Doktora grādu vēsturē ieguvis Andris Levāns

Vakar 2014.gada 12. decembrī LU Vēstures un filozofijas fakultātē promocijas darbu "Vertraute Geschichtsbilder. Die Entstehung historischer Vorstellungen von Livland in der Geschichtsschreibung des 13. Jahrhunderts /Tuvās vēstures ainas. Vēsturisko priekšstatu par Livoniju rašanās 13. gadsimta historiogrāfijā” aizstāvēja Andris Levāns.
Ar vienbalsīgu komisijas lēmumu Andrim tika piešķirts doktora grāds vēsturē! 

  

"Svešas asinis" cenzējot

Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas pārvaldes priekšnieka [Jāņa Mežaraupa] un Propagandas nodaļas vadītāja [Alfrēda Gobas] vēstule Nacionālā teātra direktoram [Arturam Bērziņam], 1935. gada 24.aprīlī.

No Latgales latviešu inteliģences aprindām vairakkārt ienākuši aizrādījumi, ka Elīzas Zālītes lugā „Svešas asinis”, dažas vietas aizskar turienes latviešu cieņu. Ievērojot tagadējā momenta tendenci – tuvināt tautas daļas, būtu ļoti vēlams dažas vietas šai lugā vai nu svītrot, vai mīkstināt, tāpat pēc iespējas izvairīties no vārda „latgalietis”, kur tas saistīts ar negatīvām parādībām. Svītrojumi būtu vēlami 42., 54. un 73.lap. /iespiestā eksemplārā/.

Pielikums: Elīnas Zālītes „Svešas asinis”.

Veres:

NA LVVA,3758.f., 1.apr., 197.l., 32.lp. /noraksts/

Lūgums pēc karaļa un princeses tautas tērpiem

Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta direktora Jāņa Mežraupa vēstule Lietuvas sūtniecībai Rīgā. 1937.g. 25. augusts.

Šī gada 5 .septembrī Jelgavā notiek 3. Vispārējie Pļaujas svētki, kuros uzvedīs  A. J. Grīna lugu „Zemgales Atmoda”. Šīs lugas darbība notiek 13.gs. Latvijā un Lietuvā, pie kam dalību ņem arī lietuvju vēsturiskas personas.

Lai uz skatuves pēc iespējas pareizāk varētu izpildīt šo vēsturisko personu lomas, lūdzam Sūtniecības atbalstu izgādāt no Lietuvas šādus tautiskos tērpus: vienu karaļa /Traideņa/, vienu princeses, piecus virsaišu /kunigaikšķu/, divdesmit kareivju un divdesmit baleta tērpus / no kuriem 10 kungu un 10 dāmu baletam./ Piezīmējam , ka baleta tērpi varētu būt tagadējā laika.

Minētie tērpi mums būtu vajadzīgi ar š.g. 30.augustu.

Izlietojot šo gadījumu, atļaujiet izteikt Jums mūsu sirsnīgāko pateicību

Direktors J. Mežaraups

Admin.nodaļas vadītājs A. Kleinhofs.

Vēres:

Dokuments atrodas:NA LVVA, 3758.f., 1.apr., 198.l., 10.lp.

Spriežot pēc citiem dokumentiem, Lietuvas sūtniecība bija pretimnākoša un jau it drīz sabiedriski kulturālais departaments uz Kauņu sūtīja savu emisāru pēc 60 tautastērpiem.

Par kādu Informācijas un propagandas daļas konkursu

Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļa 

Akts par iesniegtiem manuskriptiem oriģināldrāmas darbu sacensībai 1935. gada 15. – 16. maija svētku izrādei.

I.

Konkursā piedalīties Informācijas un propagandas daļa uzaicināja deviņus autorus: Aleksandru Grīnu, Aspaziju, Jāni Akurāteru, Elīnu Zālīti, Kārli Zariņu, Jāni Veseli, Jāni Jaunsudrabiņu, Voldemāru Zonbergu un Robertu Kroderi. Aicinājums visiem autoriem izsūtīts š.g.9.februārī.

