā, aizrādīdami, ka pēc viņu ziņām Latvijas Ārlietu Ministrs Balodis tur esot pietiekoši populārs & tāpēc droši vien izdošoties panākt Baltkrievijas „ latviešu atbrīvošanu” no „ komunistu varas”.

Beidzot delegāti aizgāja, ar solījumu iesniegt konsulātam no latviešu kolonistiem parakstītus lūgumus Tautu Savienībai. Nelīdzēja aizrādījumi uz šī soļa bezsekmību, kā arī varbūtējām briesmām viņiem pašiem, saistītām ar tādu soli PSRS apstākļos.

Avots: LVVA,  3235.f., 1/2 apr., 875 a. l.,36. - 39.lp.

Atsauces:

1. Hermanis Punga ( 1877 -1941), no 1927. - 1930.g. Latvijas konsuls Vitebskā.
2. Antons Balodis (1880 – 1942), Latvijas Ārlietu ministrs (1928 -1930).
3. Okrugs – no krievu val. округ  - apgabals.
4. Arendators – no krievu val. арендатор – nomnieks.
5. Hutorjanins – no krievu val. хуторянин – viensētnieks.
6. Bedņaks – no krievu val. бедняк – nabags.
7. Lišenci – no krievu val. лишенцы – iedzīvotāju kategorija PSRS, kuriem nebija vēlēšanu tiesību.
8. Dmitrijs Priščepovs (1896 -1940) – Baltkrievijas PSR Zemkopības Tautas komisārs (1924 -1929). 1930. gadā arestēts, nošauts.
9. Solovki – viens no pirmajām padomju soda nometnēm padomju varas pretiniekiem. Dibināta 1923.gadā Soloveckas arhepelāgā Baltajā jūrā.
10. Optācija – tiesības izvēlēties pilsonību. Šajā gadījumā to 1920.gada 11. augusta Latvijas – Padomju Krievijas miera līgums.

Latvijas sūtņa PSRS konfidenciālais raksts par latviešu stāvokli Padomju Savienībā

Izraksts no sūtņa J. Seska [1] kunga 1929.g. 21.decembra konfidenciālā raksta

Vitebskā pie manis vagonā ieradās konsuls Punga [2] kungs. Viņu bieži apmeklējot latvju koloniju pārstāvji, kuri gribot SPRS-bas [3] robežas atstāt. Tāpat arī sūtniecībā ierodas daži latvju koloniju pārstāvji un lūdz padoma. Arī šodien te bija kāds tautiets no Smoļenskas gub. (agrāk Kalugas) un stāstīja savu bēdu stāstu. Ap 30 latvju kolonistu gribot atstāt Padomijas robežas un doties uz Latviju. Pagaidām vēl kā nekā varot iztikt, bet valdība, resp. komunisti tos iedzīšot kolhozā. Latvji esot gatavi atstāt visu, lai tikai glābtu savu dzīvību un dabūtu iespēju strādāt tur, kur tie varētu baudīt paši sava darba augļus.

Es aizrādīju, ka ir domājams, ka Latvijas valdība viņiem, latvju emigrantiem vizu dotu, ja krievi viņus izlaistu no savām robežām, bet, ka es vēl to apsolīt nevaru, jo oficiālas atbildes man nav. Solījās pēc 3-4 nedēļām ierasties sūtniecībā pēc atbildes.

Man gan liekas, ka krievi nevienu emigrantu neizlaidīs, bet ja viņa tiešām dažus tūkstošus izlaistu, tad jautājuma pietiekoša atrisināšanas materiālā ziņā Latvijai būtu grūta. Gan daudz latvjiem – kolonistiem Latvijā ir radi un draugi, kas tos izmitinātu līdz darba laikam, bet daudziem nav nekā. Vai tad nebūtu laiks pacelt jautājumu Tautu Savienībā? Vairāk tūkstošu emigrantu, kuri negrib dzīvot komunisma valstī, uzturēšana ir pārvalstisks, vai virsvalstisks uzdevums, kuru nokārtot pienāktos supervalstiskai iestādei, kādā ir Tautu Savienība.... Vai viņa nevarētu dot emigrantiem zināmu kredītu jaunu saimniecību nodrošināšanai? Man liekas, ka par to varētu padomāt. Starpība starp Nansenistiem [4] un emigrantiem – bēgļiem nemaz nav tik liela.

Avots: LVVA,  3235.f., 1/2 apr., 875 a. l., 35.lp.

Atsauces:

1. Jānis Sesks (1877 -1943), no 1929. - 1932. gadam Latvijas sūtnis PSRS.
2. Hermanis Punga ( 1877 -1941), no 1927. - 1930.g. Latvijas konsuls Vitebskā.
3. SPRS – tas pats, kas PSRS.
4. Nansenists – cilvēks, kuram nebija nevienas valsts pilsonības vai pavalstniecības. Tautu Savienības 1922.gadā pieņemts personību apliecinošs dokuments (t.s. Nansena pase) , lai atvieglotu bēgļu iespējas apmesties jaunajās mītnes zemēs. Nosaukums radies no norvēģu polārpētnieka un Tautu Savienības bēgļu un karagūstekņu komisijas vadītāja Fritjofa Nansena (1861 -1930) vārda.  

IELŪGUMS

Sīkāku informāciju skatīt ; http://www.lu.lv/zinas/t/17102/