II.

8.martā, uz J. Akurātera lūgumu, konkursam domāto manuskriptu iesniegšanas termiņu, ar viceministra A.Bērziņa kunga piekrišanu pagarināja līdz 11. martam plkst. 12 naktī.

III.

9.martā ienāca manuskripts ar motto: „Cauri cīņām, cauri mokām – allaž augšup”

11.martā tika iesniegti manuskripti :

1. ar motto „No vakara līdz rītam”;

2. ar motto „Mūžīgā tauta”;

3. ar motto „Viņa spēcīgais gars vienmēr lai piemājo mums”.

IV.

17. un 19. februārī  tika saņemti paziņojumi no Elīnas Zālītes un no Kārļa Zariņa, ka viņi atsakās no piedalīšanās konkursā nevaļas un laika trūkuma dēļ.

V.

20. martā konkursa žūrijas locekļiem: viceministram A. Bērziņam, Informācijas un propagandas daļas vadītājam J. Mežaraupam, redaktoram J. Druvam, rakstniekam Ed. Virzam, teātra direktoram A. Bērziņam, teātra direktoram Ed. Smiļģim un režisoram J. Muncim izsūtīja pa vienam eksemplāram no katras konkursam iesūtītās lugas un uzaicinājumu piektdien, 22. martā pulkst. 11 dienā ierasties pie viceministra A.Bērziņa kunga uz žūrijas sēdi godalgu piespriešanai.

To paziņodama, Informācijas un propagandas daļa konkursa  lietu nodod konkursa žūrijai.

Informācijas un propagandas daļas vadītājs:  J. Mežaraups

Ideoloģijas nodaļas vadītājs: A. Kroders

Veres:

Dokuments atrodas NA LVVA,3758.f., 1.apr., 207.l.,  364.lp.

Aleksandrs Grīns (1895 – 1941). Latviešu rakstnieks, publicists. 1941.g. apcietināts un nošauts Astrahaņas cietumā.

Aspazija (Elza Pliekšāne) (1865 -1943). Latviešu dzejniece, literāte politiķe.

Jānis Akurāters (1876 – 1937). Dzejnieks, rakstnieks politiķis.

Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962) .Latviešu rakstnieks. Miris trimdā Vācijā.

Elīna Zālīte (1898 – 1955). Latviešu rakstniece, tulkotāja.

Kārlis Zariņš (1889 – 1978). Latviešu rakstnieks, daudzu vēsturisku romānu autors. Pēc Otrā pasaules kara ar literatūru nenodarbojās.

Jānis Veselis (1896 – 1962). Latviešu rakstnieks, miris ASV.

Voldemārs Zonbergs [Sauleskalns] (1905 -1973) Rakstnieks, Nacionālā teātra dramaturgs. No 1939.g. Liepājas teātra direktors. 1941.gadā izsūtīts. Pēc atgriezšanās strādājis kā Literārās daļas vadītājs Liepājas teātrī.  

Roberts Kroders (1892 -1956).  Publicists, literāts, kritiķis. 1934. gada izrādes „Atdzimšanas dziesma” autors.

Jānis Mežaraups (1904 -1999) Zemnieku savienības politiķis, 4 Saeimas deputāts. Pēc apvērsuma strādājis par Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldību vecākā v.i.. 1935. gadā iecelts par Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļas vadītāju. 1937.gadā  kļuvis par Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski – kulturālā departamenta direktors. 1938.g. martā kļuvis par pirms pāris mēnešiem dibinātās a/s „Kūdra”  valdes priekšsēdētāju un direktoru rīkotāju. Vācu okupācijas laikā no 1942.gada 1. septembra Ilūkstes apriņķa priekšnieks.

Arturs Kroders ( 1892 – 1973), Žurnālists, publicists. Laikraksta „Tēvijas Sargs” dibinātājs. 1934.gada maijā iecelts par Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas daļas ideoloģisko rakstu redaktoru, vēlāk par Ideoloģijas nodaļas vadītāju. Vācu okupācijas laikā darbojies laikrakstā „Tēvija”. Miris trimdā Zviedrijā.

Alfrēds Bērziņš ( 1899 – 1977) Zemnieku savienības politiķis. Viens no 1934.gada 15. Maija apvērsuma sagatavotājiem. Pēc apvērsuma Iekšlietu viceministrs, no 1937.gada Sabiedrisko lietu ministrs. 1940.gadā pameta Latviju.

Jūlijs Druva (1882 – 1950). Žurnālists, no 1928 -1938.g. „Brīvā Zeme” redaktors. Latvijas Preses biedrības priekšsēdētājs. Miris ASV.

Edvarts Virza ( 1883 – 1940). Dzejnieks, publicists. Viens no 15. maija režīma ideologiem.

Artūrs Bērziņš ( 1882 – 1962). Publicists, teātra kritiķis. No 1925.g. – 1937.g. Latvijas Nacionālā teātra direktors. Miris trimdā Zviedrijā.

Edvards Smiļģis ( 1886 – 1966). režisors, Dailes teātra direktors un galvenais režisors.

Jānis Muncis (1886 – 1955). Scenogrāfs, mākslinieks. Strādājis Nacionālajā un Dailes teātrī. Ilgus gadus strādājis ASV. Pēc kara trimdā Vācijā vadījis Tautas augstskolu. Miris ASV.

Papildus iesākāms palsīt: G.Augusts. Jānis Muncis un latviešu masu propagandas teātris. http://www.zagarins.net/jg/jg96/JG96_Augusts-par-Munci.htm

Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja ziņojums

14. Kuldīgas aizsargu pulka komandiera palīga Arnolda Vasarāja[1] ziņojums.

1936.g.5. febr.

P.g. 29. decembrī izvedu Cieceres – Brocēnu nodaļas inspekciju. Šādās reizēs bieži ir jādod dažādi norādījumi, paskaidrojumi un atbildes uz viņu uzstādītiem dažādiem jautājumiem. Starp citu griezu klātesošo aizsargu un aizsardžu vērību /sakarā ar Iekšl.viceministra Bērziņa [2] knga Rīgā, Aizs[argu].štāba informācijas kursos dotiem norādījumiem/ ka aizsargiem ir svēts pienākums un liels uzdevums vest propagandu par mūsu valsts tagadējo iekārtas veidu. Mēs esam tā organizācija, kura tic Vadonim, valdībai un mūsu valstij un kurai uzticas Vadonis, valdība un latvju tauta. Aizsargiem, kā tautas daļai, kas ir labākie no labākiem, ir jāpanāk, lai arī viņu katrā mājā un visi tie, ar ko viņi satiekas ikdienas dzīvē un darbā, lai tie domātu tikpat labi un lai iekšēji izveidotos par tikpat tēvzemi mīlošiem pilsoņiem kā aizsargi. Aizsargiem jāgādā par to, lai it visi pilsoņi zinātu, ka Latvija ir taisnības valsts un ka mūsu pašreizējā iekārta ir vislabākā. Pirms lielajām pārmaiņām daudz bija to pilsoņu, kuri bija uzskatāmi kā tautas lāsts. Daļa to ir pārveidojušies, pārauguši, atzinuši savu maldīšanos un ar labiem darbiem izpērk kļūdas. Tomēr nebūsim tik naivi un kaut lietas labā neticēsim, ka visi 20 000 zocialdemokrati uzreiz būtu pārveidojušies. Te nu ir liels un plašs darba lauks aizsargiem pie propagandas vešanas, pie kam nav jāved tukša aģitācija, bet jāceļ gaismā tikai patiesība. Jāstāsta par valdības veiktajiem un izvestiem darbiem. Katris taču redz, ka ir tak apstākļi visiem un visur uzlabojušies. Bet tiem, kas gribētu to apstrīdēt, ar tiem jānodarbojas intensīvāk. Ja nelīdz pārliecināšana un fakti, tad tādiem jāatkārto kaut vai viens un tas pats, kamēr būs vajadzīgie panākumi. Piem., ja redzam katru dienu laikrakstos vienu un to pašu sludinājumu, piem. kaut „Varoņa [3] galošas ir stipras”, tad to lasot, beigās esam pārliecināti. Arī ūdens piliens sit robu akmenī ne ar spēku, bet bieži krītot. [4]

Attiecībā uz militāro apmācību izvešanu, aizrādīju uz to nepieciešamību. Apm.[mācības]programma ir izstrādāta saziņā ar Armijas un Aizsargu štābiem un atliek tikai visu paredzēto izņemt un piesavināties. Pienākums. Pie šo norādījumu došanas aizsargs Dravnieks griezās ar jautājumu, pie kam tas skanēja ar jūtamu ironiju, vai esot vēlams ka viņi nodibinot dziedātāju kori? Tam arī piekritu, norādot, ka visai kulturālai darbībai dabīgi ir jāpāriet, tā pāriet un pilnīgi pāries tikai aizsargu rokās. Tas ir pat pienākums, tikai ar vienu piezīmi. Lai kulturālais darbs nepaliek tieši pirmā, lai pārāk neaizraujamies no tā , lai nepārspīlējam, jo pirmkārt mēs nekad nepaliksim ne par sporta , jeb dziedāšanas biedrību, bet esam bijuši, esam un vienmēr būsim bruņota militāra organizācija. Gatavojamies nopietnam valsts aizsardzības darbam, jo ja „sarkanais krievs sāktu bradāt mūsu zemē” tad toreiz vis nedziedāsim, bet būs jārāda cik esam stipri sagatavoti militārā ziņā.

Starp citu vēl piezīmēju, ka kultur. darbs ir laba lieta, bet tikai lai to nepiekopj uz militāro apmācību un paredzēto dienas 7 stundu nodarbības rēķina, bet lai izved citās, ne apmācību dienās. Lai neaizmirst ka ja būsim militāri stipri, tad tas jau pats par sevi ir kultūra.

Tagad nejauši atradu „Saldus Avīzē” Nr. 186.  ievietoto rakstu: „Gādāsim par garīgo saturu Saldus apkārtnē”. Atrodu šo rakstu par pilnīgi neatbilstošu laika garam. Raksta autors, kurš izrādās Cieceres- Brocēnu nodaļas aizsargs Dravnieks [6], ir atreferējis manus izteicienus citādi, ka to esmu teicis, sagrozījis tos, nepasaka kādā sakarībā ir runāts un kam. Uzskatu šā raksta zināmo daļu par tādu, kas uzrakstīta izbijušā parlamentārisma aģitācijas garā, lai radītu lasītājos neuzticību utt.

Autors savu domu pamato uz to, ka viņam bijusi izdevība dzirdēt „kādu atbildīgu personu”, kas tad esot brīdinājusi no kulturālā darba un izteikusi valsts un sabiedriskajai idejai tik kaitīgas domas. Kas ir šī persona, kas teikusi, ka „Mūsu pašreizējā valsts iekārta esot vislabākā?” Tas mums visur un visiem esot jāatkārto. Ja to patstāvīgi darīšot tad ļaužu masas ticēšot, ka tas tiešām tā. Piem., ja laikrakstā dienu [no] dienas lasot vienu un to pašu reklāmu, tad masā rodoties pārliecība, ka reklamētā prece tiešām laba.” Ir žēl ka aizsargu vidū ir persona, kura tikai atstāstījuma veidā ar mieru domāt, ka šī iekārta patiesi vislabākā, un arī tikai tad ja to visiem patstāvīgi atkārtotu un reklamētu līdzīgi precei? Atjaunotā Latvijā mēs rīkojamies tikai noteiktiem jēdzieniem, jo arī pati dzīve ir pārāk skaidra. Sākot no visvienkāršākā strādnieka līdz augstākam valstsvīram mēs esam mācījušies savā ticībā un darbā noteiktu „jā” vai „nē”. „Esot”- tas ir klasisks pagātnes vārds, ko lietoja visi gļēvuļi, baidīdamies izteikt savu neskaidro pārliecību, tāpēc lietojot it kā cita atstāstījumu „esot”. Tāpat parlamentāro laiku iemīļotais jēdziens bija, ka „kāda atbildīga persona” esot rīkojusies vai teikusi tā un tā. Kas tā par personu, kur tas teikts? Vai tas bijis pagasta ziņnesis, pagasta vecākais, apriņķa priekšnieks vai pat ministrs – tas atstāts lasītāja fantāzijai. „Atbildīgā persona” vajadzīga tikai tik daudz, lai savai apšaubāmai domai rastu lielāku pamatojuma svaru. Šis laiks prasa atbildību bez izņēmuma no visiem. Ja kāda „atbildīga persona” ir patiesi ko teikusi vai darījusi, tad viņai ir taču sava amata nosaukums, vārds, uzvārds, dzīves vieta. Katra atbildīga pilsoņa pienākums tad arī saukt lietas īstā vārdā, ja vien tam ir, kas sakāms. Ja kāds to nedara, tad nepārprotami viņš pastrīpo savu atrašanos sen aizgājušu intrigu un obskurantisma laiku garā. Pilnīgi nepielaižams, ja šis gars atkal parādās presē. Konkrētā gadījumā saskatāms intrigu un amatpersonu diskreditēšanas gars.

Cieceres – Brocēnu nodaļas priekšniekam uzdevu noskaidrot vai viņam uzticētās nodaļas aizsargs Dravnieks šo rakstu ievietojis aiz muļķības un pārpratuma, jeb apzināti. Vakar min. nod. pr-ks Grīslis telefoniski ziņoja, ka aizsargs Dravnieks paskaidrojis, ka ievietojis apzināti. Caur gadījumu man ir nācis arī zināms, kas šim gadījumam ir sakars arī ar to, par ko ziņoju Jums jau par Zvārdi./ Sk.73/sl./

Ziņojumu iesniedzu zināšanai un varbūtējai tāļākai rīcībai.

Klāt: „SA” Nr.186.

Pulka komandiera palīgs: Vasarājs.

Veres:

Avots: NA LVVA, 3724 f., 1.apr., 571.l., 6.lp.

Teksts mašīnrakstā (oriģināls), minimāli lietotas interpunkcijas zīmes ( tekstā labots). Ziņojums tapis sakarā ar „Saldus Avīzē” publicēto informāciju par Vasarāja izteikumiem. Ziņojums nosūtīts Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļai, mēru pieņemšanai. Nodaļas ierēdņi atzīmēja, ka „autors savu rakstu parakstījis ar pilnu vārdu, tāpēc personai, kura minētā rakstā saskata aizvainojumu var prasīt gandarījumu no autora tiesas ceļā parastā kārtībā. Tāpat apvainotā dienesta persona, ja tā sastāv aizsargu organizācijā kopā ar raksta autoru var gandarījumu gūt disciplināra soda kārtībā.”  Kā lieta beidzās? Notiekti ne ar tiesas procesu un vispār dokumenta nozīme nav tā sacerētājā, vai notikuma izgaismojumā. Ziņojums ir vienkārši lielisks sava laikmeta dokuments, kurā iespējams saskatīt ļoti daudz laikmetam raksturīgu īpatnību.

1.       Arnolds Vasarājs ( dz.1898.g. 30. (pēc citiem datiem - 29.) aprīlī Rīgā – miris 1983. gada 2. martā Toronto). Tēvs – rokpelnis. Pabeidzis Lejasciema proģimnāziju. Latvijas Atbrīvošanas karā piedalījies kā brīvprātīgais. Pabeidzis Latvijas kara skolu, no armijas atvaļinājies kā leitnants. Bijis 7 Valkas aizsargu pulka bataljona komandieris. Dzīvoja Lejasciemā, nodarbojās ar tirdzniecību. 1931.g. iecelts par 14 Kuldīgas aizsargu pulka komandiera vietnieku. Darbojies kā Brīvības pieminekļa Kuldīgas apriņķa komitejas sekretārs. 1935.gada 15. novembrī par to apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Kara laikā bijis pašaizsardzības vienībās un leģionā. 1949.g. ieceļojis Kanādā. Būvuzņēmējs, mecenāts.

2.       Alfrēds Jēkabs Bērziņš (1899. – 1977.) – Politiķis, sabiedriskais darbinieks. Iekšlietu ministra biedrs (viceministrs), kopš 1937.gada Sabiedrisko lietu ministrs. 1940.g. izbraucis uz Vāciju, bet pēc kara uz ASV.

3.       „Varonis” – Latvijas gumijas fabrika a/s Varonis; tās produkcijā bija arī gumijas apavi, ko fabrika intensīvi reklamēja periodiskajos izdevumos.

4.       Gutta cavat lapidem non bis, sed saepe cadendo (lat.) – Piliens akmenī robu izcērt daudzkārt krītot. Slavena vārsma no romiešu dzejnieka Ovīdija. Šeit, neprecīza atmiņa par autora klasisko izglītību.

5.  Saldus Avīze. 1936. 21. janvāris. 1.lpp. Raksts pieejams http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_saav1936n186|article:DIVL26|issueType:P

6.       Kārlis Dravnieks – publicists, rakstnieks, dramaturgs. [info. jāprecizē]

Krievu sabiedrisko organizāciju memorands Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim (1939)

Straujais kulturālais uzplaukums, kāds vērojams Latvijā pēdējos gados, nevar neskart krievu tautības pilsoņus. Krievu sabiedrība, pilnā mērā apzinoties savu pienākumu pret valsti un saviem līdztautiešiem, vēlas ikvienā ziņā veicināt krievu tautības iedzīvotāju kulturālā līmeņa pacelšanu Latvijā. Ar dziļu nožēlošanu viņa atzīst, ka krievu zemnieku masas kulturālā ziņā ir samērā atpakaļpalikušas un viņu parašas un tikumi visai rupji. Viņa atzīst, ka krievu tautības lauku iedzīvotāju starpā garīgās intereses ir vāji attīstītas, skolas zināšanas jaunatnē visai trūcīgas, pieprasījums pēc grāmatām un laikrakstiem mazs un nav pietiekošas prasmes pielietot grāmatu pamācības saimnieciskā dzīvē. Bet tāpat ir arī zināms , ka krievu tautības iedzīvotāji lielā mērā izjūt ārpusskolas izglītošanās iespēju un kulturālu izpriecu trūkumu krievu valodā.

Šo bēdīgo parādību cēlonis vispirmā kārtā ir tas, ka apmēram puse no krievu tautības bērniem pamatskolās nemācās savā mātes valodā. Šādi bērni vai nu nemaz nemācas krievu valodu vai arī mācas tik maz un vāji, ka nespēj krievu valodā ne kārtīgi lasīt, ne arī rakstīt. Tai pašā laikā, apmeklējot skolu 4 ziemas, viņi arī nepaspēj pietiekoši iemācīties valsts valodu, lai varētu brīvi lasīt latviešu valodā iznākošas grāmatas un laikrakstus. Aug pavisam neizglītota krievu paaudze, kas nemīl grāmatas, kam nav nekādu garīgu prasību. Zināšanām, kuras jaunatne iegūst skolā, nav pietiekoši stipra pamata un tās viegli izgaist, jo netiek papildinātas ar lasīšanu mājās; jaunatne nav pieradusi saprātīgi izlietot savu brīvo laiku. Ar to arī izskaidrojama rupjo tikumu un huļiganisma pieaugšana jaunatnē.

Krievu tautības iedzīvotāju kulturālo attīstību kavē arī tas, kas lauku apvidos nav krievu skolu un tautas bibliotēku, nesarīko priekšlasījumus un diskusijas krievu valodā un nenotiek arī vairs literāri – muzikāli vakari un teātra izrādes. Šur tur skolās bija vēl uzglabājušies nelieli bērniem piemērotu grāmatu krājumi no pirmskara laikiem, bet šīs grāmatas tagad galīgi nolietotas vai arī izņemtas no apgrozības sakarā ar pāriešanu uz latviešu mācības valodu.

Vietējās pašvaldības krievu skolu bibliotēkām krievu grāmatas neiegādājas. Krievu kulturālās organizācijas savā laikā mēģināja ierīkot tautas bibliotēkas krievu tautības iedzīvotājiem. Atvēra apm.30 nelielas bibliotēkas ar krievu klasiķu darbiem un populāru lauksaimniecības literatūru. Bet slēdzot Latgalē Krievu izglītības biedrības nodaļas, slēdza arī krievu bibliotēkas. Reizē ar to izbeidzās arī krievu tautas lekciju, svētku, teātra izrāžu un citu kulturālu izpriecu sarīkošana. Šādu, skolas izglītību papildinošu , audzinošu un izglītojošu sarīkojumu trūkums samazina skolas izglītojošo iespaidu, kavē iedzīvotāju garīgo attīstību un spiež pieaugušos un jaunatni savas atpūtas stundas pavadīt bezdarbībā un izlaidībā, kas krievu zemniekos modina dabisku neapmierinātību.

Dziļā pārliecībā, ka valsts intereses un krievu tautības iedzīvotāju labklājība prasa, lai spertu noteiktus soļus minēto bēdīgo parādību novēršanai, krievu sabiedrība lūdz:

1)  atstāt krievu skolas tajās vietās, kur krievu tautības skolnieku skaits ir ne mazāks par 80, kā tas paredzēts likumā (Izglītības un kultūras nolikuma 38.§), un tādas atvērt gadījumā, ja ienāk attiecīgi lūgumi;

2)  krievu tautības bērniem, kuri mācās skolās ar latviešu valodas mācības valodu, dot iespēju mācīties arī savu mātes valodu, sākot ar pirmo klasi, ja krievu tautības skolnieku skaits ir ne mazāks par 10. Jauktās skolās palielināt krievu valodas stundu skaitu uz svešvalodu rēķina;

3) iegādāties krievu skolām krievu grāmatas lasīšanai no tiem valsts līdzekļiem, kas atvēlēti mācības līdzekļu iegādāšanai; 

4)  atvēlēt no Kultūras fonda domes līdzekļiem pabalstu krievu tautas bibliotēku ierīkošanai krievu apdzīvotos apgabalos un latviešu tautas bibliotēku papildināšanai ar krievu grāmatām rajonos, kur iedzīvotāju sastāvs ir jaukts – kur dzīvo latvieši un krievi;

5)veicināt tautas lekciju un teātra izrāžu sarīkošanu krievu valodā, kā arī svētku, kino izrāžu u.c. sarīkošanu krievu iedzīvotājiem un atvieglot formalitātes, ar kurām saistīta atļaujas saņemšana šādiem sarīkojumiem.

Krievu sabiedrība no savas puses ne tikai ir gatava visiem spēkiem atbalstīt augšminētā izvešanu dzīvē, bet arī uzskatītu par savu goda pienākumu uzņemties ārpusskolas izglītības darba noorganizēšanu un vadīšanu krievu iedzīvotāju starpā, ja valdība to uzskatītu par lietderīgu un vēlamu.

Rīgas krievu biedrības priekšnieks J. Koreņevs

Rīgas krievu izglītības biedrības priekšnieks E. Tichonickis

Latvijas profesiju kameras locekļi ( 2 paraksti)

Veres:

Avots: NA LVVA, 3724.f., 1. apr. 2662.l., 1.lp. [noraksta noraksts] Dokuments nav datēts, tomēr spriežot pēc lietvedības aktiem tas ticis iesniegts pirms 1939.gada 17.oktobra.

Sergejs Koreņevs (1883 – 1943) – Latvijas armijas pulkvedis, publicists, sabiedriskais darbinieks. 1940.gadā apcietināts, izsūtīts. Miris izsūtījumā Uzbekijā.

Elpidifors Tihoņickis (1875 – 1942); pedagogs, sabiedriskais darbinieks, 2 Saeimas deputāts. 1940.gadā apcietināts, gājis bojā padomju soda nometnē.

Rīgas krievu biedrība (pirms tam biedrība „Krievu nacionālā apvienība Latvijā”); Biedrībā bija ap 109 biedriem- fiziskām personām un 28 organizācijām. ( Pēc SLM datiem 1939.g.) Biedrības mērķis: "apvienot krievu iedzīvotājus, lai sekmīgāki uzlabotu viņu dzīves apstākļus: kulturel- izglītojošā, ekonomiskā, tiesiskā, labdarības un veselības aizsardzības nozarēs."

Rīgas krievu izglītības biedrība ( pirms tam Krievu izglītības biedrība Rīgā); biedrībā bija ap 111 aktīvu biedru, tās mērķis „veicināt izglītību starp krievu tautības iedzīvotājiem Latvijā un sniegt materiālu un morālisku pabalstu viņu kulturālās vajadzībās”.

Iznākusi vēsturnieces Inetas Lipšas grāmata „Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914-1939”

Monogrāfijas uzmanības centrā atrodas seksualitāte un tās sociālā kontrole no Pirmā pasaules kara līdz Otrajam pasaules karam, t. i., no 1914. gada līdz 1939. gadam, ciktāl tā izpaudās Latvijas iedzīvotāju publiski fiksētajos priekšstatos un uzvedībā. Šajos 25 gados seksuālās kultūras ietekmēja gan militārie konflikti – Pirmais pasaules karš un Latvijas Neatkarības karš, gan politiskās iekārtas – patvaldība Krievijas impērijā, parlamentārā demokrātija un autoritārais režīms Latvijas Republikā. Pētījums vēstī par to, kā iedzīvotāji pieredzēja ‘pareizo’ un ‘nepareizo’ seksuālo uzvedību – no pretējā dzimuma seksualitātes līdz viendzimuma seksualitātei, kā attiecīgajos priekšstatos ietvēra miesu un mīlestību, bet uzvedībā – kultūras ieradumus no ‘meitās iešanas’ līdz prostitūcijai. Darbā analizēta arī viņu pieredze laulības, tās reformēšanas un šķiršanas lietās, seksuālo zināšanu komunikācijā un reproduktīvo prakšu ieteikšanā, kā arī tiek atklāti centieni šos dažādos seksualitātes aspektus disciplinēt vai liberalizēt.

Ineta Lipša ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas zinātņu katedras vadītāja. Grāmatu Rīga bohēmas varā (2002), Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturepadomju laikā: personības, struktūras, idejas (1944–1991) (līdzautore, 2010), Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti,1918–1934 (2012) autore.

Par visizdevīgāko cenu grāmata nopērkama apgāda „Zinātne” veikalā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes pirmajā stāvā Akadēmijas laukumā 1,Rīgā.